Zandartu cope

Zandarts ir viena no visgaršīgākajām zivīm, kādas sastopamas Juglas ezerā, bet man vēl vairāk patīk tā medības, cīņa ar spēcīgu zivi un iespēja padalīties ar štruntīgām, bet patiesām bildēm " Copes Lietu" forumā.

Diemžēl labiem lomiem ir arī savas ēnas puses - cilvēku alkatība un skaudība. Daudziem makšķerniekiem gribas tikt pie Lielās Zivs "jau šovakar", tāpēc tiek vagoti ezera klaidi ar motorlaivām, izspiegoti veiksmīgākie makšķernieki, brīvdienās nekaunīgi jau no pusdienlaika aizņemot tās copes vietas, kurās iepriekšējā reizē kāds cits makšķernieks izvilcis pat zemmēra zandartiņus vai asarus.
Tas ir bezjēdzīgi.

Man ir apnicis, ka neprasmīgi iesācēji vai vienkārši idioti izbojā man copi, tāpēc uzrakstīšu pāris ieteikumus - gribat zivi, dabūsiet paši to izvilkt. Ne šoreiz, tad nākamreiz. Un neceriet uz aktīvu copi, Juglas ezerā zandartu ir maz. Apskatīšu tikai makšķerēšanu ar dzīvo ēsmas zivtiņu, citādā veidā zandartus neprotu noķert.

Vieta pati par sevi nenozīmē neko. Tieši tāds pats dibena reljefs ir arī 50 un 100 metrus tālāk.

Esmu ievērojis, ka zandartiem patīk dziļums un brīvība. Plašums. Tomēr sēdēt 10 metru dziļumā ir bezjēdzīgi - zandarta sānu līnija un milzīgās, stiklainās acis zivij kalpo ne tikai sīko zivtiņu medībām.
Copes vietas izvēlē galvenā nozīme ir dziļuma maiņai. To var noteikt pēc ūdensrožu lapām, jo ūdensrozes Juglas ezerā aug līdz 2-3 m dziļumam.

Otrs būtiskākais faktors - vēja virziens. Ūdens temperatūra dzelmē ir zemāka kā seklumā, līdz ar to zandarts labāk jūtas aukstākā ūdenī. Jānostājas tā, lai vējš pūstu no mugurpuses vai no sāniem, aiznesot silto ūdens slāni prom un no dzelmes paceltos aukstāka ūdens slānis.

Trešais faktors - izvēlētā copes sektora orientācija pēc debespusēm. Ja ir saulains vakars, laivas - cilvēka - makšķerkātu ēnas pirmšķirīgi atbaida zandartus, ja makšķernieks metīs ēsmu austrumu virzienā.

Un visbeidzot - cienot citus makšķerniekus, nelien tiem tuvāk par 100 metriem. Zandarts ir tramīgs klaidonis, pat skaļa atbildēšana uz mobilā telefona zvanu var attālināt ilgi gaidīto copes momentu par kādu pusstundu, ja vēl pievakarē uzrodas kāds alternatīvi apdāvināts indivīds ar pļercekli, tad dusmas ir briesmīgas.

Reiz ieņemto vietu visa vakara laikā mainīt nav jēgas - ja nu vienīgi tādā gadījumā, ja krasi mainās vējš. Tuvojoties noskatītajai vietai, jābrauc pa ūdensrozēm, nevis pa taisno pāri copes vietai.
Iekārtojies uz ilgu, garlaicīgu sēdēšanu - visu lieko noliec aiz muguras, klusiņām nolaid enkuru vai piesienies pie zālēm, ēsmas zivtiņu spaini piepildi ar ūdeni un noliec starp kājām. Izmēri dziļumu. Zandarts uzturas tuvu gruntij, tāpēc zivtiņai jāpeld 20-30 cm attālumā no gultnes. Ja zandartus makšķerēsi ar divām makšķerēm, saķer 6 vīķes un divas no tām liec uz āķiem. Atsvariņu noregulē ap metru no ēsmas zivtiņas. Viss - sēdi, gaidi. Vai vēl labāk - atgulies, lai nerēgotos kā tornis.

Zandarts nav haizivs, trosīti nevajag - paņems līdaka, nu ij dievs ar viņu. 0,25 mm resna aukla pilnīgi pietiks, lai izceltu pat 4 kg smagu zandartu. Āķi nevajag lielu - liec tādu, kādu parasti lieto brekšiem, vienžubura 8.numuru. Pludiņa svars - 4 grami.

Šad tad gadās, ka ir skaista cope, bet pēc ~20 sekundēm piecērtot, āķis ir pliks. Tie ir sīkie zemmēra zandartiņi vai nelielas līdaciņas - nelamājies, bet priecājies, ka nevajadzēja krāmēties ar sīkumiem.
Ēsmas zivtiņas mainu ik pēc 20 minūtēm, stīvi līķi zandartiem nešķiet pievilcīgi. Ēsmas zivtiņas jāķer regulāri, bet spainī nevajag turēt vairāk par desmit - nobeigsies viena, arī pārējās ilgi neizdzīvos. Ūdens jāmaina atkarībā no gaisa temperatūras, ik pa 1-2 stundām. Ļoti svarīgi zivtiņu pareizi uzspraust uz āķa - tā, lai tā pati nespētu atbrīvoties, bet būtu dzīva arī pēc 20 minūtēm. Man labākā metode šķiet tāda: āķi saudzīgi iedur apakšžokļa sānos un izver caur nāsi augšžoklī - tādējādi zivtiņa var brīvi virināt muti un elpot.
Tomēr šādai metodei ir arī trūkums - gadās tik žirgtas zivtiņas, ka, izceļot sistēmu no ūdens, jāvelta laiks "kāpostu" atmudžināšanai. Katra zivtiņa tiek izmantota tikai vienu reizi - pusdzīva tā tiek palaista brīvībā.

Un tagad - galvenais iemesls, kāpēc man ķeras pieklājīgi zandarti, bet citiem - ne.

Es zandartus iebaroju. Ar ko? Pats padomā - beigtas zivtiņas tos atbaida, sliekas vai naktstārpi nestrādās ilgi, maize arī nederēs, drīzāk gan pievilinās visuresošās kaijas...

Tātad - zandarti jāpievilina ar dzīvām zivtiņām. Vēlams, pāris simtiem dzīvu zivtiņu. To izdarīt var pavisam vienkārši. Paskaties pēdējo manu ievietoto bildi - tajā blakus tikko izvilktam zandartam ir sarkans ievārījuma spainītis ar vāku, kas tā saturu sargā no mitruma. Izdomāsi, kas ir spainītī un kāpēc jāsargā no mitruma - mīkla būs atminēta un arī Tev būs skaisti lomi.

Ne asakas!