Savs prieciņš arī no vietas ceturtajā desmitā

Iepriekšējā postā rakstīju, ka esmu sev nosolījies šoziem piedalīties makšķerēšanas sacensībās. Solījumu esmu turējis – 28. janvārī biju uz Baļotes ezera ledus kopā ar vēl 59 copmaņiem, lai cīnītos par Krustpils novada un sponsoru balvām.

Par balvām patiesībā nemaz nesapņoju, jo man tās bija otrās sacensības mūžā (pirmās – pirms pieciem gadiem). Vispār jau forša sajūta – ej uz pulcēšanos vietu un katrs otrais makšķernieks pazīstams (vairāk gan no darbošanos ar fotoaparātu un bloknotu dažādās copes sacensībās). Sasveicinos ar Andrianu no Kokneses, veco zēnu Vairi Viļeviču no Sāvienas, Jēkabpils veterānu komandas copmaņiem, Rihardu no copes bodes. Tiesneši arī pazīstami…

Pirms mačiem. Urbji izskatās kā šautenes latvju strēlniekiem.

Ja šīs būtu Holivudas filmas scenārijs, tālāk sekotu apraksts, kā es, pilnīgs iesācējs, sīvā cīņā ar rūdītiem zivju matadoriem pēdējās sekundēs izvelku pāris kilogramu smagu bonusa plaudi un, par dažiem gramiem apsteidzot 2. vietas ieguvēju, izcīnu pelnītu uzvaru. Realitātē viss bija mazliet savādāk.

Kā agrāk teica – sacensības notika augstā organizatoriskā līmenī. Par to paldies galvenajam tiesnesim Ilmāram Lukstam, kas nevienā bildē gan nav iekļuvis.

Baļotes ezerā nebiju copējus pāris gadus, bet no agrākiem laikiem zināju, ka nelielas raudiņas, plicēni un sīki ķīši tur ķeras vienmēr un tādēļ palikšana uz nulles nedraud. Pirms sacensību sākuma tika izlozēti sektori, un man trāpījās A sektors no pludmales pa kreisi. Tā bija veiksme, jo apmēram tajā vietā agrāk biju makšķerējis, kamēr otrs ezera gals (B sektors)… piķis viņu zin… Klusībā nospraudu sev maksimālo mērķi – iekļūt trīsdesmitniekā, minimālais – nepalikt pēdējam.

Laiciņš bija lielisks – temperatūra mazliet virs nulles, nebija ne vēja, ne nokrišņu. Neskatoties uz atkusni, ūdens uz ledus arī nebija.

Aizgāju līdz pašai sektora tālākai robežai, izurbu četrus āliņģus, trijos ielaidu pa barotavai un aiziet… Pirmā raudiņa pieteicās gandrīz momentā. Fū – no nulles esmu nost. Nākošās jau bija jāgaida ilgāk. Centimetrus trīsdesmit no dibena kaut kādi piesitieni bija, bet piecirst neizdevās. Iespējams, ka manas mormiškas tomēr sīkaļām bija par lielām. Trīs raudeles tomēr pēc kāda laika spīrājās uz ledus. Pēc neliela klusuma brīža pārvācos uz krastam tuvāko āliņģi. Raudiņa, caurspīdīgs ķīsis. Nav nekas īpašs, bet kule patīkami čaukst. Un tad, bams, kaut kas uzsēdās pamatīgi. Piecirtu, un mana mīļākā mormiška – sudraba krāsas diskobumba ar sarkanu stikliņu – aizpeldēja Baļotes nezvēram līdzi dzelmē. Laikam tomēr nebiju kārtīgi uzsējis mormeni, jo aukla neizskatījās nokosta vai pārtrūkusi. Ai, līkās rociņas un tumšās actiņas!!!! Manas iekšējās emocijas, izsacītas vārdos, diez vai būtu pieklājīgi šeit citēt.

Tā nu, skraidot no viena cauruma pie otra, lēnām kaut ko lasīju. Arī man blakus esošie copmaņi katrs pa reizei sulīgi piesauca palaidnīgas sievietes… Kad līdz finišam bija palikusi apmēram stunda, atnāca tiesneši, kas apstaigāja visus copmaņus un fiksēja starprezultātus. Nosvēra arī manu zivju kuli – 1,1 kg. Hm, man iepriekš likās, ka ir mazliet vairāk… Labākajiem esot ap 3 kg. Jopcik, jāsarauj… Iepriekš biju izštukojis, ka pēdējo stundu veltīšu nevis copei, bet pafotografēšu makšķerniekus reportāžai avīzei un portālam, tomēr azarts ņēma virsroku – jāķer tālāk un rezultāts jāuzlabo, varbūt kaut kas lielāks pieķersies. Varbūt tomēr izdosies izpildīt maksimālo nosprausto mērķi.

Un tiešām bija vērts – pēdējā stundā pienāca pieklājīga izmēra breksēni (pieklājīgi manā izpratnē ir kārtīgas plaukstas lielumā), tā ka mana zivju kule kļuva gandrīz uz pusi smagāka. Pēdējās minūtē cerēju uz bonusa megaplaudi, bet šajā reizē tas laikam pārdomāja un pie mana tārpa nemaz nepienāca. Viss – finiša svilpe un bļāviens megafonā: “Sacensības beigušās”. Metu maisiņu uz urbja roktura un slāju uz svēršanos. Jo tuvāk tiesnešu namiņam, jo dūša šļūk arvien zemāk. Citam zivju apmēram tikpat, cik man, bet daži stiepj tādus maisus, ka man acis uz kātiņiem. Nosvēra arī manu pieticīgo lomu – 1,950 kg. Pa četrām stundām iesācējam tīri ciešami. Galu galā 36. rezultāts. Būtu kādu breksēnu uz gramiem 200 vēl izvilcis, būtu ticis arī kārotajā trīsdesmitniekā. Bet visumā, nav slikti. Lielākais prieks, ka apķēru vienu otru, ko uzskatu par labāku makšķernieku nekā es. Zivis mājās nolēmu nevest, jo bija iespēja tās ziedot Jēkabpils dzīvnieku patversmes ķaķiem. Iebēru kopējā vannītē. Tur labi varēja redzēt, kas citiem ķēries. Pārsvarā jau tās pašas nelielās raudiņas, bet bija arī pa kādam pusauga breksēnam un pannas asarim. Veči runāja, ka kāds, kas sacensībās nav piedalījies, tai rītā ezerā noķēris arī karpu.

Mači Baļotē notika otro reizi. Pirmie bija pirms diviem gadiem, bet pagājušogad tie tika atcelti nedrošā ledus dēļ.

Un tad jau bija arī zupas ēšana, apbalvošana un runas, kā kuram gājis. Gaidot, kad man atbrauks pakaļ, jutu, ka kaut kā dīvaini kņud lūpā. Pataustu vienreiz – nekā nav, otrreiz – nav. Tad sapratu, ka mazs āķītis ieķēries – gribas uz nākošajiem mačiem. Jē, 4. februārī uz Klaucāna ezeru!

Un tagad, cienījamo lasītāj, ja esi nonācis līdz šai vietai, kur beidzas mans emocionālais penterējums, sekos oficiālais materiāls.

Godalgoto vietu ieguvēji pieaugušo un jauniešu konkurencē.

Uzvaru pēc 4 stundu centīgas zivju vilkšanas izcīnīja ļaudonietis Valdis Barūklis ar 6,500 kg. Otrās vietas ieguvējs Jānis Viļevičs atpalika vairāk nekā par kilogramu – 5,400 kg. Trešais ar 5,250 kg palika Mārtiņš Jaudzems. Balva tika arī diviem 4. vietas ieguvējiem, kam abiem loma svars bija identisks (4,850 kg), Aigaram Kipenam un Viktoram Ūdrim.

Dāmas startēja kopējā pieaugušo konkurencē, bet pie balviņām tika arī viņas. Pirmo trīs rezultāti bija ļoti blīvi : Lienei Strušelei – 3,250 kg, Sarmītei Kūlītei – 3,200 kg, Ilzei Barūklei – 3,050 kg, mazliet vairāk atpalika mierinājuma balvas ieguvēja Silvija Strode.

Jauniešiem līdz 18 gadiem uzvarēja Alvis Dālderis, otrais – Jānis Zvirbulis, trešais – Oskars Spakovskis, ceturtais – Dmitrijs Stoļerovs.

Piebildīšu, ka pieaugušo un jauniešu konkurencē balvas trijniekam bija pieklājīgas – medaļas un dāvanu kartes 50, 30 un 20 eiro vērtībā.

Beigu beigās atcerējos, ka kaut kas arī avīzei būs jāuzraksta bez vienkāršas rezultātu atreferēšanas, tādēļ medīju rokā uzvarētāju Valdi Barūkli, lai uzzinātu, kāda stratēģija tad viņam atnesusi uzvaru.
— Sākumā makšķerēju ezera vidū, kur ir lielākie dziļumi. Kad nekas neķērās, pārvācos uz pludmalei pretējo ezera pusi pie niedrēm. Vietā, kur ir divu metru dziļums, izurbu divus kontrolāliņģus. Vienā uzreiz atsaucās ķīsis, otrā raudiņa. Tad jau bija skaidrs, ka zivis jāmeklē šeit. Izurbu vēl āliņģus, piebaroju, pacēlu zivis no dibena līdz vienam metram, un turpmākais jau bijis tehnikas un ātruma jautājums, — pastāstīja Valdis un smiedamies piemetināja. — Palīdzēja arī tas, ka pirms sacensībām līdz četriem rītā svinēju savu 50 gadu jubileju, kas patiesībā ir šodien. Pēc svinēšanas laikam roka drebēja zivīm tīkamā amplitūdā.

Noslēgumā visi dalībnieki piedalījās pārsteiguma balvas – piepūšamās gumijas līdakas (ne sievietes, līdakas!) – izlozē. Šo balvu laimīgajam copmanim pasniedza maču atbalstītājs SIA “Ripo Aisk” šefs Ainārs Asars (pirmais no labās).

Vairāk foto var apskatīties portālā www.bdaugava.lv un arī Krustpils novada mājas lapā!

Foto: J. Šteinbergs

oriģināls