Asaru mānīzeri

Ja janvāra beigās ledus kļūst nedrošs, tad noteikti glābs februāris, jo sals kniebs vaigos ne pa jokam. Cik atceros, tad šai mēnesī atkušņi ir bijuši tikai dažās ziemās. Neatkarīgi no tā, kad uzsalst, zivis šai laikā ir īpaši kūtras, jo vēl nav atmodušās no ziemas miega. Tāpēc, lai viņās radītu vēlēšanos kaut ko apēst, nepieciešami dažnedažādi mānekļi. Par tiem tad arī pastāstīšu.

Balansieru penāļi

Seklos ezeros zivīm šai laikā sāk trūkt skābekļa, un rezultātā viņas ir mazkustīgas, ba­­rojas reti un īslaicīgi. Tāpēc, ja ledus ir labs, mak­šķerēšanai ieteicams izvēlēties upes, ku­­­­rās skābekļa ir pārpārēm un zivis ir aktī­­vā­kas.

Viens no labākajiem mānekļiem upē ir balansieris. To ņem visi plēsoņas – asari, līdakas un zandarti. Nelieli asari pārsvarā ķer apakšējo āķi – trīsžuburi, lielākie to kampj no priekšas. Protams, ar izņēmumiem. Jāatceras, ka pēc Makšķerēšanas noteikumiem, ja balansieris aprīkots ar diviem nekustīgiem āķiem, vidējais āķis ir jālikvidē. Pēc maniem vērojumiem, labāk nost ņemt pakaļējo, nokniebjot pie plastmasas astītes. Tā jūs viņu netraumēsiet, un mānekļa spēle mainīsies tikai nedaudz.

Asaru meklēšana upē jāsāk tieši ar balansieri, jo viņam ir visaktīvākā spēle un zivi tas piesaista no liela attāluma. Uzrauts un atlaists, balansieris veido astoņnieku vai vienkārši lielā amplitūdā šūpojas no vienas puses uz otru, līdz atgriežas sākuma stāvoklī. Līdzko tas apstājas, atkal jāuzrauj. Ja kampiens neseko, jāiepauzē. Ļoti pasīvas copes reizē pauze var ilgt pat 20 sekundes (tam gan vajag stiprus nervus), jo upē balansieris mierā faktiski nestāv ne brīdi un atkarībā no straumes ātrāk vai lēnāk griežas ap savu asi.

cl©raigars

Es balansieri parasti nolaižu uz grunts, mazliet piepaceļu un sāku spēli. Ja pēc vairākiem uzrāvieniem neseko cope, pa­ceļu mānekli 50–70 cm augstāk un turpinu spēlēt. Tā atkārtoju līdz pašam ledum. To pašu var darīt otrādi – sākt meklēt no augšas un iet līdz gruntij. Balansieri var kustināt tāpat kā mormišku – sīki tricināt gan uz vietas, gan piepaceļot. Bieži asaris neiztur un pakampj tieši pēc spēles nomaiņas.

Tomēr svarīga ir ne tikai animācija, bet arī mānekļa krāsojums. Katrā upē un pat dažādās vienas upes vietās asaris var ņemt citus toņus. Tas atkarīgs no ūdens stāvokļa, no gaismas iekļūšanas ūdenī un barības bāzes attiecīgajā upes posmā. Tātad, ja brauc uz nezināmu vietu, līdzi jāņem visi balansieri, kas ir mājās.

Āķi var būt gan vienžubura, gan trīsžuburu un ar epoksīdsveķu pili. Mani iecienītākie ir luminiscējoši vai ar Swarovski kristāliem aprīkoti trīsžuburi – bet tikai tad, ja cope ir kārtīga. Ja ne, tad balansiera lielums un krāsa jāpamaina.

Bļitkas cackas

Kad atrod baru un to sakacina, balansieri vē­­lams nomainīt pret vertikālo vizuli (tautā sauktu par bļitku). Pirmkārt, tā reti aizcemerē zivi, otrkārt – gandrīz nekad neaizķeras pret āliņģa apakšējo malu, treškārt – ir mazāk nogājienu. Bet, tikko asaris pārstāj ņemt, tā jāmaina atpakaļ un jāmeklē no jauna. Kustībā bļitka vizuļo, trīc un šūpojas, radot beigtas zivtiņas iespaidu. Ar to veiksmīgi var arī meklēt baru.

Cietās pavadiņas ar āķiem, kuras var likt ķēdītes vietā, un manas iemīļotākās asaru bļitkas

Vietās, kur straumes nav, viss notiek stipri ātrāk. Pauzes ir īsākas, vai to nav vispār – asarim nepatīk, ja māneklis izskatās pamiris, tad viņš pārstāj par to interesēties. To­­mēr lieliem eksemplāriem šajā laikā nepatīk straujas kustības, tāpēc spē­­li vajag dažādot. Piemēram, tricināt kā mormišku, kurš bieži ir izrādījies vienīgais veids, kā pievilināt asari.

Tas notiek šādi – bļitku nolaiž uz grunts un darbina tā, it kā galā bū­­tu mormiška. Liekas – kas tur sarežģīts, tomēr jāzina dažas nianses. Nederēs neskaitāmi mānīšanas veidi, bet tikai viens – bļitka uz augšu jāceļ ar vienādu intervālu tā, it kā skaitītu sekundes. Paceļamais attālums varētu būt ap 3–6 cm. Tad izstieptā roka gai­­sā uz mazu brītiņu sastingst un tādā pašā garā turpina ceļu lejup. Parasti pauzes laikā notiek kampiens, tāpēc ar dažām sekundēm var nepietikt – tad jāmēģina noturēt ilgāk, kas ir mežonīgi grūti, bet atmaksājas ar skaista asara izvilkšanu. Bļitka vajadzīga neliela un pēc iespējas tieva, taču ne gara. Āķim jābūt ielodētam, jo neaktīvu asari traucē jebkāda lieka kustība. Pie tam uz āķa noteikti kaut kas jāuzsprauž. Tas varētu būt sarkans kembriks vai dzijas pušķis, viens vai vairāki motiļi, mazs garneles gabaliņš vai slieka, jo uzbrūkot asaris ne tikai paļaujas uz redzi, bet arī jūt smaržu. Nekādā gadījumā nelieciet āķi ar spožu elementu!

Mušas, kuras der siešanai virs balansiera vai bļitkas

Vēl viens būtisks papildinājums bļitkai ir māk­slīgā muša. Uz auklas uzver divus stoperus un starp viņiem mušu (āķa cilpiņai jābūt palielai). Es parasti starp stoperiem atstāju brīvus 20–25 cm, kur mušai lēnām ar nelieliem palēcieniem dabīgi krist lejā. Daž­­reiz mušu ar stoperiem nostiprinu 20 cm virs bļitkas. Tad mānekli nolaižu uz grunts, vairākas reizes nedaudz uz­­rauju, lai veido duļķu mākoni, un tur atstāju. Pēc tam sāku lēni tricināt, un to asari parasti neiztur – seko kampiens.

Tas viss nepieciešams, ja nav copes. Tur­­pre­tī, kad plēsoņa ir ņēmienā, tad ar bļitku var darboties kā parasti. Tomēr februārī nepārtrauktu košanos nesagaidīt.

Pēdējos gados es katrā jaunā āliņģī vien­­mēr vispirms izmēģinu bļitku vai balansieri. Ja nav pat piesitiena, lietā lieku mormišku. Vispirms, līgani šūpojot, laižu to no augšas uz leju. Minūtes piecas paspēlēju un, ja cope neseko, mainu caurumu. Igaunijā, Peipusa ezerā, bļitkotāji mormišņikus nelaiž tuvumā, jo motilis asari it kā pievilinot vairāk. Es tam nepiekrītu, jo vairākkārt praksē esmu pārbaudījusi, ka no viena āliņģa, mainot bļitku uz mormišku un otrādi, skaistus asarus var vilkt visu dienu. Tajās reizēs bija tā: kā cope uz mormišku nolūza, tā laidu lejā bļitku, atkal savācu asaru bariņu un pārgāju uz mormišku. Kāpēc tā darīju? Bļitku asaris vienkārši sita, bet neņēma. Kāds jau uzsēdās, bet reti. Toties motilis strādāja lieliski.

Mormišku fantāzijas

Februāra otrajā pusē, kad zivju vēders sāk piebriest ar ikriem, tās dod priekšroku mazākai barībai. Tāpat asari kļūst aktīvāki, jo jāuzkrāj enerģija nārstam. Tie barojas biežāk, bet mazākām porci-jām. Tāpēc jāpiedāvā dažādu veidu mormiškas. No tām neatsakās ne lieli asari, ne mazītiņi ašukēni.

Gan bezēsmas, gan čortiki, gan parastās mormiškas

Esmu izmēģinājusi visādas mormiškas, tomēr priekšroku dodu sudraba, zelta un kapara bumbiņām, arī disko. Tāda paša krā­­sojuma daudzšķautnes ir neaizstājamas lielākā dziļumā, jo tricinātas tās rada lie­lāku vibrāciju un lauž atstaroto gaismu, kas no tālienes pievilina ziņkārīgos asarus. Vēl rezultatīvi ir daudzkrāsainie banāni un pilienveida mormiškas. Ir milzīgs daudzums dažnedažādu variāciju, kuras arī vajag pamēģināt, jo nekad jau nevar zināt, ko jūsu lolotā zivtiņa vēlas. Asariem lietoju tikai volframa veidojumus, jo tie ir smagāki par svina, tāpēc ātrāk nogrimst, kas ir būtiski, lai baru noturētu zem āliņģa.

Raksta autore Ināra Koha Ķīšezerā

Nedaudz par mormiškas spēli februāra asarim.

Pirmais variants: sāk ar 20 nelieliem sitieniem pa grunti un atstāj guļam uz 10 sekundēm. Tad, sīki driblējot, lēnām paceļ par 8–10 cm un pēc divu trīs sekunžu pauzes nomet uz grunts. Šajā variantā kampiens notiek, tiklīdz apstādina augšā.

Otrs variants: mormiška uz grunts guļ sekundes 20, tad, nepārtraukti kustinot, strauji ar sardziņu liek mormiškai spēlēt, bet ne augstāk kā 3 cm no grunts. Ja cope neseko pēc pāris minūtēm, atkārto vēlreiz.

Trešais variants: sākums tāds pats kā iepriekšējā, tikai ātrā spēle pamazām apstājas, un mormiška paliek karājamies dažus centimetrus virs grunts – tieši tajā brīdī jāseko ņēmienam; ja nav, sāk no jauna.

Ceturtais variants: ar mormišku 20–30 reizes sit pa grunti, tad, sīki tricinot, pa­­ceļ augšā aptuveni par 50 cm. Taisa 5–10 se­­kunžu pauzi un pēc iespējas lēnāk un ne­­kustinot laiž lejā. Uz grunts atkal seko maza pauze, un atkārto no sākuma.

Piektais variants: nolaiž mormišku uz grunts un atstāj guļam 10–15 sekundes. Tad ļoti lēnām paceļ 10–15 cm augstāk un ik pēc 2 sekundēm iepauzē. Nomet mormišku uz grunts un atkal izpilda to pašu.

Sestais variants: nolaiž mānekli uz grunts un tur 30–50 sekundes. Tad, līgani kustinot sardziņu, ātri paceļ 30 cm uz augšu. Iepauzē un ļauj mormiškai nokrist uz grunts, atkārto.

Jāatceras, ka cope būs gandrīz nemanāma, tāpēc jāizvēlas jutīgs sardziņš. Vēl asara uzmanību var mēģināt piesaistīt tādā veidā, ka izurbj āliņģus un katrā padauza pa grunti, lai uzceļas duļķes. Tam derēs gan dziļummērs, gan atsitējs, gan smagāka bļitka.

Augu gadu var izmantot arī mormišku bez ēsmas. Tādā gadījumā uz āķiem uzmauc daudzkrāsainas krellītes, kembrikus vai gumiju. Mormiška imitē nimfu, ūdenstārpu, vēzīti vai kādu citu ūdens dzīvnieciņu. Pieredzējuši makšķernieki zina, ka jebkura veida mormiška jāiekus­tina tā, lai spēlētu vienalga kādā dziļumā. Tāpēc ir ļoti svarīgi sabalansēt auklas resnumu, mānekļa smagumu un sardziņu. Ja tā nebūs, tad driblējot kustēsies tikai sardziņš, savukārt mormiška stāvēs uz vietas. Bet gadās, ka tieši tajā brīdī uzbrūk asaris, tāpēc ātro tricināšanu ik pa brīdim vajag nomainīt ar vienkāršu vilkšanu (bez spēles).

Nedrīkst aizmirst arī vienmēr strādājošo pauzi. To veic makšķerītes augšējā stāvoklī, kas parasti ir acu augstumā. Bezēsmas makšķerēšanai vispiemērotākā mormiška ir velniņš, saukts arī par čortiku. Bet derēs arī auziņas, svina vai volframa lodītes, uralkas, mušiņas un citu veidu mormiškas. Šai spēlei eksistē neskaitāmi varianti. Daži makšķernieki bez pērlītēm un kembrikiem uz bezēsmas varianta āķiem uzsprauž arī motili. Un asaris ņem gan vienus, gan otrus. Vislabākie panākumi būs, ja spēsiet piemeklēt piemērotas konstrukcijas mānekli un spēli atbilstoši konkrētajiem makšķerēšanas apstākļiem. Viens ieteikums iesācējiem – nesāciet šo spēli mācīties februārī, labāk vai nu uz pirmā ledus, vai martā, kad asaris barojas pastiprināti.

Ratlinus un cikādes varētu ieskaitīt vienā grupā, jo to spēle ir līdzīga. Uzraujot tas neiedomājami vibrē un ūdenī rada vienreizīgu viļņošanos, pievilinot zivis no liela attāluma. Lielākie ratlini derēs līdakām un zandartiem. Vienkāršākā šo mānekļu animācija notiek ar strauju uzraušanu, cik atļauj vēziens, un momentāna auklas atlaišana. Sagaida, kad tas apstāsies, ietur nelielu pauzi un turpina tādā pašā garā tālāk.

Cikādes un ratlini ar savu agresīvo spēli vienmēr piesaista plēsoņu uzmanību

Otrais variants ir mazliet sarežģītāks: nolaiž mānekli uz grunts, ietin dažus centimetrus auklas un veic ātru vilcienu augšup izstieptas rokas garumā. Tad uzreiz nolaiž makšķeri sākuma stāvoklī, ļaujot māneklim brīvi krist, un bez pauzes atkal uzrauj, tikai šoreiz nedaudz zemāk kā pirmoreiz. Nākamajā rāvienā makšķerīte paliek acu augstumā, un var sākt kustību uz leju: neliels uzrāviens, mānekli nolaiž dažus centimetrus zemāk, patricina, uztaisa mazu pauzi un visu atkārto.

Tādā veidā iztausta visus ūdens slāņus. Tikko asaris piesakās, tā cītīgi apmakšķerē tieši šo slāni. Tajā brīdī taisa lielākas pauzes. Pavisam pasīviem eksemplāriem āķi var nomainīt pret ķēdīti tāpat kā balansieriem un papildus uzlikt kādu smaržojošu ēsmu.

Nedaudz par džiggalvām

Gudrie prāti iz­­do­mājuši, kā tai likt ne tikai spēlēt uz aug­šu un leju, bet arī planēt uz visām pusēm. Uz džiggalvas cilpas uzvelk izgrieztu stingras plastmasas aplīti. Uz āķa uzvelk gumijas tvisteri un var sākt dancināt. Pret šo agresīvo spēli reti kurš asaris paliks vienaldzīgs. Makšķerīti vajadzēs ar atvērtu spoli, lai gadījumā, ja pa­­ņem līdaka vai zandarts, varētu palaist auk­­lu. Tāda pati lieti noderēs dropšota sistēmai, ar kuru asarus meklē lielākā dziļumā.

Džiggalvas ar planējošām plāksnītēm – asaru bieds

Ziemas sistēma neko daudz neatšķiras no vasaras, tikai auklu ņem monofilo vai fluor­karbona, jo pītā lielos mīnusos apsals. Ja copē straumē, ņem lielāku svinu; ja ezerā, tad pietiks ar nelielu. Tātad apakšā piesien svinu, centimetrus 30–40 augstāk ar Palomara mezglu – āķi, kas atbilst mānekļa lielumam, un vēl 20 cm augstāk – mazu griezuli, ko piestiprina pie pamatauklas. Tādas sistēmas var uztaisīt vairākas ar dažādu lielumu āķiem, lai nepieciešamības gadījumā varētu ātri nomainīt.

Nolaiž svinu uz grunts, kur tas paliek ne­­kus­tīgi guļam. Visa spēle notiek ar mānekli. To vispirms paceļ, nedaudz pašūpo un at­­laiž vaļīgu. Pēc 2–3 sekundēm atkal paceļ, bet šoreiz strauji patricina un atkal atlaiž. Var vienkārši paturēt nostieptu. Jā­­ekspe­rimentē, un tad rezultāts būs.

Lai to visu apgūtu, ar vienu dienu būs par maz. Bet tie, kam cope ir sirdslieta, vienmēr atradīs laiku, lai aizbrauktu
uz iemīļoto upi vai ezeru un pamācītos ko jaunu. •

Teksts un foto: Ināra Koha / ©CopesLietas 2013