Nārsta laiks dīķos un savvaļas ūdeņos

Pavasaris zemūdens pasaulē sākas jau tad, kad ledus pat īsti vēl nekūst un nereti ieilgst līdz pat vasarai. Līdakas instinktīvi zina, ka “visas olas vienā grozā neglabā”, tāpēc pat vienas ūdenstilpes zaļsvārces nārstā dodas ļoti atšķirīgos laikos gadījumā, ja kāds no nārstiem iet bojā, piemēram, laikapstākļu dēļ.

Makšķernieku valodā, lai apzīmētu zemūdens gadalaiku, tiek lietots apzīmējums “ledenes” jeb līdakas, kas pošas uz nārstu tad, kad ūdenstilpē sāk ieplūst atkušņu ūdeņi. Tās, pēc novērojumiem, esot strupas un resnas, slaidās līdakas nārsto vēlāk. Novērotas arī tādas līdakas, kas nenārsto nemaz. To ikri vēdera dobumā pārstrādājas barības vielās. Šobrīd nav pieejami dati par to, ka neiznārstošana negatīvi ietekmētu zivju veselību. Valda vien pieņēmums, ka šīs līdakas aktīvu barošanos atsāk vēlāk par citām.

Aprīļa beigās viesojāmies ihtiologa Armanda Rozes dīķsaimniecībā, lai tuvumā vērotu līdaku vaislas materiāla iegūšanas procesu. Temperatūra ir galvenais faktors, kas nosaka gan dīķsaimniecībās darbu rutīnu, gan nārsta brīdi dabā. Tad, kad ūdens uzsilst līdz nepieciešamajai atzīmei, līdaku tēviņi un mātītes masveidā virzās uz piekrastes seklajiem ūdeņiem.

Līdaku nārstu viegli pamanīt pat pa gabalu. Parasti ar vienu “mammu” pa zāļu malu spiežas arī vairāki tēviņi – vietumis smagi uzmutuļo ūdens, dzirdami skaļi šļaksti. Līdakmamma ar pavadoņiem nereti ilgstoši peld, meklējot piemēroto vietu un laiku. Lai ikrus sagatavotu veiksmīgai iznēršanai, tā beržas gar grunti un uz tās esošajiem šķēršļiem. Nārstojot līdakmamma kļūst apātiska, to mēdz izmantot maluzvejnieki, durot šis zivis ar žebērkļiem.

Dīķsaimniecībā zivju “dzemdībās” roku pieliek cilvēks. Lai tiktu pie vaislas zivīm, šajā gadījumā – līdakām, vīri, apzvejojot dīķi, velk divas bridenes vienu pret otru, atlasa zivis perspektīvos īpatņus no tīkla kabatas.

Pēc tam dīķsaimnieks Armands Roze ņem zivi pēc zivs un apskata tās pēc dējēkļa. Ja zivs ir gatava nārstam – ikri nāk straumītē. Šīs ikru straumītes tiek ieslauktas sterilās burkās, pēc tam tiek ņemti augumā mazākie tēviņi, un katrai ikru burciņai pievieno pa pāris pilieniem pieņu.

Abas substances tiek samaisītas ar gulbja spalvas slotiņu un pārvietotas uz kolbu. Apaugļošanās process ir vizuāli redzams – ikri uzbriest un nedaudz maina krāsu. Vienā litrā satilpst apmēram 100000 ikru.

Kad kāpuri ir gatavi šķilties, tos pārvieto uz citu trauku. Kāpuri ir ļoti sīciņi, tie pavada laiku uz egļu zariem, pārtiekot no atlikušo ikru dzeltenuma.

Kad rezerves ir izsmeltas, jaunais līdacēns dodas plašajā zemūdens pasaulē vai nākamajā baseinā, kur barojas ar zooplanktonu. Jau nākamajā attīstības stadijā mazā līdaka pārtiks no citām zivīm, lai augtu un pēc diviem, trim gadiem spētu nārstot.

Kad nonārstojušās mammas atjēdzas un ir gatavas atsākt barošanos, jāuzmanās līdaku tēviņiem, lai nekļūtu par barību - tie parasti uzturas turpat netālu no nārsta vietām. Līdaku tēviņi gan dīķsaimniecībās, gan savvaļā reti pārsniedz 3 kilogramu lielu svaru, un vairumā gadījumu ir mazāki nekā mātītes.

Armands Roze stāsta, ka viņa saimniecībā grūtāk ir saglabāt veselīgu tēviņu populāciju, nekā turēt vaislas mammas –dīķos šogad nav atrodams neviens asu zobu „nesamīļots” līdaku paps.

Par to, cik liela spēj izaugt līdaka un citām interesantām šīs sugas iezīmēm, vēstīsim nākamajos sērijas „Atlaid mammu!” rakstos.

Arī šogad AS "Latvijas valsts meži" aicina plēsīgo zivju spiningošanas entuziastus pārbaudīt savus spēkus konkursā “Atlaid mammu!”, ievērojot „ķer un atlaid” principu, tādā veidā rūpējoties par neizsīkstošiem un arvien pieaugošiem zivju resursiem ūdenstilpnēs. Veiksmīgākajiem loma guvējiem ir iespējams iegūt Goda Makšķernieka nozīmīti, kā arī cīnīties par mēneša vai visas sezonas labāko rezultātu.

a v o t s