Lielgalvainais mošķis – Rotans

Vienu rītu dzerot kafiju, saņēmu īsziņu: Braucam rotanos. Jā, pirms kāda laika pats taču biju uzprasījies, bet šo faktu biju jau aizmirsis. Biju to mošķi redzējis tikai bildēs un video, ko bija filmējis īsziņas autors Jānis (Willow). Cope izdevās godam, un nolēmu, ka vajag izpētīt – no kurienes tad tas ķēms mūsu ūdeņos radies un ko viņš vispār ēd. Nu arī ar jums padalīšos informācijā, ko man izdevās atrast.

Raksta autors Māris Klauze

Dabīgais dzīves areāls

Rotana (Perccotus glenii Dybowski) dabīgais dzīves areāls ir visai plašs – Krievijas Tālie Austrumi (Amūras apgabals, Habarovskas apgabala dienvidi, Primorskas apgabals, Sahalīnas apgabala ziemeļrietumi), Ķīnas ziemeļaustrumi un Ziemeļkorejas ziemeļi. Lielākā daļa apdzīvojamās teritorijas atrodas tieši Amūras baseinā. No šejienes arī cits rotana nosaukums – Amūras grundulis, vāciski – Amurgrunde, angliski – Amur sleeper.

Ir vērts izcelt šīs zivs minimālās prasības at­­tie­cībā uz ūdens kvalitāti, respektīvi – skābekļa daudzumu un ķīmisko sastāvu. Pārsvarā rotani apdzīvo ūdenskrātuves ar mazu caurteci vai vispār bez tās, ar ievērojamu aizaugumu. Tāpat sastopami grīvās, pārpurvojušamies ūdenskrātuvēs un pat purvos. Ir gadījumi, kad rotans redzēts jūrā, bet visdrīzāk tas tur nonācis palu laikā un ilgi nedzīvo. Tāpat rotans demonstrē apbrīnojamu dzīvotspēju ļoti plašā ūdens temperatūras diapazonā. Tā var svārstīties no 1–2°C līdz 20°C un pat līdz 37°C grādiem.

Sen ir zināma šīs sugas spēja iesalt ledū un tad veiksmīgi atkust. Kā aprakstījuši Amūras apgabala makšķernieki, vietas, kur ledū ziemo rotani, izskatās pēc dažāda izmēra pussfērām (no 20–30 cm līdz 1,5–2 m), kuru augšējais punkts atrodas 30–60 cm no ledus virsmas. Tās ir pildītas ar gaisu, kas sajaukts ar ūdeni un ledus gabaliņiem, tas ir – mitra ledus un gaisa sajaukumu. Bieži šādas sfēras atrodas virs grunts nelīdzenumiem un ūdensaugu kamoliem. Temperatūra ziemošanas vietā ir tuva 0°C, un rotani atrodas tādā kā sastinguma stāvoklī, tomēr izņemti nedaudz kustas. Pēc ielikšanas traukā ar ūdeni tie ātri atžirgst un sāk aktīvi peldēt.

Foto: cl@janiszv100

Pēc vairāku autoru domām, tuvojoties rudenim, rotana ķermenī uzkrājas sāļi, un tie darbojas kā dabīgais antifrīzs, kā rezultātā iekšējā sasalšana nenotiek un ledus kristāliņi audus neiznīcina. Pēterburgas zivju slimību speciālists O.N. Junčis lekcijās mēdz demonstrēt ledū iesalušu rotanu. Lekcijas beigās, kad ledus izkusis, studentu priekšā uz katedras plunčājas dzīva zivs.

Bieži šī suga ziemo līdzīgi karūsām, kas ierokas dūņās un tā nekustīgi pavada dažus mēnešus.

Labāk nekā citi Amūras faunas pārstāvji ro­­tans pārdzīvo ūdenskrātuvju sasilšanu un izžūšanu. Ir dati, ka viņi konstatēti izžūstošā dīķī. Žūšanas procesā ūdenī ievērojami pa­­augstinās bikarbonātu līmenis, palielinās cietība, vide mainās uz bāzisko pusi, kā arī pieaug hlora koncentrācija un izšķīdušā skābekļa līmenis samazinās līdz 14,2%. Tā reiz dienu pirms pilnīgas izžūšanas tilpnes apakšā tika konstatēti 224 rotani, turklāt visi dzīvi. Ir pierādījumi, ka vasarā, kad saulē pilnībā izžūst nelieli aizauguši dīķi un veidojas cieta dūņu kārta, rotani pārklājas ar gļotainu kārtu un šādā blīvā kapsulā pārvasaro.

Foto: Māris Klauze

Iegūtais dzīves areāls

Sugas atrašanās citos baseinos pārsvarā ir saistīta ar cilvēku darbību. Minēšu dažus piemērus.

Baikāla baseinā rotans ir izplatījies ziv­­saim­­­­­niecības darbības rezultātā. Baikalribvod darbinieki sugu atklāja 1979. ga­­dā. Vis­­drī­zāk, tā šeit nokļuva no saistītā Gusino ezera, kur neplānoti tika ievesta no Habarovskas zivaudzētavas kopā ar sazāna ma­­zu­ļiem 1969. gadā. Sazānu mazuļu atšķirošana no citu zivju mazuļiem ir visai darb­ietilpīgs un negarantēts process, un, tieši pateicoties netīram izejmateriālam, rotana populācija ir iespiedusies Krievijas rietumu pusē. Vēl 1979. ga­­dā Gusino ezerā rotani tika atzīmēti kā reta suga, bet jau 1986.–1991. gadā kā pastāvīgi ezera faunas pārstāvji. Vēlāk viņi jau visai blīvi apdzīvoja Selengas grīvu.

1996. gadā rotani jau dzīvojās pa Baikāla dienvidu litorāli. Tam lielā mērā par pamatu bija siltās 1992.–1995. gada vasaras un mazs konkurētspējīgo vietējo zivju skaits. Plēsoņu (taimiņu, ļenoku, līdaku u.c.), kas varētu kontrolēt ienācēja vairošanos, bija kritiski maz. Svešās populācijas palielināšanās varēja nopietni apdraudēt omuļu un citu rūpnieciski nozīmīgu sugu skaitliskumu, jo viņu uzturēšanās vietas (lielo upju deltas un seklūdens) sakrita ar vērtīgo zivju mazuļu dzīves vietām pirmajā gadā.

Tomēr, lai arī cik baisi izskatītos, pēdējo ga­­du pētījumi rāda, ka rotanu skaits Baikāla baseina ūdenstilpēs nevis palielinās, bet pat samazinās. Mātei dabai ir vairāki faktori, ar ko tā meistarīgi manipulē, organizējot dažādus procesus. Galvenie argumenti: pietiekami daudz akvatorijas, kur ūdens neuzsilst, un plē­­sīgo zivju (asaru, līdaku) savairošanās, bet tiem rotans kalpo kā galvenā pārtikas daļa. Tāpat viņš ir iecienīta kaijveidīgo ba­­rība.

Krievijas Eiropas daļā rotani ir piefiksēti jau 20. gs. sākumā. 1912. gadā naturālists Ipolits Zaļivskis dažus atveda no Zejas upes (Amūras baseinā) un turēja akvārijā ciematiņā Lisij Nos netālu no Pēterburgas. Vēlāk, 1916. gadā, tie tika izlaisti dārza dīķī, kur arī savairojās. Vēl vēlāk, 20. gados, akvāriju mīļotāji rotanus izlaida nelielās ūdenstilpēs Sestroreckas rajonā, un tie izplatījās Somu līča piekrastes zonā – Petrodvorec un stacijas Gorskaja tuvumā.

1948. gadā Amūras ekspedīcijas dalībnieki ro­­tanus atveda uz Maskavu. Nākamajā gadā tie jau bija daudzos akvārijos un bija nopērkami tā sauktajos ptičij rinok jeb mūsdienu zoo-veikalu priekštečos, kur tika dēvēti par Amūras bullīšiem. Ņemot vērā zemās sugas pra­sības, par cilvēku interesi nav, ko brī­­nī­ties.

Vēlākos gados Maskavas populācija izplatījās pa Volgas baseinu. Interesanti ir Kozlova aprēķini par rotanu izplatības ātrumu (1993. ga­­dā). Sazarotā upju tīklā rotanam vajadzēja 25 gadus, lai no Maskavas veiktu 300 km un nokļūtu Volgā (12 km gadā), bet, tā kā Volga ir liela ūdens dzīsla, tad 11 ga­­dos populācija nokļuva līdz Samarai, kas ir piecas reizes ātrāk (67 km gadā) nekā ie­­priekš. Ja rotans izplatītos ar tādu pašu ātrumu, tad pēc 6–7 gadiem būtu pie Saratovas un ne vairāk kā pēc 20 gadiem pie Astrahaņas. Pēc būtības rotaniem tieši ta­­gad tur vajadzētu parādīties. Vai tā ir noticis vai ne – diemžēl informāciju neatradu.

Foto: Māris Klauze

Tāpat sugas pārstāvji ir manīti Kaļiņingradas apgabalā, Dunajas, Dņestras, Dņepras un Donas baseinā.

Pirmā informācija par rotaniem Latvijā nāca no Latgales, kur makšķernieki tos noķēra nelielos dīķos. Neņemos apgalvot, bet pilnīgi iespējams, ka par mūszemes populāciju varam būt pateicīgi tam pašam dabas mīļotājam Ipolitam Zaļivskim, kas viņus atveda uz Pēterburgu. Šobrīd jau varam sacīt, ka rotans ir izplatīts visā Latvijā – ne tikai nelielos ezeriņos un dīķos Latgalē, bet arī Vidzemē, Zemgalē un Rīgā (Gaiļezers); par Kurzemi man informācijas nav, bet Tukuma tuvumā ir manīti.

Morfoloģija

Dabiskajā areālā rotanu maksimālais ga­­rums variē no 14 līdz 25 cm. Augšanas temps dabiskajās ūdenskrātuvēs ir visai lēns un mainīgs, un zivis, vecākas par pieciem gadiem, ir ārkārtīgs retums. Pirmā dzīves gada beigās tie reti pārsniedz 1 g svaru un 3,5 cm garumu, divgadīgie attiecīgi 4 g un 5,5 cm, trīsgadīgie – 11,6 g un 7,7 cm, savukārt septiņgadīgs rotans svēra 53,5 g un bija 13,6 cm garš. Jāpiebilst, ka šie mērījumi tika veikti ezerā ar lielu zivju blīvumu (3–4 pieauguši īpatņi uz 1 kvadrātmetru).

Atšķirībā no dabiskajiem ūdeņiem, nonācis ar barību bagātā vietā, rotans demonstrē apskaužamu augšanas potenciālu. Piemēram, akvārijā audzēts, pirmajā dzī­­ves gadā tas sa­­sniedz 5–6 cm ga­­­­rumu. Netālu no Maskavas tikuši no­­ķer­ti 7–8 gadus veci rotani līdz 350 g sva­rā.

Tas, ka viņiem patīk Latvijas apstākļi, liecina pie mums noķertās zivis. Ap 300 g smagi eksemplāri nav nekāds retums, turklāt pirms kāda laika CL forumā bija ievietotas bildes ar 27 cm garu un 600 g smagu rotanu. Ir dzirdēts, bet tikai dzirdēts, jo neviena dokumentāra pierādījuma nav, ka Latgalē ir noķerti pat smagāki par kilo.

Foto: Māris Klauze

Rotaniem ir novērots arī dimorfisms, tas nozīmē, ka tam ir divas formas. Pētnieki tās nosacīti ir iedalījuši gaišajā un tumšajā. Gaišā un ātraudzīgā paveida piederīgie pārsvarā barojas ar zivīm. Tiem ir izstieptāks ķermenis, masīva galva, vairāk attīstīta un uz aizmuguri nobīdīta anālā un otrā muguras spura. Tumšie savukārt pārsvarā barojas ar visu veidu ūdens bezmugurkaulniekiem. Diferenciāciju var pamanīt jau pirmā dzīves gada beigās.

Rotanu ēdienkarte ir visai plaša. Volgas iedzimtajiem tika atrasti vairāk nekā 100 ba­­rības komponenti. Pēc pētījumiem viņu ēdienkarti var iedalīt vairākos posmos, kas saistīti ar augšanu – planktonēdāji (8–11 mm), bentosēdāji (12–100 mm) un plēsēji (virs 100 mm).

Rotani ir arī kanibāli – tas ir viens no faktoriem, kas ļauj saglabāt populāciju pat ar barību ļoti nabadzīgās ūdenskrātuvēs. Tomēr uz kanibālismu tie pāriet tikai tad, kad ir noplicinātas lielāko bezmugurkaulnieku (vaboļu, to kāpuru, spāru kāpuru u.c.) rezerves, kā arī pilnībā izēstas vietējās zivis visdažādākajās stadijās (pārsvarā karūsas). Tad gan pašu mazuļi aizņem vairāk nekā pusi vēdertiesas. Tāpat netiek smādēti varžu kurkuļi un tritoni dažādās attīstības stadijās.

Rotanu rijīgums ir pazīstams, tomēr pētījumi par to barības izvēli akvārija apstākļos no­­mierina. Tā aptuveni 6 cm garie sugas pār­­stāvji priekšroku dod lielajiem bezmugurkaulniekiem (vaboļu un spāru kāpuriem), nevis zivīm. Lai arī lielāki rotani pārsvarā barojas ar zivīm, to­­mēr ievērojamu vietu ra­­cionā ieņem arī kāpuri.

Kāds krievu pētnieks ir aprakstījis rotana medības. Upuri viņš ievēro ātri un no liela attāluma, bet nekad nemetas uzreiz virsū – mednieks lēnām un ar pauzēm peld aizvien tuvāk. Virzās taisnā līnijā, kustinot tikai krūšu spuras un neizlaižot nolūkoto objektu no acīm. Tikai nonācis maksimāli tuvu, rotans asā kampienā satver upuri.

Nārsts Amūras baseinā noris maija beigās un jūnijā, kad ūdens temperatūra sasniegusi 15–20°C. Dzimumgatavību viņi sa­­sniedz trešajā ceturtajā gadā, kad ir 5–6 cm gari. Jauniegūtajā areālā dzimumgatavība iestājas par gadu agrāk, un nārstam gatavas var būt pat 4,5 cm garas zivis, turklāt labvēlīgā ūdens temperatūrā nārsts norit arī jūlijā. Šai sugai ir tā saucamais porcijveida nārsts, respektīvi – divreiz vienā gadā. Pēc Proņina un Ļitvinova pētījumiem, intervāls starp pirmo ikru izmešanu un otro ir 14–18 dienas.

Tāpat kā dzīvošanai arī nārsta vietu izvēlē rotans ir ļoti elastīgs. Ir novērots nārsts 150 m2 lielā dīķī ar 30 cm dzi­­ļu­­­­mu. Tas ir bijis ūdens rezervuārs dārzu lais­­­­tīšanai, turklāt piesārņots ar hloru un bi­­kar­bo­nātiem, kas radušies no veļas maz­­gāša­nas.

Ikri tiek nērsti uz akmeņiem, uz dažādiem priekšmetiem, kas atrodas uz gultnes (pat uz konservu kārbām), uz ūdenszālēm un pat uz peldošu priekšmetu (piemēram, dēļu) apakšas.

Inkubācijas periodā ikrus apsargā tēviņš. Tas ar krūšu spurām apvēdina ikrus, tāpēc kāpuri necieš no skābekļa trūkuma. Tēviņš pašaizliedzīgi aizsargā ligzdu, uzbrūkot visam, kas tuvojas, pat cilvēka rokai. Nārsta un apsargāšanas laikā tēviņš nebarojas, kā arī iegūst morfoloģiskas atšķirības – kļūst intensīvi melns, un galvas virspusē izveidojas tāds kā kupris, kas stiepjas no acīm līdz muguras spuras sākumam. Sānos parādās haotiski izmētāti spilgti zilganzaļi punkti.

Vienā ligzdā ikrus nērš vairākas mātītes pēc kārtas. Samērā bieži tiek atrasti klājumi ar ikriem dažādās attīstības stadijās. Maksimālā atšķirība izšķilšanās laikā ir četras dienas. Iespējams, šis laiks ir saistīts ar periodu, kad tēviņš pielaiž mātītes pie ligzdas. Vidējais ikru daudzums vienā porcijā vienai mātītei variē no 330 līdz 12 000.

Foto:cl@normis123

Vai tiešām rotans ir bieds?

Dabā viss ir sakārtots, un, ja tā nebūtu, tad, iespējams, rotani jau būtu pārņēmuši visus ūdeņus. Viņiem, protams, ir dabiskie ienaidnieki, un tās ir plēsīgās zivis – līdakas, sami, asari un pat ķīši. Īpaši kāri uz šo sugu ir asari. Tāpat ikrus un kāpurus iznīcina vairāku veidu ūdensblaktis, kas savukārt pieaugušu rotanu ēdienkartē ieņem pavisam mazu vietu.

Līdz ar to suga veiksmīgi var attīstīties tikai ūdenskrātuvēs, kurās nav plēsoņu (līdaku, asaru). Tur tā pilnībā izstumj baltās zivis – raudas, ruduļus; karūsas vairākumā gadījumu tomēr iztur konkurenci. Ūdenī, kur ir daudz sugu, ieskaitot plēsējus, barības bāze tiek izmantota, un ienācējiem ir ļoti mazas iespējas izdzīvot, kur nu vēl papla­šināt populāciju.

Kā tad man gāja

Tagad atgriezīšos pie raksta ievada un padalīšos iespaidos, ko guvu pats.

Makšķerējām mēs tipiskā purva ezeriņā, kam krasti līgojās un kur uz vietas nostāvēt ilgi nevarēja, jo krasts pamazām liecās zem paša svara. Inventārs pavisam vienkāršs: vieglais spinings ar jutīgu spici. Man pat grūti izdomāt šim ķeršanas veidam nosaukumu, bet tas bija gana interesanti un sportiski.

Auklas galā bija iesiets mikrodžigs, un strādāja spilgtas vibroastes un kūniņu imitācijas. Metieni nekādi nebija jāveic. Mānekli laidām pie paša krasta, pie zālēm, nogremdējām un tad ar sīku driblu cēlām uz aug­šu – nu, kaut kas līdzīgs ziemas copei, tikai mazmakšķeres vietā spinings. Ja rotans bija tuvumā, ņēmiens sekoja momentā.
To va­­rēja sajust kā nelielu sitienu kātā vai redzēt pēc auklas, jo viss notika turpat zem spininga spices.

Liels bija mans pārsteigums, kad jau pirmajā laidienā tiku pie pirmā rotana. Nu ērms, kas ērms! Galva, kas aizņem trešdaļu rumpja, mutes atvērums tāds, ka baisi kļūst. Protams, jāsaka paldies Jānim, kurš sīki noinstruēja, kas un kā jādara. Nekā sarežģīta.

Skatoties fotogrāfijas, biju iedomājies, ka spu­­ras šamajam būs tikpat durstīgas kā ķī­­sim, tomēr izrādījās pavisam mīkstas, un rokā var ņemt nebaidoties. Tāpat biju lasījis, ka zobi rotanam ir asi kā žilete. Nezinu, kas to bija rakstījis, bet visdrīzāk autors šo zivi pat nebija redzējis. Jā, mute pilna ar ma­­ziem zobiņiem, bet nu nekādā gadījumā ne žiletes asumā. Tāds normāls smilšpapīrs.

Nākamais pārsteigums bija, kad tīrīju ma­­­zos mošķus. Zvīņas, izrādās, nāk nost pavisam viegli, gluži kā baltajām zivīm, ja ne vieglāk. Ķēpa jau bija notīrīt tos 40–50 gabalus, toties vēlāk varēju sev uzsist uz pleca, ka neesmu paslinkojis. Gaļa izrādījās balta un ļoti garšīga. Tāda skrubināšanās gan sanāca, bet vienalga gardi. Atgādināja vēdzeli.

Iespējams, kad lasīsiet šo rakstu, būs uzsalis pirmais ledus. Mazie ezeri aizvelkas pirmie, un, ja zināt kādu ūdenskrātuvi, kur dzīvo šie dīvainā izskata ienācēji, varbūt tieši ķerot rotanus, var atklāt ziemas sezonu. Ir dzirdēts, ka tieši no pirmā ledus viņus var vilkt atspēries. Pašam man tādas pieredzes nav, bet, ja nepamēģināsiet,
tad arī neuzzināsiet.

Nu ko... tiekamies pie ūdeņiem, un āķus siekstā!

Māris Klauze