CopesABC. Kurzemes plekstu lieti

Ko copējam rudenī? Lielākais uzsvars, protams, ir uz plēsējiem un butēm. Plekstu copmaņi, manuprāt, oktobrī, novembrī un decembrī līdaku, asaru un zandartu spiningotājiem varētu pat ielikt kloķi kā masveidībā, tā rezultātā. Galvenais – saprast, ka jūra nav akvārijs, no kura var tā vienkārši pasmelt, un tad jau uz priekšu!

autora foto

Sinoptiķi nepriecē

Jāsāk laikam atkal ar pēdējos gados tik ierasti sinoptiķu teikto par to dīvaino laiku, to dīvaino gadu, dīvaino pavasari, vasaru, ziemu utt. Šie teksti gan sāk novecot un vairs nav aktuāli. Jāsāk pierast pie laika apstākļu pārmaiņām, kas pārsteigs mūs aizvien biežāk. Īpaši tas iespaidos vasaru un ziemu – pēdējās būs aizvien siltākas, savukārt vasaras – karstākas. Ne velti vasaras tūrisma aģentūras un šī biznesa pārstāvji Latvijā berzē rokas, jo līdz šim siltās zemes, kā Spānija un tamlīdzīgas, kuras parasti piesaistīja tūristus no vēsākām vietām, pamazām pārtop par elles katlu, tā ka pat vietējie vairs nespēj atrast vietu, kur veldzēties. Līdz ar to pie mums aizvien pieaugošais, bet attiecīgi vēl pieciešamais siltums un jūra būs kā radīts labai atpūtai, un silto zemju iemītnieki brauks pūsties uz šejieni. Vismaz tā varētu būt, bet, kā notiks patiesībā, – rādīs laiks.

Kāpēc izteicos ne tā par sinoptiķiem? Patiesībā nekādu īpašo pretenziju jau man pret viņiem nav, jo Latvijas meteorologi strādā itin precīzi, bet attiecībā uz plekstu copi gar visu Kurzemes jūras krastu tomēr precīzi noteikt vēja pūtiena virzienu nespēj. Es nezinu, pēc kā šīs prognozes tiek veidotas (varbūt tās ir piesaistītas tuvākajai sauszemes joslai, bet jau krietni patālu no krasta joslas, vai arī vērā tiek ņemtas jūrā esošās aprises), taču pašā piekrastē pamatīgi esmu uzrāvies uz pavisam citiem vējiem, nekā sinoptiķu prognožu kartē uzrādīts vien pirms pāris stundām. Sevišķi tas jūtams dienās, kad katra no tām iesākas vai beidzas ar pavisam citiem laika apstākļiem.

autora foto

Tāpēc varu ieteikt vienu, manuprāt, ļoti labu recepti (sevišķi tiem, kam uz jūru ir jāveic vairāki simti kilometru). Sadraudzējieties ar aborigēniem, kas pēcāk varēs jums dot pilnīgi precīzu informāciju par to, kas dotajā brīdī notiek jūrā, un tā aiztaupīs nerentablu jūsu maciņa saplakšanu, kā arī lieku laika izšķērdēšanu.

autora foto

Šīs vasaras brīnumdarbi

Praktiski katru vasaru bušu copi iesāku jau jūlija vidū. Tas ir laiks, kad daudzi citi bada pātagu turētāji vēl medī līņus, karpas, karūsas, pa zālēm līdakas, upēs samus un tā tālāk. Arī es piederu pie viņiem, bet tajā pašā laikā ir man vietas jūras piekrastē, kur, īpaši neiespringstot, dienas gaišajā laikā varu tikt pie smukiem lučiem, jūras grunduļiem un, protams, butēm.

Ja domājat, ka es sēžu kaut kur uz izslavētajiem moliem, tad kļūdāties, jo man šie tautas (tautu) pulcēšanās svētki pie sirds neiet. Tomēr šī vasara kļuva par izņēmumu, un tam par pamatu bija Baltijas jūrai netipiski ilgi piekrastē esošais siltais ūdens. Ļoti bieži konkrētās dienās vai nedēļās piekrastē ir silts ūdens un tad kļūst krietni aukstāks. Katrā gadījumā ūdens temperatūra nemitīgi mainās. Līdz ar to piekrastē uzturas arī daudz jūrā dzīvojošo zivju, ko esam pieraduši makšķerēt arī no krasta. Šogad atpūtniekiem paveicās, bet copmaņiem – pavisam ne.

Vēl augusta beigās piekrastē ūdens temperatūra sasniedza +20 grādus un plus-mīnus tāda turējās visu vasaru, tās nogali un rudens sākumu. Līdz ar to – kāda gan tur bute! Pat tajā laika posmā, kad naktis metās itin vēsas un temperatūra pietuvojās neitrālai atzīmei, ūdens bija kā piens, un vēsajos rītos pie noķertās butes varēja sildīt rokas. Kaut ko no plekstēm dabūt varēja, bet no lučiem ne vēsts, un arī grunduļi pieteicās netipiski mazā izmērā. Es te gan netaisos strīdēties ar tiem veiksminiekiem, kas uzrāvās uz atsevišķu zivju baru ienākšanu piekrastes joslā. Bet tas tomēr atgadījās ļoti reti, un pārsvarā darbība noritēja molu tuvumā vai vietās, kur arī piekrastē ir krietni dziļāks.

autora foto

Pienāca rudens

Reizes četras aizbraucis jūlijā un augustā, mierināju sevi, ka šis gads būs īpašs un šajos mēnešos neko prātīgu nesavilkt. Rudens jau ieskrēja septembra vidū, tad mēneša beigās, bet ūdens temperatūra tā arī neko daudz nebija kritusies! Butes piekrastē bija jāmeklē un jālasa ar lasīšanu. Pārsvarā izmērs nekāds, biezums knapi pavilkās uz vidējo, ar vienu vārdu sakot – plekstu copmaņiem tāda viegla šoka terapija.

Savukārt tīklu licēji lādējās par ko citu. Sazvanīju savu paziņu Miķeļtorņa apkaimē un pavaicāju:

– Kas jauns tavā piejūras lauciņā?

– Nu pilnīgs murgs! Pilns tīkls ar medūzām. Tā vien šķiet, ka no ūdens ceļu ārā nevis tīklu, bet kaut kādu garu ķīseļa veidojumu. Atliek vien uzlikt virsū putukrējumu, un saldais ir gatavs. Zivs, protams, nevienas, jo, cik zināms, tad no vietām, kur masveidā ir medūzas, citas zivis izvairās.

Jā, tā arī es, pildot ģimenes pasākumu plānu, lai kladē ievilktu labo darbu krustiņu, pabiju tepat Saulkrastos. Pilns krasts ar beigtām medūzām, un, atklāti sakot, mani tas pārsteidza – jo ne līcī, ne jūrā neko tādu agrāk netiku novērojis. Taču, ievācot informāciju, izrādījās, ka jūra, pilna ar medūzām, ir pilnīgi normāla situācija, ka to atrašanās vietu nosaka vēji, straumes un viļņi. Pateicoties šiem faktoriem, paretam medūzas masveidā tiek izmestas krastā, kur arī beidz savu dzīvi, jo fizioloģiskās uzbūves dēļ nav spējīgas kā zivis atplikšķināties pa piekrastes smiltīm atpakaļ ūdenī.

Tikai oktobra vidū ūdens temperatūra jūrā, pateicoties nevis vētrām, bet gan vēsajām naktīm, piekrastē bija manāmi atsilusi, un tūlīt klāt bija arī rezultāts. Bušu papilnam, gadījās arī pa skaistam grundulim (apaļam kā pamatīgi pārauguša burkāna resnākais gals), vimbas tā retāk. Bet ko tad var gribēt, ja mēs vimbas mutei piedāvājam 2. vai 4. numura āķus ar krietnu garneles vai citas ēsmas gabalu, kas šai zivij nebūt nav pēc mēra. Taču vimba savu darbu dara un lēnām no āķiem šīs ēsmas nolasa. Sevišķi tas attiecas uz vārītajām vai svaigajām garnelēm.

Jānis Kļaviņš, viens no radio SWH Zaļais stūris raidījuma vadītājiem, ir zvērināts mednieks, bet šīs butes ir pirmās viņa mūžā, kaut gan vasaras rezidence ir pārsimts metru no jūras piekrastes. Prieks ir neviltots, un vai nu jāsaka, ka āķis lūpā? Tā arī uz vietas pavaicāju, un Jānis tik noteica: nu ir cauri... bet kā sadalīt laikus? / autora foto

Brist vai nebrist

Laikam jau atkārtošos, ka parasti savu rudens copi jūrā sāku no tā posma, kas ir zem Ventspils (ja kartē skatās). Pēc tam lēnām soļoju uz augšu, taču ir vietas, kas lejpusē paliek arī vēlākiem rudens posmiem plekstu copei un kur dziļums jau 10 metrus no krasta sasniedz ap 3 metriem. Šādas vietas ir ļoti pateicīgas līdz brīdim, kad jūra izdomā atkāpties un atstāj aiz sevis seklas applūdušas jūras pļavas. Šajā ziņā 2015. gads ir patiesi īpašs, jo ir tikai retās vietās saglabājies gruntsmakšķerēšanas rīkiem piemērots attālums, kas sasniedzams, stāvot krastā un nesaslapinot baltās kedas. Ko tas nozīmē plekstu copmanim? Tas nozīmē, ka, ņemot vērā iespējamo, bet neparedzamo vēja virzienu maiņu, zāļu daudzumu, dziļumu dažādību ap pirmo un otro sēkli, nākas ņemt līdzi visas iespējamās copes inventāra versijas. Tātad: brienamais kostīms, zābaki līdz viducim vai celim. Man arī ļoti patīk pastaigāties gar jūras malu, neslapinot zābakus, un tā pavisam viegli iemest gruntsmakšķeri līdz pirmajam sēklim un vilkt skaistas butes. Diemžēl tas ir saistīts tikai ar to brīdi, kad jūra atrodas mums ierastajās vietās un ar vilni ir izskalojusi jaunas smilšu sēres ar jauniem dziļumiem, un tad mēs labi zinām, kurp, kad un ar kādu inventāru braukt. Taču visbiežāk tik eleganti viss gan nenotiek.

Es mēģinu rakstīt, cik īsi vien iespējams, pretējā gadījumā visas Copes Lietas būtu tikai ar plekstu copi vien. Bet gan jau tie, kas lasa, arī sapratīs, kas un kā, jo šī laikam ir vienīgā zivs, kuras daudzumu mēs mērām pēc spaiņa tilpuma, bet tajā pašā laikā bieži vien paliekam tukšā. Tas ir jālabo.

Ja jūra ir savā vietā, tad brišanas variants der tikai seklajās vietās, piemēram, Kolkas ragā. Taču arī šeit vēlā rudenī butes tāpat var vilkt dziļumā līdz celim. Ja jūra ir atkāpusies, izveidojas pretējs variants, ko ne katrs spēj morāli pieņemt. Pārsvarā domu gājiens sākas un beidzas ar to, ka jūra ir jūra un cik tad tālu viņa aizmuks, tāpēc jālaiž tik uz savām vietām, un tur viss notiksies. Pēc šādiem braucieniem visbiežāk portālā copeslietas.lv nākas lasīt sūkstīšanos par necopi, ne tiem vējiem, ne tām ēsmām, sistēmām utt. Tiek piesauktas visas nelaimes, tikai ne paša domāšana. Savukārt, ja kāds trāpa plekstu baram pa vidu, tad ne visiem, bet dažiem rodas iespaids, ka viņi ir Antiņa pēcteči un, uzjājuši ar zirgu kalnā, spēj ne vien sabučot princesi, bet vienmēr arī pierunāt plekstu Dievu.

Jautājums tikai, vai šī nav tā retā, retākā, vienīgā reize…

Ļoti skumji ir portālā copeslietas.lv lasīt viena otra atziņas, kuras diemžēl lasa pie jūras arī mazāk piedzīvojuši copmaņi, bet kuras tiek pasniegtas kā vienīgā pareizā patiesība. Atrodas arī īpaši gudri ļaudis, kas sevi dēvē par izciliem speciālistiem un jebkurā brīdī piedāvā jūras makšķerēšanu sausām kājām, piesolot vienreizīgu copi un tikai ar vienu noteiktu ēsmu.

Taču šī kombinācija strādā tikai tad, ja ir zināma konkrēta vieta, zināmas jūras sēkļu izmaiņas, ir ziņas par vējiem, zāļu daudzumu, sānu straumēm, sauli, ūdens duļķainību, notikušu jūras paisumu vai bēgumu utt. Tā kā es neesmu ne sinoptiķis, ne vēju dieva Eola radinieks, tad man tādu zināšanu uz konkrētu brīdi vai vietu nav. Un, tā kā nedzīvoju jūras krastā, nākas krāmēt mašīnu pilnu ar pretzālēm visādiem negaidītiem pavērsieniem.

Šāda jūra ir vissliktākais scenārijs, kāds vien var būt plekstu copē. Ir jāgaida nakts vai apmācies laiks. / autora foto

Sāksim copēt

Kā ierasts, rakstu tikai par savām un kolēģu gaitām, bet – vai visu darām pareizi, būs jāspriež jums pašam un jāizmēģina praksē, jo nav zivju makšķerēšanā vienotas formulas, tāpat kā vienādu dienu.

Pirmais, kas jānoskaidro, dodoties jūras virzienā, – viss par vēju lietām. Turklāt jāskatās ir ne tikai konkrētajā dienā notiekošais, bet arī rādītāji vismaz pāris dienas iepriekš.

1. Ja pirms divām dienām jūras piekrastē ir valdījis spēcīgs sānu vējš (un te pilnībā pietiek ar 6–10 m/s), tad, kaut arī trešajā dienā vēju nesola nemaz vai arī tā virziens ir no krasta, es parasti uz copi nedodos. Laiks ir pierādījis, ka lielā vanna tik ātri nenomierinās un visā piekrastes joslā jo­projām var būt sānu straume. Ja tā arī būs kaut cik nomierinājusies, tad zāles pietiks veselam ganāmpulkam, un no mierīgas makšķerēšanas nekas prātīgs nesanāks.

2. Vislabvēlīgākais vējš plekstu copei ir tiešs virziens no jūras uz krastu. Nav jāsatraucas par bangojošiem viļņiem ar baltām putu galotnēm, jo līdz ar šādiem vējiem un tā radītiem viļņiem bute teorētiski tiek gandrīz mesta ārā smiltīs, tāpēc gruntsmakšķeres sistēma nekur tālu nav jāmet. Viss notiek turpat pie kājām. Šādos laika apstākļos pirms pirmā sēkļa (ja skatāmies no krasta puses) tiek saskalota plekstu galvenā barība – mazās gliemežnīcas, ar kurām butes piesit sev pilnu bunkuru tā, ka kādu laiku neuzskata vispār par vajadzīgu baroties. Taču projām no šī galda neaiziet kā visuzticamākais suns un paliek šeit ilgu laiku. Tāpēc jau arī vislabākais plekstu laiks ir tad, kad ir bijusi pamatīga vētra, kad ūdens uzkāpis līdz pat kāpām.

3. Nav labs variants tad, kad jūras līmenis vismaz nedēļu ir stāvējis spoguļformātā un tikai paretam parādījusies neliela virsmas ņirboņa. Visbiežāk zivs šādos apstākļos no krasta atkāpjas, un nākas izdarīt tālus metienus, jo piekrastes zonā paliek tikai plaukstas lieluma plekstītes. Lielās aiziet uz dziļumu un lielākiem pārtikas krājumiem.

autora foto

Makšķerkāti un to loma

Daudziem copmaņiem kāti, sevišķi ķeršanai jūrā, ir domāti tikai ēsmas iemešanai. No vienas puses ņemot, nekā nepareiza te nav. Ideja ir vienkārša: jo kātam lielāks tests, jo tālāk var iemest sistēmu. Arī loģiski. Nākamais solis ir maksāšana vai taupīšana uz jūras rēķina. Kas ir jūras rēķins? Es, jau itin ilgi strādādams copes lietu veikalos kā mazumtirdzniecībā, tā vairumtirdzniecībā, bieži esmu dzirdējis: jūrai jau neko nevajag, tāpat nobružāsies pa smiltīm, un vienai sezonai vien sanāks – tad kāpēc tērēt lieku naudu? Garāku kātu? Kāpēc, ja bute ir tepat pie kājām? Mazliet pakomentēšu šos viedokļus.

1. Garāks kāts jūras copē nekad nav par garu, jo, arī iemetot sistēmu ar ēsmu turpat 15 m attālumā (tā gadās un diezgan bieži), zivs ņem ne tikai no āķa uz grunts, bet arī no tā, kurš it kā karājas augšā. Nepareizs ir uzskats, ka bute barojas tikai no grunts. Par to esmu pārliecinājies, pavasarī ar pludu jūrā copējot vējzivis: viņas tiek ķertas 1,5 metra dziļumā un mazāk, bet, ja zem laivas ir savi 6 metri, puskilogramīgas butes sēžas uz vējenēm domātās ēsmas tikai tā. Butei grunts ir kā slēpnis, kur tās tumšākā puse ideāli saplūst ar pamattoni. Kustinot sānu spuras, viņa viegli ierušinās plānā smilšu kārtiņā tā, ka ārā paliek vien acu pāris, un tad pēkšņi viņa no turienes uzbrūk savam upurim.

2. Garāks kāts dod iespēju vajadzības gadījumā izdarīt arī tālākus metienus.

3. Ļoti bieži ir situācija, ka iepriekš pūtušie vēji līdz pirmajam sēklim ir sadzinuši daudz zāļu. Tās viļņos šūpojas, un, ja makšķere ir par īsu, tad aukla nenovēršami iet šim augu slānim pāri un piedzenas pilna līdz lūpai. Bet garāks kāts ļaus apiet šādas vietas, jo aukla nostiepsies pāri bīstamajai zonai vai vismaz ķers to mazāk.

4. Mīkstāks vai cietāks, rupjāks vai smalkāks, saliekams vai teleskops? Es pateikšu – kādi ir man! Izņemot smago fīderi, kam tests ir 180 g un garums 4,20 m, pārējie ir 4,20–4,50 m gari teleskopi. Visiem ir 150 g tests. Protams, tādiem cena negrozās ap 20 eiro, tie ir krietni dārgāki, taču nepārspīlējot. Visiem ir ātrā akcija, tātad itin cieti, bet ar smalku spici, pie kuras es bez problēmām varu piestiprināt nakts gaismiņu, ko pārdod speciālos turētājos, un man nav spices resnuma dēļ jāatceras, ka līdzi jābūt kaut vai izolācijas lentei, ar ko gaismiņu piestiprināt.

Vēl pa šiem daudzajiem gadiem esmu piefiksējis, ka mēs plekstu gruntenes krastā nebūt nevaktējam kā fīderi uz breksi, bet gan paļaujamies uz butes rijīgumu un ik pa laikam vienkārši izvelkam un konstatējam faktu: tad, jo mīkstāka būs gruntsmakšķeres spice, jo biežāk, izvilkuši sistēmu, nokonstatēsiet, ka ēsma no āķa nocelta vai arī sapluinīta un izstiepta garumā. Zivs būs ņēmusi, bet mīkstās spices dēļ āķis kaulainajā mutē nebūs aizķēries. It kā šīs situācijas dēļ būtu jāiegādājas kāts kā bomis ar testu vismaz ap 300 gramiem. Tomēr šeit atkal sanāks cita galējība. Ēsmai uz āķa būs bezmaz vai jābūt pielīmētai vai piesietai, jo metiena brīdī tā vienkārši no āķa nolidos nost.

Vēl cita lieta ir tā, ka man parasti patīk just zivs pretošanos, nevis no ūdens to izvilkt kā pagali.

Sistēmas kā sistēmas – bet vai ir jāuzlabo?

Droši vien vismaz 70% copmaņu, bet varbūt pat vairāk nopirktajām sistēmām pieskaras tikai veikalā, un otrā reize ir tad, kad jau stāv jūras krastā un stiprina tās pie pamatauklas karabīnes. Tas nozīmē, ka uzticas ražotājam (jo pārdevējs gan nav ne pie kā vainīgs) un par visu pārliecinās pie ūdeņiem. Man gan šajā jautājumā ir cits viedoklis, un es 100% gadījumu izdaru pārbaudes un korekcijas. Galu galā – nav taču grūti kādām 6 sistēmām pārskatīt pavadiņas un āķus. Diemžēl brāķi gadās itin bieži, sevišķi saistībā ar pavadiņu. Nereti pat uz aci, nemaz nevelkot ar nagu pa materiālu, ir redzams, ka tas ir deformēts un saplaisājis. Un ir vērts pārsiet, tā kā jūrā ir visas iespējas tikt pie mencām, vēdzelēm, zušiem, taimiņiem un akmensbutēm, kuras visas izrāda daudz lielāku pretestību nekā ierastā bute. Sevišķi tas skar tagad tik iecienītās sistēmas, kurās uz pavadiņas ir rotējošas metāla lapiņas (rotiņi). Acīmredzot kaut kas rūpnieciskajā darbībā nav nostrādāts līdz galam, un lapiņas ar asajām kantīm plēš pavadiņas materiālu. Citu izskaidrojumu es te neredzu.

Šogad esmu noskatījies vairākus video tieši par to, kā bute ņem ēsmu, un esmu mazliet pārsteigts. Nebiju iedomājies, ka šī zivs uzbrukumā ir tik mežonīga. Pat prāvs zivtiņas gals kaulainajā mutē pazūd zibenīgi, bet… Ir kāds interesants moments! Ja bute sajūt ko aizdomīgu, tā momentā mēģina no ēsmas atbrīvoties. Tātad tas, ko mēs krastmalā bieži vien dzīvi apspriežam, ka nav vērts uz pirmo butes stiepienu skrien un cirst, patiesībā par 50% nav pareizi. Jā, protams, neko jau mēs daudz nemainīsim savā domāšanā arī pēc šeit rakstītā, jo – galu galā – pārējie 50% uzsēžas itin droši. Bet nu – tas tā, viela pārdomām ar iespēju mainīt savu sistēmu, lai butei nebūtu tik viegli ēsmu izspļaut. Es savus secinājumus un uzlabojumus jau esmu izdarījis. Vienkārši paņēmu un izveidoju dažas sistēmas ar karpu āķiem, kam smaili atliecu pārspīlēti uz sāniem.

Bieži dzirdu, ka daudzi prāto vai jautā par krāsu pērlītēm – to vajadzību, nokrāsām, daudzumu, lielumu. Būtībā pamatfaktors šai ziņā ir ūdens tīrība copes vietā. Es te nerunāju par ķīmisko sastāvu, bet gan duļķainību. Ja jūrā ūdens ir dzidrs, tad bute ķersies arī tikai uz ēsmas ar āķi un bez nevienas krāsainas pērles. Jo būs duļķaināks, jo spilgtākas pērles būs nepieciešamas. Taču nepavisam nav vajadzīgs pārspīlēt ar to daudzumu. Vienam otram esmu redzējis tādas krelles uz sistēmas, ka var likt sievai, mīļākajai vai draudzenei ap kaklu. Trīs pērlītes dažādās krāsās ir pilnībā pietiekami, lai plekste pievērstu uzmanību.

Vienu gan es iesaku ievērot: lielām bumbiņām nevajadzētu virtenē būt pirmajām tūlīt aiz pamatauklas mezgla, kas satur to kopā ar āķi. Sistēmās virs pērlīšu virtenes ir sākuši likt stopus, lai krāsainās bumbiņas nekur no āķa neaizskrietu projām. Manuprāt, jādara tieši pretēji. Es domāju, ka bez kustībām piesaistītas pērlītes pie āķa gredzena vai pēdiņas tikai traucē un sevišķi gadījumos, ja āķa kātiņš ir īss. Bute ēsmu ierij dziļi, un, ja tā izgaršos arī pērlītes, tad viņai kaut kas var likties aizdomīgs un tā var mēģināt no ēsmas atbrīvoties. Savukārt brīvi slīdoša virtene uz salīdzinoši īsās pavadiņas šādu versiju nobīdīs malā.

autora foto

Un nu – par ēsmām

Šis temats man ir nevis īpaši tuvs, bet gan vesela cirka izrāde, kad dzirdu variācijas.

Ko tik mēs neliekam uz āķa? Te ir pilnīgi visu saldūdens zivju gaļa (re, ietaupīju vismaz piecas rakstu rindas), tālāk seko jūras veltes, un te arī neaizraušos ar viņu aprakstīšanu. Visvairāk mani interesē tie kā no baznīcas kanceles izteiktie pravieša vārdi, ka tikai tā un nekā citādi. Pats trakākais ir tas, ka daudzi šajos stāstos ieklausās un nepadomā, ka šos eposus jau nav iespējams pārbaudīt!

Manā skatījumā, ja jums līdzi uz jūru būs vārītas un svaigas garneles, kā arī sauja reņģu, – būs viss kārtībā! Pats galvenais ir atrast – kur tā bute mājo, un tad vēl pierunāt uz barošanos. Ja izdodas, tad tam, kas atrodas uz āķa, jau ir maza nozīme.

Vēl noteikti paturiet prātā situācijas, kad uz divām vai vairāk blakus makšķerēm ir ļoti, ļoti atšķirīgi lomi. Varbūt te nav jāvaino ēsmas vai sistēmas, bet gan zivju daudzums attiecīgajā vietā, jo tas var atšķirties pat 10–15 m attālumā.

Lai jums veicas!

EINIS ASARIS / CopesLietas 2015 / Novembris