Andris Akmentiņš: Zivis Latvijā glābj slinkums un nezināšana

Facebook / Andris Akmentiņš

Makšķerē ar Akmentiņu.

Makšķernieku organizāciju sadarbības padomes mājaslapā par valdes locekli Andri Akmentiņu rakstīts tā: makšķernieksdzejnieks, sabiedriskais inspektors, biedrības Ventspils makšķernieku klubs aktīvists, viens no tiem, kuri cenšas popularizēt domu, ka makšķernieki var paši pieskatīt iecienītos ūdeņus un ka labāk naudu ieguldīt tepat, nevis izvest uz ārzemēm, kur ķeras labāk.

Ko dara Ventspils makšķernieku klubs? Nav noslēpums, ka daļa biedrību rodas īslaicīgu pasākumu vai naudas dēļ.

– Piecos gados esam izvirzījuši vairākas tēmas. Pirmā un galvenā – pieskatīt upi, jo no tās atkarīga zivju un makšķernieku dzīve. Uztaisījām kursus sabiedriskajiem inspektoriem. Atnāca 35 interesenti, 15 tika līdz eksāmeniem, pieci nolika, tagad esam palikuši trīs. Galvenā uzraudzība ir foreļupēs, iesaistījāmies projektā Miljons foreļu atgriešanās. Piedalāmies reidos, rīkojam mačus, vērtējam situāciju upēs, iesaistījāmies Makšķernieku organizāciju sadarbības padomē, rīkojām seminārus par mazajām upēm utt. Ir tādas biedrības, kurām nav laika uz āru līst, – tās dara savu darbu, pelna naudu, pārņem daļu pašvaldības funkciju, dod kādu sabiedrisko labumu.

Pamēģināju rakstīt projektus: trīs samocīju un sapratu, ka tālāk pavilkt nevaru – vajadzīgs cilvēks ar grāmatvedības domāšanu. Negribēju kļūt par projektu dzīvnieku. Man pieņemamāk šķiet padot motivētu ideju, lai raksta un Eiropas naudu apgūst tie, kas to māk. Piemēram, par laivu ielaišanas punktiem tagad iniciatīvu uzņēmusies pašvaldība, jo apnika staigāt un stāstīt.

Andris Akmentiņš Latvijas dziesminieku saietā 2015 / Facebook / Andris Akmentiņš

Kāda laivu ielaišanas punktiem atdeve?

– Liela daļa slinko makšķernieku nevis meklē, kur zivis, bet grib, lai tās nāk vietā, kur vieglāk piebraukt. Katrā ezerā, kur tiek prasīta maksa, šādām vietām vajadzētu būt. Tās lielākoties atrodas viesu namu teritorijā, tātad makšķerniekam jāmaksā divreiz. Piemēram, Usma vairs nav ezers tiešai zivju resursu apsaimniekošanai – tas jau ir viens liels atpūtas komplekss ar visām sekām. Kādreiz tur laida arī zušus, tagad noteikumi neļauj, jo starp ezeru un jūru atrodas hidroelektrostacija. Piedalījāmies tajā zušu ielaišanas akcijā, tika plānotas lielas lietas pēc pieciem gadiem, tagad kādi trīs pagājuši – nezinu, kā būs tālāk. Nu jau pat tie speciālisti, kas makšķernieku teikto neņēma vērā, atzinuši: aukstumu mīlošajām zivju sugām Latvijā būs problēmas.

Vai globālās sasilšanas dēļ?

– Jā. Tāpēc nav labs laiks projektiem, kuros tūrisms sasaistīts ar foreļu, lašu un taimiņu audzēšanu dabiskās ūdenstilpēs. Salaidīsim mazuļus, un pēc gadiem mums nāks atpakaļ liela nauda! Tā nebūs. Biju starp tiem, kuri aizstāvēja domu par vienu strauta foreli lomā. Šai sugai karstums un zemais ūdens līmenis dara pāri pat vairāk nekā jūras forelei un lasim. Mazajās upēs jau viena forele ir daudz, ko paņemt un apēst par 14 eiro gadā. Neļaut bez licencēm stiept mājās no upēm, kuras tiek koptas. Jānosaka A klases foreļupes un jāpapildina ar zivīm. Ierosināju, lai ostu akvatorijā var makšķerēt no krasta. Citādi Ventspils ir pilsēta, kurā makšķerēt aizliegts. Bet jādomā, kā ierādīt vietu, lai copmaņi nelien slēgtajās zonās. Kuldīgā Ventā ir licencētā makšķerēšana – bez tās nevar. Arī visā Ventspils novadā vajadzētu ieviest pēc tādas sistēmas: nopērc licenci uz vienu taimiņu, turklāt tā nav vis kāds papīrītis, bet speciāls vienreizējas lietošanas plastmasas čips, ko ievelk žaunā. Viss kārtībā – vari vienu zivi tajā vai citā upē izvilkt legāli. Tagad nav iespējams saskaitīt tos simtus, kuri klīst gar upēm, un to, kādus lomus izvelk.

Ik gadu zivaudzētava Pelči Ventā un citās upēs ielaiž tūkstošiem taimiņu un lašu mazuļu. Kur tie aizpeld?

– Vajag zivju mazuļus upēs laist, taču tam būs atdeve, ja kāds skatīsies, kas notiek pēc tam. Biedrībā secinājām, ka labāk atrast nārsta strautu, nevis laist lielajā upē, kur visādi šķēršļi, maluzvejniekus ieskaitot. Mazajā straujtecē mazulis var dzīvoties, augt un, kad sāk trūkt barības, doties uz leju. Foreļu eksperimentā trijos gados novērojām: vienā nārsta strautā vienkārši vairs nebija pietiekams ūdens līmenis. Otrajā jācīnās ar bebru. Trešajā izrādījās ļoti daudz skaistu zivju, kas gan vēl nav izaugušas līdz ķeramajam vecumam. Ja gribam, lai upē kaut kas notiek, tā jākopj. Taču prātīgi – nedrīkst aizrauties un rīkoties dabas vietā!

Venta / foto: ZigurdsZaķis

Tātad visu vainu nevar novelt uz maluzvejniekiem.

– Nav jau izmērīts, cik zivju upē bija kādreiz un cik tagad. Nav arī precīzi uzskaitīts, kādu postu nodara ūdeles un citi kažokzvēriņi. Tāpat nav pētītas nārsta vietas, no kurām daudzas aizaugušas. Viens veids, kā noteikt, kas upē īsti notiek, ir licencētā makšķerēšana. Tā ievieš kārtību arī vidē, un maluzvejnieki jūt, ka vieta ir apdzīvota, un sāk raustīties. Varētu pa visiem uztaisīt zivju skaitītāju. Ieliekam upē, skaitām un pēc tā nosakām, cik ražīgs gads, lai noteiktu pārdodamo licenču skaitu. Tā var arī precizēt, kas mainījies, piemēram, pēc nārsta vietas sakopšanas. Tagad lielākoties vadāmies pēc pensionāru atmiņām vai šodienas makšķernieku vīzijām. Upes stāvoklis, klimatiskās sasilšanas radītās pārmaiņas, ūdens līmenis, aizaugums, bebra nedarbi, straujteču izzušana, dūņām pārklāti oļi, no zvēraudzētavām izmukušās, savairojušās ūdeles – tas upi un zivis ietekmē daudz nozīmīgāk par makšķerniekiem. Viņu jau nav tik daudz.

Arī licencētās vietās neviens nevar sēdēt klāt nepārtraukti.

– To nemaz nevajag, jo novērot palīdz tehnoloģijas. Biedrībā diezgan veiksmīgi testējām un popularizējām dabas kameras. Ir tādi raidītāji, kurus var iemontēt, lai skatītos no jebkuras vietas. Tiklīdz pie upes kas sakustas, pienāk signāls. Tehnika kļūst arvien lētāka, bet problēma ir dārga kontrole. Tomēr uz katru ārā vilkšanu inspektoram nav jābrauc, to pat nevar izdarīt. Zivis Latvijā glābj nevis apzinīgums un pietāte pret likumu, bet slinkums un nezināšana upes lietās. Laukos cilvēki pieraduši pie mājas ūdenstilpē ielikt naktsāķus, kādu tīklu, bet nopietnai makšķerēšanai zemniekam jau nav laika. Īstais makšķernieks pirms došanās uz upi gatavojas. Legāls vai nelegāls – viņš ir zinošs, un šai nodarbei jāvelta diezgan daudz laika. Nav saprotams, no kurienes ņemti tādi cipari, ka Latvijā ir 80–100 tūkstoši makšķernieku. Pēc nopirktajām kartēm, pieskaitot pensionārus un bērnus, kuriem tās nevajag, varbūt tāds skaitlis savācas, bet cik no tiem ir īsti makšķernieki?

Jau sesto gadu Kuldīgā tiek tīrīta Venta, bet tie ir pašvaldības, dabas draugu vai hidrobiologu projekti, kuros makšķernieki tikpat kā nepiedalās.

– Tāpēc Ventspils biedrībā viena no tēmām ir tā upes pieskatīšana no dažādiem aspektiem. Ir savs labums arī pašiem – upes novērošana padarījusi mūs par vērīgākiem makšķerniekiem. Zivis noķeram mazāk, bet dzīve kļuvusi interesantāka.

Upju kopšanai vajadzētu sākties no pareizā gala, un derētu iesaistīties arī Zivju fondam, novirzot kādu finansējumu šiem mērķiem. Makšķernieku tūrisms nekad neatpelnīs ieguldījumus. Drīzāk acīgi jāseko līdzi notikumiem un jāpalīdz upei pašattīrīties tur, kur ūdens trūkuma, meliorācijas un bebru ietekmē tas vairs nav iespējams. Ideja, ko makšķernieki var darīt, lai upēm palīdzētu, – kaut vai nobildēt zīmīgās vietas un aizpildīt attiecīgu anketu. Bet to var sākt plašāk, ja kāds tos datus apkopos un secinājumus publicēs. Diemžēl nav pārliecības, ka tas iekustēsies. Iespējams, ierēdņiem bail, ka pēc biotopu vērtējuma parādīsies jauni liegumi. Tomēr tās ir tikai manas šaubas. Pēc ūdeņu bioloģes Loretas Urtānes veidotās anketas divas upes Ventspils novadā ir novērtētas. Par šī projekta nopelnīto naudu šoruden pērkam degvielu reidiem. Tālākos rezultātus gaidām. Tikai jāatrod trakie, kas grib un var to upi pieskatīt.

Vai tās būtu makšķernieku biedrības un sabiedriskie inspektori, kuru skaits sarūk?

Aktīvu sabiedrisko ir maz, bet vienmēr tik grūta dzīve varbūt nebūs, tāpēc nevajadzētu tādu frakciju izskaust. Neko daudz no valsts netērējam, jo nauda vajadzīga tikai dokumentiem, pārējais – pašu iespējas. Piecos gados Ventspils novadā esam izņēmuši astoņus kilometrus nelegālo tīklu, parasti 20–50 m garus. Nez vai pēc tā var mērīt sabiedrisko inspektoru čaklumu un efektivitāti, dalot naudu. Tā var mērīt, ja tie ir pašvaldības uzdevumi ar konkrētu budžetu. Sabiedriskais inspektors, nevalstiska organizācija ir hobija līmenis, tāpēc jāpriecājas, ka darām, cik varam.

Vai ar hobija līmeni pietiek?

– Valstij arī jādomā, kā straujteces un zivju migrāciju aizsargāt kā vērtību, veicinot to, lai pašvaldības par nārsta vietām sāk rūpēties pašas. Jāsadarbojas ar privāto upju īpašniekiem, jāizglīto, kurš koks labs un atstājams, kurš ārā ceļams. Daži entuziasti to dara, bet ar to par maz. Kaut kā jācenšas savus novadus iekārtot gudrāk, lai cilvēkiem gribētos te palikt, atgriezties, vairoties. Izklaidējošā līmenī cilvēki taču pamanās ieguldīt nopietnu enerģiju. Piemēram, izvieto un meklē geoslēpņus – Latvijā tādu ir kāds tūkstotis un desmiti tūkstošu sekotāju, kas meklē un ziņas par savām gaitām publicē sociālajos tīklos. Praktiskā jēga ir tikai azarts un nedaudz socializācijas. Tātad atliek atrast pareizo pieeju, lai iesaistītu upju kopšanas, dabas vērtību sargāšanas rotaļās. Svarīgi nav tas, ko domājam un runājam mēs, galvenais – kā to uztver nākamā paaudze.

Ar internetu un citām tehnoloģijām var sargāt dabas resursus, ķert maliķus?

– Tauta labprātāk ziņo par to, kas uz ūdeņiem novērots, nekā sadarbojas ar dienestiem. Tāpēc jāpilnveido lietotne Vides SOS, jo gandrīz katram ir viedtālrunis. Tomēr nav jākoncentrējas uz maliķiem, bet jāpalīdz tiem, kuri būtu ar mieru samaksāt, lai zivi noķertu legāli.

Autors: Daina Tāfelberga

avots: Kurzemnieks.lv