Garmin Series 2017. Par visu no paša sākuma

Kopš Garmin Series 2017 sacensībām Polijā, Dadajas ezerā, ir pagājis labs laika sprīdis, tā brīža emocijas ir norimušas, tomēr atmiņā palikuši svarīgi momenti un izšķirošas situācijas. Bija interesants pasākums. Par visu no paša sākuma.

Pēdējos četrus gadus startējām Latvijas čempionātā spiningošanā no laivas un 2016. gadā izcīnījām uzvaru pēdējā posmā, kļuvām par čempioniem kopvērtējumā un iepazinām visas nianses, kas ar šādiem panākumiem saistās. Visu ziemu sadarbojāmies ar LMSF, lai uzlabotu valsts meistarsacīkšu tiesāšanu un prestižu, bet paralēli skatījāmies pēc augstākas raudzes sacensībām gadījumam, ja mūsu čempionāta organizētājam LMSF savus solījumus izpildīt neizdosies. Šai skarā iezīmējās divi interesanti ārzemju varianti.

Makšķerēšanas sacensības mūs aizrauj, tāpat kā vēlme kļūt profesionālākiem gan copes, gan aprīkojuma jomā. Tieši vēlme izzināt vēl nezināmo mūs saveda kopā ar Garmin eholotēm, Garmin Panoptix un citām tehnoloģijām, ko piedāvā tikai Garmin. Sacensības ir labs aparatūras testa poligons, tāpēc Garmin pārstāvji piedāvāja mums iespēju startēt lielākajās Garmin Series spiningošanas sacensībās Eiropā, kuru norises vieta ir Polijā, Dadajas ezerā, starp Olstinu un Mikolajki. Attālums neliels, tikai 600 km, sacensību formāts – 2+1 diena. Jāķer tās pašas zivis, kuras Latvijā, proti – asaris un līdaka. Labs izaicinājums pērnajiem čempioniem izmēģināt spēkus starptautiskā pasākumā. Izlemts – mēģināsim! Sacensību grafiks ļāva paspēt uz visiem mačiem, izņemot Alūksnes posmu, kad jābūt Holandē WPC!

Būs grūti apvienot darbu ar braucieniem, bet mums grūtības ir jauni izaicinājumi. Paldies sponsoriem no Garmin un SIA Bajtel par finansiālu un tehnisku atbalstu! Paldies BTA apdrošināšanai par lieliskiem laivas KASKO un tās īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas nosacījumiem šī gada sezonai! Pateicoties atbalstītājiem grūtības pārvarēt ir daudz vieglāk! Esam nokārtojuši starptautiski atzītas motorlaivas vadīšanas tiesības un esam gatavi startam ļoti augstā līmenī!

Trīskāršā pieteikšanās

Komandu pieteicām aptuveni pusotru mēnesi pirms sacensībām, tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas, un samērā drīz kļuva skaidrs, ka saspringtā darba grafika dēļ nepiedalīsimies ierastajā sastāvā, proti – Kristiāns netiek. Vienojāmies, ka viņa vietā startēs Māris Olte – ar domu, ka kopā būs interesanti gūt Polijas pieredzi un atrādīt to Latvijas TV skatītājiem. Pieteicām sastāvu, tomēr Māris nebija sarēķinājis visu līdz galam un pāris nedēļas pirms starta kā prioritāti izvirzīja tikšanos ar saviem vēlētājiem Ērgļos. Tā gadās.

Rezerves soliņš Osprey Fishing Team ir gana jaudīgs, un vieta laivā brīva bija tikai pāris stundas – Māra vietu aizņēma Andrejs Maksimovs, kas spēkus sportā mūsu komandā jau izmēģināja Usmas posmā 2015. gadā, kur, startējot kopā ar Pēteri Lideri, komandā izcīnīja 3. vietu. Tas ļāva cerēt, ka būsim jaudīgi un teicami koncentrēsimies uz četru dienu komandas darbu. Pirms tam kopā vienā laivā ar Andreju bijām copējuši pāris reizes, jo pārsvarā viņš ķer no savas laivas. Bet nekas, treniņos sastrādāsimies.

Informācijas meklēšana

Google par Dadajas ezeru bija ļoti skopa, informācija pavisam nederīga, kamēr meklētājā nesāku rakstīt poliski – tad atradās pat dziļumu karte. Milzīgs atspaids, jo treniņiem nu galīgi nepazīstamā ezerā ieplānotas tikai 2 dienas. Atradu arī kartes autoru Macijeku Žejmo, kas laipni atsaucās, un nu mēs jau nestartējām uz aklo, jo Macijeks apsolīja mums dziļumu karti, ko var nolasīt ar GPS. Tiesa – tā nebija Garmin formātā, bet eholotes.lv veikalā vienmēr piemeklēsim vajadzīgo aparatūru.

Treniņi ezerā brīvi, bez ierobežojumiem, platība – 1004 hektāri, dziļums – līdz 40 m. Daudz sēkļu, ir arī sekli līči, ragi, ir bīstamas vietas, kur ezera vidū novietotas bojas, jo dziļums mazāks par 1 m. Būs ļoti interesanti. Neizdevās atrast iepriekšējo gadu rezultātus, tikai atsevišķas bildes, bet zivis tur lielas, tātad – varianti ir.

Ierašanās Dadajā

Nebija gluži tā, ka viss būtu atlikts uz pēdējo brīdi, bet izbraukšana sanāk ļoti sasteigta, darbi nelaiž vaļā līdz pēdējai minūtei, sīkas likstas birst kā no pārpilnības raga. Noteikti kaut ko aizmirsīšu paņemt, un tā arī vēlāk izrādās – uztveramais tīkliņš palicis garāžā, jo ikdienā to praktiski neizmantoju. Bet – jāpērk nebija, Macijeks aizdeva savējo, tā kā viņš sacensībās palīdzēja ar tiesāšanas darbiem.

Startējam otrdien pusdienas laikā ar domu, lai līdz vakaram tiekam galā un mazāk jābrauc pa tumsu, jo beigu posms ir rallija serpentīnu cienīgs. Tomēr darbi pēdējās minūtēs birst bez apstājas, un Latviju pametam tikai vēlā pēcpusdienā.

Ceļš labvēlīgs, ap pusnakti ierodamies Stardadajas viesnīcas pagalmā. Tur atrodam sargu, kurš mūs iečeko numurā uz labu laimi. No rīta būšot cits numurs.

Poļi runā vismaz trīs valodās, no kurām divas ir poļu, bet trešā – poļu. Reti kurš mazliet spēj kontaktēties angliski vai – drīzāk – krieviski. Andrejs liek lietā savu pieredzi saziņā ar poļiem – darbā gadoties ar šiem uzturēt sakarus, es vairāk klausos un mēģinu saprast. Noskaidrojam, ka arī šeit ir vēls pavasaris, līdakas ķeroties slikti, zivis jāmeklē ap sēkļiem, tad kaut ko varot dabūt. Okei.

Iepriekšējās brīvdienās bijām Alūksnē patrenēties, jo Dadaja ūdens krāsa bildēs un ezera struktūra – līdzīga. Atsvaidzinājām iemaņas uz dziļo zivi. Taču līdzība, izrādās, pastāv tikai bildēs: Dadajā mūs sagaida duļķains pavasara ūdens.

Pētniecība sākas

Pirmās dienas rīts – sākam iepazīt ezeru, ielaižamies ūdenī. 17 grādi – oho! Alūksnē bija 9–11. Kas būs savādāk? Dodamies pētīt. Kartes vēl nav, Macijeks ieradīsies vēlāk, strādājam pēc interneta fotogrāfijām un Garmin ehološu rādījumiem. Dziļie sēkļi – kontrolpārbaude – nu nav te nekā, tukša bilde, daži akmeņi, skaists reljefs, bet zivju praktiski nav, zandartus neredz vispār. Kaut arī tiem ir liegums, tomēr viņus var redzēt vienmēr. Ja tie ir.

Okei, meklējam bojas un seklos sēkļus. Atrodam pirmo, pāris apļi, krustu šķērsu pāri, karte gatava – skaidrs. Augšējais plato – zem metra, malās praktiski vertikālas sienas, viena mala lēzenāka, veģetācija sākas no 3 m uz augšu, zivis rāda no 5 m dziļuma.

Apstrādājam gar kantēm, Andrejs ar gumiju, es ar vobleri seklāk, uzlieku peldošo OSP Varuna, otrajā metienā kaut kas uzbaksta. Tā arī vienīgā dzīvības pazīme. Paņemu mikrodžigu – uz kantes mazie asarīši. Mērām tos, vajag no 18 cm uz augšu. Tādus nejūt. Brauksim meklēt nākamās pumpas.

Zvana Macijeks – super, laižam pēc kalibrētas kartes, būs cita izpētes jauda. Mazliet papļāpājam, Macijeks runā krieviski, saprotami, super! Info – pavasaris vēls, copes vēl nav. Kādā horizontā līdaku meklēt? Macijeks smejas: „Mārtiņ, paskaties eholotē, visu redzēsi!” Paldies, mēs jau redzējām un skatīsimies vēl. Ja var redzēt – ideāli, atradīsim visu. Jo grūtāk – jo labāk, vajadzēs vairāk domāt. Visiem. Tikai godīgi un sportiski, visiem vienādi. Atceramies, ka ar Macijeku esam tikušies Ziemeļīrijā. Pasaule ir tik maza. Tagad kontaktēsimies biežāk.

Laižam atpakaļ ezerā. Copei laiks vienkārši super, mazliet drēgns, mazliet līņā, īsts līdaku fons. Kur būs – tur jutīs uzreiz. Dodamies izpētē ar jaunām precizitātes iespējām. Braucam ekskursijā, vērojam, copējam maz, skatāmies – kā un kur ķer vietējie. Sistēma neveidojas, vienkāršais džigs. Pārejam pie laikietilpīgākās metodes – izpēte ar spiningu rokās. Visu laiku skatāmies, ko rāda Garmin ekrāni: zivis tikai no 5 m uz augšu.

Mēģinām apstrādāt stāvās sēkļu kantes ar visādu dziļumu vobleriem, daži metieni pilnīgi uz čuju – ir!!! Tāda ap 3 kg. Smuka, resna, noēdusies līdaka. Orbit 110 SP, klasika. Uztaisām pirmo bildi ar pirmo poļu līdaku mūžā. Dodamies uz nākamo rajonu. 3–4 metieni – Andrejam kāts desā, spole sīc… nost. Žēl. Gribējām redzēt, kas tas bija. Uz ko? Atkal Orbit, tik cits krāsojums. Eldorado? Tiešām te tā ķeras? Lielas zivis? Daudz?

Nākamais sēklis. Uz Rudras uzsēžas tāda ap 2 kg, nefočējam. Gribam tepat dabūt vēl vienu – nekā. Trīs sēkļi – trīs copes. Hmmm… ezerā ir tikai 20 sēkļi, bet runā, ka būs 110 laivas. Jādomā tālākie varianti.

Dodamies pa seklajiem līčiem, gumijas, vobleri, roti, bleķi, pilnīgi kā akā. Poļi stājas vienās un tajās pašās vietās, sit zāļu ārējo kanti ar divām metodēm – vai nu milzīga gumija uz centimetriem 30, vai un kaut kas galīgi mazs. Praktiski visi strādā džiga tehnikā, daži džerko. Garlaicīgi un vienmuļi, pat ja tā vajag.

Pārbraucam uz sēkli, kas atrodas sekluma rajonā, – apkārt 3 m, uz sēkļa – 1 m. Izpaužamies visos veidos. Klusums, pārdomas. Andrejs iemet galīgi nekur, pa vējam, tālu kaut kur, prom no orientieriem, pāris metri, pāris tviči – bams! Spole dzied, zivs skrien… nost. Atkal nekā… Kā viņām tas izdodas?! „Andrej – pievelc bremzi. Šķiet, lielajām tu cērt par maigu.” Ejam tālāk.

Diena beidzas, velkam kopā galus – ko esam izpratuši. Poļi zina vietas, mums tādām specifiskām zināšanām nav laika, visas zivis sajutām starp 3 un 1 m dziļumu. Izlemjam, ka visas perspektīvās vietas pārzīmēsim ar Garmin QuickDraw Contour, būs mums digitāla karte, Steady Cast Sensorn rādīs laivas pozīciju kartē skaidri, karti iekrāsosim: 1 m – sarkanu, līdaku zonu – zaļu, asaru – brūnganu, tad varēsim mest precīzi gar kantēm un strādāsim ar vobleriem izvēlētajos dziļumos. Seklie līči mums neatbild, vienās zālēs izlec līdakbērns – uz gumijas ofsetā.

Pirmās dienas rezumē – 5 smuki mēri, 1 zemmērs. Iezīmējas doma, ka asarītis būs jālasa, jo sarakstā vērtēs 15 zivis. Macijeks saka, ka piecas līdakas pirmajai dienai ir ļoti labs loms. Uztraucamies par copes vietu skaitu, mums ir pavisam maz punktu, kur jutām zivis. Vietu, kur dabūjām pirmo līdaku, nosaucam par Ģeda punktu, jo netālu strādāja poļu onka ar pludiņmakšķeri. Ļoti gribēja papļāpāt, bet mēs poliski bijām švaki.

Rīt pētīsim ezera otru pusi, dziļāko. Tur arī daudz līču. Kartē izskatās savādāka.

Politbiroja sanāksmes

Sākam agri, ar pirmo gaismu, laika maz, brokastīs brauksim pēc rīta copes.

Daudz meklējam, izbraukājam apkārt salām, izpētām dziļumu kantes, meklējam veģetāciju, kur zivij slēpties, nonākam līdz Mazajam Dadajas ezeram – tur cita bilde: seklāki krasti, par grādu siltāks ūdens. Ko mēs vēl neesam mēģinājuši? Meklējam džungļus un lienam iekšā. Kaut kur tai zivij jābūt. Ir! Plašā zāļainā līcī no augstām niedrēm Andrejs izmāna smuku resnu līdaku uz 2–3 kg. Bet piepūli vajadzēja gan, ilgi mētājām, kamēr atsaucās. Labi, arī tā ir informācija.

Apsekojam visus ezera kaktus, copējam pavirši, vairāk meklējam piesaistes punktus, pētām veģetāciju zem ūdens, temperatūru. Iebraucam vēl vienā skaistā zāļainā līcī – bams! 15 minūtēs 3 zivis un 2 mērā. Tā, tātad vienkārši nespējam atrast politbiroja sanāksmes?! Fiksi tinamies prom no turienes ar cerību, ka neviens mūsu izdarības nav pamanījis. Šis ir mūsu treknais punkts, te mēģināsim tikt pie ieskaites zivīm.

Pameklējam asarīti. Uz viena dziļā puna Andrejam vispirms rodas sajūta, ka galā ir ķērājs, tas lēnam tomēr padodas, nāk tuvāk, tad atkal aizķeras, un sāk dziedāt spole. Smuki iet. Sāku filmēt. Paiet minūte, apturēt nav iespējams. Andrejs saka, ka jābrauc līdzi, drīz beigsies aukla. Vēl pēc 20 sekundēm zivs vienkārši izspļauj mānekli, pēc gaitas uzvedas kā zandarts; cita ekipāža todien dabūja zuti uz 2 kg – tie gan nemēdz norauties, vismaz ne jau attālumā. Macijeks vēlāk pastāsta, ka zandartu Dadajā atlicis ļoti maz, bet tie esot lieli. Karpu neesot. Citas zivis iet savādāk.

Pusdienās secinām, ka šajā ezera daļā mums ir vairāk punktu, daudz vietu, kur jutām dzīvību. Nolemjam izpētīt vakardienas rajonu, pameklēt līdzīgas vietas, jo sacensībās katra diena būs citā ezera daļā. Izmēģinām seklumus, skaistas zāles – nesajūtam vispār neko. Klusums. Tātad zivju tur vienkārši nav. Kāpēc? Nav laika minēt, meklējam tālāk, rīt starts! Laivu ļoti daudz. Ezerā paliek aizvien mazāk vietas, kur kāds pēdējo 3 stundu laikā nebūtu ko iemetis. Mačos ķersim nopresētu zivi.

Arī otrā diena mums beidzas ar 5 mēriem, klāt nākuši arī vairāki zemmēri, esam izzīmējuši digitālā formātā visas vietas, kur centīsimies piekļūt sacensībās.

Vakars. Izdomājam, ka vajag iebraukt ezerā arī pēc vakariņām, bet… tas izrādās velti. Dadajs jau nopresēts, laivu ka mudž, saprast vairs nevar neko. Rezultātus izšķirs meistarība realizēt retās copes – tā nospriežam. Un noteikti jālasa asarītis, tas ir gandrīz visur. Izmēri mazliet atšķiras, piefiksējam rezultatīvākās vietas ar raitāko gaitu un labāko izmēru.

Galvenais – bezcerīgi nenogrimt

Ezers sadalīts 2 daļās – Garmin zona, kurā esam trenējušies pirmajā dienā, un Ryobi zona, kurā ir mūsu slepenais līcis un rezultāti bija labāki skaita ziņā. Izloze – īsi pirms starta. Starts notiek divās grupās ar 30 minūšu intervālu. Kopējais dalībnieku skaits – 140 laivas: 134 motorlaivas un 6 kajaki.

Atklāšanas ceremonija ievelkas, daudz uzrunu, visu dalībnieku valodās, sumina sponsorus, pozitīvi, cienījami, lielā konferenču zālē. Beidzot izloze, tiek izsaukts mazs poļu puika, kas izvelk vienu no diviem žetoniem ar zonu un saka, ka A grupa, kurā esam iedalīti arī mēs, startēs Ryobi zonā. Jessss! Tur mums būs vieglāk iesākt, ir vairāk punktu un vairāk ticības vietām. Tiesnesis apskata izvilkto žetonu un palabo, ka viss ir otrādi. Okei… Nolemjam, ka pirmais punkts būs pavisam netālu no starta, kur bija pirmais poļu ātrvilciens. Kurš nepieturēja. Aicināsim nomērīties!

Starts!

Mums priekšrocību nekādu. Maksimālais ātrums sacensībās ir 35 km/h, starts aiz tiesnešu laivas 10–12 km/h, apdzīt nedrīkst. Būs grūstīšanās pie potenciālajiem punktiem... Minimālais attālums starp laivām – 100 metri. Tas nav standarts, parasti esot 50 m. Redzam, ka vēl viena laiva vēlas nokļūt turpat, kur mēs, bet mēs apstājamies pirmie. Sorry. You must go ahead, guys. 50 meters? No, guys, you must go 100. Man līdzi ir attāluma mērītājs. Tikmēr poļu čaļi iemet enkuru mūsu ātrvilciena stacijā. Pēc mūsu uzstājīgā uzaicinājuma doties tālāk – tomēr izceļ enkuru un pārbrauc tālāk.

Nostrādājam pirmo stundu pa šo vietu un nesajūtam pilnīgi neko. Jātaisās prom. Dodamies uz pirmās treniņu līdakas mājvietu, Ģeda punktu, tieši tā sēkļa mala ir relatīvi brīva, var pielavīties. Trešajā metienā – draudzene ir mājās! Jessss! No nulles esam nost. Andrejs piecirta, kā nākas! Bez variantiem!

Zivju mērīšanu veic tiesneši, kas piebrauc pēc dalībnieku uzaicinājuma. Lai viņus piesauktu, jāuzvelk spilgti sarkana veste, poliski saucas – kamizeļka. Mēs uzvelkam. Tiesneši nomēra – 69 cm. Paldies, tev, zivju dievs! Paldies, Orbit!

Cenšamies turpat pierunāt vēl vienu. Man mauciens pa pretzāļnieku, Andrejam tesiens par gumiju. Viņas te ir, bet nu tik uzmanīgas… notramdītas… sabakstītas… Piefiksējam, ka poļi savu stratēģiju nemaina, mēs strādājam citādi. Ezers mirgo sarkanās krāsās, tiesneši nēsājas no vienas laivas pie citas. Ko mēra? Nezinām, varbūt asarīšus, bet varbūt… Turam skaidru galvu un ķeram tā, kā mākam. Paralēli vērojam, ko dara poļi. Vairākums džigo – kolīdz viena laiva pamet savu vietu, cita tajā uzreiz iekšā. Presē konkrētus punktus. Gadiem pārbaudītus. Visas sēres pilnas. Ieraugām, ka viena vieta brīva – hop! – uz turieni. Nekā. Cita vieta atbrīvojas – hops! – arī pa tukšo.

Ko – lasām asarīti? Darām tā, jo ir skaidrs, ka ar zivīm grūti. Visiem jābūt grūti. Asarītis ir atsaucīgs, pārvietojies uz 4,5–6 m dziļumu, ķeras raiti. Kādus 12 gabalus mērā no 18 līdz 22 cm savācu, Andrejs tikmēr mēģina pierunāt līdaku. Netālu no mums viena poļu ekipāža velk zaļās pilnīgi neizteiksmīgā vietā, četras pēc kārtas. Izskatās nelielas, bet intensitāte…! Blakus viņiem cita laiva – nedabū neko. Okei – liekam mierā asarīšus, līdaka ņem!

Neizkustoties no punkta, ielādēju pretzāļnieku dziļi niedrēs un lavos ārā. Viss strādā lieliski: trešajā metienā pavisam netālu no laivas tāds mauciens – atdod spiningu!... bet nerealizējas. Tomēr atnāca līdz laivai brīvajā ūdenī 5 metros. Nākamajā metienā tepat netālu piebaksta… trenēta. Eh, neizdodas piešmaukt. Bet šī nav līdaku vieta, loterijā nevinnējām.

Tiesneši nomēra asarīšus, izbrāķē 5 gabalus – esot vienu milimetru par īsu. No 4 kaimiņu līdakām 3 bijušas mērā. Nekas, saķersim, 3 stundas vēl. Bet asarītis aizveras, mērs vairs neēd.

Atgriežamies Ģeda punktā, jo tur neviena nav, – un Andrejs nekavējoties uzlabo rezultātu ar 59 cm līdaku. Pavisam noteikti nebūsim pēdējie! Vēl pa kādam asarītim man izdodas pielasīt, bet līdaka klusē. Ielidinu pretzāļnieku dziļi niedrēs, blakus mutulis, garām… maza. Viņas tur ir.

Diena beidzas, tiesneši mums neieskaita vēl vienu asarīti. Kas tie par lineāliem?! Varbūt pārāk stingri spiež galvu pie atdures? Gan jau visiem mēra vienādi, un viss būs godīgi. Braucam domāt par rītdienu.

Sacensības ilgst 2 dienas, rezultātus skaita kopā, labs starts otrā dienā var izcelt visu maču, jo kopā skaita zivju punktus, nevis vietas. Par līdaku dod 750 punktus plus 50 par katru cm virs mēra; par asarīti – 50 punkti un 20 par katru cm virs mēra.

Esam desmitie savā zonā, 17. vietā kopvērtējumā, no līderiem atpaliekam aptuveni par 2 līdakām, pilnīgi viss vēl priekšā. Galvenais – neesam bezcerīgi nogrimuši.

Veiksme ar neveiksmi vienuviet

Bezvējš, saule, starts 8:30. Mūsu sapņu vieta – zāļainas līcis – atrodas ezera tālajā galā. Kaut nu izdotos tur iekļūt, jo vieta pēc noteikumiem der ideāli – varēs segties, ar 100 m attālumu pietiek, lai dzīvotos tur vieni paši. Zaudējam 30 minūtes laika, šķērsojot ezeru blakus tiesnešu laivai ar ātrumu 11 km/h. Konkurences uz šo līci nav – super. Izstrādāsim vietu fundamentāli, jo vakara pārdomas pēc pirmās dienas deva skaidru norādi – poļi dziļās zāles nepresē. Pārbaudām līča vidu, zāļu kantes – pilnīgs klusums. Cik paredzami... Gan jau pirmajā dienā te viss ir nomīcīts kā vārtu sarga laukums.

Aiziet – maucam džungļos! Pāris metieni – un ir! IR! 78 cm uz pretzāļnieku! Liekam aeratorā, tiesnešus nesaucam. Vajadzētu vēl vienu, jo laiks kā jūlija vidū, saule, bezvējš, nevienam nebūs viegli. Tikko par šo pačīkstam, tā Andrejs nofiksē 59 cm. Tā – esam copējuši 2 stundas, un mums ir 2 labas zivis, labs grafiks. Abas no vienas vietas, no dziļām zālēm. Politbiroja sanāksme.

Mazliet pamigrējam apkārt, jo ik pa brīdim nākas segties pret poļiem, kas arī vēlas te piekļūt. Sorry, guys, rules are rules – 100 m! No citām zālēm izceļas pāris zemmēri. Atgriežamies pie sanāksmes punkta – bāc! Andrejam kāts desā, mutulis kā Gaujas atvarā… atkal nost... Veiksme? Meistarība? Neveiksme? Vienalga, laika vēl daudz.

Atkal konkurenti nāk, atkal attālināmies no politbiroja, sedzam teritoriju. Zaudējam laiku, bet – tāda ir mūsu stratēģija – nomērīt visas šī rajona iemītnieces! Divas jau ir. Un ir viņas, ir tur, ir vēl!

Atkal atpakaļ, politbiroja rajons, šoreiz vēl dziļāk džungļos. Andrejam atkal galā, atkal ragulops, atkal nost sekundes laikā. Izdomājam, kas jādara nākamreiz. Mieru, tikai mieru… Paejam nost, pamēģinām citus džungļus, totālākajā zāļu murskulī uz jaudīgā kāta man uzsēžas līdaka, vienkārši izvelku to ārā no zālēm ar spēku, līdaka izbāž galvu un kopā ar zālēm šļūc pa ūdeni. Andrejs saka, ka mērs, man šķiet, ka knapmērs vai nemērs, jo kāts līdz 80 g. Splašhhh… un nekā vairs galā nav. Nav ko mērīt. Kaut kas nelīmējas…

Atkal tuvojas konkurenti, atkal sedzamies, atkal strādājam pa zāļu kanti un zaudējam laiku. Stratēģija jāiztur.

Mētājam visu kaut ko, vērojam zāles. Pie viena maza laukumiņa pamanām kustību, it kā jau esam tur metuši. Andrejs pārmet pāri augstām niedrēm mazā laukumiņā – klusums. Brīdī, kad māneklis jau gandrīz ir ārā no ūdens, seko grābiens. Nu lielas viņas te dzīvo, lielas, bet nemērās – atkal nost…

Līcī nodzīvojam vēl 2 stundas, kopā 5 no septiņām. Pēdējās stundas laikā līcis apkust pilnībā, absolūti, esam nopresējuši visu līdz nullei. Ejam prom. Pamest žēl, labi te bija.

Braucam meklēt brīvu vietu ezerā, bet tādu nav daudz. Piestājam zāļainā kantē, pašā tālākajā galā, bija tur viens mutulis treniņos. Kādus pārdesmit metrus nostāk Andrejam mauciens garām, atkal lielais mutulis, man tieši māneklis rokā, 2–3 sekundes, esmu precīzi, kur vajag, – mauciens! Še ēd, necirtīšu! Šī ēd ar. Okei, pietiek, nāc mājās. Kāts desā, zāles pa gaisu, 3–4 sekundes kaifa beidzas, kaut kas nosvilpj gar ausi. Owner Beast. Kā viņas to dabū gatavu??? Gumija palikusi rīklē, bet āķis ar pavadiņu – laukā. Vienkārši neiet. Ir tādas dienas.

Turpinām ķemmēt zāles, pārbraucam uz citu rajonu, izvelkam pa kādam zemmēram. Pēdējās 40 minūtes veltām asariem, noķeram 5 gabalus uz 19–25 cm. Tādus monstrus neesam pat gaidījuši. Joks. Macijeks nomēra mūsu lomu un saka, ka mums iet ļoti labi, visi mokoties, baigais klusums, pat copes nav. Hmm, nu nebija klusums! Pastāstām par daudzajiem piedzīvojumiem – Macijeks apgalvo, ka uz kopējā fona izklausās pilnīgi neticami. Mums gan likās, ka kamizeļkas bija redzamas bieži. Izrādās, asarīšus pa vienam esot mērījuši. Nu ko, žēl, ka tā.

Strīpa pavilkta

Viss beidzies – emocijas paliks. Un ļoti spilgtas! Pirmais starptautiskais starts. Gaidām rezultātus. Garmin zonā – otrie. Gaidām tālāk. Dienā Garmin zonā kopā – piektie. Labi, būsim Latvijas godu desmitniekā noturējuši – tā ceram. Baltkrievu izlases puiši zonā divdesmitie. Gaidām apvienotos rezultātus. Pīīīī… Esam precīzi viena asarīša tiesu zem apbalvojamā piecnieka, vienas līdakas attālumā no trijnieka un 2 līdaku attālumā no uzvarētājiem. Sestie. Protams, labi. Ja ne spilgtā atmiņā palikušie „Gaujas atvaru” mutuļi. Lielas viņas te bija…

Apbalvošanas ceremonija – monstrozi. Sponsorus godā, sumina, sauc vārdos, neviltots pozitīvs! Par piekto vietu balvas katram – Garmin 92CHIRP SV ar devējiem, par trešo – katram Garmin 1022XSV ar devējiem, Garmin VirbUltra30 kameras, Garmin Quatix pulksteņi. Par pirmo vietu – 4,1 m gara alumīnija laiva, piekabe pārvadāšanai, laivā Garmin 92 Chirp SV. Kā, puiši, dalīsiet balvu? Čaļi uzvarētāji smaida. Smaida arī organizators un saka: „Jums nekas nebūs jādala – pārsteigums! Šāds komplekts katram!” Zālē ovācijas, emocijas! Cieņa sponsoriem un organizētājiem. Mums nav ko teikt, vien acīs Gaujas atvaru mutuļi. Iespaidīgi. Tādas sacensības!

Gandarījuma mačs

Macijeks pienāk pie mums un saka: rīt būs gandarījuma kauss labākajiem, un mums ar savu sniegumu ir visas izredzes uzvarēt. Mēs esam gatavi startēt – cikos sākas? cik ilgi būs? Starts būšot tikai ap 11:00, šodien visi svinēs, un sacensības ilgs 7 stundas. Sarēķinu laika grafiku, un te nāk apgaismība par realitāti: mums pirmdien jābūt darbā. Andrejs grib palikt, es fiziski nevaru, jo klienti pirmdien gaidīs pēc pieraksta, bet otrdien jālido prom uz Garmin Marine apmācībām Horvātijā.

Sirsnīgi atvadāmies no baltkrieviem un palīdzam ar padomiem svētdienas mačiem. Ar Macijeku vienojamies, ka tiksimies World Predator Classic treniņos Nīderlandē pēc nepilnām 3 nedēļām, un dodamies prom. Esam ieguvuši jaunu pieredzi, pārliecinājušies par saviem spēkiem, spējām orientēties situācijās, bet galvenais – satikuši jaunus draugus: baltkrievus, poļus, igauņus! Piedalījās arī norvēģi, čehi, slovāki, tāpat redzējām Vācijas numurus. 134 motorlaivas – iespaidīgi!

Nobeigumā noteikti gribam pateikties mūsu sponsoriem – Garmin pārstāvim Baltijas valstīs, SIA Bajtel un BTA apdrošināšanai par iespēju piedalīties tāda līmeņa sacensībās un atbalstu šajā sezonā. Milzīgs paldies Garmin Fishing Team Poland un Macijekam Žejmo par silto uzņemšanu. Šis bija neaizmirstams pasākums – īsts, jaudīgs, godīgs.

Krāsim spēkus atgriezties Dadajas ezerā! Poļi teica, ka cope bija slikta. Tiešām? Un vai cope vispār var būt slikta?

Ne asakas!

Mārtiņš Balodis / eholotes.lv

Raksts sagatavots žurnālam CopesLietas #7.2017