Atlaist to mammu vai neatlaist?

Ja jums dzīvē pietrūkst asuma, tad pēdējā laikā copmaņiem ir parādījusies lieliska iespēja. Proti, ja redziet, ka kāds internetā ir palielījies ar savu noķerto līdakas trofeju, tad pierakstiet komentāru – “atlaid mammu”! Tad paņemiet popkorna tūtu vai pistācijas, aliņu, kolu vai burkānu sulu, uzvelciet vilnas zeķes, iekārtojieties dīvānā ar kompi klēpī un vērojiet saraksti.

Visticamāk, pēc pāris stundu garas un pieaugušiem vīriešiem, onkuļiem un vectēviem netipiski emocionālas sarunas šī sarakste beigsies ar to, ka kāds kādam piedāvās satikties un fiziski izrēķināties, bet cits ar runča mieru piebildīs – nu veči, nepalieciet taču par tirgus bābām… Vienam šķitīs, ka viņam ar to zivju atlaišanas ideju bāžas virsū pārāk uzmācīgi, citam vispār trofeju ķeršana un atlaišana šķiet kategoriski pretīga, cits nezinās, kura pusprofesionāļa pusē tagad nostāties, jo pašam savas vietas vēl nav, citam pie visa būs vainīga valsts un korumpanti. Pēdējā laikā arvien biežāk arī pie mums tiek praktizēta plēsoņu atlaišana pēc noķeršanas un esam sagaidījuši arī pirmo plašākas sabiedrības uzrunāšanas projektu par šo tēmu – “atlaid mammu!”, ko šī gada pirmajā pusē uzsākuši pāris copes entuziasti Mammadaba paspārnē.

Tā kā līdzīgas iniciatīvas pie mums novērojamas īpaši reti, tad nolēmu paurbties tās saknēs mazliet dziļāk, lai saprastu no pirmavotiem, kādas idejas ar šo visu tiek piedāvātas mūsu daudzgalvainajai copes cunftei.

Īsumā par projekta būtību. Konkursu organizē Mammadaba Latvijas valsts mežu apsaimniekotajās ūdenstilpēs – Kaņierī, Lielauces ezerā, Tērvetes ūdenskrātuvē un Gulbju ezerā. Lai piedalītos konkursā, laivā līdzi jāņem īpaša mērsile, savi lomi (līdaka vai asaris) jāiemūžina un jāpalaiž atpakaļ. Līdakai mazākais pieļaujamais izmērs – 50cm, asarim – 35cm. Konkurss neparedz pilnīgi visu noķerto zivju atlaišanu, drīzāk mudina padomāt par lielāko eksemplāru brīvlaišanu, uz mājām paņemot līdz 3 zivīm ne garākām par 65cm paša vēderam.

Manuprāt, projekta būtību un piedāvāto makšķerēšanas filozofijas modeli ļoti labi atspoguļo šie desmit ieteikumi dalībniekiem jeb Goda makšķerniekiem:

1. Goda makšķernieks pret zivīm, ūdeņiem un dabu kopumā izturas saudzīgi, ar cieņu, jo ciena pats sevi.
2. Goda makšķernieks praktizē, ķer un atlaid, un ievēro „selektīvo medību” principus, jo saprot, ka, vienīgi saglabājot populāciju, var palielināt noķerto zivju skaitu un to izmērus.
3. Goda makšķernieks „medī selektīvi” – uzturam izvēlas paturēt ne vairāk kā 3 līdakas 50-65 cm garumā, pārējās saudzīgi izmēra un atlaiž. Turklāt atlaiž arī lielos asarus, jo zina, ka lielākie zivju sugu eksemplāri iznērš visvairāk ikru.
4. Goda makšķernieks izvēlas adekvātas stiprības rīkus, jo zina, ka ātra izvilkšana ir saudzīgāka zivij. Pienskābe zivi var nobeigt.
5. Goda makšķerniekam vienmēr līdzi ir pilns āķa izņemšanas komplekts: cimdi, atbilstoša izmēra mutes atpletējs un standziņas, kā arī uztveramais tīkls, jo viņš zina, kā izmantot šos instrumentus.
6. Goda makšķernieks satver līdaku tikai un vienīgi ar vienu roku aiz žaunu vāka, neaizskarot žaunas, bet ar otru roku – zem vēdera (horizontāli) un izvairās zivi turēt vienā rokā, jo zina, ka tas var traumēt zivs mugurkaulu.
7. Goda makšķernieks nekad bez vajadzības netur zivi ārpus ūdens, jo apzinās, ka temperatūras un vides svārstības zivij ir bīstamas.
8. Goda makšķernieks, sverot zivi, izmanto svēršanas maisu. Mērot un turot zivis, viņš izmanto slapjus cimdus, jo viņš ir ielāgojis, ka ar cimdiem zivi ir vieglāk satvert un tas nebojā zivs gļotādu.
9. Goda makšķernieks precīzi aizpilda un vienmēr atgriež licenci, jo zina, ka tas ir vienīgais veids, kā spriest par zivju daudzumu ezerā.
10. Goda makšķernieks ziņo par redzamām nelikumībām uz ūdeņiem, jo zina, ka tikai kopīgiem spēkiem iespējams nosargāt un bagātināt mūsu zivju resursus.

Idejas autori ir copmaņi ar pieklājīgu stāžu un palielu maisu ar savas un citu zemju copes pieredzi – Matīss Ābiķis un Māris Olte. Lai labāk izprastu pamatojumu un idejas ilgtermiņa mērķus, uz sarunu uzaicināju gan idejas īstenotājus, gan dalībniekus.

Saruna ar Matīsu Ābiķi.

Kā Tu īsi pateiktu – kas ir projekts “atlaid mammu!”? Konkurss, kustība, misija?

Gribas ticēt, ka pa daļai no katra, tomēr primāri „atlaid mammu!” ir LVM Mammadaba paspārnē esošs fotokonkurss, kurš balstās uz nolikuma un ētikas kodeksa jeb GM (goda makšķernieka) ieteikumiem. Kaut kādā mērā tā ir arī kustība, kuras mērķis ir likt aizdomāties, ka zivis taču ir katra makšķernieka draugi, jo vairāk makšķernieki rūpēsies par zemūdens populāciju, jo vieglāk katrs varēs tikt pie pāris zivīm ēšanai un adrenalīna pilnām cīņām ar kādu vai vairākām lielajām zivīm katrā copes reizē, kā mēs to varam redzēt neskaitāmos video rullīšos no tuvākajām Ziemeļu kaimiņvalstīm. Un tā ir arī misija, jo mainīt iesīkstējušu lietu uztveri ir pakāpenisks process bez jūtamiem rezultātiem īstermiņā, un panākumi var būt novērojami tikai pēc gadiem.

Kādi ir šādas idejas mērķi?

Aktualizēt diskusiju par saudzīgu un ilgtspējīgu copi. Ar laiku panākt, ka LVM ezeros noķert trofejlīdaku būtu ne sarežģītāk kā zivīgajā Skandināvijā. Starp plēsēju spiningotājiem rosināt diskusiju arī par ētiskas dabas jautājumiem, piemēram, kaut arī likums vienā copes reizē atļauj lomā paturēt, piemēram, 2 desmitnieces līdakas, 3 pusotrinieces, pa virsu saliekot asarus un zandartus, diez vai tas ir ar domu par nākotni. Mums nav tik lielu ūdeņu, lai katru dienu pabarotu patiesi daudzgalvainu, ķert protošu makšķernieku saimi. Presings uz plēsēju ir nesamērīgs. Tāpēc „atlaid mammu!” mērķis ir piedāvāt copmanim iespēju izdarīt citāda veida izvēles nekā līdz šim, balstoties uz loģisku un mūsdienīgu argumentāciju. Piedāvāt copmanim atzinību par skaisti nofotografētu vai nofilmētu zivs izvilkšanu un atlaišanu. Sasniegt vismaz minimālas pazīmes, ka noķertās un atlaistās līdakas var tikt noķertas vēlreiz, un piesaistīt ilgtspējīgākas copes principiem pēc iespējas lielāku jaunās makšķernieku auditorijas daļu.

Kā un kāpēc radās ideja par “atlaid mammu!”?

Ideja radās pēc savu un copesbiedru lomu salīdzinošas analīzes, pārrunām ar daudziem makšķerniekiem – noķert jau visi māk, bet liela un trofejas izmēra zivis negadās bieži. Arī sekojot līdzi un apspriežot lomus no Latvijas čempionāta posmu treniņu un sacensību dienām, kur sīvā konkurencē sacenšas paši labākie, neizbēgami rodas aina, ka trofejzivju ir salīdzinoši maz. Ja ierindas makšķerniekam lomā gadās trofeja – tad kārdinājums paturēt zivi ir liels. Tāpat, apskatot pie mums populārāko – Copes Lietas lielo zivju jeb trofeju tabulu, nevar nepamanīt, ka vairākus gadus nav pārspēts neviens plēsīgo zivju sugu rekords. Kā idejas autori vēlamies praksē pārbaudīt LVM ezeros – varbūt, ka vienīgais veids, kā tikt pie trofejas izmēra zivīm un, iespējams, labot t.s. nacionālo rekordu, ir šīs trofejas atlaist un izaudzēt? Galveno uzmanību koncentrējot uz lielajām līdakām – mammām. Kolēģi – zinātnieki un sporta copes entuziasti ASV, Somijā, Zviedrijā ir pierādījuši, ka pareizi atlaistas lielās zivis turpina augt un vairoties. Sākotnēji analoģija par trofeju izaudzēšanu ņemta no medniecības.

Kādēļ, Tavuprāt, tas ir svarīgi tieši Latvijas makšķerniekiem?

Ja Tu uztaisītu copmaņu aptauju ar jautājumu – vai jūs gribētu, lai mūsu ūdeņos būtu vairāk zivju? – vairums atbildētu apstiprinoši. Ar lomiem ir tā, kā ir, un nav bez pamata uzskats, ka ar ūdeņiem mums viss ir labi, tikai jāmaina post-padomiskā attieksme, ka ezers ir pieliekamais, nevis dabas sastāvdaļa. Svarīgi ir kļūt atvērtākiem jaunām idejām, nevis konstanti uzticīgiem, piemēram – „izskaldīšanai”, kamēr ķeras. Makšķerniekiem jākļūst par savas karaļvalsts – copes – saimniekiem, un pārējai sabiedrībai būtu jāpamana viņu humānie centieni.

Kā Tu raksturotu šā brīža makšķernieku paradumus Latvijā – vai tie mainās, paliek labāki/sliktāki? Un kuri ir tie paradumi, kuri būtu steidzami jāmaina un kāpēc?

Tikko Delfos izlasīju, ka, saskaņā ar VVD datiem, pēdējos divos gados pieaudzis tieši makšķerēšanas, nevis zvejas noteikumu pārkāpumu skaits. Seciniet paši – katram makšķerniekam ir zināms kāds, kurš ir ne vien gaļinieks, bet arī noteikumu pārkāpējs. Bet ir, protams, arī patīkami un jēdzīgi paradumi, es ticu, ka copmaņi var sanākt kopā un izdarīt kaut ko jēdzīgu. Šajā ziņā esmu ideālists.

Zināms, ka mazai daļai vecās paaudzes makšķernieku ir neizprotami nievājoša attieksme pret ķer un atlaid idejām. Kas, Tavuprāt, ir šādas attieksmes pamatā? Vai to ir iespējams mainīt un vai to vajag?

Aizspriedumi tikai un vienīgi. „atlaid mammu!” nav strikta ķer un atlaid akcija, galvenais uzsvars – atbrīvot sevi no 5 nosistu līdaku drudža, paturi – 1, 2 vai 3 (tev pašam un tavai ģimenei pietiks, pārējie, lai ķer paši) no 50 cm līdz 65 cm un atlaid lielās, kad esi tās iemūžinājis mērsilēs kā savus personiskos rekordus vai pieteikumiem mūsu konkursam. Zivis ir jāēd, jo sevišķi zivis no mūsu tīrajiem ūdeņiem, bet tas jādara paturot prātā, ka zemūdens valstība ir trausla sistēma, kurā viegli izjaukt līdzsvaru. Piespiedu kārtā mainīties nevar, katram makšķerniekam ir savs izaugsmes ceļš. Man pašam pirms gadiem vajadzēja kādā ezerā spininigot vairāk kā 40 reižu, lai visbeidzot tiktu pie piecinieces. Jāatzīst, ka tā ir mana pirmā un vienīgā nomaitātā cienīgāka izmēra līdaka. Kopš tā laika pie lielo līdaku ķeršanas un atlaišanas vienreiz asistēju copes biedram ar Daugavas dižlīdaku un „atlaid mammu!” klipa filmēšanas ietvaros. Esmu atlaidis arī savu pirmo Salacas lašu mammu.

Ko Tu atbildētu uz apgalvojumu, ka labāk zivi noķert un apēst, nekā ķert un atlaist jeb mocīt prieka pēc?

Vai tad mūsdienu cilvēks nodarbojās ar seksu tikai, lai radītu pēcnācējus? Nē, mūsdienu cilvēks ir tālu prom no tā, ka dara tikai to, kas ir vajadzīgs. Dzīve ir pakārtota izvēles iespējai, piemēram – sevis pabarošana. Mūsdienu cilvēks sevi ne vien pabaro, bet pēc savām iegribām var izvēlēties, ko ēst, kad ēst un ar ko kopā ēst. Vairumā gadījumu cilvēks ir tendēts darīt to, kas viņam sagādā prieku, pat, ja tā nav tieša nepieciešamība. Cope ir ļoti azartiska padarīšana un vairumu copmaņu, neatkarīgi no tā, ko viņi paši saka, tā piesaista ar to adrenalīna devu, kas rodas, kad „laba zivs iedod kātā”. Tāpēc šķiet, ka zivju ķeršana prieka pēc un atlaišana nevar būt nekas briesmīgs vai pretrunīgs ar mūsdienu morāli, jo īpaši, ja copmanim ir visi atbrīvošanas instrumenti un adekvāti rīki, pēc kā zivij vilkšanas laikā nodarītā skāde ir mazāka. Turklāt zinātniski nav pierādāms, ka zivs jūt jebkādas sāpes, atšķirīgas nervu sistēmas dēļ.

Kā tu raksturotu vidējo latviešu plēsoņu makšķernieku šobrīd un kādu Tu to redzi pēc 5 gadiem?

Vidējais plēsīgo zivju ķērājs ir diezgan „advancēts”, un viņš ir sastopams pie katras ūdenstilpnes, kura ir publiski vai licencēti pieejama. Varu pateikt, kādu to vēlētos redzēt, un to, ka pēc būtības katrs makšķernieks varētu piekrist apgalvojumam, ka zivju varētu būt vairāk, kas nenovēršami novestu pie jautājuma – kā to izdarīt? Tikai kopīgiem spēkiem! Pēc 5 gadiem vēlētos redzēt makšķerniekus, apejam personālijas un neveselīgu retoriku, un kopīgiem spēkiem mēģināt saprast, kas mūsu ūdeņiem vajadzīgs, lai tajos būtu vairāk plēsīgo zivju. Ņemsim to pašu Kaņieri – milzu brekši tur sastopami ļoti bieži, bet tikai retais tos ķer, vairums laivu brauc pēc plēsēja – līdakām, asariem. Ceru, ka ar laiku makšķernieki beigs sevi mānīt, ka viņi jau neko nenoķer…

Tūlīt noslēgsies projekta pirmais gads – kādi ir galvenie secinājumi un turpmākie plāni?

Mēs esam ļoti pateicīgi par saņemtajiem pieteikumiem un nepacietīgi gaidām jaunus. Jo bagātāka kļūs mūsu noķerto un atlaisto zivju tabula kopā ar iesūtītajiem video, jo labāk! Visas ziņas par „atlaid mammu!” norisēm atrodamas mammadaba.lvmājaslapā. Šogad vēlamies sarīkot sezonas noslēguma pasākumu, pacopējot kopā ar šī gada konkursantiem raidījumā „Makšķerē ar Olti”. Pacentīsimies vairāk ieinteresēt sponsorus, lai izdotos sakomplektēt dāsnākas balvas „atlaid mammu!” nākamajai sezonai. Un turpināt stāstīt „atlaistās mammas” stāstu, iespējams, jau ar liellīdaku tagošanu.

Vai kustībai plāno pieslēgties arī ezeri, kuri nav LVM pārraudzībā?

Līdz mums ir nonākuši signāli, ka atsevišķas personas un organizācijas ir ievērojušas akciju „atlaid mammu!”. Mēs, protams, būtu pagodināti būt par paraugu plašākai saudzīgākas un selektīvas copes ieviešanai vietējā makšķernieku sabiedrībā un ūdeņos!

Saruna ar Māri Olti.

Kas Tevi pamudināja uz šādas idejas īstenošanu?

Esmu sapratis, ka valsts stagnējošās nozares var mainīt vienīgi ar aktīvo gariņu ierosināšanu.

Redzu ka LVM ir prasmīgs spēlētājs kokmateriālu tirgū, tas cenšas uztvert progresīvās tendences nozarē, ieviest tās nozarē, komunicēt ar skeptiķiem. Uzrunāju viņus pamainīt pieeju ezeru apsaimniekošanā, dodot papildus iespēju lielajām zivīm, un šie piekrita.

LVM ir savi ezeri, infrastruktūra, kadri – ir ar ko strādāt.

Viens no projekta mērķiem ir trofejlīdaku spiningošanas kā hobija popularizēšana. Kādi, Tavuprāt, ir galvenie priekšnosacījumi, lai pie mums ezeros un upēs būtu lielāks tieši lielo līdaku īpatsvars?

Cilvēkiem jāgrib tās redzēt lomā, tās tāpat kā trofejas mežā ir burtiski jāizaudzē piecu – desmit gadu laikā. Ilgtspējīgā pieejā rodas patiesa piesaiste konkrētajai lokācijai un personīgā ieinteresētība. Šķiet, joprojām pamatiedzīvotājiem nepielec, ka valsts pieder mums un no mūsu darbībām veidojas tās nākotnes “trendi”.

Visa tā opozīcija ir bāzēta trešās personas – prasmīgā novērotāja – pozīcijā. Vārna koka galā, nevis viens no mums te un tagad.

Kā Latvijas vidējais līdaku mednieks izskatās uz citu zemju, piemēram, Zviedrijas, Somijas fona, ja salīdzinām copes ētiku un filozofiju?

Mūsu copmaņi ir ļoti mērķtiecīgi. Vien sasniedzot kāroto, nemāk izbaudīt sasniegto, bet gan plosās kā Mr.Fox kaimiņa vistu kūtī. Postpadomju trauma – nozagtā dzimtene.

Savulaik esi rakstījis, ka “Ķert zivi tikai prieka pēc – tas skan nedaudz perversi”. Vai un kā ir mainījušies Tavi copes paradumi gadu laikā?

Perversi skan arī – es dzīvoju, lai strādātu…

Man ir kupla ģimene, un dažreiz izvērtēju iespējas, sekas un izvēlos piecopēt:

1. asarus, lai uzžāvētu vienu sietu. Tas ir apmēram 25 smuki asari (pumpa uz pakaļas tam, kurš jau galvā piemeta, ka noteikumu nepārkāpšanai tie nevar būt smagāki par 200 gr!) – šogad divreiz.
2. Divus zandartus, uzreiz pēc noķeršanas atasiņoju un bez skalošanas notīru, nofilēju un ceturtajā-sestajā dienā uzcepu. Reizes astoņas gadā.
3. Legāli noķeru rudens lasi un skaisti to pārstrādāju visai saimei. Divas reizes gadā.

Strauta foreli šogad neesmu uz mājām ņēmis nevienu, līdakas kā gastronomiska vērtība man šobrīd nav interesantas.

Es cienu un ievēroju savas valsts makšķerēšanas noteikumus, lai kā tie man nepatiktu vai patiktu. Es tos nepārkāpju. Cienu citu viedokļus un uzskatu, ka, pirms atlaist mammu, mums jāiemācās mierīgi uztvert oponentus ar atšķirīgiem viedokļiem, bez tā domu apmaiņa nav iespējama.

__________________________________________________

Egils Ozols, LVM Rekreācija un medības direktors.

Kādēļ LVM nolēma atbalstīt un īstenot šo projektu?

Mūsu ezeros spiediens uz plēsoņām ir visai liels. Piemēram, pērn Lielaucē ir lomos reģistrēti vairāk nekā 1800 asari (vairāk nekā 500kg) un 700 līdakas (ap 1100kg), Tērvetē – 800 līdakas. Tāpat lomos regulāri redzam plēsoņas, kuru svars ir 4-8 kilogrami, taču gadās arī vēl iespaidīgāki eksemplāri pāri pa 10kg. Tas gan ir visai reti. Un šāds projekts, kas veicina lielo zivju atlaišanu, nodrošina ilgtspejīgu saimniekošanu, kas LVM ir ļoti svarīgi. Šāda pieeja varbūt ir jaunums Latvijā, taču ne ārzemēs. Mēs arī regulāri papildinām mūsu zivju resursus, laižam iekšā mazās līdakas, tomēr lielāku pienesumu populācijas saglabāšanai sniegtu jau esošo lielo vaislas līdaku saudzēšana. Ceram, ka mūsu piemērs ilgtermiņā dos pienesumu arī citām Latvijas ūdenstilpēm.

Vai projektu plānots turpināt arī nākamgad?

Jā. Uzskatu, ka šogad mums ir izdevies labs sākums. Jāsaprot, ka mainīt makšķernieku domu, filozofiju, nav viena mēneša vai viena gada jautājums. Ar šo projektu vēlamies iekustināt makšķernieku domāšanas veida maiņu ilgtermiņā. Diemžēl joprojām ir vēl pat makšķernieki, kas iznes no ezera vairākas zemmēra līdaciņas un ir neizpratnē par mūsu iebildumiem. Taču prieks, ka arī citu ezeru apsaimniekotāji ir ieinteresējušies par šo ideju. Domāsim, kā paplašināt šīs idejas virzību.

Vai un kādi ir ilgtermiņa plāni attiecībā uz plēsīgo zivju makšķerēšanu kā hobija attīstīšanu LVM apsaimniekotajos ūdeņos?

Mūsu idejas mērķis ir filozofijas maiņa. Ja līdz šim ir dominējusi doma ķert un apēst, tad ilgtermiņā vēlamies to mainīt uz – izvilkt, pacīnīties, sacensties. Ja to savu lielo mammu neapēd, bet saudzīgi atlaiž, tad prieks par cīņu ar to var būt pat vairākas reizes vairākiem makšķerniekiem. Un ir svarīgi saprast, ka šādas idejas mēs nevaram ieviest pa vienam, nozīmīgs ir katra makšķernieka personiskais ieguldījums.

____________________________________________________

Zigmārs Bērziņš, viens no aktīvākajiem dalībniekiem.

Konkursā piedalos, jo tas ir papildus copes azarts. Šogad, piemēram, arī Mammadaba spiningošanas čempionātā ieguvām 3. vietu. Pašā konkursa sākumā uzstādīju sev mērķi: iesūtīt no katra LVM apsaimniekotā ezera vismaz pa vienam mēra līdakas pieteikumam, un tas man ir izdevies. Brāļa Rinalda iesūtītā sudraba atlaistā Kaņiera līdaka uzdzina vēl lielāku asumu, bet pagaidām tas vēl nav sasniegts. Zivju atlaišanu praktizēju, lai būtu pēc iespējas interesantāk un vairāk iespēju nākamajā copes reizē atkal sastapt kādu līdzīgu vai lielāku līdaku vai asari. Uz mājām paņemu reti – ne vairāk kā vienu zivi. Ceru, ka arī manam dēlam cope būs hobijs, jo viņš savos 4 gados saka, lai modinu rīt no rīta uz copi arī viņu.
Citiem ieteiktu piedalīties tādēļ, ka tas ir papildus azarts, mērķis, ir ļoti interesanti. Pie ūdeņiem un dabas pavadītais laiks nav velti iztērēts pat tad, ja neko nenoķer. Pēc ikdienas darba un steigas laivā var daudz ko lēnām pārdomāt, atiet no rutīnas.

______________________________________________________

Raimons Mārtiņš, līdz šim lielākās līdakas iesūtītājs

Piedalīties izlēmu nejauši – reiz Tērvetes ūdenskrātuvē laivu bāzē uz copi paņēmām līdzi sili ar mērlenti. Makšķerēšanas laikā arī izlasījām informāciju par konkursu uz siles malas. Atgriežoties laivu bāzē, saimniece, uzzinot par lomu un atlaišanas faktu, ieteica piedalīties konkursā. Biju ļoti pārsteigts, uzzinot, ka tā ir līdz šim lielākā atlaistā līdaka atbilstoši konkursa noteikumiem. Jāsaka, ka tā ir pagaidām arī mana vispār lielākā noķertā līdaka – 102cm gara!
Lielāko daļu zaļsvārču laižu atpakaļ arī ārpus konkursa visur, kur copēju. Samērā reti paturu lomā līdakas, un arī tikai tik, cik vienā reizē varam ģimenē apēst. Cenšos ievērot principu – ja nepieciešams galdam, tad paturamā loma lielums ir robežās no 2 līdz 3kg. Mazākām vēl jāaug, bet lielākas jau ir mammas nosaukuma cienīgas pretinieces. Man ir pārliecība, ka makšķerēšana ir hobijs, nevis pārtikas iegūšanas veids. Man tā ir atpūta pie dabas, enerģijas un emociju uzlāde, atpūta no ikdienas ritma. Izvelkot zivi, kas ir spēcīga un izrāda tev cienīgu pretestību, tiek iegūtas neaprakstāmas emocijas. Patīk man spiningot tieši šo emociju dēļ.

Es vienmēr uzdodu jautājumu, kāpēc makšķernieki tik cītīgi brauc uz Ziemeļu valstīm makšķerēt? Viena no atbildēm bieži vien ir – tur ir lielāka iespēja izvilkt lielās līdakas ( 9 – 10 un vairāk kg). Kāpēc mūsu valstī tā nav bieži? Kāpēc mums būtu jābrauc uz Zviedriju lielajās? Praktizējot noķer un atlaid, makšķerniekiem saglabājas reāla iespēja šo skaistuli izvilkt vēlreiz. Nokaujot to iegūstam tikai kotlešu gaļu un iespēju padižoties pagalmā/ciemā. Protams, ir neliela daļa makšķernieku, kam zivs ir viena no iespējām pabarot ģimeni, nekomentēšu šo gadījumu. Taču, kā lai skatās uz indivīdiem, kas ir noekipējušies līdz zobiem, taču lomā patur pat piestieptu 50cm līdaku? Es ieteiktu visiem makšķerniekiem uzdot sev jautājumu, kas ir tas iemesls, kāpēc es makšķerēju? iegūstot atbildi uz šo jautājumu un saprotot to, ka tikai katram no mums ieguldot savu artavu attieksmē pret dabu un tās resursiem, cenšoties tos izmantot saprātīgi, mēs varam nākotnē cerēt uz biežākiem lielajiem lomiem.

Tā altaida 102cm garo līdaku.

Epilogs.

Arī pats savā copes ikdienā jau pāris gadus esmu pieņēmis līdzīgu filozofiju. Likumā atļauto normu uz mājām esmu paņēmis tikai vienu reizi pa visiem gadiem – īpaši omes dzimšanas dienas svinību galdam. Plēsoņas aktīvi spiningoju vien četrus gadus, iepriekš vienkārši nemācēju noķert vairāk par vienu mēra līdaku – nebija nekādas morālās dilemmas. Tagad, kad pie ūdens esmu nesalīdzināmi biežāk, esmu tuvāk iepazinis gan pašu līdaku, gan vairākus ezerus un arī meistarībā mazliet pielicis, paņemu tik, cik vienā ēdienreizē ģimenē varam apēst. Visas savas rekordlīdakas kopš pagājušā gada esmu apņēmies laist vaļā un to arī daru. Forša sajūta. Lai tiek gan dabai, gan citiem. Lai visiem skaisti lomi un mierīgs prāts!

Gunārs Klēģers / CopesLietas ©2016