Upju tīrīšana migrējošām lašveidīgajām zivīm

Latvija ir bagāta ar lielām un mazām upītēm. Laika gaitā tajās sakrājas koku sanesumi, bebru dambji, diemžēl arī tiek izgāzti dažādi atkritumi. Upes ir jātīra. Šobrīd upju kopšanu veic dažādu mērķu vārdā.

Zinātniski pamatota un pārdomāta upju tīrīšana un straujteču atjaunošana Latvijā notiek hidrobiologa un patiesa dabas entuziasta Andra Urtāna vadībā (Urtāns, 2008). Tomēr redzamākie upju izmantotāji šobrīd ir laivotāji. Līdz ar to visaktīvāk upju kopšanu veic ūdenstūrisma aktīvisti. Viņu galvenais mērķis ir nodrošināt, lai upe ir vizuāli skaista un izbraucama ūdenstūristiem gan pavasarī pie augsta ūdens līmeņa, gan vasarā pie zema. Ļoti labi padomi praktiskai darbu veikšanai ir iestrādāti “Ūdeņu kopšanas rokasgrāmatā”, kas atrodama lielās talkas mājaslapā: http://lielatalka.lv. Tiek darīts milzīgs un brīnišķīgs darbs. Tomēr, domājot par zivju resursiem, būtu labi, ja tiktu ņemtas vērā arī zivju vajadzības, kā arī mūsu zvejnieku un sabiedrības vajadzības, – zvejot un ēst Baltijas jūrā zvejotas zivis, kas noteiktu laiku ir augušas upē.

Šobrīd, lai arī būtiski ir samazinājušies lašu un taimiņu zvejas apjomi, tomēr zivju skaits, kas atgriežas uz nārstu, varēja būt lielāks. Šeit, protams, ir vainojami dažādi klimatiskie, bioloģiskie un antropogēnie apstākļi, bet starp tiem ļoti būtisks ir tas, ka visā Eiropā ir problemātiska smoltu izdzīvotība. Gan upēs, gan jūrā. Lai jūra būtu bagāta ar lašiem un taimiņiem, tiem jānodrošina piemērota augšanas vide jau upē. To var panākt, saudzīgi kopjot upi, – veidojot piemērotu dzīves telpu mazuļiem, kā arī paplašinot un tīrot dabīgajam zivju nārstam piemērotās upju platības. Uz zināšanām balstīta upju kopšana labvēlīgi ietekmēs zivju krājumus, bet zināšanu trūkums, – samazinās.

Piekrastes upes un upītes ir “bērnistabas” mūsu nacionālajam lepnumam – lasim. Tās ir mājas forelei, taimiņam un vimbai. Mazās upītes ir pirmā mājvieta šo zivju kāpuriem un mazuļiem. Lai zivs izaugtu no kāpura līdz pieaugušam īpatnim, tai ir nepieciešama specifiska un pēc iespējas dažādāka vide, jo savā attīstības gaitā tās barojas, sākot ar vismazākajiem vēžveidīgajiem, līdz lieliem kukaiņu kāpuriem un citu zivju mazuļiem. Dažādi organismi dzīvo dažādos biotopos. Īpaši liela barības dažādība ir nepieciešama lielajiem plēsējiem, lašiem, taimiņiem, forelēm. Un šī plēsīgo zivju barība attīstās dažādā vidē, arī uz kritalām un ūdenī iegremdētām siekstām.

cl©nomads

Kritalas. Izrādās, ka kritalu vai siekstu daudzums būtiski palielina virsmu vēžveidīgo un dažādu insektu attīstībai, kas ir pamata barība mazuļiem. Sekojoši – zivju skaits upē ir atkarīgs no barības daudzuma un iegremdētām siekstām. Aizgāzumi ir jātīra, bet tas ir jādara saudzīgi: izvērtējot, ko atstāt, ko ne. Bebru dambji un aizgāzumi, kas aptur upi un pārpludina krastus, ir jātīra. No upes ir jāizņem siekstas, kuras darbojas kā upes nesto materiālu “ķērāji” un veicina krastu eroziju. Pēc nepieciešamības jāaizņem daļa kritušo un saskaloto koku, bet atsevišķi koki un siekstas ir jāatstāj straumē upes biotopu dažādošanai. Svarīgākais veselas upes kritērijs nav subjektīvais priekšstats, ka tīra un kopta upe ir upe bez kritušiem kokiem un akmeņiem, bet vide, kas piemērota zivju un visu citu straujtecēm raksturīgu organismu dzīvei. Lai tu tiktu pie loma, tev ir jānodrošina veselīga un dažāda vide tavai zivij.

Tātad produktīva un vesela lašu upe ir tekoša, ar kritušiem kokiem. Kritalu daudzums korelē ar zivju daudzumu. Kritalas strukturē straumi – dažādo straumes ātrumu, nodrošina atstraumes, mainīgu dziļumu, nodrošina to, ka mierīgi ūdeņi mijas ar straujteciēm. Turklāt kritalas zivīm nodrošina patvērumu no plēsējiem (putniem, lielākām zivīm u. c.). Kritalas ir mājvieta vēžveidīgajiem, kas savukārt ir barības avots lašu kāpuriem un smoltiem. Pie kritalām izveidojas ziemošanas vietas lašu mazuļiem.

Lielu koku pārmērīga aizvākšana no upes grauj vides dažādību, rada vienādu vidi, samazina organismu dažādību un sekojoši – zivju skaitu.

Straume. Rekonstruējot un tīrot upi, ir jāņem vērā, ka lielām un smagām zivīm ir viegli noturēties galvenajā straumē, bet mazuļiem vajag mazāku straumi un atstraumes. Liela, vienmērīga straume mazuļus aizskalo. Straume ir viens no svarīgākiem faktoriem, kas nepieciešama nārstojošiem lašveidīgajiem. Lašiem nepieciešamais straumes ātrums ir no 0,1–0,7 m/s, vidēji 0–4 m/s. Straumes spēki grūž ūdeni caur un pār akmeņiem, kuros ir ierakti ikri. Ūdens plūsma piegādā skābekli ikriem vai kāpuriem un aizskalo atkritumproduktus. Ja nārsta ligzdas akmeņi pārblīvējas ar smalkām smiltīm un dūņām, ikri vairs netiek apskābekļoti un nārsts iet bojā.

Substrāts. Tīrot upi, jāņem vērā, ka labs substrāts lašu nārstam sastāv 40–80% no grants un 10–40% no oļiem. Jo vairāk grants un akmeņu, jo lielākas zivis šo vietu izvēlēsies nārstam. Lašveidīgajiem nav piemērotas smalkas smiltis un dūņaini sedimenti, jau 20% smilts un dūņu piemaisījumi ir liktenīgi embriju izdzīvošanai. Tikai rupjā substrātā ir nodrošinātas straumes “kabatas” kāpuriem un mazuļiem. Turklāt šīs ir labas insektu inkubācijas vietas, kas ir primārā barība mazuļiem.

Ūdens līmenis mazajās upītēs vasarā un ziemā atšķiras. Ja redzi, ka lasim un taimiņam piemērota nārsta vieta ir aizsērējusi ar dūņām, pavasarī un vasarā apaugusi ar ūdensaugiem vai zāli, tu vari to izravēt vai uzart, attīrīt un palaist straumi gar/pār akmeņiem. Ziemā, kad šī vieta būs zem ūdens līmeņa, tā būs piemērota nārstam, un tu būsi paplašinājis nārsta teritoriju un, iespējams, arī lašveidīgo populāciju! Atceries, ka apauguma pļaušana un tīrīšana veicama no jūlija līdz septembrim, kad ligzdas ir pametuši ūdensputnu mazuļi.

cl©nomads

Barība – dzīvotnes dažādība. Jo lielāka zivs, jo vairāk tai vajag enerģijas un barības. Lai izaugtu no kāpura līdz smoltam, lašveidīgajiem vajag daudzveidīgu barību. Tāpēc laši un taimiņi izvēlas vietas, kur ir pieejams pietiekošs bezmugurkaulnieku drifts. Visvairāk dzīvas barības lašveidīgo mazuļiem ir tajās upēs, kur straujteces mijas ar rāmiem ūdeņiem.

Noēnojums. Lašveidīgās zivis upē uzturas ēnā, ko nodrošina pārkārušies koku un krūmu zari.

Dziļums. Lielākas zivis izvēlas dziļākus ūdeņus ar lielāku straumi. Zivju izmērs ir tieši proporcionāls upes dziļumam un straumes ātrumam. Vidējais dziļums lašveidīgo nārsta vietās ir ap 44,4 cm (no 80,0–8,0 cm). Atceries, ja straumē nebūs kritalu un akmeņu, šis upes posms būs piemērots tikai lielajām zivīm, kas atgriežas uz nārstu, bet nebūs piemērots mazuļiem.

Platība. Nārsta vietu platības lielums nosaka nārstojošo lašu daudzumu un produkciju. Bet dzīves telpas lielums ir atkarīgs no barības bagātības, – jo vairāk būs pieejama barība, jo mazāku telpu nārstam vajadzēs! Turklāt laši aizstāv savu teritoriju no citām zivīm.

Noteikumi. Kad esi izvēlējies tīrāmo vai atjaunojamo upes posmu, tad tas ir jāsaskaņo ar Valsts vides dienestu. To nosaka Ministru kabineta 16.06.2006. noteikumi Nr. 475 “Virszemes ūdensobjektu un ostu akvatoriju tīrīšanas un padziļināšanas kārtība”. Pēc tam tiek saņemti noteikumi, kuros būs minēts tas, kas jāņem vērā, veicot kopšanas darbus. Iespējams, ka upes posmā ir kādi aizsargājami biotopi, aizsargājamās teritorijas ar īpašu statusu vai citi ierobežojumi. Tas, lai, darot labu vienam, netīšām nenodarītu sliktu citam.

Ieteicamā literatūra: Urtāns A., 2008. Upju biotopu apsaimniekošana: Salacas un Jaunupes rekultivācijas pieredze. Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā, Rīga, 131–141.

Santa Purviņa, Dr. biol., BIOR Zivju resursu pētniecības departaments, Akvakultūras un ihtiopatoloģijas nodaļa

o r i ģ i n ā l s