Vējzivij vējš galvā

Šīs dzīvespriecīgās, draiskās gardegunes zviedru dabaspētnieks Kārls Linnejs kā vienīgās ielicis vējzivjveidīgo kārtā un vējzivs dzimtā un tādējādi rīkojies pilnīgi pareizi. Mūsu ūdeņos viņām līdzīgu neatrast. Latīniskais nosaukums tām dots Belone belone jeb Belone vulgaris.

Aprunājos ar mūsu piejūras tīklu zvejniekiem, bet neviens neatcerējās, ka vējenes mūsu lomos būtu manītas jau pirms gadiem piecdesmit. Nu bet pirms trīsdesmit gadiem gan pirmās belones mēgušas ieķerties stāvvados un citos zvejas rīkos ar smalkākām acīm. Tais laikos netrūka citu gardu zivīšu, pie kurām mūsu vēderi bija pieradināti gadsimtu garumā, un šai švītīgajai gardegunei neviens īpaši uzmanību nepievērsa.

Toreiz pietika ar treknajiem lučiem, mencām, brekšiem, vimbām, paretam pie pazīstamiem izdevās nopirkt smeķīgo svaigo Baltijas lasēnu. Turklāt vējzivij ir neparastā krāsā muguras un sānu asakas – tās ir gandrīz briljantzaļas – un tieši tāpēc varbūt atbaida kādu pārāk izlepušu ēdāju. Liekot roku uz sirds, varu zvērēt, ka, prasmīgi pagatavota, belone ir lieliska visos veidos. Bet zaļā asaka jau nav jāēd, tā tikai norāda, ka šai zivij ir liels fosfora saturs, kurš ir noderīgs cilvēka organismam.

Ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju nemaz nezina, kā šī zivs izskatās. Pat vairākums makšķernieku, kas nodarbojas ar copi jūrā, šo brīnumu nav redzējuši. Tālab iepazīsimies tuvāk.

Vējenei ir slaids, var pat teikt, stipri pagarināts ķermenis, un šķērsgriezumā tas ir gandrīz apaļš, kā desa vai mazliet saplacināts. Abi žokļi ir šauri, gari un pilni asiem zobiem. Tāpēc, makšķerējot vējenes, obligāta ir metāla pavadiņa un paliels ciets āķis, vismaz nr. 6. Zivs mugura ir zilganzaļgana, spīdīga, vēders un sāni sudrabbalti.

Visbiežāk vējzivis var redzēt jūras ūdens virsējā slānī tuvu piekrastei – pat pie pirmā sēkļa. Belone belone ir laba peldētāja, un, medījot sīkzivis, tā veic straujus uzrāvienus, ir ļoti kustīga. Pārtiek no mazām reņģēm, tūbītēm, stagariem, brētliņām, dažādiem vēžveidīgajiem, tāpēc copmaņi visbiežāk vējzivju ķeršanai izmanto garneles.

Parasti lielāko dzīves daļu vējzivis pavada Baltijas jūras vidienē un Ziemeļjūrā, Atlantijas okeāna piekrastē, arī Melnajā jūrā. Nārsto piekrastē, kad ūdens temperatūra ir sasniegusi apmēram plus 15 grādus, kas pie mums parasti ir maija vidū. Nārsta laiks nav ilgs, kādas trīs četras nedēļas. Tad garenās zivis ir sevišķi aktīvas, bezvēja vai neliela vilnīša laikā tās plunčājas ūdens virspusē un ir dabūjamas ar pludu vai spiningu ar slaidiem spožiem šūpiņiem vai roteriem. Ļoti veicies tiem copmaņiem, kam tuvumā ir mols, kā Liepājā, Pāvilostā, Ventspilī. Ar stingru, vieglu spoles makšķeri un palielu pluda antenu cope ir labi redzama.

Vējene ēsmu ņem aši, kā asaris uz dzīvo. Pluds strauji iet sāņus vai grimst. Steigties ar pieciršanu nevajag, es aizskaitu vismaz līdz desmit un tad dodu pa zobiem. Vējzivs vidējais svars ir no 500 līdz 700 gramiem, tā ir baigā cīnītāja, tāpēc sajūtas ir labu labās. Un skats arī. Nokļuvusi uz āķa, viņa taisa straujus rāvienus, kā akrobāts taisa sveces – superīgi! Ar spiningu ķerot, zivs biežāk noraujas, bet sajūtas un adrenalīns copmanim tiek pārpārēm.

Vēl nekas nav nokavēts, pirmās vējenes Pāvilostas piekrastē parādījās maijā un, kā rāda iepriekšējo gadu novērojumi, būs sastopamas vismaz līdz Jāņiem.

• Aldis Jermaks / Autora foto ©copeslietas2016