Burtnieks: Svētais Grāls vai pustukša bļoda?

Maijā uz 3 dienām devos ekspedīcijā uz Burtnieku, kur iepriekš būts vien pāris reizes. Mērķis šoreiz ne tikai piedalīties čomu mačos, bet arī iepazīt ezeru no citu – pieredzējušāku un zivju lietās izglītotāku vīru – skatupunkta. Sanāca labas sarunas gan ar zinātnieku, gan makšķernieku, gan zvejnieku, kā arī uzsist klaču ar vīru, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Burtniekā reiz pirmais sācis braukāt ar iekšdedzes dzinēju. Stāsta kopsavilkums par plēsoņu mednieku iekāroto ezeru gan nāca visai smagnēji. Galvenokārt dēļ tā, ka par Burtnieku var rakstīt gan kā par zivīm ļoti bagātu un dāsnu ezeru, gan kā par novalkātu un uz visām pusēm plēstu segu. Arī pašu pieredzētais uz ūdens ļāva stāstu pavērst gan sajūsmas pilnā, gan depresīvā gultnē. Nekas neatliek, kā saukt palīgā zinātni, lai nelietu ūdeni uz stereotipu dzirnavām. Lai kliedētu dažus stereotipus un izietu ārpus mūžīgā strīda “Tu vainīgs!” pret “A Tu pats vispār??”, šajā rakstā bez paša novērotā un citu stāstītā minēšu dažus, manuprāt, interesantākos pierādītos faktus, kas vienu otru stereotipu apēd bez sāls.

Burtnieks ciparos un vēstures grāmatās.

Sirmais ir ceturtais lielākais ezers Latvijā. Saskaņā ar pēdējos gados veikto pētījumu, tā platība ir 4000ha, vidējais dziļums – 2m, dziļāka vieta – 3m, sateces baseins – 2250km2. Tā garums – 13,5km, platākā vieta – 5,5km. Ezerā ietek 23 upes, un tas ir viens no lielākajiem sateces baseiniem Latvijā. Ezera apkārtnē ir veikti vērienīgi arheoloģiskie izrakumi. Konstatēts, ka pirmās apmetnes Burtnieka krastā bijušas vismaz pirms 7 000 gadu pie Zvejnieku mājām Rūjas ietekas rajonā, kā arī Riņņu kalnā pie Salacas iztekas.

Savu nosaukumu Burtnieks ieguvis no latgaļu ciltīm, un pirmo reizi vēstures rakstos ezera nosaukums minēts 1336. gadā. Vārds “Burtnieki”, iespējams, cēlies no sena dravnieku un biškopju apzīmējuma, jo šie “burtnieki” iegrieza bišu kokos pazīšanas jeb sava īpašuma zīmes.

Ezers caur zinātnes lupu

Ūdeņu pētnieks Matīss Žagars, kura ikdiena paiet Vides Risinājumu institūtā (VRI), Burtnieku sauc par makšķernieku Svēto Grālu, jo ap ezeru ne bez pamata gadiem ilgi ir teju mītisks oreols, ka Sirmajā var visai droši tikt pie trofejām. Tas, protams, vistiešāk attiecas uz plēsīgajām zivīm – līdaku un zandartu. Lai arī lielais vairums rekordizmēru te tiek noķertas uz velci, tomēr netrūkst skaistu lomu arī tiem, kas spiningo. Taču trofeju skaits un arī plēsoņu izmērs kopumā pēdējos gados ievērojami krities. Dominējošais līdaku izmērs ir 25-50cm, bet zandartiem – ap 40cm. Kā viens no uzskatāmākajiem pierādījumiem, ka ar ezera ekosistēmu nav viss kārtībā, ir ūdens ziedēšana vasarās. Ūdens Burtniekā ir kļuvis duļķaināks. Līdakai tas nepatīk, bet zandartam gan pret to iebildumu nav. Iemesls ūdens ziedēšanai ir zilaļģu biomasas pieaugums. Šo, savukārt, izraisa tas, ka baltās zivis, kas masveidā savairojušās, izēd mikroskopiskos vēzīšus, kuru uzdevums būtu baroties ar aļģēm, kas izraisa šo ūdens ziedēšanu. Vēl viens vaininieks zilaļģu ziedēšanai ir breksis, kurš, barojoties uzrok grunti un tādējādi iemaisa atpakaļ ūdenī pagātnē izgulsnējušās barības vielas.

Ezera kopējā biomasā dominē plaudis, zandarts, asaris un rauda. Plauža dominance, pirmkārt, skaidrojama ar lielu makšķernieku un zvejnieku spiedienu uz plēsējiem, kuri barojas ar plaužiem, otrkārt, ar mazu makšķernieku un zvejnieku spiedienu uz pašu plaudi, treškārt, ar labiem barošanās apstākļiem.

Ūdens kvalitāti Burtniekā būtiski ietekmē ne tikai zivju populācijas proporciju izmaiņas, bet arī apkārtējo lauku apstrādes notekūdeņi un barības vielu pārpilnība no ietekošajām upēm, palu ūdeņiem.

Balto zivju populācijas īpatsvaru ezerā ierobežotu proporcionāli lielāks to dabīgo ienaidnieku skaits. Kā to panākt? Speciālistu ieteikumos figurē aicinājums izzvejot baltās zivis, mazināt makšķernieku un zvejnieku spiedienu uz plēsoņām, samazināt lomā paturamo zivju skaitu un izmēru. Kurš no risinājumiem ir pareizākais, lai paliek speciālistu un zinātnieku kompetencē, nevis atsevišķu ezera resursu tīkotāju rokās.

Kā ezerā klājas plēsoņām?

Ja neskaita cilvēku radīto spiedienu, tad līdakai ezerā ir lieliski dzīvošanas apstākļi. Aptuveni 20% no ezera sedz ūdens augi, pietiekamā daudzumā ir gan slēpņu vietas, gan nārsta vietas, gan arī barības dažādība plēsoņu lutina pietiekami. Līdaka Burtniekā savā ēdienkartē visbiežāk iekļauj plaužus, raudas, ķīšus, asarus, līņus un karūsas.

VRI pētījums rāda, ka Burtniekā dominē 25-50cm līdakas, bet vidējais zandarta izmērs ir ap 40cm. Šāda populācijas struktūra tiek uzskatīta par neveselīgu, un tā norāda uz pārāk lielu spiedienu uz lielajiem eksemplāriem. Tas negatīvi ietekmē visu ezera ekosistēmu kopumā, tiek samazināts nepieciešamais spiediens uz karpvedīgo zivju izēšanu, kā arī noved pie zemas nārsta ekfektivitātes. Ja rēķinām kg uz ha, tad līdaka ir piektā biežāk sastopamā zivs Burtniekā. Nospiedošā pārsvarā ir plauži, tiem seko zandarti, asari un raudas. Kopā ezerā laika posmā no 2013.-2015. gadam pētījuma ietvaros konstatētas 19 zivju sugas. Plēsīgās zivis veidoja 16% no kopējās zivju biomasas. Salīdzinājumam – veselīgā ūdens ekosistēmā plēsīgo zivju skaits var veidot līdz pat 60% no visas ihtiofaunas. Zandarts un līdaka ir galvenie Burtnieku ezera plēsēji, tomēr kopējā šo zivju zvejas mirstība ir visai augsta – 50-60 % no līdaku un zandartu produkcijas tiek nozvejotas un nomakšķerētas. Pilnīgi precīzus datus iegūt ir teju neiespējami, jo makšķerēšanas licences tiek aizpildītas nepilnīgi vai vispār netiek nodotas un arī nozvejas pierakstu žurnāli ne vienmēr ir skrupulozi aizpildīti.

Lai labāk saprastu makšķernieku un zvejnieku izdarītā spiediena sekas, lūk, piemērs: 2015. gada rudenī veikts neliels VRI pētījums par to, cik daudz plēsīgo zivju vienā brīvdienā no ezera izved makšķernieki. Izvietojot kontrolcilvēkus visās laivu bāzēs, dienas beigās nozvejoto līdaku svars bija 460kg, zandarti – 19kg, asari – 3,2kg. Jā, vienā dienā. Vidējais noķerto līdaku svars – 1,3kg, zandartam – 1,1kg. Turklāt 18 līdakas bija mazākas par 50cm. Pati mazākā – 42cm. Zvejnieki 2014. gadā kopā nozvejoja aptuveni 3 tonnas līdaku. Nevēlos te dramatizēt attiecības starp makšķerniekiem un zvejniekiem, taču skaidrs, ka bļodas dibena caururbšanā ne tikai šajā ezerā bet arī citur piedalāmies mēs visi, un ar pirksta rādīšanu uz pretējo pusi nekas līdzēts nebūs. Jāmainās pašiem, jāmainās arī noteikumiem. Ja visiem gribas pasmelties, tad visiem arī jārūpējas par caurā dibena lāpīšanu.

Kā atjaunot veselīgu ekosistēmu?

Vai Jums, piemēram, ienāktu prātā, ka vasarā ezers zied, jo patiesībā pie vainas ir milzīgais balto zivju īpatsvars ezerā? Protams, ka nē, jo bez padziļinātas pētīšanas un specifiskām zināšanām mēs līdz kam tādam nevaram aizdomāties. Vēl viens piemērs, kas norāda uz ciešu barības ķēdes attiecību mijiedarbību – lielais skaits raudu mazuļu apēd daudz zooplanktonu, ierobežojot zandartu mazuļiem pieejamā zooplanktona daudzumu, kas nepieciešams, lai tie varētu pieaugt ķermeņa izmēros un pārslēgties uz barošanos ar citām zivīm, kas būtiski paātrina to augšanas tempu. Uz izpratnes trūkumu sarunā norāda arī M.Žagars, atgādinot, ka gan makšķernieki, gan zvejnieki pieraduši jautājumus skatīt vienā plakanā un izkropļotā plaknē, nesaredzot kopsakarības daudz plašākā mērogā. Tā, piemēram, Vides Risinājumu institūts savā redzējumā par ezera ekosistēmas sakārtošanu iesaka samazināt plaužu populāciju pat par 79%. Izpētīts, ka tas neatstātu nozīmīgu negatīvu ietekmi uz pārējo barības ķēdi. Papildus būtu jāpalielina arī līdaku īpatsvars ezerā. Tas izdarāms, piemēram, ierobežojot lomā paturamo zivju skaitu un izmēru, ierobežojot arī makšķerēšanas rīkus un veidus, kā arī iespējams samazinot komerciālās zvejas apjomu vai to pārtraucot pilnībā.

Ezers makšķernieka acīm.

Tam, ka ar ezera resursiem pēdējos gados notiek ne pārāk iepriecinošas lietas, apliecina arī makšķernieks Valdis Zariņš, kurš pie Burtnieka ar makšķeri redzams jau vairākus gadu desmitus. Kad apjautājos, kāds ir makšķernieka šā brīža skats uz Sirmo, Valdis atbild lakoniski: “Bēdīgs.” Vēl pirms gadiem 5-10 ar ezeru viss bijis kārtībā. Ķēruši visi, lomi bijuši labi. Šobrīd plēsoņu skaits un izmērs ir jūtami samazinājies, un tas ietekmē visu ezera dzīvi. Burtnieks, protams, nav tukšs un joprojām var trāpīt vietās, kur plēsoņu koncentrācija ir visai liela, arī trofejas šad un tad gadās, bet tas nav salīdzināms ar to, kā bija agrāk. Ja pirms gadiem pieciem ziemas makšķerēšanas sacensībās varēja vilkt skaistas plaukstas izmēra raudas, no kurām vismaz katra desmitā bija sakosta, tad pēdējos gados lielā skaitā ārā nāk tikai sīka izmēra zivis. No pēdējās ziemas sacensībās noķertajiem 7kg zivju neviena nav bijusi plēsoņas sakosta. Tas norāda, ka līdaku un zandartu skaits ezerā ir krasi samazinājies, nav barības konkurence. Makšķernieku un zvejnieku spiediens, ko nereti vaino resursu patukšošanā, pēc viņa vārdiem nav pārāk būtiski mainījies pēdējos desmit gadus. Turklāt salīdzinoši vājo lomu dēļ makšķernieku skaits pat samazinās. Toties zivju skaits gan ļoti ievērojami krities. Pēc iemesla Valdim, kura lielākā Burtniekā noķertā līdaka svēra 9,800kg, bet zandarts – 10,240kg, nav tālu kabatā jāmeklē – pie vainas esot resursu neatjaunošana. Ja kādreiz plēsoņu mazuļi ezerā laisti pietiekamā apjomā, tad pēdējos gados ezera apsaimniekotājs pavisam neesot uzdevuma augstumos. Valdis piebilst, ka kādreiz arī zvejniekiem bijis pienākums dot savu artavu šajā procesā, bet tagad par zivju resursiem pienākums atbildēt ir tikai ezera apsaimniekotājam – Burtnieku novadam.

Zvejnieka skats uz ezeru.

Jānis Bērziņš ir piedzimis un uzaudzis pie ūdeņiem. Pēc ārstu ieteikumiem deviņdesmito gadu sākumā viņam nācies meklēt darbu, kas būtu tuvāk pie dabas. Tā nu 1994. gadā nonācis Burtnieka krastā, iedzīvojies pie Salacas un uzsācis zvejnieka gaitas Sirmajā, kuras turpina joprojām. Jānis ir arī makšķernieks, tādēļ spēj uz ezera resursiem paskatīties ar četrām acīm – gan kā zvejnieks, gan kā makšķernieks. Pēc viņa vārdiem zvejnieku svarīgākais loms ir zandarts. Pērnā vasara bijusi visai švaka, jo vēl gadu iepriekš zandarti ezerā izmiruši dēļ kādas slimības. Tas, savukārt, veicinājis līdaku nozveju, jo tās negaidīti parādījušās arī ezera vidū, kur parasti neuzturas, jo ar zandartu tām nav pārāk draudzīgas attiecības. Vaicāts par ezera resursiem un nākotnes vīziju, jūtams, ka Jānim arī ir pilna sirds ar sakāmo. Ezers šobrīd mežonīgi aizaug un vasarās ūdens pamatīgi zied. Kā vienu no galvenajiem iemesliem viņš min apkārtējo lauku apstrādes blakusproduktu nonākšanu ezerā un tā pietekās un avotiņos. Katru gadu uz tuvējiem laukiem izgāž simtiem tonnu minerālmēslu, kas ar lietus ūdeņiem nonāk ezerā. Tāpat ezera ekosistēmu negatīvi ietekmē milzīgais balto zivju īpatsvars. Kā vienu no risinājumiem to populācijas mazināšanai Jānis iesaka ziemas periodā veikt nozveju ar trali, uzreiz laižot vaļā visas plēsīgās zivis, kas arī trāpījušas tīklā. Ja to darīs vasarā, tad tas var izvērsties par traģēdiju ezeram. Vēl pie lietām, kas jāmaina, lauku puika, kā Jānis pats sevi dēvē, iesaka aizliegt trollingu tik seklā ezerā kā Burtnieks. Ne velti nekad neviens nerīko sacensības šim makšķerēšanas veidam, jo ar to ļoti bieži tiek traumētas zivis. Tās tiek nevis noķertas, bet aizķertas. Lielie zandarti ļoti bieži tiek manīti ar āķu saplēstiem sāniem. Jānis min arī gadījumu, kad ezerā noķerti trollinga meistari, kas zivis mērķtiecīgi cemmerējuši ar milzīgiem āķiem. Īpaši velcēšana būtu aizliedzama maijā, kad pēcnārsta līdakas aktīvi barojas. Šādos apstākļos motors aizbiedējot prom baltās zivis un tas, savukārt, izprovocē līdaku mesties virsū vienīgajam, kas palicis – velcētāja piedāvātajai ēsmai. Arī lielos motorus Jānis iesaka izskaust. Pa ezeru tie dragā jau no maija sākuma. Šogad, piemēram, lielās līdakas nārstojušas tikai pašā maija sākumā, ap 15. maiju nārsto pliči, bet ap 30. – zandarti. Visu šo laiku pa ezeru braukā liels skaits motorizētu laivu, nevajadzīgi tramdot zivis nārsta laikā. Tā kā Burtniekā notiek arī Latvijas čempionāts spiningošanā, tad maija pirmās nedēļas Burtnieks bieži vien ir kā ātrgaitas šoseja. Nevaru viņam arī nepaprasīt par lielākajiem plēsoņu eksemplāriem, kas redzēti tīklos. No līdakām lielākā svērusi 16kg, bet zandarts – 13kg. Jānim ir daudz ko stāstīt, tādēļ vienojamies, ka kādā no ezera apmeklēšanas reizēm pie viņa paciemošos un nogaršošu paša kūpinātās zivis.

Burtnieka resursu sargi nesnauž.

Kā mums gāja copē?

Šoreiz vesels stāsts sanāktu no tā vien, kā es cīnījos ar tehniku. Vai arī viņa cīnījās ar mani. Tā dēļ šoreiz izpalika arī plānotā kopīgā cope ar kādu no vietējiem matadoriem. Ķibeles ar trīs dažādiem motoriem izčakarēja pusi no pirmo divu dienu copes, bet arī no tā var mācīties. Piemēram – ja motoram radusies pat šķietami mazsvarīga problēma, bet tu nekad neesi pat tuvumā bijis pie šo mehānismu vaļā un ciet taisīšanas, nu nevajag skrūvēt laivā to visu vaļā. Nevajag. Bet nu labāk parunāsim par copi.

Pirmās dienas divniece, kuru izmānīju no zālēm.

Pirmajā ezera apmeklēšanas dienā satiekos ar senu manas bijušās sporta komandas līdzjutēju Hariju Zvejnieku, kas pirms gadiem četriem aicināja uz kopīgu copi pie sevis Burtniekā. Viņš laipni mani izvadā ekskursijā gan pa savu dzimto novadu, gan izstāsta īso ievadkursu par Sirmā segas raustīšanu uz visām pusēm, kā arī uzņem pie sevis mājās kā savējo. Ja copmaņu kompānija bez augstām komforta prasībām meklē sev vietu, kur apmesties, ieiet pirtī, izīrēt laivu un motoru, izkūpināt zivis un sajusties kā vietējiem, tad droši var meklēt Hari rokās – 29230060, Zvejas. Izprašņāju viņu par aptuvenajām līdaku vietām un vakarpusē pēc visām tehniskajām peripetijām ar motoriem dodos airos pa Briedes upi uz ezeru līdaku medībās. Lai arī pats Haris pēdējos gados copē ļoti reti, norādītais virziens izrādās rezultatīvs. Pirmajā līcīti jau otrajā metienā manu oranžo gumiju zālēs iekāro zaļsvārce, tomēr neuzsēžas. Vēl pēc īsa brīža laivā ieceļu ļoti sparīgu eksemplāru, kas dodas atpakaļ paaugties. Paairēju uz palielā līča otras puses zāļaino malu, un metu pretzāļu gumiju meldru virzienā, ieslidinot to dziļi iekšā zālēs pa ūdens virsmu. Pāris sekundes ļauju zivtiņai līgani grimt un jau pie pirmajiem spoles apgriezieniem kārtīgs kodiens ofseta āķī. Pēc īsas un sparīgas cīņas laivā ieceļu skaistu divnieci. Ar to arī vakars lēnām beidzas, sēžos airos un krāsaina saulrieta pavadīts, airēju uz māju pusi. Jāizvelk iestrēgušais auto no dubļiem, jāatskaitās copes čomiem, kas rīt pievienosies, jāsagatavojas pirmsmaču treniņam.

Piektdienas rītā pamostos no saimnieka suņa ņurdoņas, kurš, rūpējoties par svešā ciemiņa drošību un labsajūtu, visu nakti pavadījis manā istabā un sildījis manu zemē nomesto džemperi. Nez suņa smaka piesaistīs līdaku uzmanību? Jāpārbauda. Iedzeru kafiju, kas no rītiem garšo īpaši labi, sagaidu bračku, Jāni un Daini, lai dotos Burtnieka plašumos pēc jauniem stāstiem. Vakarā bāzē, kur jau sabraukuši visi maču dalībnieki, atgriežamies ar stipri atšķirīgiem dienas vērtējumiem. Mums ar brāli vēl viens nokauts motors, tomēr dienas vidū tikām pie uzticamā rumaka, kas mūs stumdīja pa ezeru gan šo, gan arī sacensību dienu. Arī par motora ātru salabošanu paldies Zveju saimniekam! Ar zivīm šodien gan īpaši nevarējām palielīties. Tukšā nepalikām, copes bija daudz, arī pa kādam mēram gadījās, un treniņdienas vakarā pat atradām visai lielu līdaku koncentrācijas vietu seklā un zāļainā vietā pie Briedes upes iztekas, kur viņas seklumā ik pa brīdim nodeva savu atrašanās vietu. Dažas dabūjām, taču pārsvarā viņas uz mānekļiem reaģēja kūtri un rezervēti. Pat vīzdegunīgi un augstprātīgi. Šķita, ka diena pavadīta visai labi, tomēr pēc tam, kad Janka sāka iepazīstināt ar saviem rezultātiem, mēs pārstājām runāt un tikai klausījāmies un pārdomājām, ko esam darījuši nepareizi. Viņam 16 līdakas pus dienas laikā! Visas mēra. Neviens zemmērs. Visas uz salīdzinoši vieglu šūpiņu – Viktora Tilčika aptuveni 10 gramus smago sudraba krāsas bungu šķīvja šūpiņu. Visas kodušas nikni un ar pārliecību. Gan uz zāļu un klajuma robežas, gan arī vairākus desmitus nostāk no krasta.

Tilčika bungu šķīvis – universāls un uzticams. Šoreiz izšāva Burtniekā. Maču dienā gan vairs tik spoži negāja, tā kā nekāds brīnumlīdzeklis visiem apstākļiem arī nav.

Sacensību dienā pēc starta līnijas ieturēšanas Burtnieka plašumos devāmies jau 15 vīru sastāvā. Mūsu ekipāžai pāris ievērības cienīgi mazstāsti. Pirmais: dienas vidū pēc divpadsmitiem, kad nebijām vēl dabūjuši nevienu mēra līdaku, bračkam saku, ka pie velna ar sacensībām – varētu dabūt vienu skaistu zivi un izbaudīt dienu. Pēc aptuveni 10 minūtēm pietuvojāmies zāļu malai. Pievilku nedaudz ciešāk spoles bremzes ar domu, lai līdaka pēc uzsēšanās neierauj zālēs. Savu uzticamo zelta krāsas J.Sīpola šūpiņu, ko pērn biju atstājis novārtā, iemetu metrus 10-15 paralēli zāļu sienai un sāku vienmērīgi ietīt ar īsām pauzēm. Garas nevarēja taisīt, jo nedaudz zem ūdens rēgojās pērnā gada stiebri, kur ik pa laikam ieķērās āķi. Vienā brīdī šūpiņš aizķērās. Instinktīvi piecirtu un iepauzēju, lai pārbaudīt, vai ir aizķēries, vai arī zivs galā kustas. Nekustējās. Brālis vēl pārprasa, vai ir? -Nē, zaceps… Vēl sekundi tā noturēju un tad pēkšņi aukla sāka griezt ūdeni uz zāļu sienas pusi. Lielā!!!!! Līdz šim esmu vilcis dažas līdakas ap 4kg. Šī bija citā līgā. Nekontrolējama. Tā kā dziļums nebija liels, vienu reizi piespiedu to atrādīt sānus pie ūdens virsmas. Ar skaistu un iespaidīgu mutuli tā aizgāja atpakaļ uz grunti. Tad lēnām sāku to pumpēt uz augšu. Pievilku, pietinu, pievilku, pietinu, pievilku… un aukla atbrīvojās. Turpinājumā sekoja visiem pilngadību sasniegušajiem zināmu vārdu atkārtošana pāris minūšu garumā. Apskatot šūpiņu, redzu, ka viens no āķiem ir izstiepts. Pirms metiena pievilktā bremze… Bet nekas, esmu ticis pie dažām labām atziņām, kas noderēs nākamajā tikšanās reizē. Tāda noteikti būs.

Šādā seklumā izklaidējāmies pirmsmaču vakarā.

Otrs stāsts: pēcpusdienā mazā ietekā pie līkuma tieku pie ilgi gaidīta un agresīvas līdakas uzbrukuma no slēpņa – ieceļu laivā uz mērīšanos ieskaites zivi. Laižamies tālāk pa upi, līdz ieraugām pavisam mazu eju uz kādu seklu ezera krasta ieloku. Iebraucot labi maskētajā līcītī, atrodam seklu un mierīgu teritoriju, kurā mudž ar līdakām. Stundas laikā izmētājām visu, kas šādām vietām piemērots, lēnām, ātri, ar pauzēm, bez pauzēm, agresīvi un mierīgi, dziļos džungļos un klajumā, bet tomēr neizdevās nevienu kārtīgi uzsēdināt uz āķa. Ja šādā vietā trāpītu uz vakariņu galda, tad, iespējams, varētu pacīnīties arī ar Jāņa vakardienas ciparu. Sacensības pēcpusdienā beidzam mazliet pirms noteiktā laika, jo bračkam, saudzīgi sakot, svarīgākas lietas – sievas ziņojumi, ka laiks doties uz vietu, kur pasaulē nāk meitas un dēli. Pagājušā gada maču čempions šogad pirmajā posmā uz ūdens paliek tukšā, toties uz savas meitas piedzimšanu paspēj bez stresa – sirsnīgi sveicieni jaunajai ģimenei!

Krastā lielais vairums no dalībniekiem tikuši pie ieskaites zivīm. Kopvērtējuma vadībā izvirzījies maču rīkotājs Raivis ar 4 mēriem. Bez ieskaites zivīm palikuši vien pāris dalībnieki, bet skābju ģīmju nav – diena ir bijusi tikpat lieliska kā kompānija. Uzšmorējam vakariņās pāris līdakas, dalāmies piedzīvojumos un izbaudām arī Latvijas izlases hokeja maču. Pirms tumsas iestāšanās mums vēl sarīkota improvizēta un neplānota uguņošana – daži kempinga viesi, kūpinot zivis, mazliet pārcentušies, nokūpinot arī pašu kūpinātavu. Par laimi tuvējās priedēs un ēkās uguns nepārceļas – administrācijai ir ugunsdzēšamais aparāts, kas ierodas laikā.

Burtnieks vakarā no mums atvadās ar skaistu saulrietu. Plānotā trīs dienu cope pārvērtās par 1,5 dienām ar problēmu risināšanu un tikai 1,5 dienām – ar copi. Līdzīgai problēmu risināšanas un copes baudas proporcijai, šķiet, jābūt arī ezera apsaimniekošanā, lai Burntieks pāris gadu laikā nepārvērstos par Usmas ezeram līdzīgu bēdu stāstu. Tur dažs labs zemes īpašnieks pat plāno īpašuma pārdošanu, jo ezers pēdējos gados strauji ir kļuvis par iztukšotu bļodu. Arī tur deķi uz savu pusi rāvuši dažādi īpatņi, kuriem vai nu ir īstermiņa vai stipri egoistiskas un materiālas intereses.

Šoreiz aiz un starp rindām palika vēl daudz kas nepateikts no dzirdētā, jo ne viss ir pierādāms un varbūt arī stāstāms. Plānotā copes piedzīvojumu apraksta ietvaros sanāca iešļūkt arī teju politiskos jautājumos un uzklausīt viedokļus par korupciju, nelegālu zveju, blēdīgiem makšķerniekiem un citām ne pārāk šķīstām lietām, taču tas, šķiet, tik resursiem bagātām vietām pie mums diemžēl joprojām ir neatņemama blakne ar dažiem ļoti patīkamiem izņēmumiem. Bet, lai nobeigtu uz mažorīgākas nots – ezers man patika, piedzīvojumi bija un zivis arī bija. Un nepamet sajūta, ka mums ar Burtnieku palikuši nenokārtoti rēķini. Tas uz atgriešanos! Paldies visiem, kas palīdzēja man mazliet dziļāk ienirt puspilnajā vai pustukšajā Burtnieka bļodā. Ļoti ceru, ka ar cilvēciska saprāta palīdzību tuvākajos gados tas atgūs savu apputējušo Svētā Grāla reputāciju.

Gunārs Klēgers

Foto: Gunārs Klēģers, Raivis Rencis, Burtnieku pašvaldība.