Divas izcilas līdakas 10 minūtēs

Kādu stundu bijām jau nomētājuši pretzāļu gumijas pa lēpju džungļiem un jau sākām domāt par īsās copes beigu posmu. Palikusi vēl pēdējā pusstunda un tad jādodas krastā. Pēc mazas valdes sēdes par atlikušā laika plānu nolemjam nedoties citu vietu meklēšanā, jo skaidrs, ka līdakas te ir, tikai pacietīgi jāmeklē atslēga, jo pāris iznācienus jau bijām redzējuši, man viena laba uzsēdās, taču ar smuku mutuli aizgāja.

Pirmajā punktā bez rezultāta, pavirzāmies metiena tiesu uz priekšu un labi tālu iemetu savu zilo LJ Tioga lielo gumiju, kurai piemontēts ofseta āķis un vēderā iedzīts papildus sviniņš, lai gumija grimtu mazliet ātrāk un sakacinātu pie grunts sēdošās plēsoņas. Tā kā manā arsenālā šis ir jaunums, tad nevienu copi vai zivi uz tās vēl nebiju dabūjis, taču tās aste vibrē tik smuki, ka līdakai nevar nepatikt, tādēļ uzticos.

3-4 lēni spoles apgriezieni, 3-4 sekunžu pauze, lēni ietinu tālāk, mazliet paraustu spininga galu, lai iedotu gumijai papildus spēli, pauze. BLIEZIENS un mutulis – IR! Galvenais, lai labi uzsēžas. Kad līdaka sāk tīt ārā mana multa spoli, saprotu, ka galā ir kaut kas labs. Bet tā kā te ir pamatīgas zāles, tad nav ne jausmas, cik liela. Bračka ietin savu pīcku un gatavs airēt klāt, jo ar spēku no tādiem džungļiem kaut ko var izvilkt tikai ar lauzni un ķēdi.

Kad esmu pavilcis līdaku kādus metrus 5, pēkšņi aukla atbrīvojas un visai brīvi to tinu iekšā ar tekstu, ka laikam aizgāja… Atkal… Tomēr vēl pēc pāris metriem līdaka, šķiet, ieraudzīja, uz kurieni uzņēmusi kursu, un ieslēdza zemūdens režīmu – apgriezās, ieurbās gruntī un gāja, gāja, gāja… Vienā brīdī pat skatījos, vai laiva kaut kur nekustas, jo tā man vēl nekas nebija tinis ārā visai stingri noregulēto spoles bremzi. Stāvam uz vietas, tātad spēcīgs krokodils. Pēc metriem 10-15 līdaka apstājās. Pa vidu džungļi, jāstumjas klāt. Kamēr lēnām pieairējam pie vietas, kur pītā aukla ieiet gandrīz vertikāli ūdenī, visu laiku turu nospriegotu auklu, lai saglabātu kontaktu ar zivi. Ik pa brīdim mazliet pakustinu, lai saprastu, ka necīnos ar kādu lēpju pušķi, un skaidri zinu, ka zivs joprojām ir galā.

Kad piebraucam pie vietas, kur aukla pazūd džungļos, saprotam, ka te ir tunelis, pa kuru līdaka muka prom, un tā pati atrodas metrus 10 tālāk. Bračka uzmanīgi atbrīvo auklu no skuju pīnēm, es ar adrenalīna nospriegotiem nerviem kontrolēju zivs uzvedību otrā galā. Kad starp mani un zivi vairs nav džungļi, ieraugam tās izmērus. Jauns personiskais rekords! Par to nav nekādu šaubu. Tagad atliek tikai to dabūt laivā. Vien tāds sīkums, ka ātrajā copes ieskrējienā mums laivā nav uztvērējtīkliņš – neviens no mums nav braucis uz kārtīgu copi, jo atbraucām pasvinēt dzimšanas dienu un uz fikso ieskriet drusku pamētāt. Pēc dažiem līdakas gājieniem prom un paguršanas Gints pie laivas uzmet tai uz acīm zāļu kušķi, tā nomierinās un pēc mirkļa jau varam atlaist vaļā emocijas.

Tā kā pats sev esmu solījies personiskās rekordlīdakas laist vaļā, tad šīs liktenis arī jau ir izlemts, un par laimi līdzi bija svariņi, lai vēlāk nav jānodarbojas ar pasaku mālēšanu un svara minēšanu. Rekords nu ir piestājis pie 6,3kg. Garums gan paliek nezināms. Pāris bildes, buča un palaižu to atpakaļ mājās. Cope izdevusies. Vēl daži metieni un laidīsim krastā.

Pēc šīs trobelēšanas bračkam kādā trešajā metienā kaut kas noreaģē uz oranžu Relax Kopyto gumiju “ar ūsām” – zāļu klasika. Viņš iemet vēlreiz turpat, ar viegliem rāvieniem un pauzēm velk un sākas gaidīšana – kurš kuru… BAMS! Sēž! Atkal skaista līdaka galā! Tagad jau mana kārta rādīt zivs izcelšanas meistarklasi bez tīkliņa. Tā kā šī paņēma klajākā vietā, tad to izvadīt bija mazāks piņķeris. Kādu brīdi tā tiek gurdināta, pievilkta pie laivas un no sākuma mēģinu to paņemt klasiski aiz skausta, taču mana plauksta un satvēriens izrādās par mazu – vēl viens skrējiens no laivas prom. Pēc brīža arī šai uzmetu zāles uz acīm un aiz žaunas vaiga mīkstuma ieceļu laivā. 4,1kg! Neticami. Ātrā cope, ne tīkliņš, ne kameras, ne baigā gatavošanās, ne plāni, nekas. Divas izcilas līdakas. Arī šī pēc bildēšanās un sabučošanas dodas atpakaļ ūdenī, bet mēs ar nezūdošu un mazliet apstulbušu smaidu un lepnuma piepūstām krūtīm dodamies krastā atbildēt uz jautājumiem, kas tur uz ūdens bija par sajūsmas bļāvieniem.

Pavisam drīz jau jādodas Zviedrijas ziemeļu virzienā. Kaut nu tur ietu tikpat jautri. Ne asakas!

Tā kā šī bija vienīgā reize, kad copēju un laivā nav līdzi kamera, tad iemūžinātas ir tikai pašas beigas, bet nu emocijas vēl tur arī var noķert.

manalidaka.wordpress.com