Vēdzeļu ezera noslēpums. (Copes pastāsts)

©Sergiy Bykhunenko

Fakts, ka vēdzele, saukta arī par kunceli un ļurbu, dzīvo ne tikai Latvijas upēs un strautos, bet arī daudzos ezeros un ūdenskrātuvēs, zināms daudziem. Bet līdz šim rudenim savā plašajā draugu un paziņu pulkā nespēju sameklēt nevienu, kurš būtu speciāli braucis makšķerēt vēdzeles kādā Latvijas ezerā! «Nezinu īstās vietas...» «Nezinu piemērotus krastus…» «Kaut kā nav pieņemts ezerā…» Lūk, to man atbildēja vīri, kas savā mūžā desmitiem reižu kvēpuši ugunskuru dūmos pie vēdzeļupēm.

Bet tie paši spēka zari ne tik sen Peipusa ezerā, tur paliekot bļitkot uz divām dienām, sestdienas saulrietā āliņģos lika gruntsmakšķeres ar dzīviem ēsmas ķīšiem un svētdienas rītā cēla laukā kunceles kā pagales! Nu jau vairākus gadus Igaunijā (nu arī Latvijā!) ziemā liegts par ēsmu izmantot dzīvās zivtiņas, turklāt tur vēdzelēm ziemā – nārsta laikā – ir makšķerēšanas liegums!

Kā mainās ezers

Aizvadītā vasara manu draugu Kārli mudināja peldēties vai ik pārdienas, pie sevis purpinot Jefiņa un Burbuļmātes autora Dreslera pantiņu: «Upē, ezerā vai tērcē/ Mums ir āda jāsamērcē…» Kādā jūlija izbraukumā viņš nonācis pie prāva ezera Vidzemes augstienē.

Paugurainajos krastos uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas mājas. Pie nomaļākās apstādinājis savu folksvāģi un, divu skaļu, bet miermīlīgu suņu sveikts, gājis aprunāties ar saimnieci, lūdzis atļauju tepat pie šķūņa stūra atstāt auto. To saņēmis, Kārlis, protams, ziņkārojies par zivīm: vai makšķernieki sev pusdienām var noķert. Jā, kurš protot, tas dabūnot. Tā nav, ka zivju nav. Esot arī pāris licencētu tīklu zvejnieku, tie kādreiz pa lētu naudu ienesot kādu breksi vai lielu asari.

Torīt Kārlis nebija noskaņots ne spiningot, ne makšķerēt, bet gan maskā ar caurulīti mutē un peldpleznām kājās papētīt šī zemūdens pasauli. Jo šis ezers ir ar ārkārtīgi skaidru ūdeni. Saimniece bilda, ka viņas bērnībā, Kārļa Ulmaņa laikos, ūdens bijis vēl dzidrāks, jo krasti bijuši pliki – neviena ne koka, ne krūma, krastmalas noganītas vai nopļautas. Niedru un citu ūdenszāļu arī bijis maz, jo ezers jau no krasta stāvus iet dziļumā. Un šīs nogāzes – arī pa salām – bijušas vienos caurumos kā labs siers: tur mituši milzum daudz vēžu. Un tad vienā sausā vasarā, jā, vēl trīsdesmito gadu beigās, uznācis vēžu mēris, izsprāguši pa tīro. Viņu alās iekortelējušās vēdzeles, un puikas dauzīdamies niruši turpat pie krasta un no alām lasījuši laukā tik daudz, ka visai saimei pieticis pusdienām un vēl vakariņām… Tagad? «Ko nu tagad…?» – saimniece pasmaidījusi. «Ezeram apkārt koki un krūmi kā mūris, rudeņos lapas sabirst pūriem vien, un ūdenszāles vasarā saaug visur, kur kaut nedaudz seklāks…»

Kārļa pētījums

Nē, Kārlim nav speciāla zemūdens peldētāja hidrotērpa, nav atskabargotas harpūnas ar jaudīgu atsperi, kas zandartu un karpu zvīņu bruņas sit cauri kā papīru. Jo Kārlis zivis nevis šauj, bet gan makšķerē, t. i., sacenšas ar tām viltībā, uzmanībā un gudrībā. Viņš nirst, lai baudītu zemūdens dabu un priecātos par tās iemītnieku dzīvi. Kārlis mums ir stāstījis par milzu līņiem un asariem rokas pastiepiena attālumā, par lielo līdaku acu skatieniem, no kuriem metas neomulīgi, par ruduļu un brekšu uzticību un nebīšanos.

Bet toreiz – jūlijā – Kārlis vispirms turpat pie niedru audzes saknēm ieraudzījis tipiskas vēžu alas! Vēlreiz ieniris, viņš vienā droši bāzis roku iekšā, zīlēdams, vai būs vēzis vai vēdzele. Un sadūris pirkstus! Uz vēža galvas asumiem un spīļu galiem! Pēc tam ar negantnieku rokā – bijis maktens krampāns – peldējis krastā un gājis saimniecei atrādīt: «Jūsu ezerā vēži ir atgriezušies!» Atbilde bijusi no sirds: «Ak, tu, tētīt, tad nu gan ir labi!…»

Kārlis peldējis gar ezera krastu nogāzēm, kas citur klātas ar nelielu dūņu kārtu, citur – kur ūdenszāļu biezokņi – dūņas bijušas biezākas, bet vēl citur – tumši pelēki oļi un akmeņi, pa starpu – dzeltena smilts. Kārli pārsteidzis tas, ka pat bērzi, egles un pīlādži (te saka – sērmūkši) auguši gandrīz vai ūdenī iekšā, gar stumbriem skalojies ūdens, bet zem ūdens – tumšu vai gaišu resnu un tievu sakņu mudžekļi. Pētot kādu ēnainu paceri, trenētā Kārļa makšķernieka acs plankumaino sakņu starpā ievērojusi, kā viņš teica, «kaut ko nepārprotami dzīvu». Tā bijusi pelēcīgi dzelteni plankumaina vēdzele! Vārds Kārlim:

«Kaut gan, kā zināms, zivis ūdenī izskatās lielākas un tātad arī smagākas nekā tad, kad izceltas ārā, es galvoju, ka šī pagale bija vismaz trīs, ja ne četrus kilo smaga, gandrīz metru gara! Un tad es lē-ē-ēni pieslīdēju klāt un ar roku pieskāros glumajiem sāniem. Tas bija mirklis, un tur palika tikai neliels duļķu mākonītis, un lielā zivs neticami zibenīgi pazuda! Es pat nesapratu, uz kuru pusi tā aizšāvās. Es izniru un sev teicu: Kaža, ja šitādas pagales slaistās gar krasta pacerēm, interesanti, kādas šķilas mīt akmeņainajās dzelmēs, kur ir vismaz deviņus metrus dziļš?…»

Pirmā ekspedīcija

Mums ar Janku Kārļa stāstījums bija vairāk nekā saprotams, jo pirms gadiem desmit mēs šai ezerā bijām pavadījuši skaistas dienas, apspiningojot līdakas un uz sīkām ēsmas zivtiņām makšķerējot asarus kā cimdus. Jau tad viens no vietējiem copes matadoriem zināja stāstīt, ka ziemā veči, kuri likuši ūdas, retumis izvilkuši divus un trīs kilo smagas vēdzeles.

«Braucam?»

«Braucam!»

Oktobra sākumā, kad sākās aukstais un vējainais laiks, krietni izgulējāmies un sestdien ap vienpadsmitiem likām automobilī gruntsmakšķeres un visu, kas pie tām piederas, un ripojām uz skaisto Vidzemes ezeru. Ļoti labi saprotot virzošo, varošo un arī postošo reklāmas spēku, es atļaušos šo ūdenstilpi nosaukt nevis īstajā vārdā, bet gan par Vēdzeļu ezeru. Tas aiztaupīs nervus gan ezermalas māju iemītniekiem, gan tādiem lasītājiem makšķerniekiem, kuri to vien gaida, lai kāds parāda, kur ir zivis, un lai varētu mesties tās izvilkt, bet, neko nenoķēruši (gadās? gadās gan!), lamātu Copes Lietas un mani: «Kā tā var piešņākt kolēģus?!»

Kārlis ar ezermalas māju saimnieci tikās kā jau veci paziņas: ar savstarpēju uzticēšanos. Saimniece laipni piesolīja uzvārīt liepziedu tēju, un mums bija grūti iestāstīt, ka mugursomās ir prāvi metāla termosi ar dažnedažādām verdošām dzirām. Kamēr Kārlis runājās, mēs ar Janku tuvējo alksnāju tīrījām no kritalām un nokaltušiem kokiem – ugunskuram ezermalā. Makšķerēšanai izvēlējāmies līci, kur divdesmit metrus no krasta ir apmēram sešu metru dziļums. Kārlis teica, ka nogāzē nav ķērāju un dūņu kārta ļoti plāna. Pludiņmakšķernieki vasarā te velkot breksīšus, asarus un visuresošās raudiņas līdz simt gramu smagumā.

Atcerējies, ka plēsoņas (arī vēdzeles!) palaikam visvairāk kāro tieši tādas ēsmas zivtiņas, kuras mājo kaimiņos un ir pierastas un pagaršotas, saridāju savu vieglo 4,5 m garo teleskopisko pludiņmakšķeri, kam maza bezinerces spolīte OKUMA un pie 0,22 mm pamatauklas ir 0,12 mm pavadiņa, bet galā – neliels spoguļāķis. Dažus metrus no ūdenī iegrimuša krūma iemetu pāris bumbas ar visvienkāršāko iebarojamo ēsmu – prosas putru kopā ar auzu pārslām un mannas putraimiem. Uz āķa uzspraudu vienu ņipru mušas kāpuru. Jau pēc minūtes nelielais pludiņš sašūpojās, es piecirtu un izvilku raudiņu. Kad to bija jau kāds ducis, lēsu, ka man pietiks.

Vēl nebija iestājusies pat krēsla, kad Janka žigli iekūra ugunskuru – ne tik daudz vēdzeļu pievilināšanai, cik vienkārši lai sasildītos. Šķita – kristāltīrais gaiss smaržo pēc sniega un ledus, temperatūra, bez šaubām, jau bija mīnusos un lipināja ciet nāsis.

Visu izšķir ēsmas

Pie līča izkārtojāmies tā: Kārlis kā jau labākais vietu zinātājs (viņš vienīgais bija redzējis, kā te izskatās zem ūdens!) savas abas gruntsmakšķeres iemeta kreisajā pusē, kur līci noslēdz rags – lēzens, vasarā zāļainas sēklis, kam uz līča pusi stāvs dziļums. Janka kā jau zvērināts vimbenieks iekārtojās līča vidū un ēsmu lingoja pēc iespējas tālu (kā vimbu laikā Gaujā pie Carnikavas). Es paliku turpat, kur nupat biju makšķerējis ēsmas raudiņas – platā brīvā joslā starp alksnāju un Janku. Kārlis un Janka ticēja naktstārpiem: tie vēdzelēm esot vislabākā zace visā barošanās laikā. Un, ja jau klasiķis Jānis Jaunsudrabiņš un viņa paziņa puika Bubis uz pēteriem (tā rakstnieks dēvēja naktstārpus) allaž vilka brangas vēdzeles, tad neesot, ko jaunu Ameriku gudrot. Nu, labi, lai tas Vimbuksis pamēģina raudas gaļu, vēdzelēm jau dažkārt gražīga gaume kā Gaujas sapaliem – ik pa laikam uzkost ko neparastāku…

Gruntsmakšķeres mums visiem principā vienādas – 0,35 vai 0,4 mm auklas galā vidēji liels svina svariņš, augstāk pie pamatauklas – divas pavadiņas, ne resnākas par 0,3 mm. Veca lieta: ja vēdzele ņem, tad tā auklas tievumam vai resnumam nepievērš nekādu uzmanību. Uz vienas gruntsmakšķeres āķiem es pamatīgi – caur abām lūpām – uzspraudu pa nedzīvai raudiņai, to garums – 7 un 8 cm. Otras gruntsmakšķeres āķus izrotāju ar 11 cm garas raudas astes gabaliem, kas no astes spuras gala līdz griezuma vietai bija apmēram 5 cm gari. Šo gruntsmakšķeri iemetu taisni, otru – ar veselajām raudiņām no krūmu malas slīpi dziļumā.

Kārtības labad pie katras gruntsmakšķeres kāta piestiprinājām paprāvus zvārguļus. Pēc tam sapulcējāmies pie ugunskura, Janka piemeta malku. Mēs ar Janku no somām izcēlām plānā polietilēna plēvē ietītus kabatas lukturīšus, bet Kārlis pie savas adītās vilnas cepures piestiprināja spilgti dzeltenu galvas lukturi. Sēdējām uz maziem saliekamajiem krēsliņiem, kas mums tik labi bija kalpojuši pavasarī, vimbu laikā.

«Re, cik stars tālu velk!» Kārlis teica, raidot gaismas strēli uz savām gruntenēm. Nākamajā sekundē viņš jau lēkšoja uz krastmalu, satvēra vienu no kātiem, piecirta un sāka tīt spoli.

Savukārt es ar savu lampiņu apgaismoju Kārļa gruntenes kāta smaili, lai pēc tā locīšanās vērtētu pieķērušās zivs svaru. Jā, kāta smaile mazliet bija saliekusies un it kā mazdrusciņ raustījās. Tātad – nekā sevišķa… Kad Kārlis ar augstu kāta pacēlienu izcēla no ūdens vēdzelīti, mēs ar Janku gandrīz vienā balsī iesaucāmies: «Divsimt gramu!…»

Tāds bērnelis būtu jau jālaiž vaļā, kaut gan Latvijas Makšķerēšanas noteikumos par šīs sugas zivju garuma ierobežojumu ir klusēts. Toties tur rakstīts, ka vienā copes reizē nedrīkst paturēt vairāk par piecām vēdzelēm. Te nu grunteņnieks nonāk sprukās: lūk, arī šī divsimt gramu mazulīte ir īsta rīma, āķis ar naktstārpu tai dziļi kuņģī, bez operācijas ārā nedabūt. Zivs, protams, beigta… Ja tādi mazuļi ķersies arī turpmāk, tad gribot negribot dažu labu, bet beigtu vēdzeli nāksies mest atpakaļ ūdenī, skaidri zinot, ka beigts nekāds dzīvotājs vis nebūs…

It kā apstiprinot manu prātojumu, vēl mazāku vēdzelīti izvilka Janka. Pēc pusstundas – atkal Kārlis, turklāt dubletu! Abi mani kolēģi nu novietojās tieši pie makšķerkātiem, lai piecirstu tūlīt, tikko zvaniņš pirmoreiz sašūpojas, lai vēdzele nepagūtu ierīt āķi tik dziļi, ka vairs nav glābjama un atlaižama ūdenī. Tas nelīdzēja!

Kārlim jau bija četras, Jankam trīs vēdzelītes, kad atdzīvojās arī viens no maniem gruntsmakšķeru zvārguļiem. Vēdzele bija paņēmusi uz āķa uzsprausto veselo raudiņu! Es piecirtu (drīzāk instinktīvi, nevis vajadzības dēļ) un jutu patīkamu raustīgu smagumu.

«Liela!» Kārlis nepacietīgi jautāja.

«Tā nekas,» es atbildēju.

Janka pienāca ar uztveramo tīkliņu. Kārlis gaismoja ūdeni vietā, kur vajadzēja parādīties zivij. Es vilku, un tur, melnajā ūdenī, novilnīja kaut kas tumšs un vienlaikus spoži spīdīgs. Janka zivi uztvēra tīkliņā un izcēla no ūdens, ziņojot: «Es jūtu vienu kilo un simts gramus!…»

Visi trīs tīksminājāmies par guvumu. Pēc tam Kārlis izvilka kārtējo vēdzelēnu un man jautāja: «Tev to raudiņu ir daudz?» Īsāk sakot, apmēram trīs stundās pārliecinājāmies: met tālu vai tuvu – naktstārpus atrod un ierij līdz trīssimt gramu smagi vēdzelēni, bet raudiņas un raudu gaļu – prāvāki eksemplāri (mana otrā vēdzele bija 800 gramus smaga, svaru precizēju mājās). It kā neloģiski, bet tā bija.

Kad Kārlis uz vienas gruntsmakšķeres āķiem lika raudas gaļas sloksnes, viņš gavilējot izvilka mūsu tāsnakts ekspedīcijas prāvāko vēdzeli – 2,37 kg! Arī Janka nomainīja ēsmu, un – divas pa 700 gramiem! Tomēr raudiņu skaits bija ļoti ierobežots, un šī vērtīgā ēsma ātri vien izsīka. Tiesa, es paguvu vēl izvilkt trīs skaistas vēdzeles kilogramnieces, tomēr normu izpildīju – noķēru piekto – tikai divsimtgramnieci. Tas tāpēc, ka es arī jau biju spiests izmantot naktstārpu pakalpojumus.

Patiesības labad jāpiebilst, ka iepretim krūmiem dzelmē iemesto ēsmu – pusi raudiņas – satvēra, manuprāt, ļoti liela vēdzele, bet pēc īsas cīņas pamanījās ielīst kaut kādos sakārņos, tur bezcerīgi sapīties, un pēc ilgas un veltīgas stīvēšanās ar ķērājsiekstu man bija jāpadodas un jānorauj pavadiņa… Kārtības labad es Kārlim veltīju dažus ne pārāk glaimojošus vārdus par viņa zemūdens novērotāja spējām: viņš tak bija apgalvojis, ka šai vietā ķērāju nav. Pēc tam, kad es jau biju norimies un samierinājies ar lielvēdzeles zaudējumu, izspriedām, ka ūdens taču kustas, vējš pārvieto iekritušus zarus, un savu artavu man nepatikšanu sagādāšanā varbūt devusi arī alkšņu kaudze, izgāžot un nogremdējot pa stumbram, pa zaram.

Makšķerēšanu beidzām pēc pulksten diviem. Bijām ļoti apmierināti. Vispirms ar to, ka bijām atklājuši vēdzeļu makšķerēšanu ezerā. Otrkārt, ka bijām pacēluši šejienes lielo vēdzeļu barības noslēpuma plīvuru. Treškārt, ka katrs vedām mājās pa piecām vēdzelēm. Es biju visapmierinātākais: pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka mans loms ir svarīgāks.

Iedzērām karstu kafiju, kāpām mašīnā un pēc pāris stundām jau bijām mājās. Un vēlajās svētdienas brokastīs baudījām cūku taukos un olā ceptas vēdzeles. O, delikatese! Turklāt vēl paša ķerta un tīrīta.

(Publicēts žurnālā CopesLietas 2002 gadā)