Rūķim vislabāk patīk Dūņezers

Šajā periodā zivis daudzviet lāgā neķeras. Grūti gan nosaukt to kūtruma iemeslu, jo ūdenstilpēs zivju ir pietiekami. No izņēmumiem ir vien Limbažu Dūņezers, kurā, kā ierasti rudens pusē, labi ķeras asarīši un līdakas, tādēļ makšķernieki vairāk orientējas uz šo ūdenstilpi. Copmaņu vidū, kam patīk Dūnītis, ir arī Pēteris Rūķis, kurš otro gadu sevi dēvē par limbažnieku. Tā kā viņš šai pusē dzīvo salīdzinoši neilgi, viņam par mūspuses ūdenstilpēm un tajās mītošajām zivīm ir savs, ja tā var teikt, – cilvēka no malas – vērtējums. Un tas ir pozitīvs.

Pēteris Rūķis ir cēsnieks, kurš tur arī turpina strādāt. Pats smej, ka Limbaži viņam ir kā guļamistaba, un pa logu redzams Liel­ezers. 2015. gada rudenī, kad pārcēlās uz šo pusi, pierunāts piedalīties makšķerēšanas sacensībās – ceļojošā sudraba ALDA kausa izcīņā Dūņezera posmā. Šis viņam ALDA kausa izcīņā bija jau trešais gads. Kopā ar Gundaru Vizlu kā komandai Derīgie izrakteņi iegūta 4. vieta. – Labi, ka ir vietējie makšķernieki Jānis Lietiņš, Jānis Bitenieks, arī Gundars, kuri man atklāj copes knifus vietējās ūdenstilpēs. Makšķernieku kolektīvs te ir superīgs. Esam draudzīgi. Ir, protams, arī sacensību gars. Zivju daudzveidība ūdeņos te ir ļoti laba, tikai jāmāk makšķerēt. Tā kā šos ūdeņus vēl nepārzinu, īsti nemāku, tas arī lielākais mīnuss. Divi gadi ezeru iepazīšanai ir par maz.

Foto: Makšķernieks Pēteris Rūķis ar Limbažu Dūņezerā noķertu asarīti.

No ALDA kausa laikā iepazītajiem pieciem ezeriem P. Rūķim vislabāk patīk Dūņezers. Tā kā makšķerniekam pēdējā laikā labāk iepaticies spiningot nekā velcēt, viņš izvēlas šo ūdenstilpi, jo tā ir ļoti laba mētāšanai. – Līdakas te ir skaistas un asari tik košās krāsās – gluži kā tikko no jūras iepeldējuši. Savukārt Lielezerā ir ļoti gari, slaidi un spēcīgi zandarti. Ne salīdzināt ar Burtniekā esošajiem, kas ir resni, ar gluži kā nokarājušos vēderu. Makšķerēts arī Dziļezerā un Auziņu ezerā, kur pavasarī laimējies tikt pie šī gada lielākās – 2,8 kg smagas – līdakas. Līdzšinējā makšķernieka karjerā lielākā zaļsvārce, 11,4 kg smaga, noķerta pirms dažiem gadiem Ālandu salās Somijā. Savukārt Latvijā prāvākā noķertā bija pirms dažiem gadiem Burtnieka ezerā – 8,9 kg.

Ziemā copmanis iecienījis Limbažu Lielezeru. – Abi ar Lietiņjāni „sabarojam” tos “caurumus” un tad ar mazo mormišku pie tiem dzīvojam. Breksīši te smuki. Agrāk ziemā braucu uz Peipusa ezeru, bet, kopš dzīvoju Limbažos, uzskatu, ka nav vērts turp doties, lai kaut ko noķertu. Viss tas pats ir Lielezerā, – spriež P. Rūķis. Viņš neesot liels zivju ēdājs, taču no ziemā noķerto mazo asarīšu zupas gan nespējot atteikties. Starp citu, Lielezerā viņš dabūjis arī savu šogad lielāko zandartu – divkilogramīgu zivi. Toties copmaņa karjerā pirmo zandartu izvilcis Augstrozes Lielezerā. – Zandarts man vislabāk arī patīk, tikai tas tik bieži rokās nedodas. Tas ir zivju karalis, – teic P. Rūķis.

Ar zivju ķeršanu sarunbiedrs saistīts kopš bērnības. Viņa tēvs bija aizrautīgs makšķernieks un arī mednieks. Pēteris zivis ķēris daudzviet ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Bērnībā sācis ar grundulīšiem un mailītēm Gaujā, pīkstēm Lenč­upē, vēlāk nākuši ezeri Taurenē, Cēsu pusē un Piebalgā. Mūžā pirmo līdaku viņš dabūja padsmitgadnieka vecumā Pekšu ezerā pie Lielstraupes. – Biju priecīgs, ka varēju iemest un vilkt vizuli. Bet vilku to tik ātri, ka līdaka, to ķerdama, burtiski izskrēja krastā! Metos tai virsū un piespiedu pie zemes. Mācoties tehnikumā, pievērsies forelēm, ar kuru makšķerēšanu aizrāvies ilgus gadus. Tā ir izmanīga, bet jutīga zivs. – Tas ir kaifs!

Pie foreļupēm Braslas, Vaidavas, Pededzes visur nemaz netiek klāt. Tad nu gar krastu jādodas pa straumi lejup kilometriem, tad jābrien upē un jābrien pret straumi uz augšu. Ir doma, ka varētu tagad vēl kādu reizi uz tām aizbraukt, – atklāj makšķernieks. Viņš stāsta arī par armijas laiku – trim gadiem, ko dienēja Sahalīnā, Kamčatkā un Kuriļu salās. Arī tas posms bijis interesants gan zivju, gan turienes ļaužu dzīves iepazīšanā. – Makšķerējām stintes, vēja zivis, arī kuprlašus. Vienreiz pat trāpījās nepilnu metru gara haizivs. Zivju tur bija ļoti daudz. Sarunbiedrs kopā ar citiem makšķerēšanas entuziastiem bijis copēt arī Zviedrijā un Norvēģijā. – Man galvenais ir atpūta, pats makšķerēšanas process, ne jau tās zivs iegūšana.

P. Rūķis uzskata, ka limbažnieki īsti nenovērtē to, kas viņiem ir: – Limbažos ir paradīze! Zivis ezeros ir. Lielezera pludmale ir glīta, sakārtota. Ņemot vērā visu plašo tās piedāvājumu, manuprāt, tai ir par maz apmeklētāju. Kāds Dūņezers bija pirms pāris gadiem! Tagad pie tā var labi piebraukt, ir, kur laivas novietot. Makšķerēšanas sacensības – ALDA kauss, kurā piedalās arī rīdzinieki, valmierieši, cēsnieki! Paldies Jānim Remesam! Viņš ir cilvēks, kurš dara.

O R I Ģ I N Ā L S