Ar līni cieši pa vienu taku

Līnis nebūt nav tā zivs, uz kuru makšķernieki būtu ļoti tendēti, ko uz noteiktu brīdi gaidītu, kā tas ir ar vimbām, vēdzelēm, butēm, spiningošanas sezonas atklāšanu…

Līnis šur, un līnis tur

Līnis kā suga ir izplatīts visā Eiropā. Viņus veiksmīgi ķer arī Anglijā un Īrijā, nemaz nerunājot par tuvāk esošajām valstīm. Latvijā līnis ir praktiski katrā ūdenstilpē. Protams, te varētu runāt par daudzumu uz noteiktu ūdens apjomu. Ezeri ar viņiem ir noslogoti pieklājīgi, savukārt upēs situācija ir dažāda – cik var spriest arī no sev pazīstamu copmaņu atsauksmēm, ir tādas vietas, kur līņu nav vispār. Tas gan vairāk ir nelielās upēs, kam nav saiknes ar ezeriem. Tiklīdz pat mazākajam strautam ir piekļuve kaut vai piemājas dīķim, kurā mājo līņi, tā agri vai vēlu arī šajās urgās parādās šīs sugas kungi un dāmas, kas uz turieni aizmanās sevišķi pavasara palu laikā un ilgstošu nokrišņu periodā pa pārplūdušiem grāvjiem.

foto: cl@Docents

Tajā pašā laikā nevarētu gluži teikt, ka līnis pie mums būtu ļoti populāra zivs. Tam par iemeslu varētu būt vairāki laba loma iegūšanas faktori, kas ne visiem ir pa prātam. Kas gan nekait spiningotājam! Jebkurā mirklī (kaut vai pievakarē pēc darba) ieskrien mājās, paķer špini, kasti ar mānekļiem, ielec autiņā, un pēc neilga laika viņš jau ir pie ūdens un jau pirmajā metienā var dabūt ieskaites zivi.

Lai šādā veidā tiktu pie līņa, ir jāsakrīt ļoti daudzām lietām. Galvenie iemesli, kāpēc ne visi iegūst viņus lomā un kāpēc parasti vienā reizē noķerto eksemplāru skaits nepārsniedz divus trīs, ir meklējami vietas sagatavošanā, barību jaukšanā, pacietības pārbaudē, ilgtermiņa darbībā un faktā, ka līnis nav bara zivs. Jā, viņi it kā uzturas kopā, un šad tad var redzēt, kā līgojas viss niedrājs (kaut gan nav teikts, ka to nekustina brekši vai lieli ruduļi), var redzēt tumšās muguras, taču tie ir līnēni svarā ap 200–300 g, kas vēl spiežas bariņos. Taču, tiklīdz runa ir par kilogramu un lielākiem eksemplāriem, tad šie kukulīši viens no otra ietur pieklājīgu distanci. Tie, protams, nav desmit metri, bet sānu pie sāna nepeld.

foto: cl@Slinkais

Slinkums nav līņotāja brālis

Nestāstīšu te par tiem copes klasiķiem, kas, iebraukuši ezerā, noskatās, kur īstais līņu mednieks cītīgi iztīra zāļu pudurī vietu, iebaro un klusām aizbrauc, lai ļautu līnim piesēsties pie lepni uzklātā galda. Tajā brīdī sliņķis nostartē kā no raķešpistoles, un nav vietas taisītājs nekur tālu ticis, kā ir skaidrs: atkal jāgatavo galds no jauna, jo neviens likums neaizliedz parazītiem dzīvot un izmantot citu padarīto savā labā. Taču mums, diemžēl arī copmaņu aprindās, šādu ļaužu ir oi-oi-oi, cik daudz.

Nepieciešamība sagatavot vietu būtu viens būtisks iemesls, kāpēc nav tendences uz līni. Nākamais moments ir saistīts ar copi uz fīdera. Labi atceros stāstu, ko man pastāstīja pazīstams vīrs kādā Vidzemes ezerā.

foto: Aigars Jansons

Aizbraukuši trijatā uz ezeru, kas diviem no kompānijas bijis zināms, bet trešajam ne, taču zināšanu nezinītim pat vairāk. Cope no krasta, jo zāļu aizaugums pavisam neliels, labi, ja savi trīs metri no krasta, un tad arī tikai pusaugu lēpju lapas. Divi no trim nepaslinkoja un ar grābekli iztīrīja vietu, lai tumsā zivi varētu vieglāk dabūt krastā, bet trešais izlēma, ka ar tik retām lēpēm viss būs vienkārši. Protams, vajadzēja sagadīties tā, ka smukākās zivis nāca tieši uz to vietu, kur sēdēja sliņķis. Un tad nu nācās noklausīties tik labi pazīstamo vārdu plejādi...

Kā otru, bet ļoti svarīgu aspektu līņu copē var minēt iebarošanu, un te jau stāsts ir pagarš, jo, spriežot pēc jautājumiem, daudziem joprojām nav skaidrs, kā sagatavot galdu. Un patiešām – ir atšķirība, vai to par piemēru dara Daugavā ar cietu grunti vai dūņainā ezerā.

Gatavojam iebarojamo

Tā kā līnis ir viena no manām topa zivīm, esmu izkodies cauri dažādiem apstākļiem ar dažādām gultnēm, dažādu ūdens dzidrumu, dziļumiem, upēm, ezeriem un purviem. Kas tik pa šiem gadiem nav izmēģināts! Līdz ar to ir radušās daudzas idejas, kuras tagad tiek realizētas copē, bet, ja man jāsaka, ka es katru reizi braucu mājās ar pilnu normu (5 gab.), tad tā vis nav. Varbūt arī tāpēc, ka līnis nav tik viegli paceļama zivs, daudziem pacietības mērs ir pilns ar pirmo reizi, un no šīs zivs viņi atsakās. Daudz vienkāršāk ir vienā reizē tikt vismaz pie 15 līdaku iznācieniem, bet ar prāviem līņiem tā nebūs. Tieši tāpēc tik neviltoti priecājas līņu makšķernieks, kas vienā copes reizē izcēlis divus vai trīs kilogramniekus un aiz laimes met bildes visos portālos. Es viņus ļoti labi saprotu.

Pavisam cits stāsts ir gadījums, ja līnim galds regulāri ir klāts visas sezonas garumā. Tad ir, ar ko lepoties. Sevišķi tiem, kas māk sarunāt ar kādu pie ūdeņiem dzīvojošu saimnieku aizvest iebarojamo, kočiņu pie vakariņu galda, bet pats jau uzsildītā vietiņā saliek tīkliņā skaistus līņus un pasniedz to kā – atbraucu, paskatījos, izvilku un aizbraucu. Ir nācies sastapt šādus izcilniekus. Ezera apsaimniekotājs ir stāstījis: lūk, tur, tajā pudurī, sēdošais vienmēr nāk krastā ar līņu maisu. Uz manu divdomīgo jautājumu, cik ilgi tu viņam to vietu esi barojis, vīrs samulst un īgni novelk: ilgi un regulāri. Ja šie copmaņi nelielītos ar saviem izcilajiem panākumiem, kur vismaz 70% gadījumu galveno lomu spēlē otrs cilvēks, tad manis pēc lai ķer, cik lielus un cik daudz grib. Bet, ja to pasniedz kā vienkāršu zariņa nolaušanu, tad ej tu tur, kur ķeizars ar kājām iet, un nečakarē tautai smadzenes.

Var trāpīties uz līni brīdī, kad tā plašā sirds aplaimo katru ēsmas kumosu, bet šādi gadījumi ir reti. Pavisam nesen man tuvs radinieks vienā Zemgales ezerā trāpīja uz līdaku Eldorado. Ar aptuveni 50 karūsiņām izvilka 26 mēra līdakas. Pārējās copes, par laimi, tika palaistas vējā. Kad karūsiņas beidzās, cilvēks aiz bada vēl divreiz iemeta spininga mānekli un atkal izcēla divas zaļsvārces. Tajā mirklī kaut kas nostrādāja smadzeņu sistēmā, un džeks saprata, ka laiks tīties. Varat divreiz minēt, kur palika līdakas… Tie ir brīži, kad viss, visas zvaigznes, kas saistās ar zivs copi, nostājas pozitīvā pozīcijā.

Barojums 1

Kā jau ierasts, tur, kur apgrozās līnis, ir papilnam arī visādu pličuku, raudiņu, rudulīšu, maiļu un visādu citādu pa ūdeni peldošu ēdāju, kas mēģina tikt pie līņiem domātās barības kā uz grunts, tā uz āķa. Pa lielam līnim ir vienalga, ko klāj uz galda – vai tā ir līņu, karūsu, karpu vai brekšu barība. Praksē ir sen pierādījies, ka uz šo četru sugu lietām pienāk arī visas četras pieminētās sugas neatkarīgi no tā, kas konkrētajā brīdī bijis iemests ūdenī.

Daudz lielāka nozīme ir tam, kā trāpa ar aromātu un cik spēcīgs ir iebarojamais. Ja copei esat atvēlējis aptuveni 6 stundas, tad vienam cilvēkam divām vietām (divām makšķerēm) pilnībā pietiek ar aptuveni 3 kg iebarojamā. To sastāvs ir dažāds. Par piemēru, lūk, viens.

Ņem kaut ko no Stil, Traper, Salmo, Dragon, N-G Mix un uz 1,5 kg barības pievieno tikpat daudz zemes. Es vēl pielieku klāt saulespuķu spraukumus, lai masa būtu irdenāka, jo seklās vietās šim irdinātājam ir liela nozīme ne tikai līņu, bet arī karpu un brekšu copē. Tā kā līnim viena no iecienītākajām ēsmām ir slieka un proteīniem bagātākās ir naktssliekas, tad mājās, sievai neredzot, sablenderēju pāris saujas nakteņu skaistā putriņā, kura man kalpos kā ideāls aromatizators. Pērkot iebarojamo, izvēlieties rupjāko sastāvu – lielākās frakcijas cik necik atvilks nost mazās zivis un neļaus tām lielā masā līnim domāto porciju ātri notiesāt.

Pamatā visam ir ticība tam, ko jūs darāt, un ticība labam iznākumam. Ja tās nav, tad labāk spēlējiet internetā propilkus, bet naudu zivīm tērējiet lielveikalā un tirgū, kur produkcija ar pelēkām žaunām un blāviem acu āboliem liksies gana laba.

Starta iebarojumā nav nepieciešams vairāk par 5 apelsīna lieluma bumbām. Tad katrā stundā, protams, skatoties, kas notiek ūdenī un cik daudz apkārtnē ir mazo balto zivju, iedod papildinājumu. Uz tām vietām, kurp parasti braucu es, mazo ir daudz, es pat teiktu – ļoti daudz, un galvenie šakāļi ir lielie ruduļi. Tie kāru muti zibenīgi metas virsū ēdamajam un loka iekšā tā, it kā savu mūžu neko vēdera gaterī nebūtu iestūmuši. Ar šo momentu ir jārēķinās, tāpēc pa nelielai, bet ūdenī viegli šķīstošai iebarojamā bumbiņai iemetu katrā pusstundā.

Var izmēģināt arī šādas tādas viltības, kā aizmānīt mazo zivi no līnim uzklātā galda. Piemēram, nelielā spainītī samaisot sausus saulespuķu spraukumus kopā ar viegli samitrinātu melnzemi. Virs sastrādātās vietas, bet vēl labāk – kādu metru sāņus uzmet nelielu viegli irdenu bumbiņu, kas, atsitusies pret ūdens virsmu, izjuks. Spraukumi paliks augšā, mazās skries uz tiem un atstās gultni, kas jums arī ir vajadzīgs.

foto: Einars Siliņš

Barojums 2

Jauc kopā ļoti rupju karpu barību ar biezpienu, kam ir ne vairāk kā 2% tauku. Proporcijas vienkāršas: 1 kg karpu barības, 200 g biezpiena, 500 g samitrinātu saulespuķu spraukumu un motiļa vai sliekas aromatizators. Šis ir tā saucamā budžeta iebarojamā gals, bet tas siltā ūdenī neatstāj nekādas pēdas. Te es domāju ūdeņu sacūkošanu salīdzinājumā ar tiem copmaņiem, kas karstajā laikā lieto sutinātus graudus, kuri jau pēc pāris stundām ūdenī sāk skābt. Turklāt pats makšķernieks šīs sekas labi apzinās un uz šo punktu vairs vasarā nedodas. Tāpēc nav, ko brīnīties, ka vietā, kur līnis parasti ir uzturējies, tas pēkšņi pazudis.

Viennozīmīgi – lieciet uz āķa, ko gribat, bet āķim vēlams būt melnam. / foto: Aigars Jansons

Es saprotu tos copmaņus, kam nav iespēju vai naudas iepirkt gatavo barību, tāpēc jāizlīdzas ar to, kas ir. Var taču aiziet uz klēti, pagrābt pa saujai dažādu graudu, sasutināt un pirmajā mirklī skatīties, kā nostrādā. Un nostrādās ar’, jo graudi būs silti. Ja vēl pieliek nedaudz medus, vanilīna, smalki sasmalcina svaigu zāli, tad ēdamais līnim ir gatavs. Taču nav grūti iztēloties, ko par šādu pasākumu teiks kolēģis, kas uz šo vietu atbrauks aptuveni pēc 6 stundām.

Manā skatījumā spiedīgos apstākļos ļoti labi var nostrādāt melnzeme kopā ar kapātām sliekām. Lopbarības veikalos ir trušu kombikorms, kura 4 kg maksā aptuveni 4 eiro, bet kuru savienojot ar melnzemi un slieku devu var iegūt itin labu iebarojamo masu arī apjoma ziņā – vairākām copes reizēm.

Līnis tāpat kā amūrs ir liels zālēdājs, tāpēc vismaz Vecumnieku Lādzēnu purvos un Lobes ezerā tā ir līņiem pieprasīta iebarojamā barība. Par šo faktu arī pārliecinājos Lādzēnu purvos maija vidū, kad, jaucot iebarojamo ar trušu kombikormu, 4 stundās sagādāju līņu normu. Man gan tas nekāds brīnums nebija, jo trušu kombikormu izmantoju arī vēlā rudenī, ejot uz karpām.

foto: Aigars Jansons

Līņiem patīk zāle un kantis

Varu palepoties, ka ļoti daudziem līņu tīkotājiem esmu ierādījis un apstāstījis konkrētu vietu gultnes reljefu, kas līnim patīk vislabāk. Visinteresantāk ir ar tiem, kas, noklausījušies manu aptuveni 3 minūšu stāstījumu, izbrīnīti saka: „Un tur būs līnis?! Ej tak tu...” Es arī eju. Mans labākais skolnieks ir bijis Māris Olte. Viņš pats, būdams profs, ar pirmajām copes filmēšanas reizēm bez jebkādas lielmanības ticēja tam, ko es saku. Rezultāti redzami Māra nomad.lv.

Domās uzzīmējiet nelielu ezera līci. Tā lielums – aptuveni 50x50 metri. Dziļums visur līdzīgs un nepārsniedz 1,5 metrus. Krasti meldros, vietām retāks vai biezāks niedrājs. Laukuma vidū vairāki plači, noklāti ar vilinošām lēpju lapām, starp kurām ir vēl vilinošāki tukšumi. Šķiet – kur nu vēl perspektīvāka vieta līņu copei, ja ne starp šīm lēpju lapām! Varbūt pat derētu iebraukt ar laivu un vienu otru lapu izraut, lai copes brīdī zivij nebūtu, kur piesieties. Pavisam necili izskatās mazs stūrītis starp pagājušā gada niedrēm, kur no ūdens tik tikko izspraukušies nelieli jaunie meldru asni. Turklāt dziļums te ir labi ja 50 cm.

Kur palikšu es, un kur paliksiet jūs? Es palikšu pie šīm necilajām, bet svaigajām niedrēm, jo te līnim būs daudz vairāk, ko darīt. Līdz ar svaigumu no gultnes tiem klāt līp planktons, ar ko barojas kā mazās, tā lielās zivis, jo ne jau vienmēr un visur kāds piedāvā treknu nakteni, čemuru ar 16 baltajiem tārpiem vai kukurūzas graudu. Kā likums meklēšu un ātrāk pat nesākšu copi, kamēr nebūšu atradis nelielu kantīti kaut vai metru no krasta joslas. Tā ir labākā vieta jebkurā ūdenstilpē, vienalga, vai esat upē, vai ezerā.

Šādā vietā galdu veidoju tieši uz kants. Protams, ja starp augstāko vietu un zemāko starpība ir pāri metram, tad rodas problēma ar pludiņa noregulēšanu, lai atrastu pareizo ēsmas peldināšanas dziļumu. Bet pastāv vēl viena iespēja – pludiņmakšķeri, izmantojot vienu slīdošo svinu, veido kā mikro grunteni. Tas nozīmē, ka pludiņš guļ vai ieslīpi zvāļojas, svinu nogulda uz grunts. Kas notiks tālāk – pats redzēsiet, būs jauna skola.

Gaiša barība uz tumšas grunts vai otrādi

Šī ir tēma, par kuru var strīdēties arī ar pasaules čempioniem. Ar cilvēkiem, kas visā Eiropā to vien dara, kā testē ēsmas, kātus, auklas, āķus un tā tālāk. Protams, piedalās mačos, un aiz viņiem stāv iespaidīgas komandas, kas uzmana, testē un pārbauda katru soli. Starp citu, par to vēl makšķerniekam maksā itin pieklājīgu algu, jo viņš ir saražotā gala produkta galvenais vērtētājs, taču ar ļoti lielu atbildības izjūtu. Ja pateiks okei un tā būs taisnība, tad saņems aploksni (tas būtu pie mums), bet, ja nošaus greizi – knupīti.

Taču, atgriežoties pie barības nokrāsas, arī es ilgu laiku piekritu, ka barībai no gultnes atšķirties nevajag. Iespējams, to iespaidoja pārliecība par zivju bailīgumu; mēs taču esam pieraduši, ka pie ūdeņiem jāuzvedas tā, it kā mūsu tur vispār nebūtu. Pēdējos gados, kad ir vairāk laika un iespēju dažādiem eksperimentiem, esmu sācis aizdomīgi uztvert iepriekšējos uzskatus, un, atklāti sakot, praksē ir pierādījies, ka pareizi daru.

Protams, nevar uz melna likt spilgti dzeltenu vai salātzaļu. Kontrasts nedrīkst būt tik spēcīgs, ka to redzat pat no savas vietas. Taču daudz interesantāk izskatās, kad, piemēram, uz tumšas gultnes uzliek gaišu, platu pleķi kaut vai no smiltīm, bet tam pa virsu uzber iebarojamo tumšākā krāsā.

foto: cl@slinkais

Cieta, šķīstoša, birstoša, irdena barība

Ja runājam par stāvošiem ezera ūdeņiem, tad, protams, barība ir jāveido tādā konsistencē, lai, atsitusies pret ūdens virsmu, tā tūlīt izjuktu. To, šķiet, zina visi. Pamatdoma ir tāda, ka ne vienmēr un ne visur var zināt un pārbaudīt gultnes sastāvu. Tāpēc izvēlas vieglāko ceļu, kas der visur, ja vien nav straumes vai liela dziļuma, bet, kā zināms, līni meklēt dziļumā būtu diezgan liels neprāts. Kaut gan ir arī izņēmumi, jo es zinu vienu labu ezera vietu, kur līnis mājo pat 6 metru dziļumā.

Kā sagatavot barību, lai, atsitusies pret ūdens virsmu, tā ņemtu un izšķīstu, un nogrimtu? Copmaņiem noteikti ir katram savs variants un ir pat vairāki, es vados pēc vietas, vēja, dziļuma, kantīm utt.

Daudzi nezinātājam tā arī saka: barība jāveido tāda un tāda, bet līdz galam nepasaka, kā tad viņu pareizi sagatavot. Ir jau viegli pateikt iznākumu, bet varbūt pats gudrinieks nemaz nezina, kā to panākt.

Pirmkārt, iejaucot jebkāda veida barību, ūdeni lej klāt pamazām. Rūpīgi sajauc, ko vislabāk ir darīt ar rokas urbjmašīnas maisītāju. Tiesa, ne katram tāds ir, tāpēc, cik vien smalki iespējams, masu sarīvē plaukstās. Pirmajā maisījumā tai ir jāpaliek gandrīz sausai. Mitruma ir tik daudz, ka kaut ko līdzīgu bumbai var izveidot, tikai ļoti stipri saspiežot, taču, vēl nedaudz saspiežot, bumbai momentāni jāizjūk.

foto: Aigars Jansons

Nākamais mitrinājums jāveic ne ātrāk kā pēc 20 minūtēm. Pa šo laiku mierīgi sakārto makšķeres, apdomā darbību, saliek visu nepieciešamo, lai viss būtu pa rokai. Sevišķi tas attiecas uz copi no laivas. Pa šo laiku, ja barību būsiet rūpīgi samaisījis, katra mazākā daļiņa būs kaut nedaudz, bet savilkusies ar mitrumu. Vēlreiz rūpīgi visu pārjauc un mēģina viegli saspiest nelielu bumbiņu. Tās tad var palaist uz ūdens pusi un paskatīties, kas notiek. Ja pēc atsišanās pret ūdeni izjūk – tad viss kārtībā. Ja grimst, tad masai jāpievieno sausā barība. Ja tādas nav, var izmantot smiltis vai sausu melnzemi. Savukārt pilnīgi pretēji ir gadījumā, ja virs ūdens veidojas barības pleķis.

Katrā ziņā iebarošanai ir jāpievērš ļoti liela uzmanība, jo šis ir viens no būtiskākajiem elementiem, lai cope izdotos.

Mazliet par ēsmām un āķiem

Pašos pamatos viss ir zināms. Jo aukstāks ir ūdens, jo vairāk gaļas. Pavasarī upēs bez naktstārpa uz līni nav, ko darīt. Taču arī vasarā naktstārps līnim ir ēsma nr. 1. Tad kur te loģika? Mans līņu ēsmu krājums ir ļoti vienkāršs: naktstārpi, baltie mušu kāpuri, ļoti reti kad nostrādā kukurūza. Par rupjmaizi var runāt, bet arī retos gadījumos, plānās pankūkas, kas saceptas tikai tik daudz, lai milti ar ūdeni turētos kopā un nebūtu brūnuma (piedeguma).

Tagad laikam būs trešais gads, kad izmantoju Timar peletes. Taču tās Latvijā nav populāras ne uz līni, ne uz breksi un pārdošanā ir... tikai tur, kur ir. Tāpēc nemeklējiet un nepērciet, nevajag. Es sev gan esmu sagādājis visai sezonai, bet tas tāpēc, lai vienkārši būtu.

Pavadiņām izmantoju fluorkarbonu. Ņemu to resnāku nekā parasto monofilo auklu, jo pēdējā ir izturīgāka, bet zivīm redzamāka. Vismaz tā apgalvo ražotāji. Man ir gadījies uzrauties uz it kā labām, dārgām un kvalitatīvām auklām, kas izrādījušās mēsli vien. Reklāma dara savu, un mēs iekrītam... Visierastākā problēma ir auklas sagriešanās jeb skruļļošanās. Pēc zivs ņēmiena izveidojas kaut kas līdzīgs saburzītam diegam. Vai zivij tas ir vienalga? Kā izrādās manā praksē, tā nav, un pavadiņu nākas mainīt.

Par āķiem runājot, varu pieminēt tieši to pašu, ko attiecībā uz pavadiņām. Jā, protams, nevajadzētu iegādāties nezināmus brendus, bet vairāk pievērst uzmanību āķa fizikai. Tātad – asums, tā noturība un elastīgums. Līņiem es nekad neizmantoju karpu āķus. Kāpēc? Ļoti daudz tukšo copju. Es runāju par tiem āķiem, kas domāti boilu sistēmām. Līnim ņem variantu ar klasisko izliekumu un maksimāli īsu kātiņu. Tāpat – jo tievāks un smalkāks āķis, jo labāk.

Arī krāsai līņa gadījumā ir nozīme. Par šo faktu agrāk neuzdrošinājos rakstīt, jo nebija pilnīgas pārliecības. Tagad varu pateikt viennozīmīgi – lieciet uz āķa, ko gribat, bet āķim vēlams būt melnam. Pats vismaz pagaidām izmantoju Hayabusa ražojumus. Tievi, smalki, asi un izturīgi.

Ar šo arī pagaidām par līņiem pietiks. Ja ir vēlme uzzināt ko vairāk, vērsieties copeslietas.lv ekspertos – labprāt atbildēšu.

P.S. Starp citu, vai ievērojāt, ka nepieminēju, kurā laikā (naktī vai dienā) ir labākais līņu laiks?...

©CopesLietas