Uz pannas Lubāna ezerā

Jau aptuveni mēnesi pirms Jāņiem nelielā kompānijā bijām nolēmuši doties uz Lubānu iepazīt jaunas Latvijas lielākā ezera līdaku takas un lielceļus. Tuvojoties īstajiem datumiem, sapratām, ka laiks ir izcili nepiemērots zaļo plēsoņu medībām – pāri pa 30 grādiem un pilnīga saule. Taču plāni jau sakalti, ieguldīti pamatīgi līdzekļi lobisma kampaņā, lai pārliecinātu sievas, ka šīs divas brīvdienas būs TĀS ĪSTĀS, kad var tikt pie skaistiem lomiem, tādēļ viss paliek spēkā.

Pēcjāņu dienā kopā ar Jāni un Raivi ar teltīm devāmies uz ezeru Matīsa un Mārtiņa pavadībā, kuri nesavtīgi gatavi mums izrādīt savas ezera zivīgās vietas. Izkāpuši slapjajā un aizaugušajā krastā, saprotam, ka esam trāpījuši odu karaļvalstī, bet, tā kā pūšamie savu darbu dara pietiekami labi, tad paliekam. Ar tādu odu koncentrāciju sastapos otro reizi mūžā – kad esi nopūties, odi ar garantiju dažās sekundēs atradīs to kvadrātcentimetru uz ādas, kur smidzināmais nav trāpījis.

Pirmajā vakarā, gatavojoties vakara cēlienam, pirms copes izvēršas sarunas par to, kā tieši tiks pagatavota šovakar noķertā līdaka un cik tieši garšīgi viņa varētu garšot. Pēc vakara copes uz līdzpaņemtā grila nācās cept veikalā pirkto gaļu un uz maizītēm likt līdzpaņemto pāliju filejas. Makšķernieku tradīcijas un māņticība gan māca, ka zivis kā ēdienu ņemt līdzi uz copi ir kategoriski aizliegts. Varbūt tur tā vaina, bet visi vakara setā palikām tukšā. Vien pāris copes. 2-3h vagojām zāļainas vietas pie paša krasta, kur bija skaidrs ūdens. Jo tālāk no krasta, jo lielāks duļķis. Nekas, tātad viss uzsvars jāliek uz rītu.

Vakarā pie ugunskura apmaināmies ar dažādiem copes stāstiem, pieredzi un piedzīvojumiem, jo ar Matīsu un Mārtiņu uz ūdens kopā esam pirmo reizi. Paēdam, iedzeram pa aliņam, uzceļam teltis un dodamies pie miera. Tā kā nakts ir silta un sausa, tad telts mums ir ar romantisku panorāmas skatu uz zvaigznēm, toties sajūtu līdzsvaram zem tās apakšā pa vidu ir zemē ieaudzis resns zars, kas spiež muguru. Kaut kā sagrupējamies tam pāri, lai ir puslīdz ērti, un laižamies guļā. Pēc 3h miega līdz ar gaismu 3:30 slienamies augšā un, lielu cerību pavadīti (tik lielu, ka laivā aizmirstam paņemt līdzi ēdamo), stumjamies iekšā Lubānā.

Arī šis rīts nekādu leiputriju nenes – līdakas šādā svelmē savu aktivitāti samazinājušas līdz teju nulles līmenim. Līdz pusdienlaikam tikai Matīsam kādā zāļainā līcītī ir izdevies ar trešo reizi uz gumijas zivs uzsēdināt skaistu divnieci. Mūsu laivā klusums. Dienas vidu Jānis ar Raivi velta, lai izbaudītu īsajā naktī neizmantotās miega kripatas, es tikmēr pārsēžos pie mūsu tās dienas gida Matīsa un Mārtiņa, un trijatā ar otru laivu dodamies uz vēl kādu vietu, kur plēsoņām jābūt bez variantiem. Un viņas tur arī atrodam, taču atkal neizturami slinkas un neatsaucīgas. Pa kādai jau atrādās, taču neviena tā kārtīgi mūsu piedāvātajās gumijas astēs tā arī neiekožas. Toties kļūstam par lieciniekiem krastā notiekošai kāda pārīša drāmai, kur 15 minūtēs no ūdenī iekrituša maisiņa pārītis tika līdz sašķaidītai pudelei, pļaukai un “vai es tev vispār esmu vajadzīga, Ērik?!?…”

Vakarā, kad copei palikušas pāris stundas, nolemjam izvagot vēl vienu ieteiktu stūri, kuru iecienījuši vietējie. Tas gan ir duļķains un ar lieliem klajumiem, taču Lubāna pastāvīgie spiningotāji te regulāri spējot pierunāt zivis uz uzbrukumu. Gandrīz visu dienu esmu mētājis gumijas zivis pa zāļainām vietām, kur ir skaidrs ūdens. Tā kā apstākļi te (klajums, duļķains ūdens) ir krasi atšķirīgi no tiem, kur esam sirojuši visu dienu ar pretzāļu gumijām pa lēpeņu laukiem, tad ņemu rokās savu lielgabalu, kas paredzēts mānekļiem līdz 70-80g, uzlieku grabošu un lielu Salmo Slider, kas pirms nedēļas Kaņierī kā debitants mani paspēja pāris reizes iepriecināt, un iemetu ar solījumu, ka šis būs tas, kas izglābs copes dienu. Ar salīdzinoši milzīgu plunkšķi tas iekrīt ūdenī, un sāku to ar 2-4 uzrāvieniem un pauzēm vilkt atpakaļ. 2 rāvieni, pauze, 3 rāvieni, pauze, 3 rāvieni, pauze – SITIENS! BEIDZOT! Pēc īsa brīža laivā ieceļu savu vienīgo šī copes brauciena līdaku – pieticīgi 1,6kg, taču pēc dienas, kur jācīnās ar 30+ grādu karstumu, sauli un pilnīgu necopi, arī tā šķiet kā trofeja.

Pēc brīža arī Janka tiek pie savas līdakas un smuka asara, un arī Raivis nepaliek tukšā – paprāvs asaris, ko aizvest savam kaķim kā pierādījumu par to, ka būts ar spiningu pie ūdens. Izmētājam šo stūri vēl vairākas reizes, taču vairs neviena zivs neatsaucas. Pēc deviņiem vakarā jau stūrējām krasta virzienā, jo nolēmām, ka uz svētdienas rīta cēlienu nepaliksim – arī 26. jūniju sola tik pat karstu.

Lai arī šoreiz lomi bija krietni pieticīgāki nekā pērn rudenī, toties Lubāna karte mūsu galvās iezīmēta nu jau krietni plašāka. Tāds viņš ir tas Lubāns. Atveras nevis tad, kad Tev vajag, bet gan tad, kad viņš pats grib. Atliek cerēt, ka nākamreiz būsim ar to uz viena viļņa.

P.S. Īpašs paldies Lubānas mitrāja info centram par beramās kafijas saujiņas sagādāšanu saules nogurdinātai trijotnei dienas vidū.

manalidaka.wordpress.com