Lai lasis nekļūst par dabas retumu. Ihtiologa viedoklis

foto:©Ingrid Taylar

Klāt lašu un taimiņu nārsta laiks. Reizē jau no 1. oktobra arī aizliegums Gaujā līdz tiltam Strenčos, kā arī ietekošajās upēs spiningot vai citādi ķert zivis ar mākslīgo ēsmu. Par lašveidīgajiem un nepieciešamību šo zivju nārstu nosargāt runāju ar Dabas aizsardzības pārvaldes vecāko valsts vides inspektoru ihtiologu JĀNI PĒRLI.

Oktobrī ūdens aizpūšana no jūras krasta lašu ienākšanu upēs būtiski piebremzēja, tādēļ vēl jo būtiskāk ir nosargāt nārstu jau ienākušajiem. Tie paguva jau vasaras nogalē, kas bija pietiekami lietaina. Ir dažādas sakritības ar vējiem un ūdeni jūrā, kuras pat vēl nav līdz galam izpētītas, kas nosaka laiku un apstākļus, kad šīs zivis sāk ienākt upēs uz nārstu. Nav retums, ka jau jūlija beigās un augusta sākumā, ejot gar upi, var pamanīt taimiņus. Ir ziņas, ka laši uziet augšā līdz Gaujienai. Iespējams, ka tie iet vēl augstāk, bet tik tālu uz augšu vēl nav ļoti pētīts. Taimiņi aiziet stipri tālāk, pat mazos meliorācijas grāvjos, kas reiz bijušas upītes. Viņiem ir instinkts, ka jātiek uz nārstu atpakaļ tur, kur dzimuši. Zivis dzimtās upes nosaka pēc viņām pazīstamā ūdens ķīmiskā sastāva. Tādēļ būtisks ir lašupju pat minimāls piesārņojums ar dažādām vielām. Tad zivis vairs savu dzimto upi nespēj atrast un nārsts var arī izpalikt.

Vai aizliegums šajā laikā spiningot nav pārāk bargs? Pat, kad šāda aizlieguma nebija, lasi Gaujā pie Valmieras noķēra vien daži.

Uzskatu, ka nav. Ja tiešām visi būtu tik godīgi, ka ķertu vien līdakas un, noķerot lasi vai taimiņu, to noteikti atlaistu, varētu vēl par to domāt. Pieredze diemžēl liecina, ka agrāk it sevišķi Gaujas lejastecē noķēra daudzi, bet atlaida tikai retais. Turklāt, kad drīkst spiningot ar mākslīgiem mānekļiem, šo paņēmienu izmanto malu zvejnieki, kuri jau tieši lašus vai taimiņus cenšas noķert.

Ir tā, ka lašveidīgās zivis pie nārsta vietām ierodas jau labu laiku pat pirms nārstošanas. Tur oļos lašu mātes ar asti sāk veidot ligzdu bedrītes. Nārstojot katrā tādā tiks atstāti ap 10 tūkstošiem ikru, kurus apaugļos tēviņi un pēc tam turpinās šīs ligzdas sargāt. (Izšķīlušies mazuļi izlien no grunts tikai maija sākumā.) Pirms nārsta un nārsta laikā lašveidīgie nebarojas, tātad it kā nebūtu uz mākslīgās ēsmas pat noķerami. Taču, kad viņu veidotajai bedrei slīd pāri mānekļi, zivij šķiet, ka rūpīgi veidotā nārsta vieta ir apdraudēta. Tā, lai traucētāju aizdzītu, metas virsū māneklim, bet trāpās uz āķiem, faktiski tiek aizķerta, cemmerēta. Tāpēc pareizi ir lašveidīgās zivis netraucēt nedz pirmsnārsta, nedz nārsta laikā. Varbūt spiningošanas ierobežojumus rudeņos varēsim atcelt, ja atkal pienāks laiki, kad Latvijas upēs lašu un taimiņu būs daudz. Taču pašlaik dabiskais lasis, kas Latvijas upēs vēl ir, jāsaudzē pat ļoti, lai tas Baltijas jūrā pilnīgi neizzustu. Uz nārstu nākošo lašu nārstošanas labvēlīgo rezultātu jau tā būtiski ietekmē upju aizaugšana ar nezālēm, kā jau teicu, piesārņotais ūdens un hidroelektrostacijas, kas vairs neļauj lašiem tikt līdz nārsta vietām.

Nav arī nopietnas izpētes, ko laši dara jūrā. Upēs mazie lasēni dzīvo seklos krāčainos posmos, netālu no nārsta ligzdas vietas, kur tie izšķīlušies. Vienā vai divos gados tie izaug līdz 15 centimetriem, sasniedz tā saucamo smolta (sudrabošanās) stadiju. Tad šie smolti dodas jūrā. Parasti tas notiek maijā. Sākumā mazās zivtiņas vēl uzturas piekrastē, taču drīz vien aizpeld dziļāk. Ko lasēni tur dara, nopietnas informācijas par to nav. Cik novērots, lielos baros tie vairs neuzturas. Arī noķert jūras dziļumā mītošos lasēnus izpētei tikpat kā nav iespējams. Tos piekrastē atkal pamanām jau pieaugušus. Pagaidām daudzumu, kāds ir izdzīvojis dziļumos, var noteikt, tikai iezīmējot uz jūru migrējošos smoltus. Kad laši nāk piekrastē atpakaļ, vismaz proporcijas starp iezīmētajiem un neiezīmētajiem dod priekšstatu par to, kāda daļa lašu atgriežas.

Par lašupēm un problēmām tajās.

Pati galvenā mums ir Salaca, tad Gauja, mazliet vēl Venta un dažas mazākas jūrā ietekošās. Daugavā laši uz nārstu jau sen vairs neiet. Lai arī pie hidrostacijām ir zivju ceļi, pa tiem augšā tiek dažu citu sugu zivis, taču lašveidīgajām raksturīgi ir, ka tās virzās augšup pa galveno straumi, bet tur priekšā ir aizsprosts. Arī Gaujā lielākais pāridarījums lašveidīgajām sākās, kad te tika būvētās mazās HES, bet pat netika stingri prasīti zivju ceļi, bija vien ieteikumi. Uzskatu, ka par katru ūdens kubikmetru, ko mazo hesu īpašnieki izmanto elektrības ražošanā, viņiem vajadzētu maksāt dabas nodokli, jo šie ūdeņi taču ir nevis šo staciju īpašnieku, bet mūsu visu — Latvijas dabas resursi. Tad arī samaksu par šo ūdeni varētu dot atpakaļ dabai. Tā pamatīgu dabas nodokli maksā Latvenergo. Par šo naudu tiek pavairoti zivju mazuļi, ko Zivju fonds ielaiž upju augštecēs. Taču mazie hesi līdz šim dabas resursu nodokli nav maksājuši. Šopavasar bija tiesas process, kurā spriedums noteica, ka tagad jāmaksā arī tiem. Ceru, ka nu arī Gaujas augštecē kaut vai mākslīgi pavairotos zivju mazuļus varēs palaist.

avots