Atlaid Mammu, nokauj Omi! jeb Nepabeigtais monologs (pastāsts)

Zinaīdas kundze pirms pāris dienām aizveda uz kautuvi Rūtu - govi, kas ilgus gadus bija viņas dzīves jēga. Nē, viņa izmisumā neplūca savus sirmos, bet vēl aizvien lokainos matus. Skuma, bet turējās braši, jo neba jau pirmo «dzīves jēgu» apbērēja. Tāds esot laika ritums - beigas vienmēr ir sākums. Iekrātā dzīves pieredze ir Zinas vairogs - viņa skaidri zināja, ka vēl gailis nedziedās, kad būs jāceļas, lai padzirdītu jauno telīti.

Nav jau arī laika ļauties skumjām. Dzirdu Zinas skarbo altu, apsaucot mazbērnus, kas sabraukuši palīgā nolasīt ābolus. Sabēruši «nejēgas» visus kopā - gan «veselos no zara», gan iepuvušos no zemes!

- Nesmukos ķerrā un uz bedri prom! - puikas, saņēmuši skaidru omes norādi, negribīgi ieslidina savus gadžetus kabatās un mazo zombēnu gaitā atgriežas pie ābolu maisiem.

Par spīti jezgai kaimiņienes dārzā, turpinu tupēt uz laipiņas un izgaršot pats savu domu murgus, kas nu reiz ir pārliecinoši guvuši virsroku pār pludiņa izmisīgajiem centieniem mani nohipnotizēt, ar nemainīgu frekvenci svārstoties saburzīta ezera viļņos.

foto: ©vits

No līkuma izslīd laiva. Aleksandrs. Vienmēr smaidīgs pensionējies iekšlietu struktūru darbinieks un Zinas brūtgāns. Neatņemama vienmuļās ezera ainavas kompozīcijas sastāvdaļa. Jo ikreiz, kad vien esmu iekārtojies uz laipiņas cerībā Čiekuram ko zvīņainu pārnest, mani «radari» nopeilē šo pavirši darvoto koceni. Taču šodien ir ceturtdiena - Zinas zivju diena. Un tas, savukārt, nozīmē, ka laiks savlaicīgi vākt savas loriņus, ja vien nevēlos, lai atkārtotos iepriekšējā nedēļā piedzīvotā drudžainā evakuācija, kas maksāja man spoles izjaukšanu un neskaitāmus mēģinājumus to salikt bez lieku detaļu atstāšanas uz galda virsmas.

Vēl nesasniedzis krastu, Aleksandrs jau steidz sveicināties. Un vēl pēc mirkļa laipas dēļi ar dobju vaidu iztur kārtējo trieciena testu. Labi, ka paguvu.

- Nu, kā? - strupš, bet bezgala ietilpīgs Alekša jautājums, uz kuru viņš noteikti negaida līdzvērtīgu atbildi. Stāstu par nepateicīgo vēju, par to, ka laipiņa izļodzījusies (cerībā ka laivotājs saklausīs lūgumu maigāk pietauvoties), par vakardienas milzu breksi, kas norāvās un kaķi, kas jau otro dienu nav redzēts. Jo īpašu izteiksmi ieguldu frāzēs par vītola zaru, kurā gluži kā ziemassvētku eglītē esmu iekāris jau divus pludiņus, bet piekļūt tiem varētu vien ar laivu un no ezera puses. Stāstu to visu Alekša mugurai. Tā noliekusies virs laivas, apņēmīgi bīda un cilā lupatu slāņus - te atsedzot, te slēpjot krāsainus, uzblīdušus un krietni cietušus iepirkuma maisiņus.

Beidzot, satvēris meklēto, viņš izraušas no laivas. Seklumā noskalo pie zābakiem piekaltušās zvīņas un ar neiztrūkstošu smaidu pārtrauc manu monoizrādi.

- Nu, ko, uzpīpēsim? - tas nebija piedāvājums pievienoties viņa kaislībai, bet skaidrs un nepārprotams lūgums pēc cigaretes. Norijis krupi par nenovērtēto monologu, pasniedzu cigareti. Kad izgaisa abu gandrīz vienlaicīgi izpūsto dūmu mākonis, Aleks pieķēra manu skatienu ložņājot gar krastā iznesto saini.

- Tas Zinai. Šodien pasūtīja trīs. Bērni sabraukšot, laikam līdzi dos. Nu, uz Cēsīm. Bet vispār viņai paveicās. Andža ar prasīja. Nedevu. Zina zvanīja pirmā.

- Tad jau jāķer vairāk, ja reiz tāds pieprasījums!

- Nu, grib jau daudzi. A piecas tik drīkst. Vairāk ne. Neesmu nekāds brakonjers. Da sirmie uzpleči neļauj (smejas). Ne jau katru dienu ar piecas atnāk. Vakar pat, tāds draņķa pūtiens! Divas piemānīju un mājās. Jāmet airi krūmos. Tagad visādi motori .. un tad vēl tās skabargas ...

- ?

- Nu, mazās ... spēj tik mest pār bortu! Te pagājušajā rudenī esot sabēruši veselu kravu ...

- Tas jau tagad modē - ķert un mest atpakaļ. Tā teikt - atlaid mammu! - pasprūk kaut kur dzirdētais.

- Nu, zin, man sava mode - mammas man ir jāņem. Ar pensiju vien motoru neredzēt! Bet, ja galā ome, kauju nost kā parazītu! Tās man visas mammas izēdīs! Šitajā svētdienā pat - nu tāda ... knapi laivā dabūju, un tad tik domā, sašam vai pašam. Vieniem dačņikiem, redz, par lielu, a citiem par vecu. Labi, ka Juris paņēma, viņiem jau tai krogā viens pīpis ko kotletēs samalt.

Kaimiņienes vārtiņu metāliskie vaidi pārsvītroja manas cerības novirzīt sarunu pludiņu atgūšanas gultnē. Signālu uztvēra arī Aleks. Ar knipi aizšāvis izsmēķi krasta treknajā zālē, viņš vēlreiz ieskatījās baltajā maisiņā, it kā vēlēdamies pārliecināties vai prece, ko piegādājis, atbilst pasūtījumam.

Vēl pagūstam pārmīt pāris pieklājības frāzes, taču saruna vairs neraisās un saprotu, ka ir laiks izlikties par steidzīgu esam un atvados.

Vienā rokā šūpodama paliela izmēra emaljētu, tumši zaļu bļodu, bet ar otru cieši padusē iespiedusi ar baltas plastmasas vāciņu aizvākotu trīslitreni, Zina pagāja man garām ar tikko saklausāmu labdienu. Viņa steidzās.