Rita Bauģe: «Vislabākais — dzīvot saskaņā ar dabu»

«Kāds pravietiski teicis, ka latvietim nevajagot psihoterapeitu, jo viņam to aizstāj dārzs, savs kaktiņš zemes. Simtprocentīgi piekrītu, papildinot, ka ne mazāka loma ir arī būšanai dabā: mežā, pļavā, pie ūdeņiem.» Tā, tiekoties Valmierā, veikalā «Cope», saka tā saimniece, uzņēmēja, pasaules, Lietuvas un Latvijas čempione makšķerēšanā RITA BAUĢE.

©eLiesma.lv

Uz ledus notupētas 30 ziemas

Laikā, kad vai no visas Latvijas neskaitāmi ceļi ved varenā Peipusa un Pērnavas jūras līča virzienā, kad tepat mūspusē pietiekami biezā ledus kārta aicina pasēdēt uz Burtnieku ezera vai citām ziemas izklaidēm drošām ūdenstilpēm, ne viens vien zemledus makšķernieks pirms kārtējā copes ceļa iegriežas veikalā pie Ritas, jo labi zina, ka tur saņems ne tikai visu nepieciešamo laba loma ekipējumam, bet piedevām tiks arī pie profesionāļa konsultācijas un zelta vērta padoma. Ritai ir ko teikt, jo kā nekā — jau 30 gadi uz ledus notupēti. Kad pieredzējušajai makšķerniecei vaicājam par šā veselīgā dzīvesveida atkarību, Rita atceras:

«Aizraušanās sākās jau tīņa gados. Tituli, uzvaras, medaļas, kausi — nekad neesmu tos skaitījusi, tā visa tiešām ir daudz. Arī komplimenti, jo sieviešu šajā sportā ir maz. Piemēram, 2007. gadā Pasaules čempionātā, kur ieguvu zeltu sīvā konkurencē ar vīriešiem, tikai trijās komandās bija pa sievietei.

... Mums sacensībās sen vairs nedara izņēmumus — noteikumos un rezultātos abu dzimumu dalībnieki ir vienlīdzīgi. Trīsdesmit gadus esmu makšķerējusi galvenokārt sporta pēc, tādēļ tagad arvien vairāk to daru sava prieka, dvēseles dēļ. Ar sportu pietiek! Ienākusi jauna, talantīga paaudze, tādēļ arī viņiem jādod iespēja izjust uzvaras prieku.»

Čuijs, ņuhs un poņa

«Dzīve ieguvusi harmoniju, arvien vairāk vēlos būt saskaņā ar sevi un dabu. Esmu apguvusi māku izbaudīt katru dienu! Tajā liela nozīme ir arī sievietes un vīrieša, sievas un vīra saskaņai. Man šajā ziņā ir paveicies: Dievs iedevis labāko cilvēku — Aināru Bauģi — blakus. Abiem ar vīru ir kopīgas intereses. Tā ir ne tikai makšķerēšana, arī daba un dārzs. Ziemā abiem patīk aizbraukt un, baudot dabu, pamakšķerēt tikai tās zivis, kas tuvas dvēselei, nevis visu pēc kārtas. Peipusā tagad visi velk asarus, Pērnavā — arī. Pašlaik ir liela ažiotāža, un 90% Valmieras makšķernieku dodas uz Peipusu un Pērnavu. Zinot to zivju krājumus, izvēle ir pareiza, taču, redzot lielos pūļus un lomus, pieļauju, ka gan jau igauņi izdomās, kā latviešiem piegriezt skābekli.

Daudzi makšķernieki, ierodoties veikalā, pilnībā paļaujas uz manu pieredzi, jo zina, ka visu copei vajadzīgo parādīšu, ieteikšu, pat komfortabli visu profesionāli sagatavošu, lai droši var braukt tālajā ceļā un izbaudīt ziemas priekus uz ezera. Neslēpšu, ne jau visi klausa! Ir arī tādi, kas gadus sešdesmit makšķerē, tādēļ ietiepīgi paliek pie sava, ne domas, ne ieradumus nav gatavi mainīt. Lai tā būtu! Ledus tomēr parāda, kam taisnība. Piemēram, pēdējās brīvdienas abi ar vīru pavadījām Peipusā. Mums katru dienu bija pa 20 kg zivju, turpat blakus esot, vīri krastā nāca ar 2 — 3 kg. Te nu ir sacensību 30 gadu pieredze, kad bija jāmāk zivtiņu paņemt, jāsaprot, kurā slānī, ko un kā darīt, piebarot vai ne. Veču valodā to trāpīgi sauc: čuijs, ņuhs, poņa! Man tā ir! Agrāk uz ledus devos savos košajos apģērbos, mani ātri atpazina, nāca klāt, prasīja, ko un kā darīt, lai tiktu pie lielāka loma. Tagad — maskējos, uzvelku ko tādu, lai neizceltos. Baudu dienu un ziemas dabu!»

Katram gadalaikam — savs!

Kad Ritai vaicājam, sak, ar ko, viņasprāt, atšķiras vasaras zivs no ziemas zivs, atbilde skan: «Katram par to būs savs viedoklis. Manuprāt, vasarā tā ir karpa un breksis, ziemā — asari! Mums ar vīru vasarā tabu ir asari. To tad ir tik daudz, ka varētu skaldīt un skaldīt, bet — neaiztiekam! Atstājam ziemai, jo tad taču ir pavisam cita bauda — ar tievo aukliņu skaistu asari izmānīt no āliņģa. Īpašs ir zandarts — gan vasaras, gan arī ziemas velte. Ziemā, kad ir atkusnis, — īstais zandartu laiks. Pirms divām nedēļām tas priecēja tepat Burtniekā, un labais zandartu laiks vēl ir priekšā. Katram gadalaikam ir savs, tādēļ arī cilvēkam jābūt saskaņā ar dabu. Dievam tā diena, kas pavadīta pie ūdeņiem, neskaitās pie dzīves, jo tas ir ieguvums tikai sev, savai dvēselei. Tā nav pelēkā ikdiena, bet pavisam cita — daudzkrāsaina dzīve.

oriģināls