Ar vectēvu bļitkām

Interesanti, ka pirms kādiem 50 gadiem Latvijā ziemā asarīšus veči pārsvarā copēja ar bļitkām, tāpēc latviešu valodā radās darbības vārds bļitkot un lietvārdi bļitkotājs un mormiškas. Troiņiki, banāni un šķērsbļitkas parādījās daudz vēlāk, un, lai gan visi vēlākie jaunievedumi ir ļoti populāri, vectēvu un vecvectēvu bļitkas nav aizmirstas, jo cope ar tām ir sevišķi sportiska.

Asara piesitiens

Pats galvenais darbā ar vectēvu bļitku ir asā asara cope – piesitiens jeb stuks. Viņi nekad tik smuki nepiesit, ja ķer ar citiem minētajiem mānekļiem. Pat uz šķērsbļitkas piesitiens nav tik izteikts, jo visas modernās šķērsenes ir daudz smagākas par vecajām labajām parastajām. Viņas labāk tīk līdakām vai prāviem asariem dziļos ezeros, kuru pie mums nemaz nav tik daudz, tāpēc asara cope uz modernu šķērseni nav tik jūtama kā piesitiens parastajai bļitkai.

Apbrīnojami, bet, ja salīdzina ziemas makšķerītes, tad atklājas, ka parasta plastikāta balalaika sver 42 g, modernās, ar kādām mūsu sportisti piedalās pasaules čempionātos, – 24 gramus, bet vectēvu kātiņš – tikai 15 g (!!!). Vienīgi veco laiku variantam ir kāds trūkums – tam nav spoles, un, ja izmanto pārlieku tievu auklu, bez spoles iztikt nav iespējams, pretējā gadījumā jebkurš sirdīgs asaris to saraus. Toties, copējot ar bļitku bez spoles, viņš patiesībā nemaz tik bieži to auklu neplēš, jo ar bļitku parasti lieto diezgan resnu auklu, un vectēva makšķerītes spice ir daudz elastīgāka nekā mūsdienu analogiem. Tā lieliski amortizē negaidīti stipru rāvienu, jo ir izgatavota no ārkārtīgi lokanā un vieglā kadiķa koka.

Tāpēc iznāk – ja strādā ar balalaiku un mor­­mišku, ir jādrebina vismaz 24 g smaga makšķerīte, un ņēmiens uz jutīgā lavsāna vai me­­žacūkas sara sardziņa ir knapi saredzams, bet vectēvu gadījumā iznāk raustīt tikai 15 gramus smagu kātiņu, un asara piesitiens parasti ir tāds, ka nav vajadzīgs nekāds sardziņš, to lieliski sajūt rokā.

Ja mūsdienu šķērsbļitkas salīdzina pēc svara, tad ir redzams, ka tās īstās – asaru, kuru garums ir 58–75 mm, sver no 8 līdz 20 g, bet pati lielākā no vectēvu krājumiem – 45 mm garā sudraba bļitka – tikai 2 g, un attiecīgi pārējās vēl mazāk, pat desmit reizes mazāk par šobrīd populārajām. Tāpat modernā Salmo ziemas makšķerīte, ko parasti izmanto Peipusa vidū, sver 46 g, kas ir trīs reizes vairāk !!! nekā senajam variantam. Tā nu iznāk, ka mūsdienu rīks kopā ar auklu un šķērsbļitku svērs no 54 līdz 66 g, bet vecais – tikai 17 g. Saprotams, ka strādāt ar senlaiku bļitku ir daudz patīkamāk un ņēmiens ir jūtams labāk.

Asara pieteikšanās ir kaut kas tik īpašs, ka ziemeļaustrumu Latvijā mēdz sacīt – sist asarus. Izteiciens es vakar biju sist asarus nozīmē es vakar ķēru asarus ar bļitku, bet piesitu pilnu kasti nozīmē saķēru pilnu kasti. Lai gan to sapratīs tikai cilvēki, kas vectēvu bļitku reāli ir darbinājuši.

Agrāk Latgalē bijām iecienījuši vienu mazu ūdens actiņu un bieži turp vasarā braucām spiningot. Ezerā bija tikai viena laiva, un saimnieks, kurš dzīvoja turpat krastā, vienmēr lūdza, lai ar spiningu ķeram tikai līdakas un saudzējam asarus, jo viņš tos mānīja ar bļitku uz pirmā ledus.

Vienu reizi es turp aizbraucu uz pirmo ledu. Mūsu paziņa uz copi aizgāja pat bez kastes, viņam bija tikai veca verga un spainis, kas bija domāts nevis sēdēšanai, bet zivju nešanai mājās. Ziemas makšķerīte vīram bija paštaisīta, izgriezta no koka pagales, spices galā nebija pat nipeļa gumijas sardziņa, un aukla turējās ar nazi iegrieztā rievā. Virsū bija uztīti daži metri manas VDR spininga auklas, kuras diametrs bija 0,3 mm, un galā bija piesieta vienkārša paštaisīta bļitka.

Kas tā bija par copi! Mēs it kā nenoķērām daudz. Es dabūju kādus 12 asarus svarā no 200 līdz 500 g, bet saimnieks tikai kādus piecus puskilogramniekus, toties katrs sitiens, katra cope bija tādi, ka makšķerīte rokās bija jātur reāli stingri. Tāpēc Latgales večukam paštaisītā kātiņa galā bija caurums, un caur to bija izvērta zābaka aukla, kuru viņš pirms copes aptina ap roku.

Labākās vietas

Ar vietām Latvijā pēdējos gados ir noticis ap­­mēram tas pats, kas pašlaik notiek Peipusā. Jo vairāk apkārt copē uz mor­­miškām un motiļiem, jo sliktāk asari ņem bļitku. Tāpēc mormišku drebinātājus igauņi negrib vest tālāk par 7. km, jo tie iz­­cū­­kā visu copi kolēģiem, kas strādā ar bļitkām.

Lielākajā daļā Latvijas ezeru tāda izcūkošana ir notikusi jau sen. Pirms 50 gadiem asari uz to teicami ķērās pat Juglas ezerā un Ķīsī, kā arī citos Pierīgas ezeros, bet mūsdienās pat tad, kad viņi tomēr ir saņēmušies sakampt mazo mormišku, knapi vien pieliec smalko lavsāna sardziņu. Lai tiktu pie loma, ir vajadzīga ne tikai supertieva aukla, bet arī smalkas mormiškas, motiļi, speciālas barotavas un pat speciāli piebarošanas motiļi – tik sīki, ka nemaz negrimst un zem ledus veido tādu kā mākoni.

Līdz ar to klasiskās bļitkas cienītājiem darbības sektors ir pamatīgi ierobežots, bet – ne izsmelts pilnībā. Lielos asarus teicami var lasīt uz klasisko sudraba bļitku kaut vai Lielajā Baltezerā – līdz nav saradušies kolēģi ar mormiškām un motiļiem. Ja turas tālāk no mormišku drebinātājiem, ar vectēvu bļitku var labi vilkt asarus Babītē un Lobē, bet paši labākie klasiskajam variantam ir Kaņieris un Engure. Tiesa, Kaņierī vienu gadu asaru ir daudz un tie ķeras lieliski, bet citā ziemā kaut kur pazūd, savukārt Engurē tie ir vienmēr un kožas stabili labi!

Man vislabāk patīk tieši Engure, un vismaz reizi ziemas sezonā es cenšos tur aizbraukt un pacopēt asarus ar bļitku. Un, lai gan pa­­rasti izdodas noķert tikai kādus 20–25 ga­­balus, cope ir to vērta – tā ir daudz interesantāka par ķeršanu ar mormišku. Pie­­de­vām asari nāk ārā tiešām smuki. Tie ir tā saucamie panninieki, ko nav kauns vest mājās un cept.

Otrs bļitkotājiem interesantākais ir Lobes ezers, jo tas aizsalst viens no pirmajiem, ir sekls un piemērots bļitkai. Tajā ir sastopami prāvi asari, bet pats galvenais – viņi izceļas ar sevišķi skaistām krāsām. Tiem ir spilgti dzeltens vēders, tumšas svītras uz muguras un sulīgi sarkanas spuras, un tie vienreizīgi izskatās uz baltā sniega fona. Jebkurš zinātājs uz jautājumu, kur ir visskaistākie asari, uzreiz atbildēs, ka Lobē.

Protams, uz lielu, smagu bļitku un moderno šķērsbļitku cienījamus asarus var noķert arī Alūksnes un Kāla ezerā. Tikai tie abi ir dziļi, un lielie tur mīt diezgan dziļās vietās, tādējādi nākas copēt uz pasmagu šķērsbļitku un moderno makšķerīti ar spoli, nevis vectēvu kātiņu un 2 g bļitku. Tāpēc klasiskas cienītāju vidū tie tomēr topā netiek.

Populārākās mūsdienu asaru šķērsbļitkas, kuras ir 58–75 mm garas un sver 8–20 g. Lai labi justu asara copi, tam ir jāsver virs 300g.

Inventārs

Klasiskajai bļitkošanai spole kā balalaikai nav nepieciešama. Divgramīgu vai vieglāku bļitku lieliski var just, ja izmanto monofilo auklu ar diametru 0,18 mm, pie tam šī aukla ir diezgan izturīga, un asaris to uzreiz nemaz nevarēs apraut. Nav vajadzīga ne tievāka, ne resnāka – 0,18 mm ir tieši tas, kas nepieciešams.

Spēcīgā rāviena slāpēšanai palīdz spice, ko parasti izgatavo no kadiķa, tāpēc parasti klasiska bļitkotāja ziemas kātiņš tiek darināts no divām daļām. No sausa un mīksta koka izveido ērtu rokturi un rievas, kur uztin rezerves auklu. Tad rokturi nokrāso, un caur mazu caurulītes gabaliņu pievieno ap 30 cm garu kadiķa spici.

Kādreiz, vēl agrāk – 20. gadsimta pirmajā pusē, Latvijā izmantoja ziemas makšķerītes, ko izgatavoja no vienas pagales. Ar laiku tās aizstāja modernāki ražojumi, bet koka varianti ar kadiķa spici turējās ilgi. Igaunijā gan pat tagad šad tad Peipusa plašumos var sastapt cilvēkus, kuri copē it kā ar šķībām un greizām, toties supervieglām un elastīgām paštaisītām vecvectēvu parauga kadiķa makšķerītēm. Droši vien tas tāpēc, ka kadiķis Igaunijā ir izplatītāks nekā Latvijā.

Klasiskās bļitkošanas kātiņam īpašs sardziņš nav nepieciešams. Principā var iztikt vispār bez tā, jo asari parasti sit lustīgi, un to var lieliski just rokā. Pilnīgai drošībai gadījumam, ja viņi grābstīsies gariem zobiem, pilnīgi pietiks ar pāris centimetrus garu velosipēda nipeļa gumiju.

Labākās un veiksmīgākās no aizlaiku bļitkām ir tās, kas izgatavotas no sudraba. Kādreiz tās bija izcils dārgums, bet pašreiz, kad daži izmanto tīra zelta veidojumus, sudrabs vairs neliekas nekas sevišķs. Starp citu, uz parastajām, vertikālajām sudraba bļitkām pārsvarā tomēr ķeras smuki asari, un līdakas pa kādai nokož diezgan reti. Interesanti, ka zaļajām vairāk tīk modernās šķērsenes, nevis vectētiņu vertikālās sudrablietas, un tas ir vēl viens arguments par labu sudraba bļitkām.

Vecās, pārbaudītās sudrabenes ir tik vienreizīgas, ka ar tām droši var doties uz copi pilnā pārliecībā par labu ķeršanos. Vienīgā problēma – vecajām ir ne pārāk labi āķi, kas ir vai nu jāasina, vai, vēl labāk, jāpārlodē kvalitatīvi mūsdienu varianti. Galu galā vēl ir meistari, kuri pēc vectēvu tehnoloģijas sudraba bļitkas izgatavo arī mūsdienās, tikai ielodē modernus āķus.

Vecās sudraba, misiņa un kapara bļitkas sver ap 2 g. Copējot ar tām, lieliski var just simtgramīga asarīša piesitienu.

Copes taktika

Vislabāk bļitka darbojas uz pirmā ledus – kad pa vāku jau var droši staigāt, bet tas vēl nav pārāk biezs. Jo, ja makšķerē ar vectēvu bļitku, vienmēr ir jāizmēģina ļoti daudz āliņģu, kas biezā ledū un ziemas vidū nav iespējams.

Latvijā pirmais ledus uz seklajiem ezeriem mēdz būt gan caurspīdīgs, gan matēts, gan pārklāts ar sniega kārtu. Lai cik dīvaini tas būtu, labākie copes apstākļi ir nevis tad, kad viss ledus ir pārklāts ar sniegu, bet gan tad, kad tas uz ledus ir, bet ne daudz un tikai vietām, kā arī mijas caurspīdīgs un matēts ledus. Metru dziļā vietā izdabūt pieklājīgu asari pa āliņģi caurspīdīgā ledus nav iespējams. Visi asari no turienes aizmuks, pirms makšķernieks caurumu sāks urbt. Ja ledus ir vietām caurspīdīgs, vietām matēts, vietām ar sniegu, ir pilnīgi droši – visi asari ir zem matētās un sniegotās daļas. Tomēr urbt āliņģi tāda klajuma vidū nekādā gadījumā nevajag. Vislabākās asaru vietas būs nevis tumšā klajuma vidū, bet gar tā robežu ar caurspīdīgo zonu. Tad nu bļitkotājam ir jātaisa 20 vai 30 caurumi uz tumšā ledus, kādu metru vai pusmetru blakus caurspīdīgā ledus robežai.

Kad āliņģi jau ir gatavi, var sākt makšķerēt. Bļitka ir jānolaiž līdz gruntij, tad jāpiepaceļ 5–10 cm, un tad ir jāveic nelieli, asi rāvieni uz augšu, bet starp tiem jāietur pauze. Iesācēju raksturīgākā kļūda ir tā, ka šī pauze ir pārāk īsa. Tā ir jāizjūt! Tai ir jāilgst vismaz 3 līdz 5 sekundes. Asara cope gadīsies tieši pauzes brīdī, nevis tad, kad bļitka lēkā. Pārāk ilgi raustīt bļitku katrā āliņģī nevajag. Parasti asaris piesakās pirmajos septiņos rāvienos, tāpēc es vairāk par 15 reizēm vienā vietā neraustu. Ja nekā nav, eju tālāk uz nākamo caurumu. Ja ir bijusi cope vai arī ticis noķerts asaris, punkts ir jāatceras un pēc kāda laika pie tā ir jāatgriežas. Ja veiksmīgi bijuši vairāki pēc kārtas, ir vērts tuvumā izurbt vēl kādu, jo burtiski pāris metru attālumā var pieteikties vēl kāds smuks asars.

Gadījumā, ja viss ledus ir pārklāts ar sniegu un nav klasiskās robežas ar caurspīdīgo un necaurspīdīgo ledu, nekas cits neatliek, kā urbt uz dullo. To var darīt taisnās līnijās, piemēram, ik pēc desmit soļiem – 20–30 āliņģi, un tad tos apcopē. Pat tad, ja visur sagūlis sniegs, pa ledu nevajag lēkāt un skraidīt, jo seklās vietās asaris tik un tā visu redz un jūt.

Parasti asari uz retro sudraba bļitku reaģē ļoti labi un sit droši. Tiesa, reizēm (parasti tā notiek, kad strauji krītas atmosfēras spiediens) viņi tikai bakstās. Ja notiek tā, ir zināmi daži paņēmieni, kā zivis aktivizēt.

Pirmais, senais un barbariskais – noķert vismaz vienu asari un uz viena bļitkas āķa uz­­spraust nelaimīgā aci, un turpināt raustīt bļit­ku. Otrais, modernais – ar motiļiem. Vien­­kārši uz āķiem uzsprauž dažus motiļus un kustina tāpat kā bez tiem, vienīgi pauzēm jābūt vēl garākām par 5 sekundēm. Pa­­gājušā gadsimta vidū motiļu variants nebija iespējams, jo tolaik nebija kvalitatīvu āķu.

Ja sudraba bļitka ir izgatavota retro stilā, bet ar supermoderniem āķiem, tad uz tiem ir iespējams uzspraust motiļus ne sliktāk kā uz mūsdienu mormiškas. Vienīgi, lai gan copju būs daudz vairāk, trāpīsies diezgan daudz sīkuļu, un tas vairs nav tik interesanti kā ar pliku bļitku.

Skatāmies televizoru

Bļitkojot, skatīties televizoru, nozīmē uztaisīt caurumu, iztīrīt to, nogulties uz ledus ar seju pret āliņģi, ar rokām aizsegt gaismu un skatīties, kas notiek zem ledus. Un re­­dzēt tur ir, ko! Daudzos ezeros ūdens nav tik dzidrs un saskatīt nevar pilnīgi neko, bet daudzos citos, piemēram, Kaņierī un Engurē, redzamība ir ļoti laba.

Parasti turpat zem āliņģa atrodas vairāki asa­­ri, un, kad tuvumā nolaižas bļitka, sākumā viņi pagriežas pret to un it kā ielenc. Ja konkurentu ir daudz, pirmais bļitku kamps pēc kādiem diviem rāvieniem. Inte­­re­­santi – pārējie, redzot, ka drosminieki viens pēc otra kaut kur pazūd, nekur nemūk un spītīgi turpina uzbrukt. Aktivitāte samazi­nās tikai tad, kad zivju rindas kļūst pavisam plā­nas.

Var paveikties ieraudzīt arī puskilogramīgus eksemplārus. Tie uzvedas pavisam citādi. Pirmkārt, viņu nekad nebūs tik lielā daudzumā kā mazo, un viņi nevis stāv uz vietas, bet nervozi kustas turpu-šurpu. Kad ūdenī tiek ielaista bļitka, tie sākumā apstājas un kā nohipnotizēti raugās, kā tā strauji paceļas augšā un lēni planē lejā, kā dažas sekundes apstājas grunts tuvumā, un tad negaidot kāds pakamps. Kad pirmo drosminieku izvilks ārā, kādu brīdi tuvumā nebūs neviena lielā. Tie pamuks nedaudz prom, bet, kad vectēvu bļitka atsāks savu danci, puiši atkal būs klāt – un tāpat ilgi stāvēs, un skatīsies, un uzreiz nekamps... Ņēmiens visdrīzāk būs pēc kāda piektā vai septītā uzrāviena. Daudz lielu asaru no viena āliņģa seklā ezerā savilkt nav iespējams, parasti trāpās viens vai divi no viena punkta. Tāpēc, ja jūtat, ka tie ir tuvumā, turpat blakus ir jāsaurbj vēl vairāki caurumi.

Ir nācies redzēt, ka sākumā āliņģa tuvumā ir vairāki nelieli asari, bet, kad tur tiek ielaista bļitka, viņi to nevis ielenc, bet pa­­mūk nost. Ja notiek tā, tātad tuvumā ir vai nu līdaka, vai krietni lielāki sugasbrāļi. Pēdē­jie arī ne­­liek sevi ilgi gaidīt un drīz vien parādās televizora ekrānā, un kāds noteikti uzsēžas.

Pagājušā gadsimta 60. gados sevišķi labi uz bļitkas asari ķērās Rīgas rajona Kadagas ezerā, Ādažu poligona teritorijā. Šis ezers nav liels un ir diezgan sekls, tāpēc parasti diezgan drošs pirmais ledus uz tā izveidojās, ja vismaz vienu nakti sals bija noturējies uz kādiem mīnus desmit grādiem. Savukārt Juglas ezerā, Ķīsī un Baltezeros vāks vēl nebija pietiekami drošs, un tur neviens virsū nekāpa. Tikko pirmais ledus bija nobriedis, no Rīgas tur uzreiz sabrauca īstie bļitkošanas lietpratēji, un neviens nedrebināja mormišku. Vairākas reizes tur tika redzēts slavenais Dailes teātra aktieris Eduards Pāvuls, kura klātbūtne vien bija izcils notikums.

Īstā asaru vieta bija pie pirtiņas, un tur arī visi cirta āliņģus un raustīja bļitkas. Toties, kad asari vairs tik labi neķērās, daudzi gulēja uz ledus un skatījās televizoru. Un tad varēja dzirdēt visdažādākos komentārus. Viens neredzēja neko, otrs teica, ka redz asari, bet tas neparko negrib ņemt, trešais klusēja un vilka vienu pēc otra – un visiem bija varen jautri un interesanti!