Pirmie mānekļi, pavadas, piederumi. CopesABC

Sākot savas spiningošanas gaitas, man pietika ar pāris mānekļiem no tēva kolekcijas, bet nu jau iekrāto krāsaino mantiņu kopsumma pārsniedz manā rīcībā esošo kātu un spoļu kopējās izmaksas. Kā nekļūdīties savā pirmajā mānekļu izvēles reizē, kā lieki nepārmaksāt, ar kuriem mānekļiem sākt strādāt, un kas vēl nepieciešams uz pirmo līdaku copi? Uz šiem jautājumiem centīšos īsi atbildēt, nepretendējot uz vienīgo patiesību – cik copmaņu, tik viedokļu. Ieteikumi visnoderīgākie būs tiem, kas neplāno sākt ar vairāku simtu eiro investīcijām inventārā un mānekļos. Tas jau būtu daudz smalkāks un garāks stāsts. Sākšu ar tautas klasi.

Teju katrs spiningotājs savos pirmsākumos ir izgājis cauri rotiņu un šūpiņu ērai. Ir tādi, kas uz neko citu neķer principā, jo abi bleķi ir gana rezultatīvi, ja ar tiem māk apieties un saprot, kur un kādos apstākļos lietot. Ir arī gumijzivju fani, kas savākuši prāvu kolekciju un uz citiem mānekļiem nemaz neskatās. Ir arī tādi, kas drosmīgi sāk ar dārgo galu un vobleru apgūšanu. Ieskatīšos iesācēja acīm katrā no šīm kategorijām.

Universālais kareivis – rotiņš

Mana rotiņu armāda – Mepps, Blue Fox, Abu Garcia, Šilova, Buma un lietuviešu meistara darinājumi. Dažādi svari un krāsas dažādiem apstākļiem. No šiem rezultatīvākais ir Šilova rotiņš ar sudrabotu ieliektu lapiņu.

Rotiņš (arī roteris, rotējošais vizulis) – māneklis ar serdeni, lapiņu un trīsžubura āķi, kas rotē ap savu asi. Parasti tie iedalās pēc izmēra un svara. Vairāki ražotāji mazākā izmēra rotiņus apzīmē ar cipariem – jo mazāks cipars, jo mazāks veidojums. Ne vienmēr līdakas pievilināšanai nepieciešams ņemt lielākos un smagākos – seklās vietās tie ķersies zālēs un ravēs grunti. Attiecīgi dziļākās vietās ar vieglajiem ķemmēt virsējos slāņus arī nav perspektīva nodarbošanās. Gadās, protams, arī visai lieli un viegli, kā arī mazāki, bet smagāki – viss atkarīgs no materiāla. Stāvošiem ūdeņiem parasti izmanto rotiņus ar apaļāku lapiņu, bet tekošiem – ar garenāku, kurai nepieciešama lielāka pretestība griešanās sākšanai.

Mēdz būt arī divlapu roteri. Pats gan neesmu novērojis, ka kādos specifiskos apstākļos tiem būtu īpašas priekšrocības, bet nu dažādībai arī tādu esmu sev sagādājis un šad tad izpeldinu.

Darbā ar rotiņu jāņem vērā, ka jālieto griezulis – mehānisms, kas neļauj sagriezties auklai. Pretējā gadījumā pavisam īsā laikā iedzīvosieties sapītā auklā un piņķerēšanas džungļos.

Daudzi makšķernieki no tiem ar laiku atsakās, jo copes kļūst vienveidīgas un prognozējamas. Taču zinu, ka nereti tomēr pat lielākie skeptiķi pie tiem atgriežas, jo kas cits atliek, ja laivas biedrs ar savu sudraboto lielveikalā pirkto prasto rotiņu griež pogas ārā tavam Japānā pasūtītajam voblerim.

Kā noteikt kvalitāti? Rotiņi ir vieni no lētākajiem un demokrātiskākajiem mānekļiem. Jo cenas un rezultātu attiecība tiem ir ļoti laba. Rotiņu uzbūves kvalitāti bieži vien nosaka pēc lapiņas rotēšanas – cik ātri vai lēni jāvelk vizulis, lai tā grieztos, kā arī cik ātri lapiņa pēc vilkšanas uzsākšanas sāk griezties. Vēl, ja pavērosiet tos darbībā, redzēsiet, ka katrai lapiņai ir sava amplitūda, tādējādi veidojas atšķirīga ēsmas zivtiņas imitācija. Ir modeļi, kas savu funkciju turpina veiksmīgi pildīt arī pēc nelielas zāļu pieķeršanās.

Radošas izpausmes pilnveidošanā. Rotiņus bieži vien arī pats makšķernieks var dažādi uzlabot un pielāgot saviem copes apstākļiem un paradumiem – nokrāsot lapiņu vai tās iekšpusi kādā krāsā, piespraust pie āķa gumijas vibroasti vai iesiet sarkanu vilnas diegu āķim astē, noņemt no serdenes nost svariņus vai pielikt tos klāt, izrotāt ar dažādu krāsu pērlītēm. Ja tas vairo copmaņa ticību māneklim, droši vajag eksperimentēt – uz paša pārveidota vai gatavota vizuļa noķerta zivs pašapziņu un pārliecību par savām prasmēm ar visu degunu ceļ vēl augstāk.

Kā pareizi ietīt? Tas, ka rotiņš ir izmantojams vienkārši, nenozīmē, ka ar to nevar eksperimentēt. Var! Ne vienmēr nepieciešama tikai vienmērīga ietīšana – pamēģiniet ar nelielām pauzēm, pamēģiniet ar pāris asākiem uzrāvieniem, pamēģiniet ietīt pavisam ātri un pavisam lēni.

Šūpiņš – joprojām izcils veterāns

Šūpiņi nebūt nav vienveidīgi – to forma mēdz būt ļoti dažāda,
arī krāsu gamma ir plaša. Dažkārt tie tiek gatavoti arī no plastikāta,
bet daži meistari vēl izmanto arī govs ragu (labajā pusē otrais no apakšas).

Tieši šūpiņš esot bijis pirmais vizulis, kas siets galā makšķerei, kuru šodien pazīstam kā spiningu. Tā pārsteidzoši noturīgā rezultativitāte apliecina, ka šad un tad pie saknēm ir jāatgriežas neatkarīgi no japāņu, amerikāņu un citu mānekļu flagmaņu diktētās modes. Tas periodiski atgriežas zenītā un atkal noriet, tomēr pavisam pazudis nav nekad. Pats esmu iecienījis mūsu vietējo meistaru darinājumus, esmu iedomājies, ka to autori atšķirībā no rūpnīcu robotiem katrā izstrādājumā ieliek daļu sevis, un to es ļoti cienu un novērtēju.

Uzskatu, ka ir grūti uztaisīt šūpiņu, uz kuru nevarētu noķert līdaku. Tomēr ne visi ir izcili. Būtiski ir saprast, kurš no jūsu kolekcijas kādos apstākļos ir efektīvākais. Vienas taisnības nav arī te. Piemēram, esmu lasījis pilnīgi pretējus cienījamu meistaru viedokļus, kādos apstākļos būtu jāizmanto spoži, bet kādos – apsūbējuši šūpiņi. Tāpēc – eksperimentējiet un atrodiet tos, kuriem ticat, un izbaudiet.

Gandrīz jebkuriem apstākļiem. Ir grūti iedomāties līdaku spiningošanas apstākļus, kuros to nevar izmantot. Šūpiņu saimē ir ļoti daudz un dažādu formu dažādiem ap­stākļiem – apaļi, gareni, karotes un S veida izliekumi, viegli, smagi, no vienas plāksnes un no divām, dažādās krāsās, no dažādiem metāliem. Vieglākais šūpiņš manā kastē ir 5 g, un to var lietot vietās, kur ir pat seklāks par metru. Smagākajam ir pie 30 g, tātad tam dziļuma robežu mūsu ezeros praktiski nav. Ir arī zāļainām vietām paredzēti varianti ar pretzāļu stiepli. Un tieši tik dažādos apstākļos arī pats esmu spējis savaldzināt līdakas.

Pie klasiskajām zāļu karotēm (lai arī tā nav no metāla) noteikti jāmin klasika – Rapala Minnow Spoon, ko iesaku kastē turēt ne tikai iesācējiem – tas zāļainās vietās mēdz izšaut kā rezervists arī tukšās dienās. Pateicoties rezultativitātei, tam ir visai daudz pakaļdarinājumu, no kuriem daži neatpaliek arī no oriģināla.

Radošas izpausmes pilnveidošanā. Visbiežāk šūpiņus pilnveido, piespraužot tiem pie trīsžubura sarkanu vilnas diegu vai ko tamlīdzīgu. Populāras ir arī vibroastes. Te gan jāskatās, cik būtiski tas ietekmē šūpiņa spēli – ir tādi, kuriem tas netraucē, bet ir tādi, kuru kustības kardināli mainās vai pat apstājas. Var eksperimentēt arī ar krāsām, gan izmantojot ūdensizturīgus flomāsterus, gan aizņemoties no sievas spilgtāko nagu laku.

Kā pareizi ietīt? Arī šūpiņu, līdzīgi kā rotiņu, ūdenī var vadīt ļoti dažādi un radoši. Svarīgi ir, lai tā šūpošanās sākas jau iespējami lēnas auklas ietīšanas laikā – līdzīgi kā rotiņam. Visvienkāršāk ir šūpiņu vienmērīgi ietīt.

Nākamais, ar ko varat eksperimentēt – taisīt pauzes: 3–4 spoles apgriezieni un 3–4 sekunžu pauze, vizulim kārdinoši vizuļojot lejup. Tieši šāda ietīšana ir devusi man labākos rezultātus.

Vēl šūpiņu var visai veiksmīgi vadīt pa grunti – 2–3 spoles apgriezieni un pauze, līdz tas apsēžas. Īsa pauze, un atkal jāatkārto cikls no sākuma.

Gumijzivis – vienkārši, lēti un efektīvi

Mana silikonu elite zāļainām vietām. Savas labākās zivtiņas kastē ir jātur vairākos eksemplāros, jo līdaku zobi tās nesaudzē.

Gumijzivju starpā izvēlēties skaistuma karalieni ir tikpat grūti kā starp vobleriem. Formas, krāsas, svari, spēle – ir iespējamas neiedomājami daudzas kombinācijas. Ja nu tomēr ar to ir par maz, varat skatīties arī ēdamgumiju virzienā. Pats pēdējos gados gumijas izmantoju tikai seklās un zāļainās vietās. Tas nav tāpēc, ka citos apstākļos tās nav efektīvas, bet gan tāpēc, ka citur eksperimentu vārdā priekšroku dodu šūpiņiem un vobleriem. Domāju, ka dažām gumijzivīm, līdzīgi kā rotiņam un šūpiņam, ir jābūt katra spiningotāja arsenālā. Grūtākais ir saprast, cik garu, cik smagu, kādā krāsā un ar kādu āķi to iegādāties.

Zāļainām vietām – ar ofsetāķi un pretzāļu stieplēm. Man ļoti patīk ķert līdakas stipri aizaugušās vietās. Jo tur bez laivā ieceltajām plēsoņām vari būt liecinieks zaļās azartam un reaktīvas mednieces dabai – ir ļoti daudzi iznācieni un copes. Tas, protams, nogalina vairāk nervu šūnu nekā vienmuļa mētāšana ezera klajumā, toties brīdis, kad redzi ūdens valni tuvojamies māneklim, ir viens no adrenalīna pilnākajiem copes mirkļiem.

Spiningojot zāļainās vietās, jāņem vērā zivtiņas un āķa svars. Ļoti seklos laukumos nereti bez āķa nekādu papildsvaru likt nevajag. Vietās, kur dziļums ir 1–2 m, mēdzu veikt nelielu operāciju un iespiest vai iekausēt silikona māneklim vēderā svinu, lai tas grimst nedaudz ātrāk un līganāk. Dažkārt copju skaitu būtiski var ietekmēt fakts, vai tā grimst ar galvu uz leju vai līgani un vienmērīgi horizontālā stāvoklī.

Kā pareizi ietīt? Iedomājieties, kā uzvedas ievainota un vārga zivtiņa. Un tieši tā arī vadiet. Dažkārt līdaka atsaucas uz monotonu ietīšanu, zāļainās vietās tai patīk, ja zivtiņai ļauj nogrimt, bedrēs ieteicams ietīt ar 2–3 sekunžu pauzēm, ļaujot zivtiņai nosēsties uz grunts. Pamēģiniet to arī paraustīt haotiski – dažkārt plēsoņām neiztur nervi, vai arī tās vienkārši vēlas aizsargāt savu teritoriju un metas virsū visam, kas pietuvojies slēpnim. Ja esat sajutis copi, bet līdaka nav pieķērusies, ieturiet nelielu pauzi un lēnām turpiniet ietīt – ja zaļās zobos nebūs pabijis āķis, tā var medījumu kampt atkārtoti.

Kādā krāsā? Kas attiecas uz krāsu, tad tas, manuprāt, ir visai liels ticības jautājums. Tomēr zināmas likumsakarības dažādos apstākļos un ūdenstilpēs var atrast. Mana iecienītākā gumijzivs krāsa ir oranža. Zinu copmaņus, kas ķer tikai uz baltām ar sarkanu galvu vai arī uz dzeltenām ar melnu muguru un sarkanu galvu. Izmērs, kuru izmantoju līdakām, – 8–12 cm. Ķeras, protams, arī uz mazākām un lielākām, bet jārēķinās, ka ar mazāku izmēru jūs traucēs (vai gluži pretēji – iepriecinās) arī asari, savukārt uz lielākiem mānekļiem copes varētu būt retākas, bet pēc dažu copmaņu novērojumiem – noķertajiem eksemplāriem vajadzētu būt lielākiem. Pats gan šai tēzei pierādījumus pagaidām praksē neesmu guvis.

Bieži plīst, toties lētas. Gumijas un silikona zivtiņu lielākais pluss ir cena, bet lielākais mīnuss – neizturība. Tās bieži sakož līdakas ar savām žiletes zobu rindām, vai arī tās tiek sarautas zāļainās vietās. Cieš vai nu aste, vai galva pie āķa gala. Tiesa, nelielas traumas var sakausēt atpakaļ – to bieži daru arī pats.

Dziļākām vietām – ar džiggalvām un svina svariņiem jeb čeburaškām. Ja zināt, kur jūsu izvēlētajā ūdenstilpē ir bedres, tās veiksmīgi var izķemmēt ar gumijzivi, kas aprīkota ar āķi un svina galvu. Ja to darāt, tad draugiem varat stāstīt, ka šodien džigojāt. Džigs un mikrodžigs ir ļoti rezultatīvas copes metodes, kuru pamatā ir gumijas vai silikona mānekļi, aprīkoti ar dažādiem āķiem un svina galvām, kas ļauj meklēt zivis dažādā dziļumā ar ietīšanas un pauzes metodi. Tā kā džigs ir salīdzinoši plašs un smalkumiem bagāts spiningošanas novirziens, tad te sīkāk to neapskatīšu.

Un kā ar vobleriem?

Līdaka liepājniece, kas pēc pozēšanas tika atlaista paaugties.

Iedomājieties, ka ieejat ar sēnēm bagātā mežā, bet nepazīstat nevienu no tām. Ir ļoti viegli paņemt indīgo. Tas pats ar vobleriem – pirms nezināt, ko un kādēļ pērkat, atstājiet tos 10, 20 vai 30 eiro vēlākam laikam. Noderēs.

Domājot par vobleriem, jāņem vērā, ka to lietošanas apstākļi un tehniskās prasības dažādiem modeļiem var krasi atšķirties. Vienu un to pašu šūpiņu vai rotiņu jūs, nedaudz pamainot ietīšanas nianses, vienlīdz veiksmīgi varat izvadīt metra dziļumā un 5 metros, bet ar vobleriem tas neies cauri – katram dziļumam būs nepieciešams savs māneklis.

Radošās un tehniskās iespējas vobleru ražošanā ir teju neierobežotas – sākot ar pašu materiālu, formu, smagumu, grimšanas un peldēšanas īpašībām un beidzot ar patentētām svara un trokšņa bumbiņu sistēmām iekšienē. No plastmasas mānekļu klāsta iekļaut savā pirmajā līdaku slepkavu kolekcijā varat krankus, kas nav pārāk cimperlīgi. Arī to izspēlei nav nepieciešams īpašs talants vai speciāls kāts – tie atšķirībā no smalkajiem tviča vobleriem darbu teicami paveiks, arī vienkāršas ietīšanas laikā. Pārdevējam vien jāapvaicājas par iegrimi – vai tas ir pa virsu peldošs, sekli ejošs, dziļāks vai grimstošs.

Pavadas – vai vajag?

Mans tēvs, kas spiningoja arī laikos, kad pusdienu pārtraukumā darbnīcu veči paši no karotes ātri uzmeistaroja šūpiņus un brauca pēc līdakām un asariem, kopš pītās auklas uzrašanās pavadu spiningam vairs neliek. Līdz šim neviena līdaka viņam auklu nav pārgriezusi. Pats tomēr esmu pieskaitāms pie pavadu lietotājiem, jo vienmēr paturu prātā – un ja nu pieķeras mūža vārava? Jo līdakas, neapšaubāmi, var pārgriezt auklu – jo lielāka zivs, jo lielāka varbūtība, ka tas notiks. Tāpat aukla var pārtrūkt, berzējoties uz grunts akmeņiem un citiem šķēršļiem, gar kuriem plēsoņa cenšas aizbēgt ar jūsu mānekli mutē.

Uzskatu, ka pavada neietekmē zivs interesi par vizuli, ja vien netiek traucēta tā spēle, kas ir uzmanības pievēršanas pamatā. Līdakām izmantoju 15–20 cm garas pavadas. Ja strādājat vietās, kur visai droši var pieķerties trofejas izmērs, tad var domāt arī par garāku.

No kā tiek taisītas? Pavadas tiek izgatavotas no ļoti dažādiem materiāliem – kevlārs, tērauds, stīga, titāns, fluorkarbons u.c. Tās mēdz būt garas, īsas, mīkstas, cietas, raupjas, gludas – katrai gaumei un copes vajadzībai.

Pats pēc vairākiem eksperimentiem un dažādiem ieteikumiem gan tvičam, gan universālajiem mānekļiem šobrīd izmantoju tikai 2. numura stīgu. Manuprāt, tai ir viss nepieciešamais maniem paradumiem – izturība, mazs svars, adekvāta un salīdzinoši maza cena, viegla mānekļu nomaiņa un uzticamība. Vēl ir būtiski, ka stīga ir viendaļīga un nav nekādu citu sīku mehānismu, kas var saplīst. Bieži tieši pavadu vai to sastāvdaļu sliktā kvalitāte ir galvenais iemesls mānekļu zaudēšanai. Ja stīgu izmanto arī rotiņu mētāšanai, tad gan tai jāpieliek klāt griezulis, lai nesavītu pīto auklu. Tā tvičam der tikai cietās pavadiņas, bet universālajiem mānekļiem var izvēlēties arī mīkstāku alternatīvu.

Vai ir īstā un vienīgā? Viennozīmīgi ieteikt vienīgo un pareizo pavadiņu nav iespējams – dažādiem ražotājiem var būt līdzīgi materiāli, forma un izejmateriāli, taču praksē tās var pat ļoti atšķirties. Turklāt pa brāķim gadās arī labākajiem. Eksperimentējiet, atrodiet savu īsto un turieties pie tās. Ja pietiek pacietības un entuziasma – varat tās izgatavot pats, iegādājoties kvalitatīvus materiālus. Svarīgākais ieteikums – uz pavadiņām līdzekļus taupīt nevajag. Tas atmaksāsies.

Uztveramais tīkliņš

Līdaka bieži pie pašas laivas veic pēdējās izmisuma piruetes, tāpēc ar uztveramo tīkliņu ir jādarbojas uzmanīgi. Katra nepareiza kustība var kalpot par brīvlaišanas pavēsti jūsu trofejai. Attēlā redzamajai zaļsvārcei ar pirmo izdevās pārlēkt pāri lamatām, tomēr ar otro mēģinājumu to dabūjām laivā.

Daļa copmaņu uztveramo tīkliņu neizmanto, pamatojot to ar filozofiju, ka zivij ir jādod iespēja izrauties brīvībā. Tas ir raksturīgi tai makšķernieku cunftes daļai, kam pirmajā vietā ir procesa izbaudīšana, ne iztikas nodrošināšana ar bada pātagu. Neskatoties uz to, ka ģimenē ar līdaku ēšanu pārāk neaizraujamies un noķertos mērus nereti palaižu brīvībā, pats uztveramo tīkliņu izmantoju gandrīz vienmēr, jo par noķertu zivi uzskatu to, ko esmu turējis rokās, nevis redzējis pie laivas. Ja tā ar pēdējo sveci aiziet, tātad izrādījusies spēcīgāka par mani – visu cieņu. Noķer un atlaid, protams, vienmēr būs plaši apspriesta tēma – vieni teiks, ka tas ir līdaku populācijas pastāvēšanas garants, citi ironizēs – kam tad viņu traumēt, ja nedomā mājās vest? Te šī morālā dilemma lai paliek neiztirzāta.

Kļūdas tīkliņa izvēlē. Parasti tas ir izmērs un materiāls. Ja mēģināsiet taureņu ķeramajā iemānīt savu trīnieci, tas līdzināsies pieauguša vīrieša mēģinājumam iesēsties bērnu ratiņos. Nedariet tā. Izvēlieties tādu izmēru, kurā potenciāli redzat, piemēram, 5 kg smagu līdaku.

Otrkārt, neiesaku izmantot tīkliņus, kas pīti no auduma. Tie nav paredzēti zivīm, kas tiek ķertas ar atskabargainiem trīsžuburiem. Āķi tajā iemetīsies, nāksies izgriezt caurumu – un manta būs sabojāta. Izeja – tīkliņi ar monofilās auklas sietu. Arī tie, protams, pakļaujas līdakas centieniem izrauties brīvībā un sapinas, kas rūtīs pamatīgi samudžina visus mānekļa āķus, tomēr trīsžuburu atbrīvošana ir salīdzinoši viegla, un nekas nav jāgriež.

Vēl uzmanība būtu jāpievērš kāta garumam – optimāli copei no laivas pietiek ar 1,5–2 metriem.

Kā pareizi izmantot? Pirms līdaka ir pie laivas, iegremdējiet tīkliņu aptuveni 50 cm zem ūdens un mēģiniet zivi prātīgi uzvadīt tieši virs tā. Kad tas izdevies – celiet tīkliņu augšā. Jāņem vērā, ka līdaka gandrīz vienmēr pie pašas laivas veic pēdējos izmisuma centienus izrauties brīvībā ar skriešanu zem laivas, svecēm un citām adrenalīna pilnām darbībām, jo pamana visu sev nepatīkamo komplektu – laivu, makšķerniekus un arī uztveramo tīkliņu. Ja tā notiek, nedzenieties tai pakaļ kā mušai virtuvē – izņemiet tīkliņu no ūdens, pagaidiet, lai viņa iztrakojas un nomierinās, pakausējiet. Ja līdaka ar visu trīsžuburi ieķersies tīkliņā no ārpuses, diezgan droši – paliksiet bez vakariņām.

Kādas ir alternatīvas? Varat izmantot arī zivs satvērēju (angliski – lip grip). Tā kā āķi mēdz aizķerties vien aiz pašas lūpas maliņas, tad šī metode nav tā drošākā, jo prasīs lielāku precizitāti un vairāk laika, salīdzinot ar uztveramo tīkliņu. Tiesa, nebūs no linuma jāpiņķerē ārā āķi, un arī rokas nebūs jāsmērē, atbrīvojot līdakas muti no āķiem.

Ja tīkliņu neizmantojat, tad plēsēju nāksies laivā iecelt ar rokām. Pirms ķerties līdakai pie skausta vai žaunām, to vēlams nokausēt, lai viņa neārdītos brīdī, kad veiksiet dzelžaino satvērienu. Lielākas mēdz ņemt nevis aiz skausta, bet gan aiz žaunām.

No malas tas izskatās vienkārši, tomēr prasa zināmas iemaņas. Darot nemākulīgi, ar 100% garantiju pret žiletes zobu rindām sagriezīsiet pirkstus. Tāpēc, pirms to izmēģināt, iesaku kādai noķertai līdakai izpētīt žaunas un žokļus, lai zinātu, kur un kā var riskēt ar saviem pirkstiem.

Var, protams, celt arī ar kātu, tomēr neiesaku – jo šis var izrādīties visai dārgs risinājums, ja līdakas smagums jūsu smalko rīku pārlauzīs uz pusēm.

Citi svarīgi piederumi

Vēl neatņemami līdaku copes palīgi ir knaibles, ar kurām izņemt vizuli no zivs asajiem žokļiem. Tām jābūt vismaz 20 cm garām. Šis process ir ļoti svarīgs gan zemmēru amnestijai, gan mēra zivju brīvlaišanai – ja traumēsiet žaunas, zivs diezgan droši drīz nobeigsies. Dažkārt līdaka āķus ir ierijusi tik dziļi, ka tie jāizņem caur žaunām, atkabinot vai nogriežot mānekli nost.

Āķu izņemšanai no mutes derēs dažādas formas knaibles. Lai no zaļās zobiem izvilktu mānekli, tām jābūt vismaz 20 cm, garām. Lai vaļā laižamo līdaku pēc iespējas mazāk traumētu, āķus ņemiet ārā saudzīgi, neplēsiet.

Nopietni ierītu trīsžuburu izņemšanai noderēs arī mutes atpletējs – ja līdakai mute ir ciet, tad savas rokas tur bāzt negribēsies.

Vēl jums būs nepieciešama ūdensdroša kaste, kur ērti glabāt savus mānekļus. Noteikti iesaku lietot arī polarizējošās brilles, kas ne tikai ļauj labāk saskatīt to, kas notiek ūdenī, bet ir neaizstājamas, ja ūdenī jāierauga tikko norauts māneklis.

Līdaku copē noteikti kastē jābūt arī mutes atpletējam. Pretējā gadījumā, cenšoties dabūt vaļā cieši sakļautos žokļus, vai nu pret asajiem zobiem sagriezīsiet pirkstus vai pamatīgi savainosiet zivi.

Vienmēr līdzi nepieciešams arī nazis vai vismaz šķēres. Silikona zivtiņu sakausēšanai noderēs šķiltavas vai sērkociņi. Bet zemmēru identificēšanai – mērlente vai iepriekš nomērīts 50 cm garš priekšmets, vai atzīme uz spininga kāta.

Ja plānojat noķerto zivi paturēt, atcerieties humanizatoru. To gan var aizstāt arī ar nazi, iedurot līdakai sprandā vai pārgriežot žaunu vākus.

Palomara mezglu obligāti iemācieties siet – tas ir viens no efektīvākajiem un uzticamākajiem, ja runa ir par pavadiņas vai mānekļa piesiešanu pie pītās auklas. Slodzes gadījumā tieši mezgla vietas ir vājākais posms, bet, kopš izmantoju palomaru, aukla tur nekad nav pārplīsusi.

Tātad, iesācēja komplektam esam pievienojuši vienu mazu un vieglu rotiņu (5–7 g), vienu ar plato vai gareno lapiņu vidējā izmērā (8–14 g), pāris šūpiņus dažādā svarā (5–25 g), pāris gumijas ar ofsetāķiem zāļainām vietām, pāris ar svina galvām dziļākām vietām, knaibles, mutes atpletēju, nazi, makšķerēšanas atļauju – un var doties zaļo dāmu medībās. Par pārējām vajadzībām sapratīsiet jau pēc pirmajām spiningošanas reizēm.

Ja šī nodarbe jums iepatiksies, no apaugšanas ar vajadzīgām un ne tik vajadzīgām lietām izbēgt ir teju neiespējami. Taču arī tā ir patīkama šī procesa daļa, jo ieguldām taču savā hobijā un brīvajā laikā. Ne asakas! •

Gunārs Klēģers / CopesLietas©2015