Saulkrastos maluzvejnieks nejūtas kā mājās

Saulkrasti ir vieta, kur Rīgas jūras līcī ietek četras upes: Aģe, Ķīšupe, Pēterupe un Inčupe. Rudenī, sākoties vētru laikam, upēs no jūras nārstot ienāk nēģi, laši un taimiņi.

Tad arī sākas rosība upju krastos, jo vienmēr bijuši cilvēki, kuri ar tīkliem, murdiem, žebērkļiem un Latvijā aizliegtajiem elektrozvejas rīkiem metas ķert nārstot atnākušās zivis. Un, protams, ir vīri, kuri viņiem to neļauj darīt, – vides inspektori, valsts un pašvaldības policisti, arī brīvprātīgie zivju sargi.

Valsts vides dienesta sabiedriskais inspektors Imants Dambis pamatīgi nopūlējās, lai atbrīvotu Aģes upi no murdiem. foto:VZB.LV

Jaunākajam maluzvejniekam – tikai 12 gadu

Ar vīriem no Vidzemes zvejnieku biedrības – Valsts vides dienesta sabiedrisko inspektoru Imantu Dambi, kurš ar maluzvejniekiem karo kopš 1979. gada, Valmieras reģionālās vides pārvaldes inspektoru Jāni Brantu un biedrības biedru Gunāru Uzuliņu – sastopamies pie Zvejniekciema stadiona. Tepat blakus ir Aģes upe, kurā rudeņos no jūras nārstot nāk nēģi, laši un taimiņi. Zivis šurp vilina upes straujais tecējums un akmeņainā grunts. Upes aktīvais posms – no jūras līdz Mandagu dambim – ir 4,4 kilometrus garš. Tālāk zivis netiek, jo nav zivju ceļa.

Arī netālā Pēterupe, kas jūrā ietek tuvāk Pabažiem, atzīta par Eiropas mērogā nozīmīgu mazo lašupi. Zivis ir arī Ķīšupē un Inčupē.

„Šogad maluzvejnieki pārāk aktīvi nav, jo zemais ūdens līmenis ietekmē arī zivju daudzumu. To ir mazāk nekā parasti, un dažu zivtiņu dēļ neviens īsti negrib riskēt, taču trīs aizdomīgas kompānijas pie upēm jau manītas,” teic Jānis Brants, piebilstot, ka ar katru gadu maluzvejnieku tomēr kļūstot aizvien mazāk. Taču atlikušie gan darbojoties ar nelokāmu pārliecību, ka viņus nenoķers, – viņi ir bruņojušies ar rācijām, nakts redzamības ierīcēm un velta laiku, lai paši izsekotu inspektorus. „Taču šādas kompānijas mēs pazīstam jau pēc „rokraksta” – kā un kur tiek likti murdi, no kādiem materiāliem tie veidoti. Atšķiras arī zivju sišanas metodes ar elektrību. Pieķeršana pie rokas tad ir tikai laika jautājums,” uzsver J. Brants.

Jautāts, kāds tad ir mūsdienu „vidējā” maluzvejnieka portrets, viņš teic, ka pārsvarā tas ir jau ar mātes pienu iegūts amats, proti, uz upi ķert lašus ir gājis viņa tēvs un vectēvs, un to dara arī mazdēls, ja vien abi ar tēvu nav aizbraukuši uz ārzemēm. Tātad – sākot ar 70 gadus veciem sirmgalvjiem un beidzot ar padsmitgadīgiem puišeļiem. Jaunākajam „maliķim”, ko vides inspektors aizturējis, esot bijuši tikai 12 gadi.

Kādus pierādījumus vēl vajag?

„Tāpat kā kādreiz, arī tagad zivis tiek ķertas peļņas vai pudeles dēļ. Taču savulaik bija ļoti vienkārši: ja tāds brakonjers noķēra zivi, viņš nesa to pārdot kaimiņu Pēterim vai Miķelim, lai dabūtu pudelīti. Tagad tā vairs nav. Piemēram, Saulkrastos noķertu lasi vai taimiņu viņš vedīs pārdot uz Limbažiem vai Valmieru, tikai ne te uz vietas. Jo mazāk kāds zina, ko tu slepeni pie upes dari, jo labāk,” teic J. Brants.

Savukārt elektrozvejas, patiesībā zivju sišanas ar elektrību, ziedu laiki, kas reizē bija arī vismežonīgākie, bijuši 90. gadi, kad vienā naktī viņš pie upes varējis noķert vismaz pāris kompāniju ar zivju sitamajiem aparātiem. I. Dambis atceras, ka bijuši arī maluzvejnieki, kuriem inspektoriem pat trijatā bijis nedroši tuvoties. Tagad esot tas pats, tikai daudz mazākos apmēros un ar Ķīnā ražotiem elektrozvejas aparātiņiem. Tā kā Latvijā elektrozveja ir krimināli sodāma nodarbe, baidoties no pieķeršanas, elektrozvejas aparātus pa pastu no Ķīnas šurp sūta izjauktus pa blokiem.

Savulaik nelikumīgas elektrozvejas laikā Saulkrastos, Pēterupē, gājuši bojā cilvēki, bet cilvēkiem atmiņa ir īsa.

Reiz pie rokas noķērām vīru, kurš bija uzmetis vadus uz elektrolīnijas, izritinājis 100 metru garu kabeli līdz upei, savienojis ar zivju sitamo rīku un, uzvilcis gumijas zābakus, gatavojās kāpt upē. Atbrauca policija un „Latvenergo” pārstāvis. Notestēja, cik daudz strāvas ir vados, bet pierādījumu trūkumu dēļ „maliķi” atlaida. Izrādās, pierādījumi būtu bijuši tad, ja vīram līdzās būtu maiss ar nosistām zivīm. Bet kas būtu noticis, ja brīdī, kad viņš sit zivis, kāds nejauši būtu piegājis pie upes?” vaicā inspektors Dambis.

Patiesībā Saulkrastu upītes nosargāt neesot viegli, atzīst zivju sargi. Vietās, kur tās tek cauri dārziņu kolonijām, ir sēta pie sētas, bet tie, kas aiz tām dzīvo, bieži vien cits citu nemaz nepazīst. Piemēram, Ķīšupes krasti patiesībā esot viena liela „Šanhaja”, un iedzīvotāji nav vietējie. Un tad jau arī upes ūdeņos sarodas tīkli, elektrības kabeļi un kas tik vēl ne. Piemēram, tāds dārzkopis ar elektrosūkni ņem ūdeni no upes un pie viena pasit arī zivis.

Igauņi var, mēs arī varēsim

Vidzemes zvejnieku biedrība dibināta pirms sešiem gadiem, un pašlaik tajā ir kādi 30 biedri, kam rūp tas, kas notiek Vidzemes jūrmalas ūdeņos, stāsta J. Brants.

Reiz biedrības dalībnieki aizbraukuši paskatīties, kā zivju resursu aizsardzības jomā veicas kaimiņiem igauņiem, un pārliecinājušies, ka viņi dara to pašu, ko latvieši. Tehniskais aprīkojums gan kaimiņiem izrādījies labāks. Piemēram, viņi no izplatītāja Latvijā nopirkuši nakts redzamības kameras, ar kurām tumsā visu var skaidri saskatīt pat 200 metru attālumā. Arī Vidzemes zvejnieku biedrība ar Zivju fonda palīdzību ieguvusi atbalstu šādu ierīču iegādei, bet ar pirkšanu gan tik viegli neesot gājis, jo viņiem paziņots, ka, tā kā tie esot piektās paaudzes nakts redzamības rīki, tādus savām vajadzībām varot iegādāties tikai armija, ne vides inspektori, kuri taču neesot nekāda specvienība. Taču J. Brants teic, ka beidzot skaidrība šajā lietā ieviesta un modernu nakts redzamības rīku iepirkums beidzot būs, tā ka Vidzemes zvejnieku biedrība varēs zivis sargāt tikpat labi cik igauņi.

Arī Valsts vides dienestā apstiprināja, ka nakts redzamības iekārtu iepirkums lašu nārsta vietu uzraudzīšanai ir noticis. Tiesa, pašlaik tas ir apstrīdēts tiesā.

Inspektoram uzticība ir jāiegūst

Valsts vides dienesta inspektors J. Brants teic, ka par dabas aizsardzību interese ir arī skolēniem. Viņi ir klāt reizēs, kas upēs tiek laisti zivju mazuļi. „Esmu pārliecināts, ka daudzi no viņiem nekad neko sliktu pie upes nedarīs. Jau tagad bērni, redzot kaut ko aizdomīgu, pastāsta par to saviem vecākiem, savukārt tie ziņo mums – vides inspektoriem.

No otras puses, neceri, ka cilvēki tev tūlīt sāks zvanīt un stāstīt, kur un kad redzējuši maluzvejniekus. Uzticība ir jāiekaro. Ir jābūt arī pārliecībai, ka informācija, tostarp par tās sniedzēju, neaizies apkārt pa pasauli. Tāpat jāzina, ka tu tiešām kaut ko darīsi, ja tev būs ziņots par nelikumībām. Kad būs skaidrs, kas viss ir tā, kā vajag, un uzticība būs iekarota, tad zvanīs. Īpaši daudz zvanu saņemam rudeņos, bet tas jau pieder pie lietas,” teic zivju resursu sargs.

avots