Kas notiek ar līdaku, ja to Ķer un Atlaiž?

Ar līdaku ķeršanu un atlaišanu (C&R) brīvprātīgi vai piespiedu kārtā nodarbojamies mēs visi – to paredz likums. Visas līdakas zem 50cm, ir jālaiž atpakaļ ūdenī, bet mēra līdaku, ja vien to skaits nepārsniedz piecas, atlaišana ir brīvprātīga. Lai apkarotu dažus aplamus mītus un iesakņojušos pieņēmumus, parakos dažādu Ziemeļamerikas un Eiropas valstu pētījumos par to, kas notiek ar līdaku, ja to noķer un atlaiž. Kuri faktori veicina tās izdzīvošanu, kuri tieši otrādi – nogalina.

Viens no šīs sezonas spilgtākajiem mirkļiem – atpūtas pasākuma ietvaros bez gatavošanās uz kārtīgu copi ar brāli ieskrējām “uz fikso” ezerā, kas rezultējās ar divu skaistu līdaku noķeršanu ar 10 minūšu intervālu – man 6,3kg, brālim 4kg (bilde zemāk). Abas pēc fotosesijas atlaidām.

Līdaku populāciju konkrētā ūdenstilpē ietekmē milzum daudz faktoru. To skaitu un izmēru konkrētā vietā var ietekmēt gan zvejnieku spiediens, gan makšķernieku spiediens, gan zemes apstrādātāji, kas mēslo laukus pie upes vai ezera, gan mākslīgu šķēršļu veidotāji, gan slimības, barības bāze un daudz kas cits. Ja vēlamies pie mums makšķerēšanu un trofejlīdaku medības attīstīt kā hobiju nevis pliku pārtikas ieguves rūpalu, tad izpratne par zivju resursu saglabāšanu ilgtermiņā, manuprāt, kaut nelielā mērā ir jāieaudzina gan topošajiem, gan esošajiem makšķerniekiem. Pierasts, ka par galveno risinājumu zivju deficītam tiek uzskatīta jaunu zivju mazuļu regulāra ielaišana, bet tas ir aplams priekšstats, jo ietekmējošie faktori ir ļoti daudz un bieži vien parastajam makšķerniekam pat nemanāmi.

Pie liela copmaņu spiediena viens no visā pasaulē piekoptajiem elementiem līdzās izmēra un skaita ierobežojumiem ir zivju ķeršana un atlaišana. Diemžēl nav viena apjomīga pētījuma, kurš atbildētu uz visiem jautājumiem par C&R ietekmi uz zivīm, jo tie notikuši atšķirīgos apstākļos. Tādēļ secinājumi nav precīzi attiecināmi uz visām līdakām visās ūdenstilpēs. Līdz ar to pie katra secinājuma un apgalvojuma klāt būtu jāliek garš skaidrojums par apstākļiem, kādos tā noķerta un atlaista. Jāpiebilst, ka šobrīd arī nav pētījumu, vai un kādu negatīvu ietekmi uz līdaku atstāj C&R piekopšana ilgtermiņā. Manis apskatītie pētījumi sniedzas dažu mēnešu garumā un tur attīstības traucējumi novēroti reti un bijuši nenozīmīgi. Taču skaidrs ir viens – ķeselē ielikta līdaka mirst, bet saudzīgi atlaista līdaka dzīvo un turpina augt un radīt pēcnācējus. Manis apskatītajos pētījumos visas atlaistās līdakas virs ūdens turētas iespējami īsu laiku, atbrīvotas saudzīgi, nepieciešamības gadījumā nokniebjot āķi.

Galvenās atziņas, kas attiecas uz tās spēju izdzīvot vai mirt, izkristalizējas visai skaidri. Lūk, svarīgākās no tām.

• Līdaka nav bezjūtīga, noķeršana ar spiningu to viennozīmīgi ietekmē gan fizioloģiski, gan psiholoģiski. Ir novērotas izmaiņas gan tās īstermiņa, gan ilgtermiņa (nedēļas) uzvedībā, gan arī tās ķermeņa fizioloģiskajos procesos.
• Lai arī noķeršana ietekmē līdakas uzvedību, tomēr tās izturēšanās un paradumi vienmēr salīdzinoši īsā laikā atgriežas iepriekšējā līmenī.
• Pēc noķeršanas un atlaišanas līdakām vienmēr ir miera periods, līdz tās atgūstas. Miera perioda garumu galvenokārt ietekmē tas, cik piekususi tā ir pēc cīņas, kādas traumas guvusi un cik ilgi bijusi ārpus ūdens.
• Viens no galvenajiem faktoriem, kas pagarina līdakas uzturēšanos ārpus ūdens, ir makšķernieku bailes no savainojumiem, ņemot vērā līdakas asos zobus. Tādēļ ļoti svarīgi ir gan prasmīgi izņemt āķus, gan arī lietot atbilstošu ekipējumu – tai skaitā arī cimdus. Tādēļ pētījumos tiek minēts, ka ir būtiski izglītot makšķerniekus par atlaižamo zivju uztveršanas, atāķēšanas un atlaišanas tehnikām.
• Noķeršanas procesā līdaka izjūt ko līdzīgu stresam. Lai fiziski pilnībā atgūtos, līdakai, līdzīgi kā citu zivju sugām, var būt nepieciešams vidēji līdz 6-12 stundām. Nereti tas notiek arī ātrāk un līdaka uzvedas kā pirms noķeršanas. Lai nostabilizētu iepriekšējā līmenī visus ķermeņa fizioloģiskos un ķīmiskos procesus, var būt vajadzīgas vairākas dienas. Tomēr kāda pētījuma ietvaros ilgākais nedēļas laikā visas līdakas bija pilnībā atguvušās.
• Uzreiz pēc atlaišanas līdakas pirmajā stundā neveic vairāk par 50m tāliem peldējumiem.

Asiņošana ne vienmēr nozīmē to, ka līdaka neizdzīvos. Ja neesat trāpījis dziļi žaunās vai dzīvībai svarīgajos asinsvados, asiņošana visai ātri pāries un līdaka dzīvos tālāk.

• Jo ilgāk līdaka bijusi ārpus ūdens, jo vairāk laika tai nepieciešams atpūtai un pirmās kustības veikšanai ūdenī. Līdaka, kas kādā pētījumā ārpus ūdens tika noturēta 300 sekundes, pirmo kustību ūdenī veica tikai pēc aptuveni 15 minūtēm. Bet līdaka, kura tika palaista vaļā uzreiz, pirmo kustību veica pēc mazāk nekā 2 minūtēm. Visām līdakām šajā pētījumā cīņas laiks ar makšķernieku bija vienāds – 60 sekundes. Pēc ilgāka atkopšanās laika visu līdaku paradumi izlīdzinājās.
• Līdaka savu ķermeni fiziskam stresam pakļauj regulāri, turklāt ļoti ātri atjaunojas, jo tās dabiskie medību paradumi paredz regulārus sprintus pakaļ upurim. Pēc tam ir atelpas periods. Līdz ar to arī pēc cīņas ar makšķernieku tai vienmēr ir nepieciešama atelpa.
• Galvenie faktori, kas ietekmē līdaku – āķu ieduršanās, cīnīšanās, kā arī laiks, ko tā pavada ārpus ūdens, līdz makšķernieks to atlaiž. Jo īsāku laiku līdaka pavada cīņā un ārpus ūdens, jo ātrāk un labāk atgūstas.
• Līdaku pēc cīņas ar makšķernieku un brīvlaišanas apdraud ne tikai traumas, bet arī citu, lielāku līdaku apetīte. Līdakas, kā zināms, ir kanibāli. Tādēļ pēc atlaišanas tās bieži vien patveras tuvākajā slēpnī līdz spēku atgūšanai.
• Līdaka spēj izdzīvot arī ar nokniebtu āķi tās mutē. Tādēļ, ja vēlaties palielināt līdakas izredzes izdzīvot, labāk nokniebiet āķi, nekā raujiet to ārā ar spēku.
• Kādā pētījumā aprēķināts, ka industriāli attīstītajās valstīs ar atpūtas jeb brīvā laika makšķerēšanu nodarbojas aptuveni 10,6% iedzīvotāju. No visām noķertajām zivīm aptuveni 60% tiek atlaistas. Tas gan attiecas uz visām zivju sugām, ne tikai līdaku. Arī attiecībā uz līdakas populāciju atpūtas makšķerniekiem ir milzīga ietekme. Pārāk liels makšķernieku spiediens negatīvi ietekmē gan līdakas izmēru, gan vidējo vecumu ūdenstilpē.
• Ja līdaka asiņo, tas nenozīmē, ka tā pēc atlaišanas nomirs. Lielākoties asiņošana, ja vien nav skartas žaunas vai svarīgie asinsvadi, visai ātri apstājas, un zivs izdzīvo.
• Dažādos pētījumos līdaku mirstība pēc to noāķēšanas svārstās no 0 līdz pat 33%. 33% mirstība tika novērota pētījumā ar īpašiem līdaku āķiem un dabīgo ēsmu.
• Liela nozīme ir tam, kādus āķus un cik dziļi līdaka ierij. To ietekmē gan āķu izmērs un veids, gan paša mānekļa izmērs, dzīvā vai mākslīgā ēsma, aktīvā vai pasīvā makšķerēšana, makšķernieka meistarība un pieredze.
• Dabīgās ēsmas, mīkstos mānekļus un šūpiņus, salīdzinājumā ar vobleriem un rotiņiem līdakas ierij visdziļāk. Kā arī – jo mazāki mānekļi, jo dziļāk tos ierij. Turklāt mazus āķus nereti ir grūtāk dabūt ārā nekā lielus, sagādājot līdakai papildus traumas.
• Lielas līdakas mēdz niknāk cīnīties pretī, tādēļ pastāv lielāka dzīvībai bīstamu savainojumu varbūtība.
• Aukstākā ūdenī stresa izraisītie negatīvie efekti līdakai ir mazāki nekā siltā ūdenī.
• Pētījumā, kura ietvaros Baltijas jūrā 2009. gadā ar spiningu noķertas un atlaistas 862 līdakas, 87% netika konstatēta asiņošana. No tām, kurām pēc āķu izņemšanas bija asinis, nomira piecas. Visas pārējās tika atlaistas. Pētījumā tika izmantoti tikai lieli mānekļi ap 18cm ar 2. izmēra āķiem. Noķerto līdaku izmērs – 39cm-113cm.

Zviedrijas ziemeļu copes ietvaros visai neskartā apvidū vidējie līdaku izmēri bija 3-6kg. Tur var aptuveni saprast, kādi ir ezeri un zivis, ja cilvēks neiejaucas dabas procesos.

Galvenie ieteikumi spiningotājiem, ja vēlaties, lai jūsu noķertā zivs dzīvo un aug lielāka:

• Jo lielāks māneklis un āķi, jo mazāka skāde un lielākas iespējas zivij izdzīvot.
• Ja iespējams, “nekausējiet” to ilgi pie noķeršanas, tas līdakai atņem daudz spēkus. Lai no pārlieku lielas kausēšanas izbēgtu, jālieto līdakai piemēroti kāti, auklas, pavadas, mānekļi.
• Ja iespējams, neņemiet to ārā no ūdens, vai arī ņemiet saudzīgi un ātri atlaidiet atpakaļ.
• Neturiet līdakas vertikāli, tas var tai nodarīt neatgriezeniskus iekšējos orgānu bojājumus.
• Lietojiet līdaku žokļiem atbilstošus instrumentus ātrai āķu izņemšanai – atpletēju, āķu standziņas, knaibles, cimdus.
• Sveriet to tam paredzētajos maisos vai uztveramajā tīkliņā. Ja vēlaties atlaist, nekariniet līdaku aiz žaunām pie svariem.
• Lai pie noķeršanas mazinātu zivij traumas, ieteicams izmantot uztveramos tīkliņus, kuros sietā nav izmantoti mezgli. Piemēram, gumijas. Mezgli rada skrāpētas rētas, kuras var izraisīt dažādu infekciju iekļūšanu organismā.

Mānekļa ierīšana dziļi žaunās bieži vien izrādās liktenīgi līdakām. Turklāt mazus āķus no tām dabūt ārā ir krietni grūtām un traumējošāk.

Lai arī cilvēku paradumus ir vēl grūtāk izmainīt nekā Barona ielai remontu uztaisīt, tomēr ticu, ka palielinoties zināšanām un izpratnei par zivju un īpaši līdakas lomu, dabu un nozīmi, mēs arī savos ikdienas paradumos varam ieviest korekcijas. Mērķis – zivju skaita un izmēra saglabāšana un palielināšana pašu iecienītākajās ūdenstilpēs. Nu gribas taču tās lielās biežāk noķert, vai ne? Ne asakas!

P.S. Ja kādam radusies vēlme parakties pa pētījumiem, varu nosūtīt. Vēl var Googlē pameklēt pētnieka Roberta Arlinghausa (Robert Arlinghaus) pētījumus tieši par līdaku.

Gunārs Klēģers / CopesLietas