Artura mūža vaļasprieks - makšķerēšana

Kāds laika vērotājs stāstīja - ja reiz pirmais sniegs turējās 11 dienu, tikpat daudz ziemu šajā sezonā gaidāmas. Dažas jau esam piedzīvojuši. Ziemu un pirmo ledu uz ezeriem un dīķiem ar nepacietību gaidījuši zemledus makšķernieki, lai atklātu copes sezonu. Limbažu pagasta iedzīvotājs Arturs Lūkins zemledus makšķerēšanas priekus paguvis sākt pat divreiz - 14. novembrī un 11. decembrī. Starp šīm abām reizēm ledus, kas klāja ūdenstilpes, paguva izkust pilnībā. - Pirmajā reizē tiku pie vairākām skaistām līdakām, otrajā dabūju savu līdz šim lielāko - 9,2 kg smagu līdaku, - priecājas copmanis.

©ArtursLūkins

Arturs ir aizrautīgs makšķernieks kopš aptuveni piecu gadu vecuma, šo vaļasprieku viņam ierādīja tētis Igors. - Labi atceros savu pirmo copi, kad ar tēvu sēdējām laivā Cimeļu ezerā. Viņš man bija sagatavojis vieglu, vienkāršu bambusa makšķeri. Man ļoti labi ķērās mazās raudiņas un asarīši. Biju sajūsmā! Tārpu gan tajā laikā nepratu uzlikt uz āķa, arī zivis no tā atsvabināt nevedās, to darīja tēvs. Tagad varu tikai iedomāties, cik grūti viņam ar mani gāja. Vēlāk viņš ierādīja, kā pareizi piesiet āķi un nobalansēt pludiņu, bet pārējos „knifiņus” ar laiku apguvu pats, - atklāj makšķernieks. Bērnu dienās Arturs bija iecienījis mājai tuvākos - Limbažu Dūņezeru un Cimeļu ezeru, tāpat Svētupi. - Tas bija laiks, kad vasarās tur atrados gandrīz katru otro dienu. Ziemas makšķerēšana tolaik pārāk nesaistīja. Nu ir citādi, tādēļ pie ūdeņiem dodos iespējami biežāk un jebkurā gadalaikā. Vismaz reizi nedēļā! Pusaudža gados kopā ar tēvu viņš pirmo reizi brauca uz Peipusu. Vēlāk šādi braucieni bijuši regulāri. Vienreiz pat bija tik auksts (aptuveni -25 grādi un liels vējš), ka, Peipusa krastā būdiņā nakšņojot, Artura mati bija piesaluši pie sienas. Un tas nekas, ka visu nakti kurināta plītiņa! Būts makšķerēt arī Zviedrijā un Norvēģijā. - Tās ir valstis, kas mani ļoti uzrunā. Tur ir pasakaina daba, kalni, ūdeņi un ainavas. Vienkārši fantastiski! Un tāda zivju bagātība!

©ArtursLūkins

Arturs novērtē, ka ziemā pa ezeru ir ērtāk pārvietoties un nokļūt vēlamā vietā, protams, ar nosacījumu, ja uz ūdenstilpes izveidojies ledus. - Aukstums nav šķērslis, galvenais ir piemēroti apģērbties. Sezonu atklājot, ledus uz vietējām ūdenstilpēm bija pietiekami stabils, lai makšķernieks pa to varētu pārvietoties. Ar makšķernieku gan es domāju cilvēku, kurš izprot ledus īpatnības, kam līdzi ir verga vai urbis, lai varētu pārliecināties par ledus drošību, un kurš ir gana piesardzīgs. Viņš vērtē, ka mazākos ezeros ledus biezums ir aptuveni 10 - 12 cm, lielajos - plānāks, apmēram 7 - 9 cm. Arturs piekodina pagaidām uz ledus nelaist bērnus un nemēģināt pa to bradāt tādiem, kuri nepārzina uz ūdeņiem notiekošos dabas procesus. - Jāņem vērā, ka ledus biezums lielajos ezeros nav vienmērīgs. Gar krastiem tas parasti ir biezāks, bet ezera vidus aizsalst pēdējais, tādēļ tur atrasties ir bīstamāk. Tāpat jāuzmanās no upju ietekām un vietām, kur ūdenī veidojas straumes. Iestājoties spēcīgam atkusnim, šībrīža biezuma ledus kļūst ļoti nedrošs, - viņš skaidro. Ziemā copmaņa lielākais izaicinājums ir iegūt lomā kādu asari. Viņš novērojis, ka tā ir reti viltīga zivs. - Dūņezerā bieži var redzēt, ka ap āķi saradušies vairāki laba izmēra asari. Visi skatās uz āķi, bet neviens to neņem. Te pēkšņi piepeld mikroskopisks asarītis un pieķeras. Tā teikt, jo lielāks asaris, jo viltīgāks. Lielais parasti tā kārtīgi nopēta āķi un beigās vienkārši aizgriežas un aizpeld, gluži kā sakot „Ēd pats savu pakaļdarinājumu!”, - smej sarunbiedrs. Viņa makšķernieka pieredze liecina, ka pārējās zivis ar īpašu gudrību neizceļas. Vasarā viņš vairāk orientējas uz brekšiem, karpām, līņiem un karūsām. Lielākoties viņš noķertās zivis laiž atpakaļ, bet vasarā mēdz tās paturēt un kūpināt. Šādi pagatavotas, visgaršīgākās ir karūsas, ālanti un brekši.

Arturs ir aizrautīgs fotogrāfs. Viņš vadīja fotointeresentu pulciņu Limbažu Galvenajā bibliotēkā. Skaistu ainu iemūžināšanas prasmes pats izmanto arī, dodoties uz copi. Viņš labprāt pie ūdeņiem brauc vienatnē, jo tad iespējams pilnībā atslēgties no ikdienas un iegrimt dabas skavās, nedomājot ne par ko citu. - Tā ir meditācija, vienkārši esi tajā vidē un baudi visu, kas apkārt. Visskaistākos rītus, saullēktus ar miglas vāliem piedzīvoju tieši pie ūdeņiem agrās rīta stundās, kad normāli cilvēki guļ. Viņi pat nenojauš, ko tādējādi zaudē vai drīzāk neiegūst. Tāpēc bieži ņemu līdzi fotoaparātu, lai visu to skaistumu kaut kā iemūžinātu. Bildes, kurās esmu redzams, parasti uzņemu pats, iestatot kamerā taimeri, - stāsta sarunbiedrs. Viņš fotografē arī tēvu vai draugus, ar ko kopā mērojuši ceļu uz kādu ūdenstilpi. Tā arī viņiem ir laba izdevība tikt pie skaistas bildes.

Domājot par iecerēm makšķernieka karjerā, A. Lūkins atklāj - viņš vēlētos noķert Daugavas samu un tikt uz arktisko pāliju copi. Tās dzīvo kalnu ezeros Norvēģijā, Zviedrijas ziemeļos un Somijā aiz polārā loka. - Arktiskās pālijas mīt kristāldzidros, ledaini aukstos ūdeņos. Ļoti skaistas lašveidīgās zivis ar skaistu krāsojumu un koši sarkanu vēderu. Jāteic gan, ka pie šiem ezeriem nav viegli nokļūt, jo vienkārši nav ceļu. Gribētājiem tiek organizēti īpaši braucieni un pārlidojumi starp kalniem ar helikopteru. Lūk, tādu copi es vēlētos, kad nedēļu esmu tikai es un neskarta daba, - savos sapņos dalās makšķernieks.

Līga LIEPIŅA / Auseklis