Iesildoties Lapzemes ekspedīcijai

Divas lielākās līdakas šogad ir noķertas, kad uz lomu neesmu vispār iesprindzis. Bet par veiksmi to arī nesauktu, jo vietas izvēle un domu gājiens pavisam nav bijis “uz dullo”. Īpašs prieks ir par šo – pēdējā nedēļas nogalē noķerto liepājnieci. Milzīgo ezeru faktiski nepazīstu un parasti braucu tur, kur vizuāli izskatās visperspektīvāk (ja neskaita pērn kopīgo copi ar Dani pilsētas galā).

Šoreiz ar sievasbrāli Kristapu braucām no citas puses ar vienīgo norādi, ka no bāzes vajadzētu braukt "kaut kur" pa labi. Ezers aizaudzis un katru reizi, kad uz šejieni atbraucu, maldos niedru ceļos atkal it kā pirmo reizi būtu ieradies. Šoreiz visai ātri pietuvojāmies vietai, kur bija liela sīko zivju koncentrācija. Nepagāja ilgs laiks, kad sevi sāka nodot arī plēsoņas, medījot sev brokastis. Tātad zivis esam atraduši – puse darba izdarīta. Lielākais ienaidnieks – bezvējš un saule. Līdaka, kā zināms, acis nevar pievērt vai uzlikt saulenes, tātad slēpjas no tiešiem saules stariem un bezvējā ir piesardzīga. Īpaši seklos ezeros.

Pirmā stunda paiet pa tukšo. Tomēr nolēmu nekur prom citos meklējumos nedoties, bet meklēt atslēgu, jo nu jārāda meistarība - kurš kuru. Pāris labas copes izdodas izprovocēt, bet uz ofseta āķa līdaka neuzsēžas. Iestājas atkal klusums, un nolemju perspektīvākajai vietai iedot pussstundas atelpu – lai zivis nomierinās. Pārslīdam uz citu vietu, kur arī sīkās tiek dzenātas. Ar mānekļu eksperimentiem vairs neaizraujos – abas copes dabūtas uz palielu dzeltenmelnu vibroasti, tātad vajag tikai turpināt apšaudi un meklēt "logus", kur pauzēt ar gumiju.

Kad pēc pusstundas uz kādu laiku pazūd saule, atgriežamies vietā, kur bija copes. Patāli uzmetu virzienā uz nelielu brīvu vietu aiz lēpju saliņas. Lai arī gumija ir liela, tā nekrīt iekšā ar milzīgu blīkšķi. Noskan smuks “pļekš”, viegli un īsi uzrauju, lai vibroaste sevi parāda, un iepauzēju. Paiet sekunde un beidzot – kārtīgs blieziens kātā, mutulis pa gaisu un sākas cīņa ar zemūdeni un lēju lapām. Pēc azartiska cīniņa ieceļu laivā lielāku līdaku nekā gribēju noķert… Bija plāns, ka sievām aizvedīsim mūsu svētku pusdienām kādu mēra līdaku, bet nu šādu 4kg gaļas blāķi žēl stiept un preparēt (no mammas gan atkal dabūju lekciju par eko gaļas nozīmi mūsu veselības veicināšanā :)). Uztaisu bildi un palaižu atpakaļ ar novēlējumu, lai izvairās no aizdomīgiem kairinātājiem līdz pat nākamā gada nārstam, tad mans žests būtu sevi atpelnījis.

Pēc tam vēl centāmies dabūt kaut ko mazāku, bet nekā – saule bija atgriezusies, copei paredzētais laiks iztecējis un pirmā īsā tikšanās ar Liepājnieku bija noslēgusies.
gk

O R I Ģ I N Ā L S