PČ Spiningošanā no laivām 2017. Skats no iekšienes un ārienes

Dienas ir pagājušas un internetā ir redzami daudzi uzmundrinoši un protams arī kritizējoši komentāri par mūsu izlases šī gada sniegumu. Cilvēki dalās ar domām ko vajadzētu mainīt, uzlabot mūsu virtuvē. Šajā rakstiņā hronoloģiski izstāstīšu kā mums gāja šajās dienās, izklāstīšu savas domas un redzējumu par šī gada PČ spiningošanā no laivām.

Kā jau mēs visi zinam LČ spiningošanā no laivām noslēdzās un izlases kandidāti tika apzināti divas nedēļas pirms lieguma trenēties PČ akvatorijā, tas ir Ivaņkovkoje ūdenskrātuvē, Krievijā. Dažādu personīgu iemeslu dēļ divas ekipāžas nevarēja piedalīties braucienā uz Krieviju un sastāvs tika formēts no ekipāžām, kas bija nākamās rindas kartībā. Uz čempionātu devās 1, 4 un 5 vietas ieguvēji individuālajā vērtējumā. Tā arī tika izveidots izlases sastāvs un sākās gatavošanās. Laika un arī finansiālo resursu dēļ uz treniņiem vienu nedēļas nogali varēja doties tikai viena mūsu ekipāža. Labāk tā, kā nekā… Akcentēšu, ka sākotnēji arī man tika piedāvāts doties uz treniņiem, bet apkopojot finanses tika saprasts, ka ierobežoto līdzekļu dēļ tomēr varam palaist tikai vienu ekipāžu uz treniņiem.

Nodrošinot vietējo jēgeri, kas vismaz sākotnēji ierādīs perspektīvākās copes vietas. Personīgos līdzekļus šobrīd nebiju gatavs ieguldīt, lai dotos uz papildus treniņiem. Tuvojoties izbraukšanai mums sāka pienākt dažāda informācija par ūdens tilpni, potenciālās copes vietas, tehnikas veidi, mānekļi, svari utt. Un viss tas galvenokārt bija virzīts uz dziļuma džiga tehniku, jo zandarts tur ir prioratīvā zivs. Tātad jau izbraucot uz turieni mēs pārsvarā domājam par džigojamu zivi, nevis mūsu iecienītās zāļu līdakas ķeršanu. Pirms izbraukšanas mums notiek vairākas sapulces, kurās dalamies ar aktuālo informāciju un 3 lemjam aktuālos jautājumus, lai mūsu ceļojums noritētu bez problēmām.

Drīz arī pienāk izbraukšanas diena… Auklas satītas, kastes pārkrāmētas, rezerves sapakotas. Izlemjam izbraukt 29.08 vakarā, lai ceļi būtu pēc iespējas brīvāki un mēs ap pusdienas laiku jau būtu mūsu gala mērķī. Visi esam kaujinieciski noskaņoti un dodamies 900km pārbraucienā pie mūsu kaimiņiem uz Krieviju. Ceļš izrādās daudz ilgāks nekā plānots, pavadam 22 stundas ceļā. Latvijas pusē un Krievijā tieši uz mūsu izvēlētās trases notiek plaši remontdarbi. Iebraucam, iekārtojamies un vakarpusē veicam pirmo komandas sapulci. Visi ir nogurušu no ceļa, sapulce sanāk nervoza, saraustīta, bet tomēr pie kopsaucēja nonākam. Dalam visus mums zināmos punktus trijās zonās un rītdien ķemmējam cauri. Zinot iepriekšējo gadu komentārus, ka daudzi ambiciozi izlases dalībnieki neuztver izlasi kā komandu, bet mauc tikai pa savam, es personīgi nolemju strādāt kā treneris norāda un dot komandai maksimālu informāciju ko esmu ieguvis. Pilnīgs team work!

Tātad pirmo dienu maucam ar Hari pa noliktajiem punktiem bez jebkādas individuālas interpretācijas. Teritorija, kas mums jāapstrādā ir diezgan liela un tikai viena diena, tādēļ punktos daudz neuzturamies. Jūtam copītes, izvelkam arī pa kādai zivij. Dienas beigās manā skatījumā esam atraduši trīs darboties spējīgus reģionus. Taisnības labad gan jāsaka, ka ar lielu zivju daudzumu tās apstiprināt neizdevās, bet reljefs un zivju esamība eholotes ekrānā lika noprast, ka šeit var strādāt. Piebildīšu, ka neviens no mūsu pārbaudāmajiem punktiem nebija pie zālēm jeb līdaku vienkārši nemeklējām. Vakarā visi tiekamies pie apaļā galda un klāstam ko nu kurš pa dienu sastrādājis…

Uzklausot visu sniegto informāciju manas ar Hari sameklētās vietas tiek noliktas maliņā, jo abām divām pirmajām ekipāžām ir izdevies atrast interesantus punktus ar daudz zivīm, vienīgais ar mēra zivīm gājis tā švakāk…Vietas ir līdzīgas ar tām ko mēs atradām, līdz ar to ir loģiski, ka 1 un 2 ekipāža izvēlas strādāt tai vietās, kur jau viņi 4 šodien ir bijuši. Apkopojot visu informāciju, nākamajā dienā nolemjam uz vienu no reģioniem doties ar visām trijām laivām, lai pamatīgāk to izpētītu. Būtu labi, ja reģionā, kur esam nolēmuši copēt būtu pēc iespējas vairāk perspektīvu punktu un sacensību laikā nebūtu jāskraida lieli gabali no viena punkta uz otru. Sarunājam, kad pagājis ir puslaiks treniņiem atvēlētā laika satikties tur pat uz ūdens un apspriest turpmākās darbības. Tātad ja startējam mēs 8:00, tiekamies mēs 12:00 norunātā vietā. Četras rīta stundas mēs ar Hari pavadam līdaku meklējumos, iepeldam vairākos līcīšos un vienā no tiem velkot caur lēpenēm spinerbeitu uzbrūk aptuveni 60cm gara līdaka, bet nošauj vienu centimetru garām un aiziet atpakaļ dzelmē. Mūsu šoferis laivā tik nokomentē, ka labi vien ir, ka neuzķērās, viņai jāķerās būs sacensībās. Mazliet pa līci vēl pagrozāmies un pēc brīža jau peldam ārā, jo mums vajag apskatīt vēl tik daudz...

Vēlāk mēs tikai varēsim nožēlot, ka šo līci pamatīgāk neizpētījām, jo šajā pašā līcī Rumāņu komanda nākamajās dienās kaldinās savu zeltu. Iepeldam citā līcī, strādājam gar zaļu malu, bet nekas niepiesakas. Dziļumā izvirzītā zāļu sēklī piesakās 26cm asaris, kas protams mūs maz interesē un dodamies tālāk. Čempionātā noliktais minimālais asaru izmērs bija 30cm. Šādu izmēru mēs neviens nenoķērām un ja nemaldos arī sacensību laikā šādus asarus neviens neuzrādīja. Kustoties un meklējot zivi visu laiku mani nepamet doma, ka jābūt kaut kādiem specifiskiem apstākļiem, kur patīk uzturēties līdakai… normāla izmēra līdakai. Es saku Harim, piebraucam uz to zāļu sēri, kas atradās diezgan tālu no krasta līnijas un tuvu izejai uz dziļuma kantīm. Šo bijām pamanījuši pārbraucot no viena līča uz otru. Nostājamies divos dažādos punktos pie tās sēres, bet copi nesajūtam. Atskatoties un analizējot visu informāciju, domāju, ka tieši šādas vietas bija tās, kur sacensībās tika ķerta līdakas. Iespējams tieši tai īsajā brīdī viņa neatsaucās..

Satiekamies norunātajā laikā un īsajā komandas sapulcē nolemjam, ka mūsu ekipāža pārbauda akvatorijas otru galu un 5 ūdenskrātuvē ietekošo upi Sosja. Mūsu šoferis izrāda neviltotu vilšanos, bet kas mums gar šoferi..Komanda liek, mēs braucam. Mazliet atkāpjoties no hronoloģijas… šoferis vēlāk komentēja.. Kāpēc jūs neķērāt savu zivi?! Tā kā jūs ar pārinieku strādājāt pa zāli neesmu vēl redzējis līdz šim! Šādi komplimenti protams ir patīkami, bet tas diemžēl rezultātu nemaina un tikai spēj sildīt iekšējo ego. Iebraucot Sosjā elektronika rāda, ka zivs ir, bet diezgan lokāla atsevišķos punktos. Gūstam pāris copītes, bet ekrānā redzamos siluetus uz ko vairāk izprovocēt neizdodas. Meklējumu rezultātā atrodam vienu ļoti interesantu punktu ar lielu zivju koncentrāciju. Izpētam šo vietu no visām pusēm…

Piesakās viena zemmēra līdaciņa, vēl dažas tukšas copes. Ieliekam sarakstā kā potenciālu vietu un dodamies tālāk. Vēl apskatījām vairākas vietas, bez zivs realizācijas un pienāca jau laiks finišēt otrās dienas treniņu. Vakarā atkal sapulce, kur informējam par sastrādāto. Nākamā dienā startējošās ekipāžas nolemj doties uz savām iestrādātajām vietām akvatorijas tālajā galā. Es ar Hari paliekam rezervē. Ir pienācis sacensību rīts, visi labā omā un gatavi doties cīņā. Es tikai jūtos ne visai savā ādā, nepatīk man sēdēt malā un nervozēt.. Ap pusdienas laiku pienāk patīkamas ziņas.. Konstantīnam un Aleksandram ir trīs mēra zandarti. Saprotu, ka rezultāts jau ir pieklājīgs un vēl puse dienas laika ķert. No otras ekipāžas Amunda un Gata gan nav patīkamu ziņu, džeki cīnās ar nemēra zivīm. Diena paiet nervozējot, bet pietiekami ātri un gaidām mūsu ekipāžas krastā. Diemžēl pie trim zandartiem pielikt klāt neko neizdevās un arī Amundam ar Gati tā arī nav sanācis tikt pie mēra zivis. Pēc pirmās dienas izlase atrodas 9 vietā. Konstantīns ar Aleksandru 11. vietā individuāli.

Vakarpusē atkal sapulce… Nevaram vienoties vai vajadzīga maiņa vai nē… Gints nāk ar piedāvājumu neko nemainīt, lai startē 6 Amunds ar Gati, bet Igors saka, ka jāstartē ir Raivim ar Hari. Lēmums jāpieņem stundas laikā pirms došanās uz kapteiņu sapulci. Es esmu nesaprašanā, jo pirms tam jau bija nolemts, ja kāda no ekipāžām krīt zem 10 vietās, tās vietā otrā dienā startē rezerves ekipāža. Tā arī neko neizlemjot Gints ar Igoru dodas uz sapulci, mēs paliekam gaidot. Un tad es saņemu zvanu no Ginta, kur viņš paziņo, ka es startēšu rīt ar Amundu, nedodot pat iespēju sevišķi ko apspriest vai izdomāt. Saprotams.. laiks vairs nav palicis, jādod atbilde un jāpiesaka ekipāžas otrās dienas startam. Kādas 10 minūtes grozos un nevaru saprast kā lai to pasaka savam laivas partnerim, mūsu ekipāža ir sadalīta. Haris protams to uzzinot ir “nelielā” nesaprašanā. Neapmierinātība virmo gaisā, bet viss lēnām norimstas, jo visi saprot, ka mums vēl rītdiena ir priekšā. Nu ja jāstartē, tad protams to darīšu, bet nu mums nebija plānots, ka mēs dalīsim ekipāžas!!! Mainīt neko vairs nevar…

Maza domu atkāpe… Laikam jau sākotnēji nebija pat domāts, ka es ar Hari varētu iziet uz maiņu, jo kā izrādās Amundam laivas apdrošināšana nedarbojas ja viņš pats neatrodas pie stūres un izejot no šī apstākļa arī tika veikts šis kompromisa rotācijas manevrs. Nekādu pārmetumu, katrs rūpejas par savu īpašumu un tās ir viņa tiesības. BET Kungi, bet šīs lietas ir jāizrunā Latvijā un pirms braukšanas!

Apkopojot visas dienas informāciju saprotam, ka visas vadošās ekipāžas ir ķērušas līdakas gar zālēm. Tas ir tas ko mēs gandrīz vispār tur netrenējām…. Uz rītdienu man ar Amundu tiek likts uzdevums turēties līdzi Polijas ekipāžai, kas ar mums startē pirmajā grupā un ķert līdakas gar zālēm. Šī poļu ekipāža bija viena no līderiem pēc pirmās dienas. No rīta starts un tā arī ar poļiem dodamies uz copes reģionu. Poļi būdami gudri copmaņi jau paredzēja, ka vairākas laivas varētu viņiem sekot un pieļauju sākumā mūs aizveda uz otršķirīgu vietu un vēlāk tikai devās tur kur plānoja ķert. Jau pirmajās minūtēs piesakās maza līdaciņa un 7 skrienot notikumiem pa priekšu tādas no 35-45 mēs noķērām 12 gab. Poļiem nesekojām, jo laivas kompanjons šādu stratēģiju uzskatīja par nepieņemamu. Lielākā dienas daļa paiet apstrādājot zāļu malu un kustoties uz priekšu, bet rezultāts nemainās. Pārbraucām uz vēl vienu punktu ko Amundam bija norādījis Gints, bet diemžēl tur turpinājās tieši tas pats, ar tāda paša izmēra līdakām. Dienas beigās iebraucām uz dziļuma kanti, ko Amunds bija atradis treniņu laikā un man pirmajā metienā piesakās zandarts. Pēc sajūtām mērs..un pēc izskata arī, kurš pamāja mums ar asti pie uztveramā tīkliņa un aizgāja atpakaļ dzelmē. Nospriežam, ekipāža vēl nav sastrādājusies.. Pēc brīža jau mums abiem cope un zivis galā, paņemam tās ar vienu uztveramo tīkliņu, bet mēru šīs vairs neturēja. Līdz pēdējam brīdim ceram tikt pie ieskaites zivs, bet diemžēl veiksme mums neuzsmaida. Uz šīs bēdīgās nots arī beidzam otro dienu un PČ kopumā.

Secinājumi. Šeit būs iespējams nepatīkamā daļa no mana stāsta, nevienam neiesaku to uztvert personīgi, bet apdomāt un izdarīt secinājumus.

Tātad šeit es vēlreiz atkārtošu, ka centāmies spēlēt komandas spēli nevis individuālu interpretāciju.

• Katastrofāls laika trūkums treniņiem. Nu nav iespējams 2 dienu laikā iepazīt ūdens tilpni, kas ir piecas reizes lielāka par mūsu Daugavas posmu no Pļaviņām līdz Hesam. Ja nemaldos tikai vēl viena izlase nebija bijusi uz papildus treniņiem, līdzīgi kā mēs.

• Kāpēc mēs visas laivas trenējam džiga zivi, bet nepievērsāmies mūsu ierastai līdakai? Par daudz informācijas no malas par džiga zivi un nespēja filtrēt informāciju, kas 8 bija mums dota. Iespējams trenera loma, bet patiesības labad jāsaka, ka visi kolektīvi apspriedām lēmumus. Es vairāk tomēr sliecos akcentēt, ka trenerim ir jāvada kolektīvs, jo pretējā gadījumā iestāsies anarhija. Šāda vienpusēja stratēģija arī noveda pie tā, ka tad kad abām ekipāžām neaizgāja zandartu un beršu cope, nebija alternatīvas ko darīt.

• Es esmu pilnīgi pārliecināts, ja mūsu ekipāža divas dienas meklētu tikai līdaku, mēs (komanda) atvestu labāku rezultātu kā pirmā dienā tā arī otrā.

• Mūsu ekipāžas izmantošana divu dienu laikā bija faktiski pilnīgi nelietderīga. Iegūtā informācija par vietām vispār netika izmantota. Mēs pētījām tādas pašas vietas ko jau darīja pirmā un otrā ekipāža. Jebkurā situācijā pirmā un otrā ekipāža izmantos tās vietas, kur viņi paši ir ķēruši, nevis klausīs citus pie līdzīgiem rezultātiem. Un tas ir tikai loģiski.

• Otrās dienas starts ar manu piedalīšanos… Tika dots trenera uzstādījums sekot poļu laivai, kas netika īstenots mana pārinieka uz doto brīdi ambīciju jeb nostājas pēc. Ir saprotams, ka šāda copes taktika nav protams pati korektākā, bet jautājums ir par ko mēs cīnāmies. Sportā visi ieroči ir pieņemami, ja tie tiek izmantoti noteikumu robežās. Vai tas, kas mēs izbraucām ar nullēm un iekritām ar seju salātu bļodā, iegūstot nulles ir labāk? Nedomāju… tas ir sports un iespējas ir jāizmanto. Situācijā kad mēs netrenējamies uz zāļu līdaku un nezinājām viņu vietas, tā bija mūsu iespēja, kuru diemžēl neizmantojām. Šī poļu ekipāža otrajā sacensību dienā noķēra 8 mēra zivis. Un te vairs nav ko komentēt…

Meklēt līdaku vietas sacensību laikā tā ir laimes spēle… Mēs ar Amundu nogājām milzīgu daļu akvatorijas apķerot zaļu malu, bet tā arī neuzgājām pareizo vietu. Kā jau minēju augstāk, tām vietām bija jābūt ar specifisku struktūru un šai akvatorijā viņas nav daudz. Sameklēt sacensībās? 9 Sacensībās ir jāķer zivs no zināmiem punktiem, bet punktu mums nebija. Ne velti visi vietējie tur līdaku pat ļoti necenšas ķert, jo tur ir daudz zandartu un beršu vietas, kas reizēm mēdz būt ļoti kaprīzi.

Vai šis starts būtu par iemeslu tagad kaut ko visiem cepties un baigi kardināli mainīt mūsu LČ? Nezinu.. Vienmēr var kaut ko uzlabot, es tikai par. Bet ja kāds grib pārmest, ka mēs necīnījāmies tad lai nāk un pierāda..Bija manuprāt stratēģiskas kļūdas, citas nianses ko aprakstīju. Visi negatīvie apstākļi sakrita..

Un nevajag braukt uz PČ pienākuma pēc. Vai to prasa komandas šefs vai iekšējais lepnums.. Ja neesi drošs un pārliecināts, labāk dod iespēju tiem kam uguns acīs.

Dažas pamācošas rindiņas ko ieguvu no šī PČ. Latvijas sporta makšķernieku saimei jāmācās darboties ar elektroniku augstākajā līmenī. Es esmu pārliecināts, ka daudzi neizmanto visas tās iespējas ko dod tas zilais ekrāns laivā. Ir ko pamācīties no krievu sportistiem. Kustības ātrums no punkta uz punktu… Ne asakas un visiem veiksmi turpmākajos startos!

O R I Ģ I N Ā L S