«Salīdzinot ar vecajiem laikiem, tagad zivju praktiski nav!»

Kā solīts... Intervija. Šoreiz ar Lielmeistaru - Igoru Dzilnu. Gribējās uzrakstīt nelielu ievadu, bet saprotu, ka to tāpat neviens nelasīs. Uzreiz pie saldā:

foto: FB/forelpuikas

Visiem forelistiem (un ne tikai) Latvijā ir zināms tavs vārds. Bet tomēr izstāsti savu makšķernieka stāstu!

Tā varētu teikt, ka zināmās aprindās esmu atpazīstams. Es gan teiktu nedaudz savādāk: es pazīstu gandrīz visus Latvijas progresīvos un sakarīgi domājošos forelistus! Un ne tikai! Draugu un paziņu loks ir visai plašs. Tas, ka cilvēki tevi pazīst, uzliek zināmu atbildības nastu. Jaunajai paaudzei jārāda piemērs un jābūt par paraugu.

Kaut vai viens piemērs: ir daži forelisti, kas foreļstrautā noķertu līdaciņu iemet krūmos. Sak, nav tai tur jādzīvo! Es to nekad neesmu darījis un nedarīšu! Pēc kā es izskatīšos, to darot?! Ja kāds ieraudzītu, tad teiktu: re, kāds „dabas draugs” tas Dzilna ir! Foreli saudzē, bet līdaku par dzīvu radību netur!

Mans makšķernieka stāsts ir visai savdabīgs. Par forelistu es kļuvu nejauši. Man bija visi priekšnoteikumi būt par labu stāvošu ūdeņu specu. Tēvs bija nenormāls makšķernieks jaunībā! Visu brīvo laiku pavadīja uz ezera. Viņa brālis (mans krusttēvs) Vasīlijs bija viens no lielākajiem brekšu speciālistiem. Abi viņa znoti arī daudz copēja. Tā kā visa mana bērnība pagāja pie ezera. Vasaras brīvlaiki laukos. Tur ķēru pirmās karusiņas. Pirmo makšķeri man uztaisīja vectēvs Edgars. Tas bija garš un nopietns process! Ar iešanu mežā un piemērotas vicas meklēšanu. Tad mizošanu un kaltēšanu. Pludiņš pastaisīts. Aukla, spolīšu diegs vairakkārt savīts un savaskots. Tik āķis veikalā pirkts.

Tad sanāca tā, ka klasesbiedram radi no ārzemēm atsūtīja spininga komplektu. Draugs īpaši neaizravās ar copi. To spiningu noandelēja man. Mamma palīdzēja, jo man padsmitgadniekam tādas naudas nebija. 1983. gadā man jau bija Daiwa kāts ar spoli! Tas bija kaut kas no „kosmosa”! Es protams, nepratu ar to rīkoties. Vairāk vilka uz pludiņu pasedēt. To zināja kaimiņš Uldis un piedāvāja maiņu. „Ausmas” teleskopu ar „delfīna” spoli pret japāni! Man bija tikai tēva bambusenes. Es piekritu maiņai. Pagāja laiks un mēs ar kaimiņu, kādā reizē tiekoties, pļāpājām par copi. Viņš teica tā: par to, ka es piekritu tik nevienlīdzīgai maiņai (viņa skatījumā), viņš man parādīs ekselentu copi! Uz jautājumiem, ko ķersim, kur brauksim, teica - noslēpums! Tik pateica, ko paņemt līdzi un cikos no rīta būt autoostā.

Tā es pirms četriem rītā ar mugursomu un teleskopeni esmu autoostā. Braucam. Kaut kur tumsā, mežā izkāpjam un ejam. Es pat īsti nesaprotu, kur atrodos! Kad esam pie upes, esmu ļoti vīlies! Kā te vispār var makšķerēt? Kā pludiņš stāvēs uz vietas? Ak tad bez pluda būs jacopē?! Kā es copi redzēšu? Vispār sāksim ar to - kā es iemetīšu?! Tad sākās! Sākās pinķerēšanās, viss ķerās aiz visa kā. Iemetieni, ja tos var tā saukt visur kur, tik ne tur, kur gribās! Kaimiņam jau ir vairākas smukas zivis, bet man nekā! Ap pusdienlaiku visa gribēšana un varēšana noplakusi. Tas nav man! Vienā upes līkumā viņam cope, bet nepaņem. Šis kliedz: met, met! Viņa tur pat vēl ir! Es metu. Tev paņēma!!! Kas paņēma? Laid auklu vaļā, lai ierij! Kaut ko laižu vaļā, kaut kādas debīlas manipulācijas. Vispār smieklīgi to atcerēties! Toreiz mēs ķērām uz beigtām zivtiņām (bija atļauts paņēmiens). Nu, piecērt! Cēršu un IR! Kaut kā to foreli izmuļļāju. Tāda standarta 35niecīte bija. Man pamodās spars un ticība! Es varu noķert šajos nemakšķerējamos ūdeņos!

Aizskrēju pa priekšu. Pienāku pie atvara, kurā guļ dižakmens. Metu. Kaut kas atkal samudžinās. Brucinu auklu nost no spoles. Ziviņa tiek aiznesta aiz akmens. Paiet laiciņš, kamēr sakārtoju auklu. Sāku pietīt, bet nesanāk.

Zaceps, nodomāju. Spēji ceļu kātu un jūtu, ka tomēr auklas otrā galā kaut kas ir! Un ne maziņš! Kad ieraudzīju dziļumā zivs ēnu, iestājās šoks!

Vai maz tik lielas tās mēdz būt?! Protams, kamēr vilku, kaut kas spolē sametās. Nevaru patīt! Es ķeru aiz auklas un velku tāpat. Kāda kausēšana?! Man viņa jadabū ārā! Seklumā, oļos izvilkta, tā pārrauj auklu. Zivs guļ ūdenī uz sāniem un mēģina tikt atpakaļ. Tarzāna cienīgs lēciens tai virsū. Piespiežu. Ar abām rokām izsviežu krastā. Ir!!! Zivs plus, mīnus pusotra kilograma! Manā zivju kulē nemaz nelien iekšā! Kad foreli ieraudzīja kaimiņš, tam uz brīdi aizsitās elpa! Tik nostenēja: no tevis izaugs lietas koks! Laikam nekļūdījās!

foto: FB/forelpuikas

Palabo, ja kļūdos, bet šķiet, ka tava zivs ir forele. Kāpēc?

Kļūdas nav - forele ir „mana” zivs visu saprātīgo mūžu! Kāpēc? Te ir daudz faktoru. Pirmkārt, forelēšana atbilst manam raksturam. Man patīk meklēt, izzināt un atnākt pie zivs! Man nepatīk gaidīt, kad zivs piepeldēs pie manis! Otrkārt, šausmīgi patīk tekoši ūdeņi! Tie mani vilināja jau bērnībā. Man skolas laikā mēģināja „piešūt” klaiņošanu un par to uzlikt nepilngadīgo komisijas uzskaitē. Mamma nebija ar mieru! Viņa teica: kāds viņš klaiņotājs?! Ejiet uz upīti, kas tek aiz muižas parka. Tur ar viņš būs! Pēc vairākiem desmitiem gadu bijusī audzinātāja jau bija skolas direktore. Kādā pasākumā, satiekoties ar mammu, runāja par mani. Viņa teica - esot par mani lasījusi avīzēs un vairākas reizes redzējusi copes pārraidēs. Liels makšķernieks kļuvis! Mamma nosmaidīja un teica: es to jau tad zināju, bet jūs mēģinājāt sabojāt puikam nākotni! Treškārt, man ļoti patīk neskarta daba! Viss tas, kur vēl cilvēks nav pielicis savu roku!

Vai esi arī citu copes veidu piekritējs? Kādu?

Protams! Savādāk nekas nebūs! Man patīk aktīvi copes veidi. Bija laika posms, kad aktīvi nodarbojos ar mušiņmakšķerēšanu. 16 gadus pēc kārtas esmu piedalījies arī valsts čempionātos. Ir godalgas. Arī ziemā nodarbojos ar zemledus makškerēšanu. Labs makšķernieks ir vispusīgs daudzās lietās. Ieliekot sevi šauros rāmjos, pamazām regresēsi! Liekas - kā tā?! It kā ej uz vienu zivi, izkop copes tehniku, krāj pieredzi. Kāds regress?! Tā ir! Man ļoti palīdzēja mušiņmakšķerēšanas filozofija. Daudz ko iemacījos spiningam un otrādi. Tāpat mani interesē pilnīgi viss, kas saistīts ar foreli. Zivs bioloģija, ūdeņi, biotopi. Bez tā nevar kļūt par labu forelistu! Bija laiks, kad pie upēm pavadīju 90-100 dienas gadā un tā vairākus gadus pēc kārtas!

Par sportu. Šobrīd esi licis noprast, ka no sporta aizej. Kāds ir iemesls? Vai pastāv iespēja pēc kāda laika Tevi atkal redzēt sportā?

Aiziešanas iemesli ir vairāki. Jūtos nevajadzīgs Latvijas foreļu sportā. Lielos vilcienos tur viss ir apstājies un mani tas garlaiko. Tomēr iesaku visiem pamēģināt savus spēkus. Savā ziņā tas ir interesanti. Vai atgriezīšos, nezinu. Par to tagad ir pāragri spriest. Manī ir noslāpis sporta fanātisms, bet tam noteikti jābūt! Bez fanātisma labus rezultātus nesasniegt! Ir jābūt mērķim! Atceros, kā daudzus gadus atpakaļ man piezvanīja Māris Olte. Klau! Tu negribi braukt uz Pasaules Čempionātu foreļu spiningošanā, kas notiks Itālijā? Gribēt jau gribu, bet par kādiem līdzekļiem?! Laiks vēl ir. Pusotrs mēnesis. Mēs tevi rakstām komandā. Uztraukums bija milzīgs! Es, lauku puika, braukšu pārstāvēt savu valsti! Tiku galā! Toreiz paliku 12. pasaulē. Bija labākais starts no mūsējiem. Nakamajā gadā tas pats. Dalītā 12.-13. vieta. Sajūtas bija labas! Latvijas čempionātos viss bija vienkāršāk. Man jau bija starptautiskās pieredzes. Pirmo čempi novinnēja mans skolnieks, par ko esmu lepns! Nākamie divi bija mani! Visu laiku esmu top desmitniekā bijis. Tas ir izdevies tikai nedaudziem! Pieņemu, ka vēl kādu čempionu varu izaudzināt. Tam ir vajadzīgi vairāki prieksnosacījumi, neatkarīgi no manis!

foto: FB/forelpuikas

Atklāj noslēpumu! Ja uz foreļcopi upē Tev būtu atļauts ņemt līdz tikai 3 mānekļus… Kuri tie būtu?

Šis ir grūts jautājums. Lielos vilcienos es varu paņemt jebkuru mānekli un noķert zivi. Lielākā makšķernieku kļūda - radīt elku no mānekļa! Ja zivi ķer māneklis nevis makšķernieks, tad viņš nav sapratis copi! Ko darīt, ja notrūkst? Cope beigta! Labs makšķernieks makšķerē ar „galvu”! Uz foreļcopi noteikti ņemtu trīs voblerus. Tie varētu būt lēni grimstošie vai neitrālie. Lielums ir atkarīgs no upes rakstura.

Praktiski esam sagaidījuši jauno sezonu. Agrs pavasaris nav tas aktīvākais laiks mūsu forelei, bet mēs vienalga visi braucam un mēģinām. Kāda ir tava veiksmes recepte/stratēģija, lai mājās aizbrauktu ar gandarījumu un noķertu foreli?

Agrs pavasaris ir iespēju laiks! Iespēja satikt lielu zivi. Lielā, dūmakainā ūdenī tā ir mazāk bailīga. Otrkārt, pēc ziemas gavēņa tā īpaši nešķiro ko apēst. Tāpēc stratēģija ir gaužām vienkārša. Pirmkārt, būt tur, kur tā tiešām tagad ir. Mazupītes, lai arī ātrāk noskaidrojās un ieiet krastos, ir tukšas. Tur agrā pavasarī nav, ko darīt! Jāmeklē rāmākus un dziļākus upes posmus. Tur, kur blakus ir ziemošanas bedres. Mānekļu izvēlē ir vairāki nosacījumi. Pirmais - lai tas ir „skaļš”. Lielā, brūnā ūdenī zivs to ātrāk pamana. Otrais ir izmērs. Mazi knibuļi šajā laikā zivij nav interesanti, un tos tā var nepamanīt. Zivs neskries pakaļ mazai, ātri kustošai ēsmai. Forele vēl nav atkopusies. Šajā laikā tām vēl mēdz būt parazīti. Dēles, zivju utis. Tas liecina, ka tā vēl ir mazkustīga. Toties lielu, lēni vadītu ēsmu tā tvers. Šajā laikā zivs cenšas ātrāk atgūt kondīciju, lai varētu kāpt augstāk pa straumi. Daba tā ir iekārtojusi, ka šobrīd upē barības ir daudz. Kūstošie ūdeņi ieskalo sliekas, mostās vardes. Ziemošanas vietas pamet upes mailītes. Trešais ir laiks. Nav jālec uz upi agri no rīta! Sevišķi, ja naktī ir bijusi salna. Dienai ir jāiesilst, līdz ar to - arī ūdenim.

Mānekļi 2-4 izmēra roteri (pēc Mepps klasifikācijas), palieli (5-7 cm) tvisteri, arī dubultastes. Tie imitē vardes. Vobleri 6-8 cm. Neitrālie un lēni grimstoši. Ātri grimstošie nederēs. Tiem vajadzīga ātra, agresīva animācija. Pretējā gadījumā tie strādās dziļāk, kas it kā nav slikti. Tomēr būs daudz klapatu ar „ķērājiem”. Ne visur var aizbrist un atāķēt. Nāksies pazaudēt zināmu skaitu strādājošu mānekļu. Ceturtais ir pacietība! Šis ir laiks, kad pirmajam metienam nav lielas nozīmes. Zivs var paņemt arī uz piektā, septītā metiena! Tas ir pārbaudīts vairākkārt!

Un tagad par dabu un resursiem. Tu esi no tiem copmaņiem, kas droši var apgalvot, ka „bija laiki, kad zāle bija zaļāka un zivis lielākas un vairāk”… Kāds, tavuprāt, ir iemesls?

Kā bija agrāk un kā ir tagad - divi dažādi lielumi! Salīdzinot ar „vecajiem laikiem”, tagad zivju praktiski nav! Tā ir patiesība! Ja man kāds mēģina oponēt, viņš nav makšķerējis toreiz! Noķert piecas skaistas foreles bija stundas jautājums! Pie tam, tās nebija knapmēri vai virsmēri. Vienā man zināmā upē standarta izmērs zivīm bija 38-42 cm! Sezonā uz vienas rokas pirkstiem bija saskaitāmas tās, kas neturēja šo izmēru. Kā ir tagad, visi lieliski zina!

Lielos vilcienos, pie visa vainojams cilvēks! Arī pie tā, ka mainījusies tekošo ūdeņu kvalitāte. Jaunie forelisti nemaz nezina, kā izskatījās mūsu upes pirms bebru invāzijas!

Es atceros, kā staigāju pa tīrām, baltām smiltīm un oļiem! Krasti bija kā jūrmalas liedags. Dziļas bedres, atvari. Tagad tā visa vairāk nav! Upes nespēj attīrīties. Mīkstās, bezsniega ziemas dara savu. Viss bebru „barības galds” nonāk bedrēs. Tur kopā ar dūņu kārtu noarmejās un upe vairs nespēj to izmest. Simtiem iegāztu koku palēlina straujteču tecējumu! Privātīpašnieki izzāģē vērtīgos kokus līdz pat krastam. Tur vēlāk saaug baltalkšņi, kas visu nomāc! Pazūd velēnas un zemsedzes augi. Ar lietiem auglīgā zeme nonāk upēs! Tad HESu nogalētās upes. Valsts ekonomiskā situācija piespiež cilvēkus darīt nelietības. Var turpināt vēl un vēl. Problēmu saraksts ir garš! Pēdējos gados foreļu spiningošana ir kļuvusi par modes lietu. Simtprocentīgi visi nekad nebūs godīgi. Ko tas līdz, ja pieci makšķernieki makšķerē saprātīgi, bet sestais dara, kā grib?! Ķer un atlaid princips nav panaceja! Tas ir tikai viens no vairākiem zivju resursu aizsardzības mehānismiem. Lai paglābtu foreles izzušanu mūsu ūdeņos, jāveic kompleksi pasākumi. Arī valsts līmenī! Pagaidām mēs vēl neesam savu ūdeņu saimnieki!

Tavs ieteikums jaunajiem forelistiem.

Ko novēlēt jaunajiem forelistiem? Būt harmonijā ar sevi. Tas ir galvenais! Viss pārējais ir pakārtots! Katram sirdī ir jabūt nerakstītam goda kodeksam! Uz to balstoties arī jamakšķerē! Tad viss izdosies!

Paldies Igoram par stāstu. Viela pārdomām...

o r i ģ i n ā l s