Daba dod, uzņēmējs paņem

Mazajā hidroenerģētikā – situācija, no ekonomiskā un arī sociālā viedokļa raugoties, ir ļoti sarežģīta, pat bēdīga. Tā atzīst nozares pārstāvis Jānis Irbe. Bet no vides viedokļa mazajām HES diez vai varot ko pārmest.

Valdības lēmumi iznīcinoši

Mazās hidroelektrostacijas šobrīd ir ļoti sarežģītā situācijā – saka Mazās hidroenerģētikas asociācijas un arī Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas vadītājs J. Irbe. Ir arī tādas, kas darbu pārtrauc, piemēram, pagājušonedēļ viņu par to informējusi Cīravas ūdensdzirnavu vadība. "Apskatījušies uz savu darbību no ražošanas un finanšu viedokļa, secinājuši – ja līdz šim bijuši uz robežas, tad tagad ir tai pāri."

Tiesa, arī iziešana no hidroenerģijas ražošanas sistēmas nav vienkārša, jo būves taču arī pēc tam būs jāuztur kārtībā. Daudzi mazie hesiņi ir dzimtas īpašumi, zemnieku saimniecību daļas – stāsta J. Irbe. Ja ražošanu pārtrauks, viss tikšot atstāts sabrukšanai.

Patlaban atjaunojamās enerģijas ražotāji ir noraizējušies par iespējamajiem pārkompensācijas jeb pārsubsidācijas ierobežojumiem, kas gan vēl jāatbalsta Eiropas Komisijā. Jūlijā par tādiem lēma valdība. "Tad jau redzēs, kāda būs nākotne," J. Irbe ir pārliecināts, ka mazajām hidroelektrostacijām tas neko labu nenesīs. "Dažām stacijām šis jaunais tarifs pēc ierobežojumiem varētu būt pat zem tā sauktās tirgus cenas." Mazās hidroenerģētikas asociācijas vadītājs ir ļoti skeptisks par publiskajā telpā izskanošajiem apgalvojumiem, ka uzņēmēji, kas ražo enerģiju no atjaunojamiem resursiem, arī finansiālā nozīmē dzīvo zaļi. "Arī pie subsidētā iepirkuma situācija nav tik rožaina. Gadiem sabiedrībai potē, runā muļķības," viņš pauž, ka daudz kas no tā, kas runāts un rakstīts, piemēram, par mazo hesu īpašnieku lielo peļņu, neesot taisnība. Un netiekot arī runāts par to, cik šie uzņēmēji savukārt samaksā valstij nodokļos. "Cik darba vietu nodrošinām, cik cilvēku ir iesaistīti šajā ķēdē!"

Arī dabas resursu nodokļa likmes, kas attiecinātas uz mazo hidroenerģētiku, varot radīt situāciju, kad ražotājiem, nonākot brīvajā tirgū, šīs izmaksas sasniegtu līdz pat 80 procentu no bruto ienākumiem.

Tad atliekot vien beigt strādāt šajā jomā. Nevienai citai enerģijas ražotāju grupai, kas izmanto atjaunojamos resursus, neesot tik liela krituma, ko rada likumdevēju veiktie likumu grozījumi. Taču savas raizes esot arī tiem.

Tautu biedē ar bubuli

No J. Irbes teiktā secināms, ka zaļās enerģijas ražošanu kopumā Latvijā valsts neatbalsta. Viņš stāsta par kādu sarunu ar attiecīgajā nozarē strādājošajiem ierēdņiem, kas ar smaidu minējuši, ka 30 procentu atbirums esot dabisks. "Bet viņiem taču ir jārūpējas, lai tautsaimniecība augtu! Kāpēc būtu par šo atbirumu jāpriecājas?!" Turklāt Latvija esot vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā neesot izstrādāti valsts nosacījumi zaļās enerģijas attīsības veicināšanai.

Tikmēr visa nauda, kas tiek samaksāta par ārzemēs iepirktu enerģiju, no Latvijas neatgriezeniski zūd. "Lielāko daļu elektrības mēs tik un tā pērkam no Krievijas, nosacīti arī no Igaunijas, bet patiesībā – no Krievijas."

"Bet tauta tiek biedēta, un bubulis ir atjaunojamā enerģija. Tāds fons tiek radīts, lai galu galā te nekā nebūtu," J. Irbe ir noskaņots diezgan pesimistiski. "Cilvēkiem maisa galvas, jo lietas nesaprot pat ministri."

Upes izkropļotas jau sen

Mazās hidroelektrostacijas ir izteikti reģionāli projekti, tās ir izkaisītas pa visu Latviju. "Kāda mazā hesiņa īpašnieks stāstīja, ka viņa uzņēmums esot vienīgā ne valsts un ne pašvaldības iestādē nodrošinātā darbavieta pagastā. Un viņš no izbraukšanas no Latvijas atturējis astoņus cilvēkus," J. Irbe norāda arī uz sociālo aspektu.

Savi astoņdesmit procenti no visiem mazajiem hesiem Latvijā esot ierīkoti uz veco ūdensdzirnavu bāzes. "Un, varbūt tikai pateicoties tiem, šajās vietās arī tagad ir dzīvība."

Tikmēr visā Latvijā esot vairāk nekā četrsimt dažādu ūdens uzpludinājumu, kam ar elektrostacijām nav nekāda sakara, un tajos darbību un kārtības uzturēšanu, atšķirībā no hesiem, neregulējot nekādi nosacījumi – ne Ministru kabineta noteikumi, ne obligātā apdrošināšana. Šādu uzpludinājumu piederība esot dažāda – gan valsts, gan pašvaldību, gan privāta. "Par to vien hesiem būtu jāsaka paldies, ka tie tiek uzturēti kārtībā." Taču, kad kādā no šādiem bezsaimnieka uzpludinājumiem pirms dažiem gadiem sabrucis dambis un "aizskalotas lašu nārsta vietas", tad pārmetumi biruši pār mazajiem hesiem, kam ar to nav bijis nekāda sakara. Bet, ja tāda avārija notiek uzpludinājumā ar kaskādēm, "tā iedarbosies uz visu ekosistēmu" – J. Irbe norāda uz bīstamību.

Bet pret Latvijas Makšķernieku asociācijas aktivitātēm, kura paudusi, ka mazās HES ir nepieciešams būtiski ierobežot, bet upes, uz kurām tās celtas, atjaunot, tā vairojot zivju daudzumu un daudzveidību, – J. Irbe ir skeptisks. "No tā zivis neradīsies. Ja zivis šajās upēs ir, tad – tikai pateicoties ūdenskrātuvēm." Viņš skaidro, ka "upes ir izkropļotas jau sen, jau padomju laikos taisnotas". Tās vairs neattīrās, aizaug. "Lai arī esam tāda nabadzīga valsts, kur maz minerālmēslu lieto, tie tomēr atstāj iespaidu. Arī meliorācijas sistēmas vairs nedarbojas un nenodrošina filtrāciju, un viss, kas ir krastā, tiek ieskalots upē, un upe rūkdama aizaug."

Lielākās diskusijas – par vēju

Dažāda veida derīgajiem izrakteņiem bagātajos Kurzemes dienvidrietumos uzņēmēji no zemes visvairāk paņem granti un smilti. Dienvidkurzemē kopumā ir 50 smilts un smilts un grants atradņu, lielākās pieder SIA "CTB" un "Inerto materiālu servisam", savukārt "Aizputes ceļiniekam" to ir daudz – to "Zaļā istaba" noskaidrojusi Liepājas Reģionālajā vides pārvaldē.

Iecerei par izrakteņu ieguvi jāatbilst pašvaldības teritorijas plānojumam. Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ieguvi akceptē pēc tam, kad ir paveikta ģeoloģiskā izpēte. Pēc tam Valsts vides dienests izsniedz derīgo izrakteņu atradnes pasi un nosaka limitu, kas atkarīgs no izpētes un no krājumu apmēra. Kad grants izstrāde atradnē pabeigta, viena gada laikā nepieciešams to rekultivēt. Visbiežāk karjera vietā paliek dīķis, taču var būt arī lauksaimniecībā izmantojama zeme vai mežs.

Bet, par ilgtspējīgu saimniekošanu runājot, skaļākas diskusijas ir raisījusi purvu izstrāde kūdras iegūšanai. Uzņēmēji apgalvo, ka par vidi un par ilgtspējību domājot. "Tas ir jāizvērtē visu laiku – lai būtu līdzsvars starp ražotāju un dabas aizsardzības interesēm," saka Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas izpilddirektore Ingrīda Krīgere. Viņa norāda, ka būtisks tā nodrošināšanas rīks esot ietekmes uz vidi novērtējums, kas vienmēr veicams pirms izstrādes uzsākšanas. Tagad šīs nozares uzņēmēji gaidot, kad valstī beidzot pieņems kopīgu stratēģijau par kūdras ieguvi, tā arī ļautu rīkoties ilgtspējīgāk.

Savukārt Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Jānis Ķuze ir norādījis, ka darba vietas kūdras purvā salīdzinoši ir īstermiņa ieguvums. "Tās tiks radītas uz noteiktu periodu, bet purvi ir veidojušies daudzu tūkstošu gadu laikā. Ir jāsaprot, ka pēc tam, kad purva izstrāde būs pabeigta, purva ainava, mūsu paaudzes kontekstā skatoties, būs zudusi neatgriezeniski."

Bet visplašākās diskusijas par zaļās enerģijas ilgtspējību un atdevi līdz šim sabiedrībā ir raisījuši vēja ķeršanas plāni. Līdz šim jaunākais vēja enerģijas ieguves projekts mūspusē tiek īstenots Medzes pagastā, kur SIA "Vides enerģija" ceļ trīs vēja stacijas. Iemesls tam, kādēļ iedzīvotāji bažījas, ka šādu projektu dēļ uzņēmēju biznesa intereses varētu prevalēt pār vides un dabas aizsardzības interesēm, visticamāk, ir ārzonās paslēptie un sarunām nepieejamie uzņēmumu īpašnieki.

oriģināls