Kā es nonācu līdz foreļu copei!

Pašlaik foreles nodarbojas ar to, lai tām būtu pēcnācēji, bet es nolēmu atskaitīties par to, kā es esmu nonācis līdz foreļu ķeršanai un mazo upju apbrīnošanas. Viss sākās daudzus gadus atpakaļ.... kaut gan tad vēl nesākās, bet tā bija pirmā pieredze.

Mani uz kopīgu copi uzaicināja draugs, kurš jau ļoti sen aizraujas ar foreļu copi. Es daudz nedomādams piekritu. Sastiķēju kaut kādu spiningu, paņēmu kastītē līdz mazākos mānekļus, kādi man bija, un nākamajā rītā devāmies uz copi. Mašīna bija jāastāj diezgan tālu no upes, tālāk jāiet pa brikšņiem, pēc kartes, uz upi. Jau pēc dažām stundām es sāku domāt, kāpēc esmu parakstījies uz šādu pasākumu. Viss sasvīdis, odi un dunduri kož, zivis neķerās, kājas vietām stigst dubļos, brīžiem jālien pa krasta krūmiem....sajūta, ka man jau vismaz desmit ērces ir piesūkušās. Vienu zivi gan toreiz noķēru un tā bija ap 30cm forele, kas man nekādas emocijas neizraisīja. Tāda bija iepazīšanās reize ar foreļu copi.

Pēc tam sekoja vairāku gadu pauze, līdz tas pats draugs mani atkal uzaicināja uz copi. Teica, ka ir atradis potenciāli dikti perspektīvu vietu un neticēt nebija iemesla, jo viņš visu laiku pēta jaunas vietas, pēta kartes, dodas ekspedīcijās un arī lomus man rādīja varenus. Kaut gan pats gandrīz nekad nevienu zivi nepatur. Tagad pat bildēt bija pārstājis pēdējā laikā. Aizbraucām atkal. Nezinu, vai pati upe, vai kas, bet šoreiz man viss šķita pilnīgi citādāk. Pasakaini skaista upe, skaistas ainavas, iešana arī nelikās tik grūta un galvenais - copēja zivis! Es tajā reizē noķēru kādas padsmit foreles, no kurām puse varēja būt mērā(tā laika mērā), divus sapalus un skaistu alatu. Mājās aizvedu toreiz vienu foreli. Viss, ar to āķis lūpā bija pamatīgs. Tas bija kā belziens pa pieri! Kopš tā laika pats sāku prasīties līdz savam draugam sāku braukt uz foreļupēm arī patstāvīgi.

Kopš tā laika ir pagājuši kādi desmit gadi un pats esmu audzis kā makšķernieks, pa šo laiku, un pēdējos gados esmu sastopams pie foreļupēm kādus 80% no visām savām copes reizēm. Cita veida cope mani tik ļoti vairs neuzrunā. Tādu "kaifu" no cita veida copes es nevaru iegūt. Ir bijis visādi pa šiem gadiem, ir bijušas tukšas reizes, ir bijis, ka copes birst kā no pārpilnības raga, ir lūzuši kāti, krists bebra alās, plēstas zābakbikses, lauzta mašīna, bet no tā visa nevar atteikties! Tas ir viss! Ja pielīp, tad uz mūžu laikam! Patīk, ka tas ir ļoti aktīvs copes veids. Tā ir iespēja pabūt pašam ar sevi savās domās un tajā pašā laikā vērot pasakainus dabas skatus. Mazās upītes Latvijā ir ļoti skaistas. Reizēm nemaz to copi nevajag. Var piesēst kādā skaistā vietā un vienkārši pavērot dabu un upi. Es neprotu tik skaisti to visu aprakstīt, kā citi, bet emociju gamma ir ļoti plaša pie foreļupes. Kas paši bradā, tie sapratīs. Pie kam katram jau tās izjūtas ir dažādas.

Nobeigumā vien piebildīšu to, ka laika gaitā esmu tā sadraudzējies ar upītēm un arī forelēm, ka tagad man to ir žēl paņemt. Pāris foreles gadā es varbūt paņemu(iemesli ir dažādi), bet par 99% es viņas laižu vaļā. Bet es nebūt nevienam nepārmetu, kas patur to vienu atļauto foreli. Tā ir katra privāta darīšana. Protams, ja cilvēks iet gandrīz katru dienu uz copi un patur foreles(kaut vai to vienu), tad es ar tādu necienīšu, bet ja tās ir 1-10 copes sezonas laikā, kā daudziem, un pa to laiku ir paturētas 2-3 foreles, tad viss ir normāli. Tā mēra forele vēl ir jānoķer. Ne visās upēs un ne visos posmos tas ir paveicams! Īsāk sakot - ne asakas visiem un domājiet ar galvu!
P.S. Un gūstiet pozitīvas emocijas no šīs burvīgās copes!

O R I Ģ I N Ā L S