Raksturu rūdīšana, rekordi un sasodītais kardāns pie Polārā loka

Arī šogad devāmies uz Zviedrijas tālajiem ziemeļiem, lai paši uz savu galvu bez gidu norādēm un ierādītām takām piedzīvotu Polārā loka copes burvību no jauna, atklājot zivīgus ezerus, nostaigājot jaunas upes, pie reizes pastiepjot tālāk arī galvā uzzīmētās robežas līdaku, foreļu, pāliju un alatu meklējumos.

GUNĀRS KLĒĢERS / Copeslietas 2016 / Oktobris

Šogad atšķirībā no pērnā gada devāmies ceļā ar diviem auto – busu, kas vilka aiz sevis arī piekabi un vieglo sportisko kalnu ceļu pavēlnieku Volvo V60 Cross Country, ko mūsu ekspedīcijai iedeva pārbaudīt reālos kaujas apstākļos. Tas mums piešķīra papildus mobilitāti un iespēju katru dienu dalīties vairākās ekipāžās, piedzīvojot pilnīgi atšķirīgus copes mirkļus, kā arī beigās burtiski izvilka ārā no busa salauztā kardāna drāmas, par ko pastāstīšu nobeigumā. No copes ekipējuma līdzi mums bija 3 laivas, 2 motori, 3 vienvietīgās pakavlaivas un, protams, makšķerkāti no vieglajiem foreļu un pāliju dancinātājiem līdz pat brutāliem un smagiem līdaku magnētiem.

Mūsu pierakstos iegūla stāsti gan par līdaku paradīzi, gan par pilnīgu necopi, par jaunu foreļu un pāliju ezeru atklāšanu, par pakavlaivu stiepšanu kalnā augšā pa 10km garu taku, par 2 ezeru šķērsošanu ar tām pašām pakavlaivām, par nebeidzamu asaru paklāju, par nakšņošanu pie ezera 0 grādos un visbeidzot arī drāma par pēdējā vakarā pirms izbraukšanas noplīsušu busu nekurienes vidū. Īsi par to visu centīšos izklāstīt dienasgrāmatas formātā. Jāņem vērā, ka katram no astoņiem copmaņiem pieraksti būtu pilnīgi citādi, izjūtas un rezultāti atšķirīgi, tādēļ šī ir tikai mana pasaka ar dažiem interpretējumiem no pārējo pārstāstiem, ar kuriem katru vakaru dalījāmies atceļā uz bāzes vietu netālu no Norvēģijas robežas un vēlajās vakariņās pie kopgalda.

Pirmā diena. Līdaku midzenis. Nocietušies gadu, lai atgrieztos savās iepriekš iztaustītajās līdaku takās, ap dienas vidu pirms laivas nonešanas kopā ar Raivi piegājām sasveicināties ar lielo akmeņaino ezeru. Līmenis nokritis par aptuveni pusotru metru. Njā… Brauc, kurā mēnesī gribi (iepriekš bijām jūnijā), te vienmēr sagaida burvīgi pārsteigumi, kas liek domāt un prātot visu no nulles. Nekas, pielāgosimies. Sapakojam līdaku inventāru, piepūšam laivu un stumjamies iekšā. Izmēģinām pāris vietas, kur citus gadus ir ķēries, taču bez rezultāta. Ezeram uz otru pusi ir pāris salas, ap kurām arī pa līdakai ir noķerts, tādēļ nolemjam lēnā garā celties uz turieni. Pa ceļam uz velci man pamatīgā tālumā sekluma zālēs, cik nu tās vispār šāda veida ezeros sastopamas, uzsēžas līdaka. Nekas milzīgs, taču pretojas labi. Kādu brīdi to uzmanīgi velku uz laivas pusi, taču pa vasaru tā uzkrājusi tik daudz spēka, ka izrādās pārāka. Daudz nepārdzīvoju, jo prieks, ka vismaz līdakas šinī milzīgā ezera pusē ir un kožas. Vēl pēc kādas stundas klejojumiem pa seklumiem un kantēm, izmētājuši savu smagāko arsenālu, lēnām tuvojamies salām, kur pilnīgā bezvējā virs ūdens noliekušās redzamas retas un plānas zāles. Pat pie maza vējiņa tās pamanīt vairs nav iespējams. Kamēr es izmēģinu laimi pa klajumiem, Raivis auklas galā te ir uzlicis to, kas šinīs vietās parasti ir visdziļākajā kastes stūrī – pretzāļu gumijas. Pirmais metiens zāļainajā vietā un pirmais kārtīgais mutulis! Neuzsēžas. Tikmēr arī es tinu iekšā savu lielā kalibra gumiju ar milzu trijžuburiem, lai izmēģinātu laimi ar tikpat milzīgajiem 10. numura ofseta āķiem, kurus Latvijā ar uguni pat ir grūti atrast. Kamēr ķimerējos, Raivis jau paguvis vēl 3 reizes iemest mānekli zālēs un visas trīs dāvājušas skaistas copes, taču neviena no līdakām nav kārtīgi iecirtusi zobos pretzāļu āķus. Tad pienāk mana kārta – pirmais iemetiens mazliet aiz zāļu malas un velku lēnām savu sudrabaini zilo resno gumiju atpakaļ ar neregulāru paraušanu teju pa ūdens virsu, ļaujot māneklim ik pa brīdim līgani un lēnām grimt. Nervi uzvilkti – ir skaidrs, ka līdakas esam atraduši, jautājums vien – kādas? Jau pirmajā metienā ar mani nolemj pacīnīties kārtīga mamma. Spoles bremze darbojas, tātad nekāda sīkaļa nav – uz līdakām te esmu paņēmis tikai cieto kātu lielajām pretzāļu gumijām un vidējiem džerkiem līdz 35g ar multiplikatora spoli, kā arī lielo špini lielajām gumijām un svimbeitiem līdz 80g arī ar multu. Pirmajam tests jāiztur mazākajam kātam, kas savu darbu paveic godam – pēc brīža laivā Raivja sveicienu un mana smaida pavadīta savu vaigu mums atrāda skaista četriniece. Kad beidzu krāmēties ar šo zvēru, metu tajās pašās zālēs vēlreiz. BAMS – vēl viens blieziens, un arī tagad bremze pat pēc lielākas pievilkšanas signalizē par kārtīga izmēra plēsoņu. Pēc pāris minūšu cīņas pozēju jau ar lielāku zemūdens karalieni – sešiniece! Tā arī izpriecājamies līdz pat vakaram, pārbraukdami no vienas salas malas zālēm uz otru. Kad viena vieta pieklust, pārlaižamies pie otras un atpakaļ. Līdakas nepieviļ ne reizi – vai nu kādu izceļam laivā, vai vismaz pacīnāmies. Gadās arī abiem vienlaicīgas copes un citi brīnumi. Raivis, nocīnījies pusi dienas ar līdakām, kas uzsēžas, bet aizmūk, dienas beigās pamatīgi pievelk spoles bremzi, un arī viņam tā lieta aiziet. Kopā pa diviem noķērām pāri pa 10 līdakām ar vidējo svara kategoriju 3-6kg, kā arī neskaitāmi iznācieni, ņēmieni, cīņas. Neticami – labākā līdaku copes diena, ko līdz šim nācies piedzīvot. Citas ekipāžas bijušas jau citos gados iepazītās un pārbaudītās foreļu un pāliju vietās, kas arī šogad dod rezultātu (lai gan pālijas siltā laika dēļ atrādās krietni retāk nekā pērn), tikmēr Jānis pirmo reizi izmēģina pakavlaivu un kopā ar brāli Armandu pēc 2km meža takas pieveikšanas atklāj jaunu un zivīgu ezeru.

2. diena. Jauna un smuka, bet tukša vieta, pirmās alatas. Līdaku spēka un ņēmienu skaita iedvesmoti, vakarā kartē atrodam milzīgā līdaku ezera citu skaistu un perspektīvu vietu – ļoti garu un lielu līci, kurā ietek un iztek vairākas upes. Pēc mūsu galvās uzzīmētās ainas te jābūt zivju paradīzei, kuru uzrauga mūsu iekārotie ūdens vilki. Tomēr, zinot šīs puses dabas cimperlīgumu, drošības pēc ieskicējam arī plānu B – turpat netālu ir meža ieskauta upe, kurā var meklēt foreles un alatas. Plāns A šoreiz izrādījās tukšs. Kad labu laiku bijām neveiksmīgi meklējuši līdakas, pamanījām, ka krasta seklumos alatas aktīvi ķersta kukaiņus pa ūdens virsmu. Ātri pārkārtojušies no smagās artilērijas uz vieglāko – 0. izmēra rotiņiem – izmēģinām laimi citā kategorijā. Lai arī noķeru savu pirmo alatu mūžā, tomēr nekāds Eldorado mums nespīd – zivis dzīvojas, taču reaģē pavisam kūtri un reti. Pārlaižamies vēl uz otru krastu, kur mums akmeņainā vietā vienlaicīgi uz mazajiem rotiņiem uzsēžas nelielas mēra līdaciņas. Taču tas ir arī viss – savācam laivu un dodamies pārgājienā uz nelielās upes perspektīvo posmu ar diviem palieliem mierīga ūdens uzpludinājumiem jeb pūliem.

Sākums daudzsološs – no krācēm iemetu mazo rotiņu krietnu gabalu lejup pa upi mierīgā ūdens posmā un pacīnos ar savu pirmo mēra alatu mūžā. Arī Raivis tiek pie pāris forelēm. Vēlāk aktivitāte noklust, taču atslābt neļauj pasmagais gājiens ar mantām – upes krasti ir aizauguši ar garu zāli, krūmiem un lieliem caurumiem zemē – ja zaudē modrību, visai ātri var kaut ko samežģīt. Izsprūku gan cauri sveikā tikai ar piesmeltu zābaku. Ar zivīm arī nekāda rožainā stāsta šoreiz nav – krācītēs tieku pie vēl vienas alatas, vienā mazā peļķē blakus upei negaidīti noķeru zemmēra līdaciņu, bet Raivis lielākajā uzpludinājumā izaicina līdaku ap 3kg, kas beigās aiziet prom kā kuģis ar visu mānekli – pārāk smalki rīki bez pavadas galā, lai cerētu uzveikt šāda izmēra plēsoņu. Vakarā pa ceļam uz mājām mums vēl ir liekas 40 minūtes – ieskrienam pavisam svešā ezerā ceļa malā un pat tur izvelkam dažas zaļsvārces no krasta – Raivim pie mazas koka laipas atkal skaista cope un… atkal aiziet. Tā arī attiecības ar zaļajām fūrijām šinī braucienā viņam turpina klibot. Citām ekipāžām scenārijs līdzīgs kā vakar – tie paši ezeri un rezultāti. Dzintars pirmo reizi izmēģinājis pakavlaivu un piebiedrojas fanu klubam. Dienas priecīgākais notikums – mūsu dežūras beigas – līdz pat brauciena beigām esam atbrīvoti no brokastu un vakariņu taisīšanas un koptelpu tīrīšanas.

3. diena. Foreles, asari, pakavlaivas un gāziens. Uz Jāņa un Armanda iezīmēto jauno meža ieskauto ezeru nu jau dodamies ar 3 pakavlaivām, neskatoties uz 2km tālo meža taku. Kopā ar visām papildus mantām nesamā krava sanāk visai pieklājīga – skaidrs, ka pa ceļam būsi slapjšs, tādēļ visas copes drēbes jāuzvelk tikai ezera krastā, citādi ātri paliks auksti. Tā kā ūdens ir stipri vēss, tad arī drēbju slāņiem jābūt vairākiem. Pirmajā dienas pusē pēc ilgākiem meklējumiem Jānis ar Raivi uzgājuši vietu, kur ik pa brīdim piesakās kāda forele, es spietoju mazliet nostāk uz neliela sēkļa aiz egļainas salas, kur dzīvojas visādas zivis, bet uz vizuli reaģē tikai asari. Toties visai smuki – ap 400g. Laiks bija pavisam mierīgs, tādēļ foreles un pālijas bija uzmanīgas un tramīgas – to novērojām arī turpmākajās dienās. Pēcpusdienā, kad uznāca pamatīgs gāziens, paglābāmies krastā zem neliela aizslēgta namiņa jumta kores. Tur uzēdām līdzpaņemtos cīsiņus, klāt piedzerot viegli pārsālītu buljonu, jo tēju atkal bijām aizmirsuši mājās – tā jau izvērtusies par tradīciju. Lietus līst aptuveni stundu un vienā brīdī atļaujos savu uzkrāto sagurumu padeldēt vienīgajā vietā, kur nav slapjšs un var apsēsties – sausajā āra tualetē. 15 minūtes snaudas un atgūts spēks vakara cēlienam. Kad lietus mitējas, mēs ar Jāni, kurš ir pamatīgi izmircis, vairāk tā kā velkam uz māju pusi, bet Raivja spīts un neatlaidība atgriezties ezerā liek arī mums savilkt mugurā sauso drēbju rezerves un pleznās doties atpakaļ ūdenī. Tas atmaksājas – tiekam vēl pie dažām forelēm, un kopīgais loms jau vairs neliek kautrēties arī uz pārējo fona. Tiesa, dienas centrālais notikums ir fiksēts līdaku ezerā. Mūsu ierādītājās vietās izklaidējusies trijotne, pārsitot mūsu kompānijas veco līdaku rekordu – uz melna liela džerka laivā iecelta 12,11kg milzene! Turklāt tā bija pirmā diena, kad loma autors otrs Raivis iepazinās ar multiplikatora spoli un lielajiem mānekļiem… Uz tā fona visas piecinieces, sešinieces un pārējās šķiet kā knapmēri, kas ik pa brīdim gadās ar tādu pašu intervālu kā Babītē zemmēri. Cita līga.

4. diena. Zināms ezers, jauni līči un skaistas foreles. Dienā, kad pūta visai stiprs vējš, abi ar Raivi devāmies uz ezeru, kur pērn ar brāli piedzīvojām pasakainu foreļu un pāliju copi. Arī šogad uz to vietu tikšana nav mainījusies – ar vienu laivu un motoru pāri ezeram A, pēc tam pusotrs kilometrs jāstiepj laiva bez motora caur purvainu mežu. Šī diena izvēršas ļoti sportiska – airēšana atgādina divvietīgu kanoe, jo laivai nav duļļu, pretī pūš pamatīgs vējš, taču bliežam ar cerību, ka mājup mūs tikpat ātri pūtīs bez jebkādas piepūles. Šī cerība gan uz vakaru apdzisa kopā ar vēju, tomēr vīlušies nebijām. Es savu zvaigžņu mirkli piedzīvoju dienas vidū kādā akmeņainā līcī, kur piecos, sešos metienos pēkšņi saķēru 4 skaistas foreles, bet Raivim ezers padevās tikai pašā vakarā, kad citā, iepriekš neizpētītā, līcī viņš izpildīja dienas normu – 5 mēra foreles. Turklāt viena, kuras izmērs sniedzās pāri pusmetram, pēc gracioziem un augstiem trīs olimpiskajiem lēcieniem tomēr izkaroja sev brīvību. Arī es līcītī nepaliku tukšā un divas no manām lielākajām tās dienas sportistēm uz mērlentes apstājās pie 47 un 48cm atzīmēm. Mānekļi un taktika iepriekšējā – nelieli rotiņi ar resnu keramisku serdi un sudraba vai kapara lapiņu – pāris rāvieni un pauze, rāvieni un pauze. Foreles gandrīz katru reizi ņēma tikai krītošus mānekļus. Vakarā mūs sagaida copes klasika – kad sāk ķerties, mums jālaiž krastā, jo jāpagūst aizbraukt pakaļ vēl līdaku ekipāžai. Steigdamies no viena ezera uz otru, vēl paspējam apmaldīties. Nāk virsū tumsa un saprotam, ka ar jebkuriem līdzekļiem jātiek uz otru ezeru, jo līdzi nav nekā, kas naktī varētu rādīt gaismu vai dot siltumu. Izmetuši pamatīgu līkumu beigās tomēr slapji, sakarsuši un laimīgi atrodam īsto taku un apmierināti gan ar lomu, gan izkļūšanu ārā, steidzam mājup. Turpmāk vienmēr līdzi ņemu gan lukturi, gan šķiltavas.

5. diena. Līdaku fiasko. Tā kā vienīgais mūsu kompānijas seniors Vilnis divas dienās līdaku copē palicis tukšā, tad ar Raivi bravūrīgi iepriekšējā vakarā izrunājamies, ka viņam līdakās jābrauc ar īsteniem meistariem un zivi viņam nodrošināsim. Vakarā pēc tukšās dienas gan mūsu bravūra tika iedzīta ezera krasta tumšajos akmeņos – man neviena, Vilnim neviena, Raivim vienā līcītī 2 knapmēri 2 metienos un viss. Tiku vien pie skaista un ambicioza asara ap 40 cm, kas izdomāja uzbrukt vidēja izmēra džerkam. Tajās vietās, kur vēl vakar mūsējie dzenāja plēsoņas uz nebēdu un pirmajā dienā mēs paši izklaidējāmies, šodien ne piesitiena – dāmas kaut kur aizslīdējušas vai apvainojušās, un mēs viņas tur vairs neatradām. Norāvušas pilnīgi pa bremzēm – līdzīgi kā Janka, kad no rīta pa ceļam uz šīs dienas copi visiem par strauju pārsteigumu pilnā jaudā uz ceļa apstādināja busu, sajaucot sajūga un bremžu pedāļus. Dzintars ar Jāni J. ar kājām bija devušies jaunu plašumu apgūšanā un neplānoti aizstaigājušies par tālu, tādēļ mums, gaidot viņus ar transportu, bija laiks pusotru stundu lietū un tumsā ezera krastā pie viena draudzīga aliņa papļāpāt par otro Pasaules karu, padalīties pirmajos iespaidos par līdz šim piedzīvoto pa telefonu ar šogad mājās palikušo bračku un izkalt plānus nākamajai dienai.

6. diena. Ekspedīcija ar pakavlaivām un asaru paklājs. Apbruņojušies ar saviem vienvietīgajiem pūšļiem un ēdamo, es, Raivis un Janka nolemjam doties ekspedīcijā uz jaunu un grūti pieejamu ezeru. Lai uz to nokļūtu, ar laiviņām jāpārceļas pāri jaunapgūtajam foreļu ezeram, tad nepilna kilometra gājiens ar visu ekipējumu caur mežu uz otru, un tur, kā mēs paši sacerējāmies – foreles, foreles, foreles. Nu un pret pālijām mums arī nebūtu iebildumu. Izpētām stiprā vēja virzienu, kas ir mūsu maršrutam pateicīgs, un dodamies ceļā. Pirmajā ezerā, kuram šodien atvēlēta sekundāra loma, mūs sagaida visai laba cope – man daži labi foreļu ņēmieni, viena smukule ap 45cm, kuru izmānu no akmeņaina sekluma piekrastē aizvēja līcī, Jānim šī brauciena retums – skaista mēra pālija un arī forele, Raivim 3 foreles. Tomēr mūsu mērķi ir lielāki un tālāki – sapakojam mantas un dodamies pārgājienā uz otru ezeru. Tur jau pašā sākumā ezera ietekā, kas savieno abas ūdenstilpes, Raivim neliela forelīte, un sākam jau iedomāties, kāda pasaka mūs sagaida pēc brīža. Peldam tālāk un Raivim piesakās pirmais asaris. Uzreiz par to pašu ziņo arī Janka. Un es. Atkal Raivis, Janka, es. Pēc vairākiem strīpaiņiem tā ap 200g Jānis ar jūtami nopietnu rūpi balss tembrā saka, ka šis nu jau vairs nešķiet smieklīgi. Tas mūsu cerību pierakstos nebija. Nolemjam, ka no šī līcīša jātin makšķeres prom tālāk ezerā. Pēc neliela gabaliņa atkal kātā sajūtam atpazīstamo raustīšanu – trrrrrrrrrr. Atkal asaris. Katrā metienā, visiem pēc kārtas. Un tā pa visu ezeru. Vietas pēc izskata pasakaini piemērotas forelēm – gan seklumi, gan dziļumi ar visu izmēru akmeņiem, kas nereti virs ūdens atrāda savas masīvās un tumšās smailes. Vienu mēra foreli smukā akmeņu pilsētiņā tomēr izmānu, taču no asariem glābties te nebija iespējams. Jānim starp desmitiem eksemplāru tikai viens bildes cienīgs – ap 40cm. Visi pārējie kā nomērīti – ap 200-250g. Tādēļ arī krastā izbraucam mazliet agrāk nekā plānots un ar laivām plecos dodamies pretī Dzintaram, kurš ar busu jau steidz mums pakaļ. Vakarā apmaināmies ar svarīgāko no piedzīvotā – Dzintars uzbliezis ar motoru uz akmens, taču ar Jāņa palīdzību cietusī šponka nomainīta, Armands ticis pie savas rekordlīdakas – 4,9kg, par ko īpašs prieks viņa copē daudzpieredzējušākajam brālim.pirmajā dienā mēs paši izklaidējāmies, šodien ne piesitiena – dāmas kaut kur aizslīdējušas vai apvainojušās, un mēs viņas tur vairs neatradām. Norāvušas pilnīgi pa bremzēm – līdzīgi kā Janka, kad no rīta pa ceļam uz šīs dienas copi visiem par strauju pārsteigumu pilnā jaudā uz ceļa apstādināja busu, sajaucot sajūga un bremžu pedāļus. Dzintars ar Jāni J. ar kājām bija devušies jaunu plašumu apgūšanā un neplānoti aizstaigājušies par tālu, tādēļ mums, gaidot viņus ar transportu, bija laiks pusotru stundu lietū un tumsā ezera krastā pie viena draudzīga aliņa papļāpāt par otro Pasaules karu, padalīties pirmajos iespaidos par līdz šim piedzīvoto pa telefonu ar šogad mājās palikušo bračku un izkalt plānus nākamajai dienai.

7. diena. Pāliju cerības un līdaku kārts. Šodien nolemjam trijatā braukt uz lielu un neapgūtu ezeru, kur vietējie medī pālijas. Pasakainu un milzīgu kalnu ieskautais ezers mūs sagaida ar mierīgu laiku un pāris vietējo laivu dreifēšanu ūdenī – neierasta aina, jo tās ir teju pirmās laivas ūdenī, kuras te divu gadu laikā esmu redzējis. Tā kā vietējie velcē gar krasta kanti, tad arī mēs noskatām savu ezera stūri netālu no iztekas un dodamies to apmētāt. Pēc klusuma stundas vēl pavelcējam gar krastu un tad pēc valdes sēdes apspriedes nolemjam mainīt dienas taktiku – stūrējam krasta virzienā, lai mājās uzēstu ātras pusdienas un apmainītu vieglo inventāru pret smagāku – laidīsim līdakās uz citu ezeru, kur tās noteikti ir, tikai no jauna jāatrod. Te viss norit pēc līdzīga scenārija kā pirmajā dienā citā līdzīgā vietā – lielās atradām aiz salas salīdzinoši seklā un zāļainā vietā. Janka savā dzimšanas dienā ir zirgā – īsā laikā tiek pie skaistiem eksemplāriem 4-6kg izmēros, arī es cenšos neatpalikt un pirmo izvelku savu līdz šim lielāko zaļo – septītnieci. Pēc jau minētās 12,11kg līdakas tas gan nešķiet nekas ārkārtējs, toties cīņa ir skaista un azartiska – vairākas reizes zobainā zemūdene aizvilka prom zālēs un pēc vairāku minūšu cīņas to tomēr dabūju laivā uz fotosesiju. Nosveru, nofočēju, sabučoju, pasakos un atvados. Arī tā pie laivas zem ūdens vēl pamāj ar asti un pazūd atpakaļ zāļu pilsētā. Pēc brīža tieku pie vēl vienas, nedaudz mazākas, fūrijas un dažām labām copēm, un vakars jau klāt. Raivis gan nolēmis savas tradīcijas nelauzt – vai nu nedabon līdz laivai, vai pārplēš auklu, kad galā ir līdaka, bet starp plecu un ausi iespiests telefons… Šī epizode, šķiet, visspilgtāk atspoguļo viņa un līdaku savstarpējo cīņu šinī braucienā. Līdakas šogad izrādās pārākas, taču īsteni bruņinieki zina, ka tu vai nu uzvari, vai mācies un paliec stiprāks. Būs vēl iespējas. Vakarā, pateicoties lietum, visi atgriezušies atpakaļ visai laicīgi, arī Dzintars, Armands un Jānis J., kuri bija uzkāpuši izlūkos uz kalnu ezeru. Tas gan izrādījies visai nepieejams bez peldlīdzekļiem, jo ir ar lēzenu un akmeņainu krastu – līdz dziļumam iemest nevar. Bez zivīm gan viņi nav palikuši – Jānim forele, metot no paša raga gala, Dzintars pie zivs ticis kādā upē pa ceļam. Vakarā godam nosvinam Jankam dzimšanas dienu, apskalojam ar rumu svaigākās brūces, ģitāras pavadījumā veltām pāris balādes mājās palikušajiem biedriem un sievām, kā arī tuvajiem kalniem un mūsu vientuļajam zviedru kaimiņam un dziļi naktī dodamies pie miera. Vakarā pirmo reizi izdevās uz piedziedāšanu izvilināt pat jubilāru, un tas jau ir ļoti augsts labas atpūtas rādītājs.

8. diena. Vilnim beidzot līdaka, Dzintaram 1,5kg pālija! Pusi dienas ārā ir pamatīgs lietus un brāzmains vējšs, tādēļ īpaši nesteidzamies – pie ūdens esam vien tuvu pēcpusdienai. Pēc lietus mitēšanās trijatā dodamies līdakās, jo apzināmies, ka Latvijā tādu līdaku copi piedzīvot ir visai niecīgas izredzes – sajust to lielo eksemplāru spēku otrā auklas galā pie mums izdodas visai reti. Tomēr arī šoreiz Ziemeļu skarbie un ļoti mainīgie apstākļi liek manīt, ka negrasās ar mums cimperlēties – vēja brāzmas ir tādas, ka enkurs mūs nespēj noturēt tajās vietās, kuras esam noskatījuši. Brīžiem vējš jūtami pārsniedz ātrumu 10 m/s. Tādēļ vairāk sanāk apstāties vietās, kurās gribējām mest, vai arī nesanāk apstāties nemaz. Pie vienas trijnieces man gan izdodas tikt, tomēr lielākais prieks par Viļņa līdaku – viņš līdz tai bija pacietīgi nogājis visgarāko ceļu. Un vispār jāpiezīmē, ka mūsu jauneklīgais seniors, kura copes pieredze ir vismazākā no visas ekipāžas, ir pelnījis balvu kā visstraujāk progresējušais komandas biedrs – ja pērn vēl skatījās uz citiem, ko un kā darīt, tad šogad jau mācīja pat mūs ar Raivi, kur jābrauc un kas jādara. Un tas atspoguļojās arī rezultātos. Par Viļņa divnieci priecīgs būs arī viņa mājās palikušais runcis, kuram vismaz viena zivs bija apsolīta. Copes dienas beigās gan negribīgi padodamies vēja brāzmām un krastā dodamies ātrāk nekā cerēts, neskatoties uz neremdināto izsalkumu pēc cīņas ar lielajām torpēdām. Trīs no džekiem šonakt izvēlējušies pa nakti palikt pie ezera teltī.

Lai arī iepriekš ir zināma laika prognoze un iespēja pienācīgi sagatvoties, tomēr nakti par romantisku grūti nosaukt – starp Dzintaru un nulle grādiem šoreiz nostājās pārāk mazs guļammaiss, kurā viņa pleci iekšā nelīda. Armandam ar Jāni gājis siltāk. Toties no šī pārgājiena tieši Dzintaram būs spilgtākās atmiņas – jauns mūsu ekspedīcijas rekords – 1,51kg pālija jaunā ezerā, uz kuru trijotne bija izlauzusi ceļu otrajā pārgājiena dienā. Turklāt tā noķerta no krasta.

Arī Jānim J. Un Armandam jaunajā ezerā īsā laikā skaisti foreļu lomi. Ar to arī viņi no šīs vietas atvadās – ja šajā pusē būsim vēl citu gadu, tad noteikti veltīsim vairāk laika un uzmanības izpētei. Raivis ar Janku tikmēr plānotās laiskās pastaigas vietā gar nezināmu upi jau otro gadu pēc kārtas dabūjuši kārtīgu vīru pārgājienu daudz kilometru garumā pa purvainu un ne pārāk baudāmu upes krastu. Tā rezultātā Jānis pārdomājis savus pēdējās dienas plānus kāpt augšā uz kalnu ezeru. Šo apņemšanos gan mums izdosies pa visiem vēl izmainīt.

9. diena. Kalna ezers, caurais pontons un beidzot pālijas. Uz skatuves uznāk kardāns. Lai kā mani vilktu uz lielajām līdakām, tomēr uz pēdējo dienu esmu ļāvis Raivim sevi pierunāt ar visām pakavlaivām un paunām teju 10 km kāpt augšup kalnā uz ezeru, lai pārbaudītu, kāds tur ir noskaņojums šogad tik reti sastaptajām pālijām. Tā kā apstākļi augstāk kalnos atšķiras no lejas, tad viņām vajadzētu būt mazliet aktīvākām. Šī teorija beigās izrādīsies pareiza. Ceļā dodamies pieci – es un Raivis esam nolēmuši ar pakavlaivām palaisties pa dziļumiem, Janka, Vilnis un otrs Raivis dodas ar mērķi ezeru iepazīt tikai no krasta un izbaudīt pasakaino dabu. Pa ceļam esam liecinieki pastkartīšu cienīgām ainavām no augšas ar skatu uz maziem ūdenskritumiem, kalnu upītēm, tuvu un tālu aiz kalnu mugurām noslēptiem ezeriem. Tas palīdz aizmirst mantu smagumu, slapjās drēbes un sagurumu.

Pēc vairāk nekā 3h gājiena beidzot nonākam pie grūti pieejamā ezera. Gluži kā pustukša zupas bļoda tas ieguļ starp kalniem, kas kristāltīro paradīzi sargā no liekas uzmanības. Ezera krastā Vilnis, aplūkojot ainavas, pie sevis nosaka: “Nu kā Dieva ausī…” Tur uzēdam kopīgas pusdienas – līdzpaņemtos mežacūku konservus, kādu šokolādes gabalu, uzdzeram tēju un ezera ūdeni, kas ir tik dzidrs, ka grūti noteikt tā dziļumu. Mūsu vienīgais koka apstrādes meistars sev ēšanai divās minūtēs no zara izgrebj karoti, pārējie aprobežojas ar nažu galiem. Piepūšam savus peldamos un laižamies iekšā. Uzreiz pie krasta Raivis konstatē, ka pa ceļam kaut kur pārdūris vienu laivas pontonu. Par laimi līdzi ir universālā sudraba līmlenta, ar kuru pietiek, lai šodienas copi izturētu. Uz ūdens drošības pēc turamies netālu un pāris reizes sapeldam kopā, lai uzpumpētu cauro pārvietošanās līdzekli – joki mazi, jo apakšā neizmērāms dziļums ar ļoti aukstu ūdeni. Tā kā ezers ir paliels, apaļš un nezināms, tad visa spiningošana sanāk mazliet uz dullo. Raivis turas tuvāk krastam, es vairāk pa dziļumu. Mētājam uz visām pusēm, lai uztaustītu zivi. Mana pieeja ir vienkārša – aizmetu, cik vien tālu var, laižu vizuli dažādos dziļumos un ar īsiem rāvieniem un pauzēm tinu atpakaļ. Visrezultatīvākā izrādījās taktika, nolaižot šūpiņu līdz pat gruntij un tad pa diagonālu trajektoriju velkot to ar pauzēm uz augšu. Šādā veidā ķemmējot ezera dziļumus, man izdodas satikties ar sešām smukām pālijām, no kurām divas pēc izmēriem saucamas pat par ļoti labām, ņemot vērā visu komandas biedru 9 dienu rezultātus. Atskaitot, protams, Dzintara milzeni. Pārējiem gan ezers savu vaigu nepagriež – dažas foreļu copes un tas arī viss. Tomēr šajā Dieva ausī lomi ir sekundāri – fantastisks laiks un dabas ainavas, ko nevar nodot ne ar foto, ne video, ne vārdiem. To sajust var vienīgi piedzīvojot. Vilnis vēl paspēj Ādama tērpā saplūst peldē ar vēso ezera ūdeni, kļūstot par vēl 18 gadiem jaunāks, un dodamies mājup. Lejupceļš jau ir krietni raitāks un bez pauzēm esam kalna pakājē vien pāris stundās. Skaists 9 dienu copes noslēgums.

Vakarā, dodoties pakaļ otrai ekipāžai, kaut kur starp nelielu miestu un ezeru uz lauku ceļa sāk nodevīgi skaļi grabēt mūsu busa apakša. Ar to pabraukt vairs praktiski nav iespējams. Ārā jau tumsa. No rīta 4:00 jādodas ceļā uz prāmi Helsinkos. Dzīvojam miestā, kurā nekādu servisu nav, tikai kalnu kūrortu namiņi un viesnīca. Tuvākais ciemats ar kaut ko, kas līdzīgs servisam – 25km. Tuvākais nopietnais auto serviss – ap 100km. Jebkādu auto iznomāt apkārtnē ir neiespējami – visās sazvanītajās nomās pārsimts kilometru rādiusā visi auto aizrunāti. Saprotam, ka esam ieguvuši kārtīgu sūdreizi, ko risināt. Tas, kam izgājām cauri, būtu atsevišķa stāsta vērts, bet vairāk piestāvētu tomēr auto žurnālam. Īsumā: vispirms iepazināmies ar tuvākā ciema auto meistaru Gustavu. Viņš savus automehāniķa talantus veiksmīgi apvieno ar pārdevēja pienākumiem benzīntankā un vietējā busa šofera amatu. Servisā strādā ik pārdienas un arī tad tikai līdz 14:30 (pirms tam, protams, pusdienu pauze stundas garumā). Darba dienas sākumā, kad servisa durvis oficiāli ir vaļā, bet praktiski – vēl ciet, pie rīta kafijas viņš pretī servisam novietotajā bārā ar čomakiem nesteidzīgi uzspēlē pasjansu, un šis ir laiks, kad viņš nemainītu riepu pat Zviedrijas karaļa spēkratam, neskatoties uz to, kas rakstīts uz nodevīgās servisa darba laika šiltes. Visai ātri sapratām, ka mums nepieciešams evakuators, kas busu nogādā 100km attālumā no Gustava uz servisu, kas var tikt ar mūsu problēmu galā. To atrisinājām, taču laiks gāja un visi bijām iesprūduši, jo arī otra mašīna nevarēja startēt uz dzimteni – tas bija mūsu vienīgais sakaru līdzeklis pie Polārā loka – ja tu nestāvēsi zviedram klāt, tad viņš tavu problēmu risinās tad, kad viņam būs laiks un iedvesma. Laika ritējumu te visi uztver kā filozofisku jēdzienu – kādēļ sasteigt kaut ko, ko var nesasteigt? Bet varbūt arī te uz ziemeļiem cilvēkiem gluži kā zivīm aukstumā palēninās vielmaiņa. Neiespringst neviens. Tādēļ nācās veikt vairākus pārbraucienus 100-200km garumā līdz civilizācijai, lai stāvētu klāt un pārliecinātos, ka solījumi tiek pildīti.

Tādēļ mazai atkāpei – īpašs paldies vēlreiz Mūsa motors Rīga par atsaucību pēdējā brīdī pirms starta, piešķirot ekspedīcijai Volvo V60 Cross Country, kad palikām ar vienu auto – bez tā mēs šajā zemē pret pašu gribu ar visām mantām būtu iestrēguši uz krietni ilgāku laiku. Pāris vārdos manas atziņas par to – drošs, stabils un jaudīgs, pietiekami augsts mežu ceļiem, vienlīdz izcils uz lielceļiem un grants segumiem. Tā jauda nesamazinājās pat tad, kad tajā bijām 5 kārtīgi veči. Atpakaļceļā, piecatā braucot vidēji uz 110-120 degvielas patēriņš – ap 7l. Tā kā degvielas litrs Zviedrijā maksāja par aptuveni 40 centiem litrā vairāk nekā pie mums, tad tas nebija mazsvarīgi. Lai nebūtu tikai sīrups, tad copmaņu paradumiem prasītos lielāks bagāžnieks. Ja brauciet uz copi bez laivas un motora un neesat 4-5 makšķernieki katrs ar 2-3 somām, tad vietas, protams pietiek, bet LV iecienītajiem klasiskajiem universāļiem ar lielo un augsto aizmuguri vieta parasti ir vairāk. Kaut ko izdomāt jau var vienmēr – nolaist aizmugurējos beņķus, uzlikt jumta bagāžnieku, pielikt piekabi. Mūsu gadījumā pietika arī bez tā, jo mantu pārvadāšanas funkcija bija busam. Tādēļ šis pilsētnieks laukos vai otrādi bija ideāli piemērots mūsu šī gada ekspedīcijas ceļiem un vajadzībām – līkumainiem un kalnainiem asfalta un zemes ceļiem, bezlaivas vai pakavlaivu ekipāžu vadāšanai. To novērtējām arī tad, kad laika deficīta dēļ nācās braukt mazliet agresīvāk un ātrāk nekā atļauts ikdienā – nebija izvēles.

Bet nu atpakaļ pie kardāna trillera.

1500 km garajā atpakaļceļā uz Latviju pirmajā reisā vietas pietika pieciem – trim no mūsējiem vēl bija jāpaliek mazajā kalnu miestā, cerot uz servisa meistaru solījumiem par aptuveni 1500 EUR nomainīt no 800km attālās Stokholmas sūtīto jauno busa kardānu divās dienās. Nācās lozēt, kuri būs tie, kas paliks un kas brauks. Viens no palicējiem bija skaidrs – Jānis J., kurš uzņēmās atbildību par busu. Noņemu cepuri arī Viļņa priekšā, kurš pats pieteicās palikt, jo viņam neesot ne mazu bērnu, kas gaida mājās, ne darbs, ko kavēt. Tiešs salīdzinājums ar Blaumaņa klasisko noveli te būtu mazliet par skarbu, tomēr lai arī caur jokiem, līdzīgas sajūtas kā Nāves ēnā gaisā virmoja – tiem, kuriem jāpaliek, vēl vismaz divas dienas jādzīvo neziņā nekurienes malā, līdz beidzot ieraudzīs mājas. Nervozējām jau visi – gan tie, kas aizbrauca, gan tie, kas palika, gan citi, kas mājās gaidīja. Izloze krita uz Raivi. Jā, nav viņa gads šoreiz, toties zināju, ka lai arī kas būtu, viss nokārtosies – viņš var sakult krējumu sviestā, ja vajag. Un tā arī bija – arī ar mazu servisa darba aizķeršanos viņi paspēja uz pārcelto prāmi, un piektdienas vakarā laimīgi tikāmies jau pie mantu izkraušanas Mārupē. Paldies visiem, kas Latvijā palīdzēja tikt skaidrībā ar tehnisko pusi, palīdzēja vairākkārtīgi pārcelt prāmja laikus, kā arī tiem, kas jau stāvēja gatavībā doties palīgā evakuēt gan mūs, gan nelaimīgo busu, un, protams, paldies arī sievām par izturību!

Epilogs. Cope šogad bija raiba un notikumiem ļoti bagāta – jaunas vietas, jaunas pieejas, jauni peldlīdzekļi, piedzīvojumi, nosprausto robežu nodzēšana, vīru raksturu, izturības un gribasspēka pārbaude, copes, necopes, paradīzes un tukšas bļodas. Lai arī 9 dienas tīras copes ir ļoti daudz, tomēr nepameta sajūta, ka vēl vajadzētu 2-3 dienas, lai paspētu visu iecerēto, un tad noteikti būtu gana. Nez vai sāta sajūta tādiem atkarīgajiem kā mēs vispār kādreiz iestājas. Un nez vai tādu sajūtu vispār vajag. Šogad vēl tiekamies līdaku medībās kaut kur tepat pie mūsu ūdeņiem, bet nākamo citzemju ekspedīciju sāksim plānot tad, kad līdz galam izbaudīsim šīs pēcgaršu stāstos un pasakās. Tas periods parasti iestājas līdz ar pirmo ledu. Ne asakas!