Noslēdzies pīkstes izpētes projekts

2016.gadā Dabas aizsardzības pārvalde ar Zivju fonda finansiālo atbalstu realizēja projektu "Pīkstes Misgurnus fossilis resursu izpēte un ietekmējošie faktori dabiskās un antropogēni ietekmētās ūdenstilpēs".

Pīkste (Misgurnus fossilis). Foto: Sarmīte Inberga

Pīkste ir iekļauta Eiropas Padomes direktīvas Nr.92/43/EEK "Par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību" II pielikumā kā Eiropas Savienībā nozīmīga suga, kuras aizsardzībai ir veicami īpaši aizsardzības pasākumi. Zināms, ka Latvijā šī zivs ir sastopama visā teritorijā gan dabiskās, gan mākslīgi veidotās stāvošās un lēni tekošās saldūdens ūdenstilpēs ar biezu duņu slāni. Tomēr iespējams, vien retais makšķernieks vai dabas draugs būs dzirdējis par pīksti un skatījis pats savām acīm brīvā dabā. Tā ir grūti konstatējama suga. Šī reti kad par 24 cm garāka zivs uzturas dūņu slāņa tuvumā, nereti pat ierokoties tajā. Tāpēc pat ihtiologu jeb zivju pētnieku veikto zivju uzskaišu laikā pīkstes tiek noķertas reti. Tāpēc precīza informācija nedz par sugas reģionālo izplatību, potenciālām tās atradnēm, nedz populācijas lielumu līdz šim nebija pieejama.

foto:cl@andris184

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR speciālistu veiktajos apsekojumos pīkste visbiežāk konstatēta par notekām pārveidotās ūdenstecēs. Pretēji sākotnējiem pieņēmumiem vecupju loma pīkstes izplatībā ir mazāka nekā domāts. Tikai vienā no 10 projekta ietvaros apsekotajām vietām konstatēti sugas īpaņi. Taču, lai arī pīkstes sastopamības rezultāti salīdzinājumā ar prognozēto ir stipri pieticīgi, ihtiofaunas uzskaitēm vecupēs ir arī cits papildus ieguvums. Tagad pieejama plašāka informācija par citu zivju sugu sastopamību šādās ūdenstilpēs. Kopumā apsekotajās vecupēs konstatētas 14 zivju sugas, no kurām tikai asaris, ausleja, līdaka un rauda konstatētas vismaz pusē no tām.

Apkopojot informāciju par vēsturiskajām un jaunatklātajām pīkstes atradnēm, kā arī analizējot ārvalstīs veikto pētījumu rezultātus, secināts, ka būtiskākais pīksti apdraudošais faktors ir ūdensnoteku tīrīšana vienā piegājienā visā to garumā. Tāpēc BIOR pētnieki kā piemērotāko ūdensnoteku apsaimniekošanas veidu rekomendē tīrīšanas darbus veikt pa posmiem vairāku gadu garumā. Tas gan mazinātu pīkstei labvēlīgu dzīves apastākļu izzušanas draudus, gan arī vienlaikus veicinātu tādu Eiropas Savienībā nozīmīgo sugu kā akmeņgrauža (Cobitis taenia) un strauta nēģa (Lampetra planeri) sastopamību.

Projekta ietvaros padziļināti tika vērtēts arī tā saucamās vides DNS analizēšanas potenciāls zivju uzskaišu veikšanai. Pielietojot molekulārās bioloģijas metodes, ūdenstilpē sastopamo zivju sugu klātbūtni var konstatēt pēc ūdenī brīvi peldošiem zivju DNS fragmentiem. Nākotnē Latvijā šo metodi varētu izmantot ar tradicionālām metodēm grūti konstatējamu zivju sugu, tostarp pīkstes, uzskaišu veikšanai.

avots