Laiks dzīt velnu!

Apmēram pirms 20 gadiem es kādā ezerā pirmoreiz izmēģināju uzdāvinātās mormiškas – čortiku jeb velniņus. Cope izrādījās negaidīti interesanta un veiksmīga. Kopš tā laika es šai brīnumnūjiņai – makšķerītei ar čortiku – ticu.

Vai čortiks ir brīnumzālīte?

Kad zivis aktīvi kožas, es vairāk izmantoju vizuli, taču kastē man vienmēr kaujas gatavībā atrodas vairākas mazmakšķeres ar bezēsmas mormiškām. Nereti, kad tuvojas vakars, viss jau ir izmēģināts, taču rezultāta joprojām nav. Bet tik ļoti gribas noķert ko ievērības cienīgu! Vienkārši, lai saglabātu seju, kā mēdz teikt japāņi. Lūk, tad arī rokās parādās viena no manām galvenajām apgādniecēm – makšķerīte ar čortiku. Tiesa, biežāk – makšķerīte ar mānekli, kas sastāv no diviem čortikiem, tautā saukta par lokomotīvi. Dubultajā variantā copju skaits ievērojami pieaug, jo zivis pie kukaiņu masveida pulcēšanās tuvu virsmai ir pieradušas. Ķerot ar mormišku, mānekļa izmēra samazināšana un tā svārstību biežuma palielināšana rezultātus uzlabo gandrīz vienmēr, bet, lietojot čortiku, – tikai reizēm. Makšķerējot ar mormišku, copes biežāk ir pie grunts, savukārt čortika gadījumā – visos slāņos, cik vien iespējams pacelt roku. Tas viss ir tāpēc, ka mormiška imitē dzelmē mītošos plēsīgos, ātros dažāda vecuma kāpurus jeb nimfas.

Autora mazmakšķeru arsenāls

Par čortiku

Uzticēšanās māneklim ir viens no spēcīgākajiem panākumu faktoriem! Šie vārdi pieder J. V. Halfordam. Droši vien viņš neapvainosies, ka es vārdu muša viņa teicienā esmu aizstājis ar ietilpīgāko māneklis.

Lielākā daļa makšķernieku, kas nopietni aizraujas ar čortika bļitkošanu, to skaitā arī es, izmanto pašdarinātus sardziņus un mānekļus. Laiki, kad kaut ko prātīgu bija iespējams iegādāties tirgū no sirmiem pašmāju meistariem, jau sen pagājuši. Tagad tur tiek pārdots visplašākais sardziņu un čortiku klāsts, taču nelaime tāda, ka paši ražotāji (visticamāk, ķīnieši) ne reizi dzīvē uz tā visa zivis nav ķēruši. Labu svina čortiku nav vispār! Strādājoši speciālistu gatavoti volframa mānekļi gadās reti, ierobežotā sortimentā un ātri tiek izpirkti, kaut arī cena nav nekāda mazā. Sardziņu, ja paveicas, vēl var nopirkt, taču pašam vienalga nāksies to uzlabot. Līdz ar to nav iespējams tā vienkārši piebraukt piektdien pie tirgus ar naudu, nokomplektēt rīkus un jau sestdien makšķerēt.

Taču, no otras puses, 80% zivju es ķeru ar vienu savu strādājošo lokomotīves makšķerīti. Gadās, ka sezonā norauju pāris mānekļus, bet gadās, ka ne. Tāpēc ir vērts vakarā pasēdēt ar lodāmuru. Jo vairāk tāpēc, ka sistēma ar lokomotīvi, līdzīgi kā visi tradicionālie mānekļi, ar īpašu smalkumu un eleganci neizceļas. Tā noslēpums slēpjas delikātajā balansējumā, un tam ir vajadzīgs tikai laiks un pacietība.

Par sardziņu un vadīšanu

Parasti es sāku ar sardziņa materiāla vai sagataves meklējumiem. Lokomotīve ir smaga sistēma, tāpēc te der tikai metāls. Ir divi varianti: nerūsējošais atsperu tērauds vai berilija bronza. Nē, tomēr ir arī trešais variants: līdz brīdim, kad izdosies tikt pie laba materiāla, der vienkārši ogleklītis no modinātāja vai uzvelkamās rotaļlietas. Oglekļa tēraudam piemīt ļoti labas mehāniskās īpašības, pat labākās, taču rūsēšanas dēļ tas prasa rūpīgu kopšanu. No šī materiāla izgatavotos sardziņus pēc pārrašanās no copes nepieciešams apžāvēt un nosmērēt, piemēram, ar lampu eļļu.

Man patīk makšķerēt ar garu konusveida sar­­dziņu. Tā kopējais garums – 300 mm, dar­­ba daļa – 250 mm, platums pie gredzena – 0,7 mm, platums pie darba da­­ļas pa­­mat­­nes – 2,6 mm. Man ir divi tādi sardziņi, uz galvenās makšķerītes – jaunais va­­riants no 0,2 mm nerūsējošā tērauda, bet uz rezerves kātiņa – vecais no 0,3 mm bronzas. Celt­spēja abiem ir vienāda – 1,4 g; tāda at­­bilst pārim, ko veido divi nelieli čortiki, piemēram, 0,6 un 0,8 g. Gara sardziņa priekšrocība ir tāda, ka tas ļauj iegūt stabilas svārstības visā frekvenču diapazonā no 1 līdz 350 Hz.

Par pareizu spēli

Īsāki sardziņi labi strādā vidējā un augšējā frekvenču diapazonā, taču, makšķerējot plaužus, reizēm ir vajadzīgas ļoti lēnas svārstības, burtiski viena vai divas vibrācijas se­­kundē. Ņemšu par piemēru, teiksim, pazīstamo brekšu spēli – plašas apļveida kustības horizontālajā plaknē ar lēnu pacēlumu. Kā lai te nenodreb roka? Garš sardziņš to izlīdzinās. Taču, pat ja makšķerniekam ir labi trenēta roka, čortika dancināšana – slavenais zāģis – ar īsu sardziņu liek saspringt, bet ar garu izdodas it kā pati no sevis.

Lieta tāda, ka, no fizikas viedokļa, noslogots sardziņš ir mehānisks filtrs. Ritmisko čortika šūpošanos no vie­­­­nas puses uz otru tāds filtrs izlaiž cauri, savukārt nejaukos, haotiskos lēcienus augšā–lejā apslāpē. Jo garāks sardziņš, jo efektīgāks mehāniskais filtrs un jo spēcīgāk tiek apslāpētas parazītiskās kustības vadīšanas laikā.

Kāpēc ir tik svarīgs stabils zāģis? Reizēm zivis grābj visu pēc kārtas, taču dažkārt nākas ķert zivis, kuras vairāk ne uz kā cita nekožas. Tās gan necopē arī uz čortika, vienkārši interesējas! Pavadot to un burtiski skarot ar purnu, uzpeld kopā ar mānekli no grunts metra vai pusotra augstumā. Un visā šajā ilgajā pacēlumā ļoti labi jūt katru mānekļa svārstību... Tā beigās zivs var izšķirties, nē, nevis sagrābt, bet vienkārši pamēģināt pieskarties ar lūpām.

Tādā situācijā no makšķernieka tiek prasīts juveliera cienīgs darbs, mazākā kļūme – un zivs zaudēs interesi par mānekli. Bet tā ir ļoti svarīga, pat ja zivs pagaidām neuzdrošinās kampt. Šeit jāizturas kā pieredzējušam pārdevējam pilsētas tirgū: viņš dīkdieni par katru cenu cenšas piesaistīt, apvārdot un aizkavēt ilgāk. Ieraudzījis, ka divi tērzē par kaut ko interesantu, apstāsies vēl viens. Pēc tam viņiem pievienosies trešais. Un, lūk, jau veidojas rinda, visi grābj un ķer, milzīgs pieprasījums. Un kas svarīgi – daudzi nemaz netaisījās neko pirkt!

Arī makšķerēšanā ar čortiku notiek apmēram tas pats – reizēm zivju klātbūtni var noteikt tikai pēc netiešām pazīmēm, pēc tik tikko uztveramiem pieskārieniem. Neķeras nemaz. Taču neejiet prom, nepadodieties, centieties iešūpot zivis. Ar lielām pūlēm noķeriet vienu aiz astes vai muguras, un pēc tam cope ieies pareizajās sliedēs – spēj tikai laist mānekli ūdenī. Zivis nāk cita pēc citas un alkatīgi ierij ēsmu, un nav vajadzīga nekāda vadīšana.

Kur velniņš, tur sardziņš

Taču labs sardziņš nodemonstrēs savas labākās īpašības tikai kopā ar svara ziņā ideāli piemeklētu mānekli. Principā tas arī ir galvenais problēmpunkts, ar ko nākas saskarties, regulējot sistēmu ar čortiku.

Sardziņa celtspēju es nosaku mājās. Vis­­pirms, turot sardziņu pirkstos, es to izliecu uz augšu par 30 grādiem. Pēc tam, piekarinot pie sardziņa cilpas dažādus mānekļus, atrodu tādu, ar kura svaru horizontāli izvietotais sardziņš iztaisnojas. Tā ir rupja noregulēšana. Pēc tam, sardziņu pašūpojot ar mānekli, vēroju, kā svārstības norimst. Ir svarīgi iegūt gandrīz nenorimstošas svārstības ar maksimālu amplitūdu. Šim nolūkam parasti nepieciešams nedaudz palielināt vai samazināt piekārtā mānekļa svaru.

Kad vēlamās svārstības ir iegūtas, atkal sardziņu saliecu tā, lai ar mānekļa svaru iegūtu taisnu līniju. Līdz ar to sardziņa noregulēšana ir pabeigta, atliek tikai nosvērt mānekli un iegaumēt svaru – tā arī ir sardziņa celtspēja. Taču parasti ir jāveic nelieli labojumi, un tam ir vajadzīgas vēl divas trīs copes reizes. Interesanti, ka abus sardziņus uz 1,4 g, bronzas un nerūsējošā tērauda, iz­­ga­tavoju neatkarīgi vienu no otra dažādos laikos, taču izliekuma līnija tiem praktiski sakrīt.

Par sistēmu. Ja ir labs sardziņš, var ķerties pie sistēmas izgatavošanas vai piemeklēšanas.

• Sistēma nr. 1, efektīvākā – lokomotīve. Sa­­stāv no diviem čortikiem, kas piesieti 25–45 cm attālumā viens no otra. Apak­šē­jais vienmēr ir lielāks par augšējo. Gal­ve­nais, lai pāra svars kopsummā precīzi atbilstu sardziņa celtspējai. Lai arī abi lokomotīvi veidojošie mānekļi ir samērā nelieli, tie labi strādā gan mazā, gan lielā dziļumā. Tas notiek tāpēc, ka pārī tie iešūpo viens otru. Iznāk, ka mazais māneklis, cienīgi zvalstoties no viena sāna uz otru, kustas kā lielais un zivis ķer nebūt ne sliktāk.
• Sistēma nr. 2 – viens lielais čortiks. Uz to es pāreju, kad citu variantu nav. Piemēram, dienā gadās 1–2 prāvu zivju ņēmieni, bet tos nekādi neizdodas realizēt. Lielajam čortikam ir lieli āķi, un uz tiem zivis turas labāk, turklāt otrais čortiks neaizķeras aiz āliņģa malām izvadīšanas laikā.
• Sistēma nr. 3 – liela bezēsmas mormiška. Uz to pāreju aktīvas košanās laikā, lai paaugstinātu makšķerēšanas tempu uz ātrākas zivju noņemšanas rēķina. Parasti tā ir uralka vai skudra. Tirgū ir pietiekami daudz bezēsmas mormišku, un nopirkt vajadzīgā svara mānekli nesagādā grūtības.

Visām trim manām sistēmām ir vienāds svars, vienlīdzīgs sardziņa celtspējai, un makšķerēšanas laikā nomainīt vienu pret otru ir pāris minūšu darbs.

Par konstrukciju un materiālu

Uzreiz pateikšu – runa nebūs par čortikiem, kas izgatavoti pēc vienkāršotas tehnoloģijas: ar gredzenu auklai paredzēta gareniska cauruma vietā vai ar piekarināmu trīsžuburi. Ne man, ne man zināmiem čortiku dancinātājiem nekas labs ar tādiem nav iznācis. Pareiziem velniņiem auklas caurums iet vai nu stingri pa korpusa garenasi, vai nedaudz leņķī uz to. Gan vieni, gan otri ir vienlīdz efektīvi!

Kā jau rakstīju, tikt pie labiem vajadzīgā izmēra un svara volframa čortikiem ir liela veiksme. Lai arī dārgi, tomēr ir pārliecība, ka tajos ir uzstādīti labākie importa āķi. Tiesa, nākas paskraidīt pa veikaliem...

Svina čortiki nav sliktāki par volframa un dažu parametru ziņā tos pat pārspēj. Pirm­kārt, tā ir klasika. Otrkārt, vienu divus pārus labu čortiku var izgatavot pats, pasēžot vakarā ar lodāmuru. Visbeidzot svina čortikos ilgāk dzīvo āķi. Volframs ir ļoti ciets, tajā ielodētais āķis atliecoties balstās uz aso stūri, šajā vietā koncentrējas spriegums, un āķis vieglāk salūst. Svins ir mīksts, pakļāvīgāks, izlieces gadījumā āķis strādā visā garumā un kalpo ilgāk. Vienīgais svina trūkums – uz tā oksīda ilgi neturas krāsa. Uz noplukušiem čortikiem zivis ķeras pat labāk, taču tie izskatās neestētiski.

Par āķiem

Čortikiem paredzēto āķu tēma ir ļoti plaša, un par tiem var runāt mūžīgi. Tiesa, es personīgi tās tirzāšanu esmu beidzis – apnika būt par eksperimentētāju. Pateikšu tikai to, ka āķi čortikā tiek pakļauti ļoti lielai slodzei un tiem jāatbilst augstākajām prasībām attiecībā uz smailes asumu un formu, atkarpes lielumu un formu, tērauda marku, rūdījumu, pārklājumu utt.

Tagad es vienkārši eju un pērku dārgākos mušiņmakšķerēšanas āķus, ko ražojusi kāda no trim vadošajām firmām (kvalitātes, nevis pārdošanas apjoma ziņā!) – Kamasan, Tiemco, Partridge. Nesko­po­joties – par 5 latiem iepakojumā (25 gab.). Toties pie ūdeņiem es par āķiem vairs nedomāju. Vēl nesen bija pieejami samērā lēti un ļoti labi Mustad āķi, bet nu tie ir pazuduši. Droši vien drīz parādīsies ķīniešu izpildījumā... Pagaidām es gan tos iesaku, bet nu skatieties arī pats. Nelieliem un vidējiem čortikiem derēs 14. un 12. numura āķi, lieliem pašā laikā būs 11. un 10. nu­­murs. Nr. 11 – tas ir lielākais, ar ko ir aprīkoti mani čortiki. Uz tāda izmēra sekmīgi sēžas plaukstas lieluma pliči. Tāpēc ar āķu numuriem nevajag būt sīkumainam.

Čortika āķiem ir liela nozīme nimfas imitācijas silueta veidošanā. Čortikus mēdz aprīkot arī ar baltiem āķiem, un zivis tos nesmādē, taču es priekšroku dodu klasikai – melnai vai vara krāsā.

Par korpusa izmēru un krāsu

Mušiņmakšķerēšanas enciklopēdijā ir rakstīts – Mānekļa elementu spēju piesaistīt zivis nozīmīguma ziņā var sarindot šādā secībā: siluets, korpusa un atsevišķu daļu krāsa, atsevišķu korpusa daļu izgatavošanas precizitāte.

Čortiks imitē nimfu. Vienā ūdenstilpē tās var būt mazākas, citā – lielākas. Tāpēc pa­­stāv optimāls imitācijas izmērs katrai ūdens­tilpei, un tas var mainīties pa sezonām. Būtu labi šo optimālo lielumu zināt, to var, piemēram, pajautāt pastāvīgajiem ūdenstilpes apmeklētājiem. Vai arī noskatīties, kādus čortikus viņi izmanto. Veiksmī­­gāks vienmēr ir makšķernieks ar lokomotīvi. Viņš zivīm izvēlei piedāvā divas imitācijas – lielu un mazāku. Sakot mazāku, es domāju līdz 10 mm garu korpusu; īsāki darbojas kā mormiškas un zaudē tām efektivitātes ziņā. Vispār šajā māneklī super-minimizācija ne pie kā laba nenoved.

Visu ziemu es lietoju divas pamatmak­šķerītes ar 0,128 mm fluorkarbona auklu. Re­­zer­ves makšķerīte aprīkota ar 0,148 mm fluorkarbonu. Pāriešana no 0,128 mm uz 0,1 mm (ja abas zem čortika svara pārliecinoši nostiepjas) un atšķirība no makšķerēšanas uz mormišku copju skaitu nepalielina, toties aukla piņķerējas pamatīgi. Un jā­­būt gatavam – tajā dienā vienīgā vērtīgā cope beigsies ar to, ka plaudis kā rotājumu sev līdzi dzelmē aizvilks divus labākos čortikus. Uzliksiet galā vieglu čortiku, un aktīvas košanās laikā kaimiņi vilks pa divām zivīm, kamēr jūsu māneklis vēl tikai tieksies uz grunti.

Kas attiecas uz korpusa pārklājuma gam­mu – es par toņiem daudz neprātoju. Rī­­ko­jos līdzīgi kā ar uzvalku: ir dažādas la­­bas krāsas, bet melns iederēsies vienmēr – gan kāzās, gan bērēs. Liekot auklas galā melnu mānekli, nekļūdīsieties. Vēl ziemas vidū sāk strādāt zaļais, bet uz ziemas beigām tas ir pat ražīgāks par melno. Daž­kārt patīkami pārsteidz tumšsarkanais.

Par rotājumiem

Es čortika āķus vienmēr izdaiļoju: uz katra uzmaucu nelielu pērlīti un nosprostoju to ar tievāko kembriku, kādu vien iespējams nogriezt ar asu nazi. Uz diviem āķiem uzmaucu baltu (zilganbaltu, ziloņkaula baltu, pērļu baltu, dzeltenu, pērļu dzeltenu, salātkrāsas), bet uz viena – melnu vai sarkanu. Pērlei ir brīvi jāpārvietojas pa āķa līkumu, bet aizturim jābūt viegli bīdāmam. Pērlīte un aizturis nekādā gadījumā nedrīkst samazināt āķa spēju noturēt zivi.

Arī krāsu kombināciju izvēlē makšķernieks ar lokomotīvi atkal ir vinnētājos: viņš var izmēģināt divas variācijas uzreiz. Atkārtošos, bet es gan uzskatu, ka krāsa ir otršķirīga lieta. Svarīgāks ir troksnis, ko rada pērle spēles laikā, taču vēl svarīgāka ir mānekļa papildu stabilizācija.

Mans draugs, ļoti pieredzējis čortiku speciālists, rīkojas pavisam vienkārši. Ziemas sākumā, pastaigājoties ar suni, viņš pielasa kārbiņu ar vībotņu kāpuriem un uzglabā to saldētavā. Copes sākumā uz viena čortika āķa uzsprauž kāpuru un makšķerē ar to pusi dienas. Pēc tam atlikušie kāpuri atkal nonāk saldētavā un gaida tur nākamo reizi. Draugs tikai žēlojas, ka biežas sasaldēšanas un atsaldēšanas dēļ kāpuri noliesē. Taču viņam nav nekādu mocību ar krāsu izvēli! Reizēm gan viņš pie āķa piesien sarkanu diegu, ko izrauj no savas mohēras šalles. Arī darbojas!

Patiesības labad jāteic, ka par krāsu kombinācijām es mēdzu prātot un atceros da­­žādus gadījumus, kad, kur un uz ko zivis ķērušās. Tā ir daļa manas aizraušanās.

Par kātiņu

Kā mazmakšķeri ķeršanai ar čortiku var iz­­­­mantot jebkuru, tomēr jāparūpējas par da­­žām lietām. Pirmā – par klusumu copes lai­kā. Šobrīd mana iecienītākā mazmakšķe­re ir līdz nepazīšanai uztūnēta somu Teho 50. Tās galvenā labā īpašība – liela diametra spole ar vieglu gaitu un klusu aizturi. Man ir vēl vairākas ļoti labas paša darinātas makšķerītes, un arī tās ir aprīkotas ar lielu, triecienizturīgu spoli, ergonomisku rokturi un ērtu aizturi. Taču pieciršanas laikā spole rada tikko dzirdamu klikšķi. Pilsētas dzīvoklī to pat nesaklausīsiet, bet uz ledus pilnīgā klusumā tas ir dzirdams kā kliedziens pilnā balsī: Visi pie manis! Te ķeras!

Otra lieta – ir jāparūpējas par to, kur ie­­spraust čortiku āķus. Transportējot kastē, to smailes vēlams paslēpt pēc iespējas drošāk. Vislabāk, ja āķi būs iedurti korķī – tajā tie nerūsē tik stipri kā putuplastā. Man visas makšķerītes ir aprīkotas ar kor-ķa rokturi, bet putuplasta rokturos ir ielīmēti korķa ieliktņi. Korķī ar apaļu adatvīli izveidotas rievas. Čortika korpusu pilnībā iegremdē rievā, un visi āķi tiek iedurti korķī. Otrs čortiks tiek iesprausts roktura padziļinājumā ar vienu āķi. Divi āķi paliek brīvi, taču arī tie ir iefiksēti rievā un gandrīz neaizķeras.

Zivju meklēšana

Lokomotīve ir smagākā no mormišku sistēmām. Tā ļauj zivis sameklēt ļoti ātri – neiztīrītā āliņģī caursit ledus putru, pārliecinoši izstiepj auklu dziļumā, ļauj labi kontrolēt grunti pat vidēji spēcīgas straumes gadījumā un sekmīgi makšķerēt stiprā vējā. Pluss – vadīšanas laikā augstu paceltais augšējais čortiks piesaista zivis no tālienes. Taču tās nav visas priekšrocības: māneklis ātri iegrimst, nav nepieciešamības spraust uz āķa trīsuļodu kāpurus, zivi var ātri izvadīt ar samērā resnu auklu.

Ja manā rīcībā ir tāds labs instruments, es vienmēr cenšos atrast bara zivis, pat ne ob­­li­gāti aktīvas. Galvenais: meklēšanas laikā būt uzmanīgam, nedrīkst nogulēt tikko jū­­ta­mus pieskārienus, zivs interesi par mā­­nekli – dzirksteli, no kuras var uzpūst liesmu. Un neatlaidīgāk jāiztausta ceļā gadījušies grunts nelīdzenumi – krantis, pauguri, bedres ieejas. Pat ja atrastās zivis ir pasīvas, uz vakarpusi tās vienmēr aktivizējas un, lai arī nedaudz, tomēr uz čortikiem sēžas.

Ja zivis nav atrastas, vakarpusē es noteikti pieeju pie pludiņniekiem. Daudzi no viņiem agri dodas mājup, un atlikušajā stundā ar čortikiem mierīgi var saķert tikpat daudz zivju, cik pludiņnieki pa dienu. Āliņģi tiek pārbaudīti ļoti ātri, ar 2–3 vadīšanas reizēm. Ja zivis pie iebarošanas ēsmas ir, tās noteikti copēs! Ja āliņģī neviena nav, pāreju pie nākamā.

Inventāra jautājumi

Meklēšana ziemas vidū un pavasarī – tas nav viens un tas pats. Ziemas vidū zivis ir gurdenas, uzturas savu ierasto ziemas vietu tuvumā, un bieži vien meklēšana nozīmē āliņģu urbšanu 2–3 m attālumā vienam no otra. Lai zivis ķertos, ēsma jānoliek tām degungalā. Savukārt ziemas beigās viņas izklīst pa visu ūdenstilpi, un meklējumi nozīmē ne tikai urbšanu, bet arī lielus pārgājienus. Kā lai te nepaklausa žibulētājus, nenoriskē un neaizbrauc uz copi ar 115 mm urbi?

Darbā ar čortikiem svarīga ir stabila vadīšana noslēguma fāzē, kad roka ar makšķerīti jau ir pacelta acu līmenī vai augstāk. Vadīšanas beigās var izmantot dažādas viltības, kas aktivizē copi. Piemēram, tikko jūtamu tempa palēnināšanu, paātrināšanu, sekundi ilgu pauzi un pēc tam pieciršanu. Tāpēc makšķerēšanai uz čortikiem vairāk der žibulētāja poza – augsta, ar taisnu līniju. Tā sēdēt ir ērti uz skandināvu ražotajām saliekamajām mugursomām–krēsliņiem.

Protams, ļoti interesanti ir uzturēties pieredzējušu speciālistu kompānijā – tad gan zivis ir ātrāk atrodamas, gan darba sistēmas un mānekļi vieglāk piemeklējami. Diem­­žēl izbraukt copē ar diviem trim do­­mu­­biedriem – tā ir liela veiksme. Mūs­die­nās ir ļoti maz copmaņu, kas ar čortiku aizraujas no­­piet­ni. Daudzus, kuri vēlētos pa­­mēģināt, atbaida rīku trūkums, pirmās neveiksmes, nepatīk pastāvīgā staigāšana un urbšana. Taču ticiet: sajūtas, kad jūs no visām pusēm ir ielenkuši kolēģi ar trīsuļ­odu un mušu kāpuriem, bet jūs vienalga katrā nolaidienā, it kā zinādams burvju vārdu, izceļat no āliņģa zivi, ir tā vērtas! Ir jāmēģina – un viss izdosies!

Raksts publicēts žurnālā CopesLietas 01.2012