10 populāri mīti par līdaku. Kam ticēt?

Vienmēr ir interesanti apmainīties ar pieredzi ar citiem makšķerniekiem. Interesanti ir ne tikai uzzināt citu paradumus, novērojumus un piedzīvojumus, bet arī attaisnojumus, kādēļ līdaka neķeras. Un te nu mums visiem fantāzija strādā teicami. Ja ar lomu nav veicies, tiek meklēti daudz un dažādi ārēji faktori un skaidrojumi, kādēļ šodien pie sievas jāatgriežas bez loma. Tā kā man pašam spiningošana ir hobijs nevis pārtikas iegūšanas rūpala, tad brīvajā laikā mēdzu visai daudz rakties materiālos par līdaku. Tas ļauj apgāzt, vai tieši otrādi – apstiprināt – dažus mītus un puspatiesības par līdaku un tās paradumiem. Lūk, manuprāt, 10 visbiežāk apspriestie mīti par zaļsvārci.

1. Vai līdaka maina zobus?

Jā. Vai esat kādreiz redzējis līdaku bez zobiem? Es arī nē. Tomēr ne reizi vien esmu dzirdējis tēzi, ka “līdaka jau tagad maina zobus, tas ir sāpīgs process, tādēļ tā ēdienam virsū neskatās”. Izpētītā un pierādītā patiesība ir tāda, ka līdaka tiešām zobus maina, tomēr tas ir nepārtraukts un pakāpenisks process – līdaka nemaina visus zobus uzreiz, jaunie “dzinumi” lēnām izspiež vecos ārā, tādēļ plēsoņas apetīti tas būtiski neietekmē. Turklāt runa ir par tās ilkņiem, kuru skaits neatkarīgi no vecuma un sezonas ir vairāk vai mazāk konstants – 11-12. Tā kā būs vien jāmeklē citi attaisnojumi tukšajai copei.

Viens no mītiem ir par līdakas zobu maiņu, ko nereti izmanto attaisnojumam necopei. Lai arī zobus līdaka maina, tas notiek pakāpeniski un tās barošanās aktivitāti būtiski neietekmē.

2. Jo dārgāks/labāks inventārs, jo lielāka zivs?

Nē. Aplami ir domāt, ka ar labāku inventāru jūs aizlāpīsiet savus meistarības robus. Redzot un lasot dažādus slavinošus jaunumus no spicākajiem spiningošanas meistariem, var rasties sajūta, ka bez reklamētā produkta laba izmēra līdaka ir tikpat nesasniedzams sapnis kā tā 5 gadus vecākā sapņu meitene pamatskolā. Tomēr sākotnēji investējiet savā pieredzē un tikai pēc tam rīkos. Spiningošanai ir ļoti daudz dažādu paveidu un virzienu. Tikai pēc neskaitāmām copēm sapratīsiet, kurš no tiem ir jums vistuvākais, un tad jau ir vērts domāt arī par savu komfortu un copes baudu, lūkojoties smalko lietu virzienā, ejot prom no universālām uz jau ļoti specifiskām mantām. Dārgs un kvalitatīvs inventārs atmaksājas, ja copējiet bieži un labi saprotiet, kādam nolūkam un slodzei konkrētais kāts, spole, aukla un citas komponentes ir paredzētas, jo tad būs mazāk tehniskas problēmas, retāk jāmaina inventārs un arī baudas līmenis noteikti būs augstāks. Ja rīkus no skapjaugšas izvelciet 2-3 reizes gadā, tad diez vai izpratīsiet un izjutīsiet atšķirību starp 50 un 250 EUR un dārgāku inventāru.

3. Jo lielāks māneklis, jo lielāka zivs?

Visbiežāk jā. Līdz šai sezonai pats šādu tēzi nebiju tā īsti pārbaudījis, tomēr šogad sava spininga galā reti kad uzliku ko mazāku par 10cm. Rezultāts runā pats par sevi – divreiz vairāk mēra zivis nekā pērn, un arī zivju izmērs jūtami palielinājies – šogad salīdzinoši bieži izdevies tikt pie līdakām virs 2kg. Nevar, protams, visu novelt uz mānekļa izmēru vien. Gribas ticēt, ka arī pats meistarībā, zivs un ūdeņu izpratnē esmu pielicis, salīdzinot ar pērno sezonu, kad 2kg atzīmei neizdevās tikt pāri ne reizi. Tomēr uz pavisam lielo kalibru vēl izgājis neesmu – šogad smagākie dancinātie mānekļi bijuši ap 30g. Ir plāns nākamgad mānekļu izmēra un svara eksperimentos iet vēl soli tālāk, redzēs, ar ko tas beigsies. Mani secinājumi (un arī atsevišķi eksperimenti šo tēzi apstiprina) īsumā – mānekļa izmēram noteikti ir nozīme. Tas attiecas gan uz noķerto līdaku izmēru, gan uz zemmēru atsijāšanu. Protams, gadās, ka sīkās uzbrūk gandrīz sava izmēra vobleriem un arī lielās mammu mammas uzsēžas uz vieglajiem špiņiem un sīciņiem mānekļiem. Izņēmumi ir, bija un būs – pārsteiguma moments ir viena no skaistākajām līdaku copes komponentēn. Tātad – ja dodaties pēc trofejas, tad ar mānekļa svaru un izmēru nevajag kautrēties. Bet ja jums lielāko baudu sagādā zivs pretošanās, tad var arī kaifu sajust no kilogramīgas līdakas, kas noķerta uz pavisam maza testa spininga. Lai arī pats neesmu džerkotājs, ir dzirdēts, ka ar cietajiem un jaudīgajiem kātiem zūd zivs vilkšanas un kausēšanas bauda, toties būs skaista bilde, ar ko padižoties lielu un mazu meistaru pulciņā.

Lai arī pie mums, šķiet, populārāki ir mazie un vidējie mānekļi un aizraušanās ar maziem džiga brīnumiem, trofejas tomēr biežāk piesakās uz kārtīga izmēra mānekļiem. Nereti to izmērs pat var sasniegt vidusmēra zemmēra līdaku.

4. Zālēs tup tikai sīkās?

Nē. Tur mēdz tupēt visu izmēru zivis. Jautājums vien, kuru no tām jums izdosies savaldzināt. Protams, ka lielo līdaku īpatsvars, salīdzinot ar knapmēru skaitu, ir visai mazs. Tātad iedomāsimies: ja zālēs tup piecdesmit 40-60cm līdakas un trīs 80+ cm. Protams, ka lielāka iespēja jums ir sastapties ar kādu no pirmās grupas. Tomēr zālēs var tikt arī pie smukām līdakām. Tās gan mēdz krietni lēnāk, izlēmīgāk un pacietīgāk pieņemt lēmumu par uzbrukumu. Piemēram, šoruden Lubāna copē laivas biedrs Raivis savu 3,8kg līdaku zāļainā vietā izprovocēja, 5 reizes metot vienā un tajā pašā vietā. Pieredze, intuīcija vai veiksme – var tikai minēt, tomēr piekritīsiet, ka aktīvā spiningošanā vienā vietā, ja nav 100% pārliecības, ka tur sēž līdaka, mēs reti metam vairāk par 1-2 reizēm.

5. Vai līdaka redz krāsas?

Jā. Uh, cik te nav šķēpu lauzts un cik vēl tiks salauzti! Līdakai ir izcila redze, kam ir svarīgākā un izšķirošā loma tās medību procesā. Plēsoņas uzmanību pirmkārt gan pievērš upura izmērs un uzvedība un tikai pēc tam nāk palīgā krāsa un citas novērtējamas vai sajūtamas īpašības un nianses. Jā, līdaka redz noteiktu krāsu gammu, taču tai nav tik milzīga nozīme, kādu mums piedāvā žilbinošie inventāra reklāmas materiāli. Runājot par krāsu – galvenais, lai māneklis kontrastē ar konkrētās copes vietas apkārtējiem apstākļiem – tam jābūt pamanāmam. Ir pierādīts, ka, pateicoties sānu līnijai, arī akla līdaka spēj medīt, taču tad upurim ir jāpeld plēsoņai gar “degunu”. Pavisam gan atmest krāsu nozīmi spiningošanā nevajadzētu. Arī pašam ir bijusi pieredze, kad, mētājot divas identiskas gumijas zivis, uz vienu līdakas metās virsū krietni biežāk. Tomēr tie vairāk bijuši reti izņēmumi – biežāk novērots, ka mānekļa krāsai nav nekādas nozīmes. Arī mūsu nelielajā copmaņu kompānijā ir mānekļi, kur katram ir sava favorīt krāsa, taču rezultāti ir identiski. Un paša kastē ir vobleris, kuram esmu izmēģinājis 4-5 krāsas – rezultāti neatšķiras – stabili labi visiem. Laikam jau jāpiekrīt, ka svarīgāka par mānekļa krāsu ir spiningotāja ticība pašam māneklim un izvēlētajai krāsai.

Līdakai, protams, ir teicama redze, taču krāsa nebūt nav galvenais faktors, kādēļ līdaka izšķirsies par uzbrukumu. Primāra ir mānekļa forma un kustība. Paskatoties veikalu plauktos un katalogos, tā vien šķiet, ka vobleru krāsu gamma un mākslinieciskais izpildījums vairāk ir paredzēts copmaņa, retāk līdakas gaumei. Nu, piemēram, ja jums būtu jāizvēlas viens krāsojums no attēlā redzamajiem – kuru jūs izvēlētos un kā to pamatotu? Man visi patīk.

6. Vai līdakai ir atmiņa?

Jā. Viens no iksezonas jaunu mānekļu iegādes pamatargumentiem skan, ka “zivs jau pie šī būs pieradusi, jāpiedāvā kaut kas jauns”. No inventāra pārdošanas skatpunkta šis, protams, skan kā izcils sauklis jaunās kolekcijas mantiņām, bet ko saka zinātnieki? Un viņi saka, ka zināma taisnība šajā tēzē ir. Vācu zinātnieki akvārijā veica eksperimentu, ielaižot tur līdaku ēsmas zivtiņas, atdalot tās ar stikla sienu. Līdaka vairākkārtīgi centās uzbrukt saviem akvārija kaimiņiem, kamēr negatīvā pieredze tai lika aizdomāties un tā pārtrauca savus uzbrukumus, pārtiekot vien no tā, ko tai baroja no akvārija augšas. Kad stikla siena tika izņemta, līdaka zivtiņām vienalga neuzbruka. Tātad teorētiski ir iespējams, ka zaļā dāma, vairākas reizes apdedzinājusies pret plastmasas maili, vairs tai neuzbruks. Atliek cerēt, ka visi, kas to būs noķēruši, palaidīs to vaļā. Tomēr nedomāju, ka tam būtu vērā ņemama nozīme amatiercopē, lai gan nereti arī pats pielietoju ātru mānekļa maiņu, ja līdaka kādu no manis piedāvātajiem vobleriem vai gumijām izspļāvusi. Ir bijušas reizes, kad tas izprovocējis līdaku uzbrukt atkārtoti.

7. Vai līdakas ir vientuļnieces?

Ne vienmēr. Gan teorija, gan arī personiskā pieredze man saka priekšā, ka viss atkarīgs no konkrētās vietas. Ir bijušas gan vientuļas stūru un bedru sargātājas, gan līdaku komūnas nelielā teritorijā. Un ir bijis arī pašam gadījums Babītes ezerā, kad 3 metienos pēc kārtas vienā un tajā pašā vietā pieķeras 3 līdakas. Savukārt, Lubānā šoruden līdaku festivālu piedzīvojām pat divās dažādās vietās, turklāt zivis tur bija visai atšķirīgos izmēros.

8. Vai līdaka pēc atlaišanas nomirst?

Lielākā daļa izdzīvo. Par šo tēmu dažādos makšķernieku forumos var novērot visai asas diskusijas starp tiem, kas iestājas par zivju atlaišanu, un tiem, kas šādu copi uzskata par zivs mocīšanu, nereti argumentējot, ka tāpat liela daļa zivju pēc atlaišanas nobeidzas. Pierādītā un pārbaudītā statistika ir par labu pirmajai grupai – līdaka ir ļoti dzīvotspējīga zivs. Par šo tēmu ir veikti visai daudz un dažādi pētījumi atšķirīgos apstākļos. Lielākā daļa no tiem novērojusi visai mazu procentu (no 1-10%) no visām atlaistajām līdakām, kas nav izdzīvojušas, bet ir arī pētījums, kurā novērota 33% atlaisto zivju mirstība. To ietekmē daži vienkārši faktori. Pirmkārt – vismazākās iespējas izdzīvot ir līdakām, kas āķus ierijušas žaunās, acīs vai dziļi rīklē, barības vadā. Šai sakarā izpētīts, ka mazāki mānekļi (zem 75mm) nodara lielāku ļaunumu nekā lielie, jo mazos iespējams ierīt dziļāk. Tāpat kāda eksperimenta autori iesaka palielināt mānekļu izmēru, lai netraumētu mazās zivis – lieliem mānekļiem tās uzbrūk retāk. Arī trijžubura izmēram ir būtiska nozīme – jo mazāks, jo “indīgāks”. Vēl līdakas dziļi ierij dabīgo ēsmu. Lai palielinātu noķertās līdakas izdzīvošanas iespējas, lūk 6 soļi, kas jāievēro:

1. tā ārpus ūdens jātur pēc iespējas īsāku laika periodu;
2. vēlams no āķa to atbrīvot, neizņemot no ūdens;
3. lai palīdzētu tai atgūties, tā ūdenī viegli jāiešūpo, ar vienu roku turot aiz astes, otru viegli zem vēdera;
4. zivs jāizceļ, pirms tam saslapinot rokas ūdenī;
5. netraumēt un lieki neaiztikt tās žaunas;
6. āķi jāizņem ar garām knaiblēm, vai arī nokniebjot dziļi ierītos āķus.

Līdaka ir stipra zivs un visbiežāk izdzīvo arī pēc atlaišanas brīvībā. Copmanim, protams, ir prieks, ja līdaka kārtīgi ēd un uzbrūk nikni, taču šāda ierīšana ir saistīta ar lielāko risku tās izdzīvošanai, ja zivi plānojiet atlaist. Tās izredzes paaugties lielākai krietni samazināsies, ja tiks sabojātas žaunas.

Ja āķu nokniebšana un atstāšana līdakas mutē kādam šķiet sadistiska un bezperspektīva, tad arī šajā jomā ir bijis pētījums, kurā pusgadu pēc šādu līdaku brīvlaišanas tās joprojām bija sveikas un veselas, neizrādīja nekādas atšķirības no savām veselajām un neskartajām māsām, kā arī lielākajai daļai tām āķi rīklē vairs nebija.

Lielus āķus ir vieglāk dabūt ārā no līdakas mutes. Mazie zivs veselībai nodara lielāku skādi – pie tāda secinājuma nonākuši pētnieki, kas šķetināja līdaku izdzīvošanas spējas pēc brīvlaišanas.

9. Vai lielas līdakas ir tikai lielos ezeros un upēs?

Nē. Lieli ezeri un upes bieži vien šķiet pievilcīgāki, jo tur ir lielāki zivju resursi un arī lielajiem eksemplāriem ir vairāk barības un lielākas iespējas izbēgt no sava faktiski vienīgā ienaidnieka (ja neskaita dabas untumus) – cilvēka. Katru gadu dzirdam par lieliskiem lomiem Burtniekā, Liepājas ezerā, Alūksnes ezerā, Babītē, Daugavā, Lielupē un citur. Tomēr tas nenozīmē, ka mazās un nelielās upēs un ezeros nevar tikt pie trofejām. Izvērstāk par šo tēmu jau rakstīju žurnāla oktobra numurā.

Nezinu gan, uz ko šī desmitniece noķerta, taču skaidrs, ka šai plēsoņai ar zobiem un sakodienu viss ir kārtībā. Ar šādu trofeju ir paveicies copeslietas.lv lietotājam semo3. (Foto autors – semo3)

10. Vai līdaka jūt sāpes?

Lai par šo jautājumu rezultatīvi diskutētu, ir jānoliek malā tādi argumenti kā “Daba ir viens vesels, visiem sāp vienādi”, “visas dzīvās radības ir vienlīdzīgas” un līdzīgi vispārinājumi. Vai zivij piemīt aizsargrefleksi un tā jūt, ka viņa ir uzrāvusies uz kaut ko nevēlamu? Jā. Vai viņa sāpes izjūt tāpat kā cilvēks? Nē. Cilvēka un zivs organismu anatomiskā uzbūve un dažādu kairinājumu receptori, signālu uztveršanas un (ne)apzināšanās mehānismi ir pārāk atšķirīgi, lai mūs liktu vienā plauktā. Un šai tēzei nav nekāda sakara ar kādas sugas nolikšanu augstāk vai zemāk. Tās vienkārši ir atšķirīgas. Ir skaidrs, ka zivis trijžubura galā izjūt apdraudējumu, kā arī ko līdzīgu satraukumam un sāpēm, taču tās pašas līdakas pēc nokļūšanas atpakaļ brīvībā un neliela atpūtas brīža uzvedas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nez vai cilvēks uz ko tādu būtu spējīgs pēc tam, kad tikko kāds to būtu izraustījis pa ūdeni ar trijžuburiem pilnu muti. Arī par šo tēmu ir atrodami vairāki pētījumi, taču liela daļa to autoru savos secinājumos spekulē ar rezultātiem, raujot deķi sev vēlamā interpretējuma virzienā. Vienmēr ir vērts painteresēties, kas ir pasūtījis konkrēto eksperimentu vai pētījumu. Turklāt vārds “neatkarīgi” arī bieži vien ir apšaubāms un maldinošs apzīmējums, aiz kura paslēpties. Pie vienota slēdziena un visiem pieņemama un pierādīta skaidrojuma vēl līdz šim nav izdevies nonākt. Vismaz man pieejamos materiālos, pētījumos un eksperimentos man tādu nav izdevies atrast. Ja ir dziļāka interese, iesaku arī pašiem parakties interneta dzīlēs atrodamajos oficiālajos materiālos. Vai tas sniegs skaidrāku atbildi nekā šī rindkopa, šaubos. Vai tas sniegs lielāku izpratni par zivju anatomisko uzbūvi? Viennozīmīgi.

Šie, protams, nav vienīgie strīdus āboli copmaņu un zinātnieku starpā. Turklāt teju pie katra mīta atšķetinājuma noteikti var likt dažādas interpretācijas un izņēmumus. Varētu cauru nakti apcerēt arī vēja virzienus, spiedienu, mēness fāzes, dabas parādības un citus brīnumus. Jā, starp citu, noteikti būsiet dzirdējuši, ka zivis neķeras, ja pie debesīm vienlaicīgi karājas gan saule, gan mēness. Ziniet, kādā dienā es noķēru savu lielāko līdaku Latvijas ūdeņos? Jā, tieši tādā! Izņēmums, negadījums? Varbūt. Var jau būt. Arī reti kurš pētījums ir akmenī iekaļams, jo noticis visai atšķirīgos apstākļos. Tāpat arī nebūs divi copmaņi, kuriem viedoklis par zivs uzvedību 100% saskanēs. Un tieši atšķirīgās pieredzes, piegājiens un novērojumi ir pamats jebkuru divu makšķernieku garām sarunām jebkādos apstākļos – neatņemama šī hobija sastāvdaļa. Ja kādā pasākumā kļūst garlaicīgi, atrodiet tur vēl kādu copmani. Varu derēt, ka jūs būs grūti mājās dabūt. Tiekamies pie ūdeņiem, ne asakas!

Gunārs Klēģers manalidaka.wordpress.com