Iz vēstures Nr. 7

Laikam 4 vai 5 klasē ,mūsu klases audzinātāja noorganizēja braucienu uz Latgali.Latgalē esot skaistas vietas,brauksim Sauleskalnu lūkoties...Nu ko,kas ta mums,jebkuršs jauns piedzīvojums ir gana gaidīts.. Toreiz biju no klasesbiedra saklausījies,kas pats no tās puses bij nācis,ka makten daudz zivīm bagātu ezeru tajā pusē ir ,tādēļ paņēmu savu makšķeri līdzi...Ceļš bij garš,vecais Paziks,tā toreiz to busiņu sauca,pa ceļam makten kratījās un vietām mierā stājās.Vienuviet ,kaut kur aiz Līvāniem,pat mīkstu riepu dabūjām..Bet nu neko,kaut kā pret vakara pusi,piestājām pie paredzētās naktsvietas,-Dagdas pilsētiņas provinciālā kopmītnē...Kopmītnē tad par kādiem 50 kapeiķiem arī uz nakti palikām.Jau braucot klāt ievēroju,ka smuks ezers aiz paša ceļa atrodās.Jau no vakara es ar manu klases biedru,-resno Ilgvaru,bijām uz rīta copi norunājuši kopā doties.Agri no rīta ,kamēr visi vēl guļ,klusiņām izlavamies no tās kopmītnes un raitā solī uz ezermalu prom...Pieejam pie ezera,putniņi čivina,miglas dūmaka pasakaini virs ezera niedrām augšā ceļas...Piemeklējam piemērotu zāļainu līcīti,sastellēju savu divposmeni ,uzmaucu līdzi ņemtās slieciņas un metu to parikti tuvāk niedru malai iekšā...Kādu minūti pagaidījis,nevaru saprast,-kas tur gar niedru malām notiekās..Virs ūdens,ik pa laikam tā kā zivju spuras parādās,nu gluži kā haizivīm kādreiz kino redzētas! Raugos,kad saule virs apvāršņa sāk jau celties,tas nezināmo zivju spuru dancis aizvien aktīvāks sāk palikt... Nu tādus brīnumus es vēl nebiju redzējis,tādēļ muti pavēris mēģinu savu slieku kādai 'haizivij' priekšā piemest...Bet lai kā es censtos ,manu slieku šamās nu galīgi ignorē! Kā tā? Tad jau nojautu,ka laikam uz brekšu nārsta laiku trābījis esmu...Metu vēl un vēl,līdz beidzot mans spalvu pludiņš lēni,bet mērķtiecīgi sāk ieslīpi sānis iet....Vēl kādu sekundi nogaidu un piecērtu! Galā jūtu,- it kā celmā pūtu iecirtis,bet pēc mirkļa -ir,ir tas lielais galā!Lielā zive sparīgi velk manu makšķergalu uz dziļuma pusi,bet es cītīgi turos tai pretī...Uz vienu pusi ,otru pusi ,gandrīz jau zālēs iekšā,...līdz beidzot parādās lāpstas lieluma sidrabaini zeltaini zives sāni...Redzu, ka tas ir maktens breksis.Jau toreiz zināju, ka breksim galva virs ūdens jādabon,tad tas būs pievarēts....Un jau pēc neilga brīža apmēram 2,5 kg zeltains breksis kūļājas jūnija rasotajā zālienā...Jāāā...,-tas toreiz bija mans lielākais....Prieki bija neizsakāmi lieli,ne tikai man ,bet arī 'resnajam' Ilgvaram....:)Lai nu kā mēs censtos tai rītā vēl kādu breksi piemānīt,-pilnīga nulle....:(

Pēc tās reizes es iegaumēju ,ka pašā 'kāzu' laikā breksis baroties īsti negrib....

Pēc Saules kalna apmeklējuma, atpakaļceļa vakarpusē pie Rušona ezera piestājām.Bija mums līdzi viens klasesbiedrenes tēvs tajā braucienā,pieredzējis copmanis...Piestājām pie Rušona,mēs ar 'resno' ar makšķeri uz vienu pusi,klasesbiedres tēvs ar spiningu uz otru pusi...Ejam mazam dīķveida līcītim garām,skatamies, -viens vietējais copmanis ar garu pātagu krastā sēž.Pieejam klāt,prasam kā kožas?Šams tā nevērīgi atbild ,-ir jau kas,un pamāj uz ķeseles pusi...Mīī un žēē...,kas par brekšiem šamam tur kūļājās,tādi kā mans rīta rekordnieks,bet gabali desmit....Jāā, nodomāju,ir gan tā Latgale gatavā copmaņu paradīze....Bet lai nu kā es mēģināju tur pat netālu pludiņu piemest,vairs nekā nebija,laikam brekši pēc nārsta uz vakarpusi seklo un silto līcīti bija jau pametuši,vai nu jau izķerti bija ...Bet neko,mēs ar 'resno' sameklējām tur pat netālu vienu vecu 'dubicu',tā kāreiz Latgalē koka laiveles sauca,piemeklējām garu mietu un stūmāmies ezerā iekšā...Tālu gan aizstumties nesanāca,'resnais'drīz vien līdzsvaru zaudējis ,kā maiss pāri malai pārvēlās,un mani protams līdzi parāva ... :)) Ar to tad arī mūsu vakara copes mēģinājums bij galīgi izgāzies...:) Pieejam slapji pie autobusa,zobi klab ,bet smaids pa visu ģīmi...:)Toties klasesbiedres tēvs,tais nepilnās divās stundās uz spiningu bija četras mēra līdakas noķēris....

Bet lielākais pārsteigums mani gaidīja mājās.Mājās biju saudzīgi iztīrītu un nātrēs ieguldītu savu LIELO breksi pārvedis...Iedevu Omītei, lai tak sacep manu lomu...Ome sacep arī,ar kāru muti kožos tā brūngani ceptajā miesas gabalā ,bet kumos tā arī iestrēgst manā mutē... ,un jau pēc brīža sparīgi to ārā šplauju ....Bļāviens!! Tas tak nav ēdams,kas tā par garšu!!...

...Izrādījās, ka Omīte pirms tās šmorēšanas nebija brilli uz deguna uzlikusi,un miltu vietā sodā sajaukusi...:))