parcopi.lv | 10.jūlijs 2017, 16:57 | 12 komentāri | 9604 skatījumi

Dalība makšķerēšanas sacensībās "Feeder Kauss 2017"

Makšķernieku biedrība Carnikavas Makšķerēšanas Skola, Zvejnieksvētku ietvaros, jau vairākus gadus rīko fīderēšanas sacensības, tā saucamajā "tautas klasē". Sacensības notiek Carnikavā pie Gaujas. Par cik Carnikavas Makšķerēšanas Skola ir parcopi.lv sadarbības partneris, tad šo pasākumu atbalstu visos iespējamos veidos. Tieši šī iemesla dēļ, bija baigā škrobe, ka pats netieku uz šo pasākumu. Tomēr pēdējā brīdī fortūna man uzsmaidīja un radās iespēja apmeklēt sacensību pirmo kārtu, jeb pirmās dienas sacensības. Nav gluži tas, ko vēlējos, bet labāk tā, nekā vispār nekā!

Uzreiz sazvanīju savu draugu Armandu Smilteni, kuram fīderis ir sirdslieta un kurš vienu gadu arī ir startējis Latvijas čempionātā fīdermakšķerēšanā, visos posmos, un piedāvāju braukt kopā ar mani un piedalīties kausā. Armands nebija jāpierunā, viņam šī lieta iet pie sirds. Man pašam jau vairākas sezonas tuvāks sirdij ir spinings, bet ar fīderi tāpat, ik pa laikam, copēju. Iepriekšējā vakarā saliku visas mantas. Savus abus fīderkātus, barotavas, gatavās pavadas, barību un baltos tārpus. Garo zivju uzglabājamo tīkliņu man iedos Armands.

Sacensību rīts. Iebraucu pakaļ Armandam un dodamies Carnikavas virzienā. Pa ceļam pļāpājot, saprotam, ka neesam baigi sagatavojušies sacensībām. Tas ir maigi sakot. No ēsmām mums tikai mušu kāpuri un pavadas tikai gatavās. Un man pat spainis aizmirsies, lai barību iejauktu. Nu neko, cerēsim uz to labāko un par laimi Armandam līdzi bija divi spaiņi.

Izloze mūs iemeta dažādos sektoros un zonās. Es izlozēju A zonu un 9.sektoru, bet Armandam B zona un 18.sektors. Pēc izlozes sapratu, ka man arī nav paņēmies līdz zivju uztveramais un pie tam man tik gara tāpat nav. No šīs situācijas mani paglāba sacensību organizatori un Eduards Burģelis personīgi man pirms sacensību starta sagādāja lielisku zivju uztveramo. Par to milzīgs paldies, jo krasts tur augts un bez uztveramā normālu zivi izvilkt praktiski neiespējami.

Sākām iekārtoties savos sektoros, salikt fīderkātus un jaukt barības. Es izdarīju to, par ko man pieredzējis fīderists sadotu pa kaklu. Sajaucu divas dažādas barības.

Kilogramu Traper sajaucu ar kilogramu Sensas, bet man nekā cita nebija. Nebija arī motiļu, ko piejaukt klāt barībai, nebija slieku, kuras varētu sagriezt un piejaukt klāt, nebija melnzemes, nebija melisas. Bija divi aromatizatori. Ķiploku un ar motiļu aromātu. Tos tad arī piešpricēju klāt savai barībai. Pa kreisi no manis iekārtojās Garifs Bogdanovs, bet pa labi Kristaps Innus.

Abiem copes platformas, visādi turētāji, barības sieti, visādi palikņi ..... izskatās draudīgi! Tas, protams, joks! Sacensības notiek tautas klasē un kaut arī tajās piedalās daži sportisti un noteikumi ir pietuvināti Latvijas čempionāta fīdermaču noteikumiem, šeit tomēr ir pieļaujamas dažas vaļības un izņēmumi. Kaut vai tas, ka var makšķerēt vienlaicīgi ar diviem fīderiem.

Atskan pirmais signāls un drīkst sākt iebarot copes vietu. Es iebaroju divus punktus, vienu tālāk, otru tuvāk. Vienā iemetu četras barotavas barības, otrā piecas. Atskan otrais signāls un var sākt copi. Uzlieku uz āķa trīs baltos un metu tālakāja punktā ar 80gr barotavu. Straume stipra un nedaudz nes manu barotavu. Pārmetu tuvākajā punktā, viss ok. Pa to laiku skatos, ka kaimiņiem jau ir pirmās zivis. O, man pirmā copīte! Piecērtu - nekā. Blakus stāv tiesnesis Boriss Sīlis un smej, ka es tā piecērtot, ka zivīm lūpas tik tā varot noraut. Neko padarīt, spēcīgs ieradums no spiningošanas, no kura nevarēju atbrīvoties visu sacensību laiku. Pirmā zivs man bija maza raudiņa, pēc brītiņa mazs plicītis. Kristapam jau daži muki pliči un arī Garifs velk pličus.

A man necopē. Ne tālajā punktā, ne tuvajā. Vajadzētu kaut ko pamainīt. Skatos, ka kaimiņiem ir krietni garākas pavadas. Laikam jau upē ar straumi tādas tiešām vajadzīgas.

Gatavo pavadu tik garu man nav, tāpēc domāju, ka jāuzsien pašam. Bet še tev nu bija. Nav līdz auklas, priekš pavadām. Ļoti ekselenti sagatavojies esmu mačiem. Tas nekas, ka piedalos vienu dienu un kopvērtējumā ne par ko necīnos, tāpat pieejai vajadzēja būt krietni profesionālākai.

Viela pārdomām uz priekšdienām. Mēģinu ekperimentēt ar to, kas man ir. Metu dažādās distancēs, variēju ar mušu kāpuru skaitu uz āķa. Tas man atnes mazu asarīti, vienu jau sakarīgu plici un divus maziņus. Skatoties uz pārējiem, saprotu, ka man ir gaužām švaki. Redzu, ka B zonā Sandis Stikāns ir ieskrējies un velk ne pa knapo, pie kam skaista izmēra zivis.

Mani kaimiņi arī velk vairāk. Man var teikt, ka vispār necopē. Nomainīju 80gr barotavu pret 90gr barotavu. Smagākas man nebija. Uz tālajiem metieniem labāk turās, bet tāpat nedaudz nes. Nomainīju 0,14mm gatavo pavadu pret 0,12mm gatavo pavadu ar nedaudz mazāku āķi. Bet garums jau palika tas pats 70cm.

Ikdienas copē tas viss varbūt būtu ok, bet sacensībās, kur pa labi un pa kreisi, garā upes posmā, ir sabarotas zivis ar labām barībām un viņām tiek piedāvātas dažādas ēsmas, es ar savām īsajām pavadām un tikai mušu kāpuriem neesmu konkurētspējīgs un man nav ar ko zivi noturēt savā sektorā.

Sacensības rit, saprotu, ka rezultātu ziņā man viss ir slikti. Armandam iet nedaudz labāk, bet arī viņš saskaras ar tieši šīm pašām problēmām, ka nebijām sagatavojušies sacensībām, līdz ar to mums pat nav iespēju īsti kaut ko pamainīt taktikā.

Bet toties laiciņš ir labs, vējiņš ar pieņēmies spēkā un vairs nav karsti. Nav rezultāta, nekas. Sāku vienkārši izbaudīt to, ka atrodos pie upes, labā kompānijā, nevis sēžu telpās un strādāju.

Uzsitu klaču ar sektora kaimiņu Kristapu, tad ar tiesnesi, kas pienāk apskatīties kas un kā. Viss forši. Un tad tādā nepiespiestā atmosfērā skatos, ka man laba cope.

Līdz sacensību beigām mazāk kā stunda. Šoreiz speciāli piedomāju par pieciršanu un izdarīju to maigi. Pēc piecirtiena jūtu, ka ir! Laba ir! Rokas sāk drebēt, bet daru visu it kā pareizi un bez steigas. Pēc brītiņa pie krasta pievilkts smuks breksis. Galvā tikai viena doma: "Tikai neaizej, tikai neaizej!" Sniedzos pēc uztveramā tīkliņa un lieku to ūdenī. Rokas dreb, pie tik gara uztveramā arī neesmu pieradis un ar otru roku jātur vēl breksis, kurš netipiski breksim diezgan stipri ārdās, bet galvā tik skan: "Tikai neaizej, tikai neaizej!", tāpēc nevaru breksi iedabūt uztveramajā. Tomēr pēc brītiņa man tas izdodas un es uzvelku augšā krastā breksi, uz aci, ap kilo!

Sajūtas fantastiskas. Saprotu, ka rezultātu ziņā man tas īpaši neko nedos, toties pašam gandarījuma sajūta baigā. Ka es tomēr sacensību laikā, ar ierobežotiem resursiem, arī esmu spējis tikt pie skaistas zivs! Yess! Super! Garīgais labs. Kristaps mani apsveic ar skaisto brekša noķeršanu. Patīkami.

Līdz sacensību beigām mēģinu vēl ko noķert, bet izdodas tikt tikai pie viena neliela pliča un viena asara. Nekas, es tāpat esmu gandarīts. Esmu atbalstījis savus sadarbības partnerus un draugus, saticis jaunus paziņas, paskatījies kā darbojās citi ar fīderi, kuriem skills ir krietni augstāks, "izvilcis" uz copi Armandu un guvis vērtīgas atziņas un pat noķēris vienu smuku breksi.

Sacensībām tomēr vajag gatavoties un pieiet nopietnāk, lai kādā disciplīnā tās būtu un vienalga kāda līmeņa.

Starp citu, var vilkt paralēles ar spiningošanas disciplīnu. Atbraukt uz fīdermačiem ar viena garuma pavadām un tikai vienu ēsmu, ir tas pats, kas doties spiningot teiksim tikai ar vobleriem. Kuri varbūt tajā dienā nemaz zivīm interesi neizraisa. Bet kā jau teicu jauna pieredze un viela pārdomām.

Iet svēršanas procedūra. Pie katra dalībnieka pienāk tiesneši ar svariem, kas iekarināti lielā trīskājī un dalībnieks savu lomu pārber tiesneša tīkliņā, kas to liek uz svariem. Pēc svēršanas dalībnieks var zivis laist vaļā, vai paturēt. Tas pēc saviem ieskatiem.

Cik redzēju, tad visi laida vaļā. Es savu lielāko breksi paturēju, bet pārējās zivis arī atlaidu pēc svēršanas. Mans kopējais loms svēra 2.005kg. Bet mans breksis bija 950gr smags.

Maniem kaimiņiem loms bija lielāks. Garifam 5.210kg un viņš arī novinnēja pirmajā dienā mūsu A zonā, bet Kristapam 3.775kg un viņš zonā trešais. Es savā zonā paliku tieši pa vidu. Man 5.vieta. Breksis mani bija krietni pavilcis uz augšu. B zonā pirmajā dienā uzvarēja Sandis Stikāns. Bet tas bija gaidāms, jo visu laiku varēja manīt kā viņš velk. C zonā uzvara Andžam Daugavietim. Armands savas zivis pirms svēršanas atbrīvoja. Par cik neko lielu nebija noķēris un kopsvars arī varēja būt tikai nedaudz pāri 2kg, tad pēc Armanda domām bija - ka nav, tad nav! Kopumā labākajiem pa 5 stundām pāri 8kg zivju. Lielākā zivs 1.7kg.

Pēc svēršanās notiek novākšanās un drīz vien mēs ar Armandu jau esam gatavi doties mājup. Novēlu veiksmi otrajā dienā Kristapam un dodamies prom no sacensību zonas. Aizeju atdodu uztveramo tīkliņu Eduardam un pretī saņemu medaļu sev un Armandam par piedalīšanos sacensībās. Pārējie šādu medaļu saņems tikai pēc sacensību otrās dienas, kad apbalvos labākos. Žēl, ka netieku otrajā dienā, jo balvu fonds ir diezgan iespaidīgs un ir sagādātas daudz un dāžadas balvas, dažādās nominācijās. Atsveicinājos no Eduarda un mēs ar Armandu dodamies mājās. Pa ceļam pārrunājām savas kļūdas un nonācām pie tiem secinājumiem, kurus es jau augstāk aprakstīju.

Visiem tiem, kas varbūt domā, ka tādos mačos piedalās tikai profiņi un "krutie", ļoti iesaku un iedrošinu pašiem pamēģināt. Šīs ir īstās sacensības, kur var pamēģināt ar kādu sacensties, iegūt jaunu pieredzi un pozitīvas emocijas. Iespējams dabūt arī kādu labu balvu!