Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!
Rīts atnāca nedaudz apmācies un silts. Pēc sajūtām – tas kas vajadzīgs. Nekur nesteidzoties padzeru kafiju un paēdu brokastis. Steigties tiešām nav kur, jo esmu nolēmis nostaigāt upīti, kas tek tepat pie mājām. Līdz tai gan kāds puskilometrs jānoiet, bet tas ir nieks.
Kāpju zābakos, savācu copes inventāru un uz priekšu. Meža vizbulītes jau ir pilnā ziedā, nu nevaru tām tā vienkārši paiet garām. Jāuztaisa foto, cenšos noķert kadrā arī kādu biti, kas jau lidinās pirmā nektāra meklējumos, bet tomēr neizdodas. Bet ne jau bitēs esmu devies :D
Nonāku pie upītes. Līmenis ir augstāks kā vasarā, bet dzidrs. Vispār upīte pēc lieluma ir tāda, ko saucu par "pavasara upītēm", jo vasarā šī un līdzīgas upītes parasti ir ļoti seklas un makšķerēšanai lielu interesi neizraisa. Toties pavasaros tās mēdz sagādāt arī pa kādam pārsteigumam. Uz lieliem lomiem vai trofejām parasti nav ko cerēt, bet, vismaz man, loti patīk, īpaši sezonas sākumā, kad pa ziemu roka "iesūnojusi", patrenēt metienus precizitātē un mānekļa vadīšanu starp daudzajiem ķērājiem, akmeņiem, apmētājot katru potenciālu bedrīti un atstraumīti.
Sākums zivju ziņā ir diezgan bezcerīgs, nevienas copītes, neviena iznāciena, turklāt krastā manu pēdas, kas man ļoti nepatīk. Ūdrs. Bet nu... "vecamzēnam" arī gribas ēst... Vietas tiešām ir skaistas, padziļas paceres, kas sniedzas līdz gurnam, bet pilnīgs klusums. Upīte ietek mežā, paliek straujāka un seklāka, bet joprojām neesmu manījis nevienu foreļu aktivitāti. Nu nevar būt, ka to te vienkārši nav! Tā ir pagājusi jau vairāk kā stunda, līdz... kā jau tas parasti notiek... kādā no metieniem, veicot strauju spurtu no ieskalota baļķēna apakšas, forelīte cenšas noķert garām vibrējošo bleķa gabalu. Tad beidzot!!! Šī vairs nav pierunājama, jo dabūja nedaudz pa "degunu", bet tas uzreiz uzlabo garīgo un katrs nākamais metiens jau tiek izdarīts ar pavisam citu attieksmi.
Turpmāk no katras potenciālas vietas izdodas izmānīt kādu forelīti, daudz tukšo grābienu, bet kādas desmit noķeru. Taisni dīvaini, sajūta tāda, ka upē būtu novilkta kaut kāda mistiska līnija, līdz kurai nekā nebija, bet aiz tās viss notiek. Mānekli nemainīju, jo pavasara klasika, "Mosca" ar ultra zaļi/dzeltenu serdeni, vēl nav nekad pievīlusi. Forelītes nav lielas un viegli atbrīvot palīdz bezatskabargu āķi, bet process notiek un ir riktīgi forši.
Upīte iziet no gravas, krasti paliek lēzenāki un parādās bebru dambīši. Upe uzreiz paliek dziļāka un mierīgāka. Te varētu mitināties arī kāds lielāks eksemplārs. Nomētāju visus iegāztos koku stumbrus, pretējā un sava krasta paceres, bet tikai viens iznāciens. Vizuāli forelīte tāda pati kā iepriekšējās, bet ir un tas jau ir daudz.
Minēju pārsteigumus. Šodien atkal tādu piedzīvoju. Kārtējā dambīša dziļums jau paliek seklāks, varētu pat raksturot kā bedres sākumu. Jau kāds piektais metiens šajā vietā un pēkši rokā iebliež sen neizjusts trieciens. Ir pārsteigums un izbrīns! Spoles bremze notirkšķina kādu pusotru metru, mutulis, izmisīgi rāvieni, bet nedrīsktu ļaut zivij īpaši staigāt, jo abās malās čakārņi. Cīniņš bija spraigs, bet īss un pievelku pie krasta jūras foreli apmēram 50cm rumpī. Zivtiņa slaida, nonārstojusi un acīmredzot, atpakaļ ceļā uz lielo upi un pēc tam jūru, prasījās kāda uzkoda, kas izrādījās mans māneklis.
Vēl kādu gabalu paeju pa upīti uz augšu, vairāk nekādu notikumu nav, bet esmu jau arī vairāk kā četras stundas pavadījis brienot, kāpjot, rāpjoties pa un gar upīti.
Diena ir piepildīta! Tiekamies pie ūdeņiem, un āķus siekstā!
labais :)