Vimbauštenieks

Prologs

Kā reiz Liktens izspēlēja ar mani savu droši ka kārtējo joku. Kur drēgnā februāra pievakarē, nēsājoties skoņķikā pa zālienu, sačakarēju celi tā, ka martu pavadīju dārzeņa statusā. Dibens piekalts pie dīvāna, vēders aug kā rudzi pēc lietus un sapņos TĀDAS zivis ķeras. Vienīgais mierinājums, ka šis tāds starpsezonas mijkrēslis, ne ta ļads vairs, ne ta siltais iudentiņš.

Vo, kādā pirmslieldienu pievakarē zvana Resnais un jautā kā ar veselību. Vai negribās vimbauštniekam acīs pazavērties? It kā vel kruķojos, bet ja palīdzētu šmotkas līdz ūdeņiem nonest, ta varētu. Kāda runa, skan atbilde otrā galā. Nu man dvēsele dzied, nē, kliedz. Vakarā kā aizkliboju līdz salmiķim, tur tik mušenieki un pāris pakas ar paiku. Derēs!

Vispār šajs zivīs nekāds znatoks neesmu un pieredzes itin nekādas, tik vien kā pavasaros brekšojot pa kādai Lielajā upē ir trāpijušās.

1ais cēliens

Nu tā, Lielajā dienā, agrā rītā, kā varat nojaust, jau pamostos krietni pirms budjiļņika. Starts piecu visai pieredzējušu vīru kompānijā. Laukā kāds čurā no debesīm un velk nepatīkams Zrietenis. Līdz ar gaismu un bučojoties ar zaķiem, briežiem un citiem zvēriem pieripinām kur iekš to Ventiš'. Nu tur, kur strīpā sagūlušas slavenās Zlēku bedres. Es kā nokruķojos pa nogāzīti lejā un vīri piepalīdz ar mantām. Tik vien atliek ar drebošām rokām saštellēt copeni, iejaukt barokli un saspraust mušenieku uz āķa. Līmenis debesīs. Sāku ar tālo distanci un 80gr svinu. To nones kā sūdu pa pērno strautu. Tā ka copierēt negribas ar lielākiem svariem, tad taustu distanci kur šo daudzmaz komfortablo svaru turētu uz vietas. Tāds arī atrodas, bet bez dažiem slinkiem uzsitieniem pie zvīņainās tikt neizdodas. Visi sasēžam vienā kompaktā rindā. Man kā klibiķim tiek visforšākā, tas ir, līdzenākā sēdēšana. Priekšā darbojas Mārtiņokuls. Rēcīgs tipiņš, protams labā nozīmē, un velk vienu zivi pēc otras. Skatos kur šamais lādē un saprotu, ka lādē kur krīt un visur ķeras. Šamam pa pirmo h jau norma kabatā. Aiz muguras Andronkuls ar pa laikam ko šlepē. Man, Resnajam un Daiņonkulim pagaidām štanga. Nekautrējoties painteresējos pie veiksminiekiem uz ko ķer, un šamie vālē ar nevārītām garnelēm. Man ar kādu aizlienē. Bet nekožās kaut kā. Kad dienā parādījusies vairāk gaismas, nolemju copēt vel tuvāk, tur kur štengrā straume mijās ar lēnāku krasta straumīti kādu 15-20m attālumā un parādās gan copes, gan pirmās zives. Ā, pie pašas pirmās tieku, tad kad štellēju Andronkullim brilli. Kamēr aizgriezies tur ko kruķīju, tikām kāds fīderi cenšas no stojaka nocelt. Breks, vai zinieties! A kur mana mērķtiecīgā strupdegune? Te pat jau ir un tad vel viena, un vel. Štangā dod normāli, un pēc nepilnām 30mit minūtēm tieku pie pimās vietējās normas. Andronkulim cope pierimusi. Mārtiņonkuls pa laikam kādu izšlepē, bet Resnajam un Mazajam nekādi nesokas ar to cop'. Resnais aiziet tālāk, mormenes aprauti. Mazais, kas ierasti runīgs, šoreiz kluss un liekas sirdīgs, līdz brīdim, kad ar rokām izceļ pirmo skaistuli. Es copēju uz klasiko sistēmu. Fīderīts, spole un pītene. Galā kompakta barotava uz gramiem 60mit, ~ 60cm sava iecienītā 15nr. Milo Ghost pavadiņa un kāda 9nm owner āķīša. Vislabāk liekas, ka strādā mušenieks + mazs gabaliņš jēlas garneles un cepurītē vel kāds pārītis ar baltajiem. Ja strupdegune copē, tad sērijām pa 3-5. Piepaceļot nāk bez īpašas dročīšanas, bet pie krasta sāk ārdīties un cenšas iepīties pakrastes krūmos. Forši, ja vel ņem vērā, ka jūrjas izmerčiks stabili velk lielākajām +/-800gr. Lai kā tur arī nebūtu, esmu baigākajā starā. Līdz pēcpusdienai man stabilas LV 4as normas. Atlasīju atļautās piecas lielākās, kas kopsvarā sanāca 4.5kg, vo kā. Ko nu darīt!? Atbilde atradās kopā ar pautiem pa Lielajām dienām. Šamās laukos nokūpināju un tagadītēs Vimbauštenieks stāv kūpinājuma augšgalā. Brekam otrā vietā atdeodās. Saturās!

2ais cēliens

Tā ka vel kūļājos pa māju, tad laika cik uziet. Te vel tas pats jautājiens par to Likteni, kas skrējienu piebremzēja. Paldies. Zin', es domāju aizlaist papikškerēt, trešdien, piemēram. Jāizlūdzas tjošai auto. Notiek darījums- man auto, tjošai puķu dobe laukos. Mierīgi! Uz ko tik neparakstīsies copes dēļ. Nu atrādos es tieši trešdienā ar rīta gaismiņu caur to pašu briežu baru, taj pat vietā. Visas parpalas sastūķēju lielajā mugurenē, ieskaitot barokļa spaini un visus tārpus, garneles un tādas lietas. Kaut kā nokruķoju lejā un pēc kādām 15mit minūtēm jau šlopēju pirmo strupdeguni. Pēc neilga laiciņa nākamo. Distance jau klipsī atlikta no pagājušās reizes un neko daudz nav jādomā. Ar rīta saules stariem pieripo viens vecāks vīrs pie upes. Dikti runīgs, izrādās Ārijs, tas kurš karpenieks trakais. Šamie izrādās ar' ir cilvēki un pavasaros niekojas ar zvīņaino māniju. Nobāzējas blakām. Tā mēs pļāpājam. Es velku, šis ne. Tā ka šamam tikai dendrobens, tad aizlienēju kād' garnel' un turpinam baudīt copi, sarunas un drausmīgo ziemeli, kam nepajokam sacēlies. Ilgi šon' nesēžu. Pēc kādām 15mit strupdegunēm un forša pusotrnieka breka tā ap pusdienām apsēžos pakrastē. Kājas skalojot sagraizu žaivteles un caur Saldu vālēju kūpinātavas virzienā. Pa vidam uzzvanu karpeniekam, šis līdz pievakarei pie skaistas kurzemnieku normas ir ticis. Brūnināšana tāda strjomanaja sanāk šajā vējā, bet vakarā tomēr visi peldamies tauķu-ķiploku dīķī un graužam smeķīgo Vimbauštenieku gaļu. Mmmmmm.....

3ais cēliens

Nu lūk, šoreiz, kas ir foršākā pavasara sestdiena jau piektdienas naktī vālējam uz to paš' vietiņ'. Esam tur kur ap 3jiem laikam. Zāle balta. Kolotuns. Ierīkojam udžiņu, es baroju to paš distanci Resnais ar Mazo tērgā liesmās vērdamies. Cops pa tumsu nava. Ar ausmu parādās ar pirmās copes, bet tur tik plinderi un tie paši ļoti kūtri. Šoreiz esmu iepircis ar' ķikurus, jo redz, ceru uz tiem lielajiem brekiem, strupdegune gan jau ar no šāda kumāsa neatteiksies. Lielie nekožas, bet tādi 500-700 gramnieki pa laikam piesakās. Ir jau diena pusē, bet ne viena Vimbauša. Lieliskajam pārim vispār tik parausta ko, bet bez rezultāta. Šamie pa laikam ko pasnauž zālītē paķimerējas un papludina. Diena padevusies tādā ziņā, ka ārā savi 15cmit grādi, spoža saule un rozā rožas. Mums vel te vēja puse, bet pretējā krasta vīri aizvējā izkarinājuši savus kailos punčus klusām bauda orgasmu pēc orgasma. Apskaužami! Ap pusdienām man piesakās pa kādai strupdegunei. Kūtri uz superizmeklēta kumāsa uz superpiemeklētiem tārpeļiem. Garneļkins šon' kaut kā pie sirds nenāk. Zinu cik tas var būt besīgi, ka kāds blakām velk, tāpēc izvēršas diezgan agresīva diskusija, par to kas vimbaušteniekam patīk, kas ne. Es pārstāvu londoniešu viedokli, Lieliskais pāris - vienkāršo. Es iesaku pievērsties niansēm. Piekrītu, ka, ja copējam „akvārijā", šamās kožās uz dajebko. Bet, ja viss notiek kūtri, tomēr beigubeigās izmēram ir nozīme. Tā, kādas 2 st. pēc diskusijas, klusumā tieku pie knapas normas un atpakaļceļā, pavērojuši rumbā augstlēkšanas sacenes, dodamies mājup. Ja nav tai kazai piena, tad nav, nodomāja ezīts.

4ais cēliens

Vo, tagad dillema. Bičoju tjošai auto, un tieku gan pie tā, gan pie velvienas puķu dobes. Tas nekas, kaut kas, bet nekas, tomēr. Dienu pirms izbrauciena, kas ir šīs nedēļas otrā diena, kad laiski vāļājos pa rīta gultu, zvana Resnais. Nemelojot pulkstens ūsainis rāda kur īsi pirms 9iem. Abi seniori esot pie Lielupes kur Kalnciema rajonā un līča Vimbauštenieki nākot kā nemetas. Moš varētu aizlaist!? Kāda runa, protams, ka jālaiž! Ap 13iem jau esam točķā. Šoreiz, iepriekšējo strīdu novājināts, esmu paķēris līdzi gan filigrāno feider copeni, gan grunteni vulgaris, kamai galā sienu vimbu sistēmu un 100gr svinu, tik vien kā āķus nomainu uz nedaudz pieklājīgāko izmēru, nu kādu 4o nr. Te spraužu kārtīgu kusaku ar garneli un plēšu cik spēka kur upes viducī. Feideri lēnām ielieku tuvāk krasta kantei, kur uzreiz sāk kosties vietējās piraņjas. Pirmā nostrādā vulgaris. Forš vimbauštenieks. To izceļu no ūdens kā vīķēnu. Tik bezjēgā raupji tie rīki ira! Tad trīs reizes nostrādā feiders. Visas trīs vimbastes. Tad atkal vulgaris pārņem vadību. Nu tā cīnoties arī pienāk vakars. Ķērās gan uz raupjajiem rīkiem, gan uz smalkajiem, bet garneli liku abiem iekšās. Tā ka, ja kāpiens ir masveidīgs un ēdājs gribelīgs, tad izmēram toč nav nozīmes, galvenais to taciņu uztaustīt. Visu nosaka blīves kvalitātes. Resnais spļaudoties netika pie nevienas žuves. It kā attālumus mērijām, zakusonu arī, bet šamam štanga. Par viņa kvalitātēm man mute nevērtos strīdēties. Kā šamais piebilda, tad šis neesot viņa. Droši, ka klusībā sapņoja par varavīsknes krāsu gondoniem un monstroziem cietumniekiem! Mans pēcpusdienas rezumē - kādas 15 žuvītes noteikti. Lielas līcenieces nebija, bet resnas gan. Visas kā nomērītas ap 500-600gr. Man atkal patika, mājās atgriezos starā. Tikai tagadītēs ko darīt ar rītdienas brīvo dienu un izkļančīto auto? Protams, ilgi nedomāju. Nolemju rīta celienu pavadīt pie upes un pēcpusdienā žuvītes nokūpināt.

Rīts, agrs rīts. Uzlādēju vulgaris un šauju uz horizontu. Kamēr štellēju feideri un barokli, tikām vilgaris agonijā noraustās un normirst. Kamēr lādēju feideri upē, tikām vulgaris ir augšamcēlies. Gaismiņa knapi aususi, es piecērt' un sāk' šlepēt kārtīgu kirpiču, kas pie krasta izarādās duplets bez šilierēšanās. Galvenais abas vienādi smukas, apaļas un lielas strupdegunes. Nu tik būs, nodomāja zopmans! Nekā. Turpmākajā h vulgaris/feiders 3:1, tad nākamajā h vulgaris/feiders 0:1, pēčāk, vulgaris/feiders 1:1, un dienai ieslistot ap kādiem 10:00 jau attiecība vulgaris/feiders 0/4 vai 7 vai cik nu tur bija. Vobšem labi pacopējis līdz pusdienām, guvis dažas vērtīgas atziņas, ripinu kūpiņa virzienā. Vakardienas porcija, tad otrā. Saulains, ik pa laikam zālienā iemiegu dzeņa ritmiskajā klak-klak-klak pavadībā. Vienvārdsakot biežāk jābojā kauli un veselība, lai saprastu kas, kāpēc un kā. Garšīgais pavasars visās frontēs turpinās pilnajās burās ar ko arī es sevi apsveicu. Malacis!

5ais cēliens

Nu te tā īsi, jo, redz, baigais penters salasījies un lasītājs jau droši vien jau pusaizmidzis domā par back podziņas spiešanu. Vakar pabijām nedaudz mazākā upelē Memelis saucās. Pēcpusdiena. Biju sasapņojies ar pludu vālēt, bet pateicoties nedēļas dāsnajiem lietiem, krūmi ūdenī, straume tāda, ka pludu rauj ar baigāko ātrumu. Iesākumā papeldināju. Plikā statistika rāda, ka uz kādām 50mit provodkām viena zivs. Pirmā, vienīgā un visskaistākā. Pāreju uz fīderi. 80gr straumē netur. Pielieku 30gr pilienu - nelīdz. Metu pa straumi līdz uzeju leņķi kur barotavu nenes. Te ir copes ik pa laikam, bet izšlepēt neizdodas, Tā arī gudrāks netieku līdz pašiem kādiem 18:00. Resnais ar pilošu degunu aizvālē uz auto. Mēs ar Mazo vel kādu laiciņu baudam neko un tādi arī dodamies uz māju. Abloms. Atgriežoties mājā, pa ielām gar māju soļo zemīši pilnajā ekipējumā ar piščikiem pār pleciem, virs galvas rūc helīši un tu mēģini sev iestāstīt, ka nekas pēdējā gada laika noskaņojumā nava mainījies.

Tā ka tārpi un baroklis bija palicis pāri, tad tomēr saņēmos svētdienas rītā piepacelties ap kādiem 3jiem un īsi pirms pieciem esmu pie Lielās upes, turpat virs Kalnciema. Ievālēju gan vulgaris, gan baroju ar feideri. Baroju cītīgi, kādu puzotru h token, līdz ar gaismu sagaidu pirmās copes. Feiderim galā lieku baltos + ķikurus cerībā uz kādu negausīgi breku, gan jau strupdegune ar nesmādēs. Vulgaris aprīkoju ar garneļkinu nevārīto. Līdz ar gaismu parādās ne tikai copes, bet arī komrādi ar „mātes" vārdiem. Ti zipda, lebd, pochemu v marozilku, hunaij, ostavil. Ja zhe lebd, govoril, kasu... Un tādā garā. Tikai velaizvien nesaprotu kāpēc šo savādo daiļrunību par „mātes vārdiem" dēvē. Vismaz es nekad savu mammu tā neesmu dzirdējis runājam. Kā tur ar to fona čakarēšanu lai arī nebūtu, uz feideri piesakās trīs skaisti vimbauštenieki pēc kārtas. Tad nostrādā arī vulgaris. Pēčāk gārāks pārtraukums, kur tieku tik pie vietējām piraņjām un treknā ķīša. Ap kādiem 10:00, kad jau knosos uz māju pusi, tieku pie 5ās strupdegunes. Šodien feiders/vilgaris 4:1. Tuvākie vīri apkārt snaikstījās, kādam dāvināju garneli, kādam ķikurus. A snaikstījās tāpē', ka dažiem pat copes nebija, tas ir, pat netirināja. Vispār sajutos baigi svarīgs un zinošs. Pacēlis hūti un viegli papurinājis plaukstu pavasarīgajā gaisā sēdos auto un īsi pirms dzeguze nodziedājusi 12o reizi jau sēdēju mājā pie izlietnes un skablīju zvīņaines. Lūk!

@otinjsh

Epilogs

Tā arī īsti neierubījos, ko un kā viņas grib. Jāseko gājienam, jāzin vietas, lai pa vienkāršo akvārijā pacopēt. Paļauties uz veiksmi vai draudzēties ar vietējo šlaku. Laikam atbilde ir - Jā- uz visiem spriedelējumiem. Bet copēt tāpatās ir forši. Protams, zivis ķert ir vel foršāk! Un izmēram IR nozīme!