Kāpēc makšķerēt no kajaka

Parasti, vērojot dažādas ātrgaitas jūras laivas un kuterus traucamies pa Liepājas ezeru vai pa Lielupi, pilnīgi loģiski rodas jautājums – kāpēc gan ir vajadzīgs kajaks? Labāk taču būtu nopirkt vismaz gumijas laivu ar motoru un makšķerējot izbaudīt visas šīs ērtības. Ar motoru var ātri visur tikt, šādā laivā ir daudz vietas, tā ir augstu virs ūdens, un cilvēks jūtas droši. Un vispār – ja tev nav Bush laivas ar Hondas motoru, tad tevis nav vispār.

Tad kāpēc gan citur pasaulē (piemēram, ASV) tas ir tik ļoti iemīļots makšķerēšanas veids? Manuprāt, tas ir tāpēc, ka cope no kajaka ir ārkārtīgi dabisks, godīgs un, nekautrēšos teikt, arī romantisks zivju ķeršanas veids.

Tajā makšķernieks klusi slīd pa ūdeņiem, praktiski sēžot ūdenī. Zivis no šādas laivas bieži nebaidās, virs tām var pat uzbraukt, un viņas netraucēti savā nodabā peldēs zem jums. Pārvietošanās ātrums ir atkarīgs tikai no paša laivotāja spēkiem un prasmēm.

Ja salīdzinām ar citām airu laivām un cilvēka spēka dzītiem peldlīdzekļiem, tādiem kā, piemēram, populārie U-boti, kajaks ir arī ļoti mobils. Laiva, manuprāt, ir arī pietiekami ātra, un es esmu izmērījis, ka ar normālu airēšanu vidējais ātrums ir ap 6 km/h, lai gan esmu sasniedzis pat 11 km/h. Protams, Liepājas ezerā no stadiona līdz dambim 2 minūtēs nepārskriesi, bet nu nepilnā stundā vai, centīgi strādājot, pat pusstundā to var izdarīt. Ar speciālajiem kajakiem ātrumu var iegūt vēl lielāku, bet es lietoju parastu rekreācijas modeli, kam ātrums nav galvenais – tas tiek upurēts stabilitātes un ērtības dēļ.

Viena no jaukākajām īpašībām ir tas, ka kajakam daudz netraucē ūdenszāles, un, mazliet papūloties, var izspraukties cauri pat diezgan biezam niedru biezoknim, nemaz nerunājot par lēpeņu klājumiem. Protams, ir mazliet jāuzmanās, jo parastie rekreācijas kajaki ir aptuveni 3 līdz 4 m gari, tāpēc nebūtu vēlams iesprūst ejā starp niedrēm, kur garuma dēļ laivu vairs nav iespējams apgriezt, ja šis koridors beidzas. Lai gan mērenā blīvumā saaugušas niedres nav problēma, tomēr man ir gadījies iesprūst arī biezoknī. Taču – ar citām laivām šādai vietai es pat nebūtu tuvojies, kur nu vēl iebraucis.

Piemēram, reiz man diezgan smagi izgāja, mēģinot tikt iekšā un pēc tam ārā no Tāšu ezera Liepājas rajonā. Tie, kas šo ūdenstilpi pazīst, zina, ka Tāšu ezeru visapkārt ieskauj niedres un pie ūdens labi var piekļūt tikai no divām vai trijām vietām. Es tomēr gribēju būt gudrāks un izdomāju, ka iebraukšu pa Alandes izteku. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, jo nespēju tikt pāri dīvainai purvainai zāļu joslai jau pavisam pie ezera. Izbraucu krastā un stīvējos tikt iekšā no otras puses, kur ietek neliels strauts. Tā nu pa šo strautu lauzos cauri niedrēm uz priekšu, bet beigās tas pārvērtās par šauru džungļu eju, un es sapratu, ka uz priekšu vairs netikšu un – arī apgriezties nevarēšu. Kaut kādā dīvainā veidā man tomēr izdevās laivu izlauzt un apgriezt jeb – precīzāk būtu jāsaka – pārcelt ar rokām, pašam sēžot iekšā. Tāpēc nepārvērtējiet sevi.

Man arī patīk, ka kajaku ir ērti transportēt – viens cilvēks šo laivu var uzcelt un nocelt no automašīnas jumta, kā arī aiznest vai aizvilkt līdz ūdenim. Nav nepieciešama ne piekabe, ne vinča, ne arī vairāku cilvēku rokas. Tā kā esmu individuālas nevis grupveida copes piekritējs, šāda mobilitāte man ļoti patīk.

Būtiski tāpat, ka šis makšķerēšanas veids Latvijā ir salīdzinoši drošs, jo visiem zināms, ka mūsu ūdeņos krokodili un nīlzirgi nemājo, nav novērotas haizivis, kā arī parasti nav milzīgu viļņu, kas varētu apdraudēt cilvēka drošību. Tomēr ūdens ir ūdens, un uz tā vienmēr jābūt uzmanīgam. Lai gan ir stipri vīri, kas savu stiprumu demonstrē, glābšanas vesti nelietojot principā, es tādu rīcību uzskatu par necieņu pret savu ģimeni, tāpēc vesti uz ūdeņiem velku praktiski vienmēr. Vēl drošībai man allaž līdzi ir svilpe, jo ar to vienmēr varu sev pievērst uzmanību, ja nu kas man gadās vai arī kāds cits laivotājs ir pārāk pārgalvīgs.

Par citiem kolēģiem – ir saprotams, ka, atrodoties lielā laivā ar spēcīgu motoru, gribas vai vajag pārvietoties ātri. Diemžēl šāda braukšana rada arī lielus viļņus, kas sagādā būtiskas neērtības cilvēkiem ar mazu laivu, piemēram, ar kajaku.

Tāpēc gribētos lūgt visus ātrlaivu īpašniekus šādu nelielu peldlīdzekļu tuvumā ievērot distanci vai samazināt ātrumu. Jau iepriekš pateicos!

Atzīšos, mest mušiņmakšķeri kajakā nav tas ērtākais, ko var vēlēties. Viss ir jādara sēdus. Tas ir grūti, it sevišķi, ja līdzīgi kā es kajaku izmantosiet, ķerot līdakas un ar smagu kātu metīsiet slapjās mušas. Tāpēc, pirms izbraucat ezerā, iesaku nedaudz patrenēties, sēžot uz zemes. Šāds neliels treniņš jums gan palīdzēs saprast, kā ērtāk novietot laivu, gan arī redzēsiet savu mešanas limitu. Kad esat uz ūdens, nevajag pārspīlēt un mest, cik vien tālu var. Tieši otrādi – labāk ir uzreiz apgūt laivas novietošanas prasmes un zivīm piebraukt tuvu klāt, lai varētu viegli uzmest. Ir jācenšas izmantot lielākās kajaka priekšrocības – mobilitāti un klusumu. Ja esat nolēmis apmakšķerēt kādu vietu, uzreiz izdomājiet, kā piebrauksiet un kur nostāsieties. Tā kā kajaks lieliski slīd, iesākumā vietai, kur gribējāt ķert, jūs vienmēr uzbrauksiet virsū. Tāpēc jau laikus pārtrauciet airēt vai pat piebremzējiet. Kad esat klāt gandrīz metiena attālumā, nolieciet airi, izmetiet enkuru un tikai pēc tam paņemiet makšķeri no turētāja.

Man pašam vislabāk patīk, ja laivas priekšgals ir nedaudz slīpi pa labi no apmakšķerējamās vietas, un tā parasti ir arī mana mērķa pozīcija. Taču jūs agri vai vēlu atradīsiet savu ērtāko pozīciju, tāpēc daudz padomus te dot nav lietderīgi. Piebildīšu tikai – kā jau ar visām laivām arī ar kajaku ir jāiemācās peldēt klusi. Gan klusi airēt, gan klusi nolaist enkuru, gan klusi nolikt airi, gan arī klusi paņemt makšķeri – nedīdīties un neklaudzināties.