Par ko klusē Valsts Vides Dienests

Sen pagājuši tie laiki, kad zvejas kontrole notika, inspektoram slēpjoties krūmos un gaidot, kad bezdarbnieks – maluzvejnieks nokāps no “plosta” un iekāps gumijas zābakos, lai izlūkotu vakar ielikto tīklu. Shēma bija primitīva – noķēra pāris līņu, pārdeva tirgū, naudu nodzēra un atkal viss no sākuma.

Kas ir zvejas kontrole?

Nopietnie uzņēmēji zvejo un tirgo zivis, lai gūtu peļņu. Jo lielāku un ātrāku, jo labāk. Ne visi, bet daudzi no viņiem ir kā siseņi – uzklūp labības laukam, to noplicina un tad bez sirdsapziņas pārmetumiem dodas uz nākamo. Zivju daudzums ūdeņos nav bezgalīgs, tāpēc nozveja ir jāregulē un noteikumu ievērošana jākontrolē.

Mūsdienīgai zvejas kontrolei vajadzētu sastāvēt no spējas nodrošināt zivju izsekojamību visos patēriņa ķēdes posmos – zvejas laikā, transportēšanā, uzglabāšanā, pārstrādē un tirdzniecībā. Pārkāpumu atklāšanai ir jāseko adekvātām, no turpmākiem pārkāpumiem atturošām sankcijām.

Runa vairs nav par pāris līņiem, bet gan par rūpnieciski zvejotajām un tirdzniecībā vienmēr pieprasītām zivju sugām – reņģēm, brētliņām, mencām, nēģiem, zandartiem u. c. Nopietni zvejas uzņēmumi gadā apgroza miljonus, par to īpašnieku dzīves līmeni liecina uzņēmumu autoparks – jauni BMW, “Landrover”, “Audi”.

Kopš 1990. gada vides aizsardzības sistēmā notikušas vairākas reorganizācijas. Lielā mērā bez vīzijas, aprēķiniem un skaidri formulētiem ieguvumiem. Šobrīd zvejas kontroles sistēmas aprises ir visai izplūdušas. Kontroles programmu nav vai tās netiek pildītas. Bez vīzijas un skaidri iedalīta finansējuma.

Tiek uzskatīts, ka VVD budžets ir nepietiekams, lai veiktu savas funkcijas labā līmenī. Un tur neko nevarot darīt, naudas ir tik, cik tās ir. Līdz ar to neko īpašu no viņiem arī nevajadzētu prasīt. Vienu brīdi VARAM aktīvi aicināja sabiedrību iesaistīties vides aizsardzībā – apgūt nepieciešamās zināšanas un saņemt sabiedriskā vides inspektora apliecību. Sabiedrisko inspektoru klātbūtnei uz ūdeņiem vajadzēja atrisināt visas tās problēmas, ar ko netiek galā VVD. Vairāku iemeslu dēļ tā tas nenotika. Daži maluzvejnieki arī ir saņēmuši šādas apliecības un, pieķerti ar tīkliem, stāsta, ka dara labu darbu – izņem “bezsaimnieka” tīklus.

Pēdējā laikā VVD lielā mērā ir kļuvis par sieviešu organizāciju. Kā saka, nav svarīgi, par ko sieviete runā. Svarīgi, par ko viņa klusē.

Kāpēc krīt darba rezultāti?

Runā, ka sievietes spēj darīt vairākus darbus vienlaikus. VVD darba rezultāti parāda, ka darīt un izdarīt bieži vien ir divas dažādas lietas. Pēc 2014. gadā notikušās reorganizācijas atklāto pārkāpumu skaits krītas, un, spriežot pēc soda naudu apmēriem, tie, kas ir atklāti, pārsvarā nav nekādi lielie.

VVD mājaslapa reizēm ziņo par izņemto nelikumīgo tīklu kilometriem. Dažreiz kopā ar tīkliem un zivīm pārkāpuma vietā ir gadījies noķert arī pa kādam tīklu licējam, kurš nelikumīgi ieguvis divas līdakas. Gadās arī pa nopietnākam atklājumam, piemēram, inspektori uz kāda zvejas kuģa Ventspilī konstatēja 38,5 tonnas reņģu un brētliņu, kuru nozveja nebija reģistrēta. Tādas lietas atkārtojas regulāri, un fakti liecina, ka tam ir tiešs, mantkārīgs nolūks. Te jau runa ir par lielu naudu. Interesanti, ka šāda mēroga nelikumības atklāj rīdzinieki – VVD Zvejas kontroles departaments (ZKD), nevis vietējie, kuri ostā ir katru dienu, pazīst katru kuģa īpašnieku, kapteini un traļmeistaru vārdā. Kāpēc tā? Iemesli var būt dažādi: kompetences vai motivācijas trūkums, kontroles plānu informācijas noplūdināšana zvejniekiem, draudi vai korupcija. VVD vadība nemaz nesteidzas vērtēt iemeslus.

Neskaidra ir arī VVD motivācija, slēdzot mierizlīgumus ar pārkāpējiem tiesā jau uzvarētās lietās par maksājumu termiņu pagarināšanu uz desmitiem gadu, piemēram ar SIA “Brīze” par 734 120 eiro un SIA “Sāmenis” par 67 335 eiro. Visai maigās, pēc neskaidras metodikas aprēķinātās soda sankcijas skandalozajā Vecdaugavas nēģu lietā diez vai atzina par adekvātām kaut viens Latvijas makšķernieks.

VVD vadības atrautība no inspektoriem stipri iedragā zvejas kontroles sistēmas efektivitāti. Lielā mērā te pie vainas ir īpatnējais VVD lēmumu pieņemšanas process. Valsts iestādēs lēmumus gatavo juristi, bet lietas skata un gala lēmumu pieņem attiecīgās struktūrvienības vadītājs. VVD pēc reorganizācijas ir otrādi – pārkāpumus atklāj reģiona inspektori, bet lēmumus pieņem jaunizveidotā Administratīvo sodu piemērošanas daļa.

Prakse rāda, ka juristi motivēti iet mazākās pretestības ceļu un izvēlas sodīt nevis tādēļ, lai pārkāpums neatkārtotos, bet panākt vienošanos par soda apmēru, kas pārkāpējam šķiet saprātīgs. Lieta izbeigta, darbagalds no papīru kaudzes atbrīvots, alga nemainās.

Parasti tauta tā arī neuzzina savus “varoņus”. Arī tad, kad lēmums stājies spēkā, pārkāpēju vārdi un piemērotās sankcijas netiek publiskoti. Audzinošais efekts, ko varētu panākt, paziņojot sabiedrībai pārkāpēju identitāti, izpaliek. Iespējams, tāpēc, ka sankcijas parasti ir simboliskas un ne visai atturošas no turpmāko pārkāpumu izdarīšanas.

Motivācijas jautājums

Mēs visi zinām – ja ne visās, tad ļoti daudzās valsts un pašvaldību iestādēs pastāv korupcija. Vai VVD ir izņēmums? Diez vai.

Uz to norāda vairāki, parasti netieši signāli. Piemēram, kāds inspektors gadiem neatklāj nopietnus pārkāpumus, bet sociālo tīklu draugu lokā publiski draudzējas ar vairākkārt par tīšiem zvejas pārkāpumiem sodītiem zvejniekiem. To būtu vērts papētīt tuvāk, bet VVD to nedara.

Inspektoru algas ir nelielas un darbā trūkst motivācijas atklāt pārkāpumus. Atklāja pārkāpumus vai neatklāja, alga no tā nemainās. Algas apmērs ir piesaistīts ikgadējam novērtējumam, kas ir atkarīgs ne tik daudz no darba rezultātiem, kā no attiecībām ar priekšnieku.

Prēmijas inspektoriem no Zivju fonda līdzekļiem maksāja līdz pat brīdim, kad tika atklāts, ka kāds uzņēmums ir pārsniedzis pieļaujamo plekstu piezvejas limitu. Uzņēmumam tika piestādīta pretenzija ar lūgumu atlīdzināt zivju resursiem nodarītos zaudējumus 4134 latu apmērā. Tā vadītājs, ņemot vērā savu sabiedrisko stāvokli, šķiet, uzskatīja sevi par neaizskaramu līdz pat brīdim, kad zaudēja visās tiesu instancēs un bija spiests zaudējumu summu atlīdzināt. Taču kreņķis bija palicis, tāpēc viņš publiski draudēja atriebties, apstaigāja vajadzīgo cilvēku kabinetus abās ministrijās un panāca grozījumus Zivju fonda nolikumā, lai no tā inspektoriem prēmijas vairs nemaksātu. Tiem, kas dzīvo Latvijā ne pirmo gadu, šāds problēmu risināšanas variants nebūs pārsteigums. Gandrīz vai ikdiena.

Varbūt noteikumu pārkāpumu nav?

Apskatot 2016. gada VVD darba rezultātus, rodas šaubas par to, vai nopietni pārkāpumi vispār notiek. Daudzās ailēs ir nulle vai tai tuvi cipari. Piemēram: policijai vai prokuratūrai nodotās lietas – 1; iesniegtas prasības tiesā – 0; atņemtas zvejas tiesības – 0.

Ja zvejas kontroles kuģis jūrā ir pavadījis 231 stundu, pārbaudījis 80 zvejas kuģus un nav konstatējis pārkāpumus, tad tas liecina vai nu par nepareizu plānošanu, vai informācijas noplūdi par kontroles plāniem. Kā ar kuģa ekspluatācijas izdevumu lietderību?

Salīdzinājumam varu pateikt, ka iepriekšējā kontroles kuģa “Brēmene” ekspluatācijas laikā katrs otrais reids beidzās ar vērā ņemamu rezultātu. Diemžēl “Brēmene”, šogad atstāta bez pienācīgas uzraudzības, nogrima turpat pie Voleru piestātnes. Varētu teikt, ka tas simboliski ataino pašreizējo situāciju zvejas kontrolē.

Taču atskaitē ir arī samērā lieli cipari. Piemēram, makšķerēšanas noteikumu pārkāpumi – 734. Makšķerniekus kontrolēt ir nepieciešams, bet makšķernieks ir stāvošs mērķis, ko atšķirībā no zvejnieka viegli atrast un pārbaudīt. Neērtības var sagādāt iereibušu makšķernieku kompānijas, bet tās mēdz nodarīt vairāk zaudējumu, piegružojot vidi nekā noķerot zivis, jo kustību koordinācija krietni pieklibo.

Lielākos draudus rada zvejnieki, kas zvejo komercnolūkos, neievērojot tiem piešķirtos limitus, un uzpircēji, kas šos lomus pērk. Ar zvejniekiem ir sarežģītāk – inspektoram ir krietni jāpastrādā, lai savāktu informāciju par zvejnieku veikto pārkāpumu vietu un laiku. Bieži vien zvejnieki tehniski ir labāk aprīkoti par inspektoriem. Lielo zvejas uzņēmumu budžets ir mērāms miljonos, un tie nevilcinās naudu likt lietā sev vēlamo rezultātu nodrošināšanai.

Diez vai 2,5 atklātie zvejas noteikumu pārkāpumi uz vienu VVD zvejas kontroles inspektoru 2016. gadā liecina par to, ka pārkāpumi ir izskausti. Tāpēc, ka ir daudz izņemto zvejas rīku – 7022, to skaitā “bezsaimnieka” – 3748.

Noteikumi, kas nedarbojas

Te nu ir vērts aizdomāties, kurš ir zvejojis ar šiem 3748 “bezsaimnieka” zvejas rīkiem un kā pie tiem ticis. Vai nu tie ir licencēto zvejnieku nemarķētie tīkli, vai arī brīva tīklu tirdzniecība pilnā sparā norisinās, neskatoties uz MK noteikumos noteiktajiem ierobežojumiem. Viens atklātais pārkāpums gada laikā par zvejas tīklu tirdzniecības un aprites kārtības pārkāpšanu neliecina par VVD centieniem uzlabot situāciju šajā jomā.

Ir izstrādātas dažādas koncepcijas un kontroles programmas, iegādātas satelītnovērošanas sistēmas un lidroboti, notērēti visi seši VVD budžeta miljoni katru gadu, bet tas nedos rezultātu, ko no vides aizsardzības iestādes gaida sabiedrība: pārliecību par efektīvu vides un zivju resursu saglabāšanu labā līmeni.

Katram jaunieceltam vadītājam ir tiesības veikt drosmīgas un sāpīgas reformas, ko viņš uzskata par nepieciešamām, bet pēc kāda laika vajag parādīt drosmi, godīgi izanalizēt savas darbības rezultātus un atzīt, ja kaut kas nav izdevies, jo citādi nevar izlabot kļūdas.

Zivīm jāpieder nevis tiem, kas veiklāk prot “zvejot duļķainā ūdenī”, bet gan valstij – mūsu kopējai organizācijai. Domāju, ka ir pienācis laiks, kad makšķernieku organizācijām būtu jāatliek malā diskusijas par to, kāda izmēra forele būtu uzskatāma par zemmēra, un jāpaskatās uz zivju resursu saglabāšanu plašāk – jāpieprasa valdībai nodrošināt atbilstošu uzraudzību pār zivju resursu izsaimniekošanu.

Felikss Klagišs / O R I Ģ I N Ā L S