Reportāža no PČ zemledus makšķerēšanā

Jau janvāra vidū samierinājos ar domu, ka šogad cietu ūdeni nesagaidīsim, līdz ar to nebūs arī tepat pie Šauļiem paredzētā pasaules čempionāta. Taču! Janvāra izskaņā mums atnāca ielūgums!

Zinu, ka kaimiņi ļoti, ļoti gribēja pasaules meistarsacīkstes pie sevis, bija rūpīgi gatavojušies. Diemžēl Lietuvā rudeni nomainīja pavasaris, un janvāra beigās viņiem nācās informēt visas federācijas, ka laika apstākļu dēļ pasākumu šogad noorganizēt nav iespējams. Šķita, ka ar šo paziņojumu ziemas makšķerēšanas sezonu var izmest no prāta, bet – viss tik vienkārši nebeidzās! Bulgārija un Somija, dzirdēju, arī Kazahstāna pieteicās atlikušajās divās nedēļās noorganizēt čempionātu pie sevis. Īsti neticēju, ka tas ir iespējams, – un kļūdījos. Janvāra pēdējās dienās visām federācijām atnāca ielūgums uz pasaules zemledus čempionātu Somijā! Precīzāk – uz Valvatus ezeru Varkaus/Joroinenas apkārtnē.

Tomēr jābrauc! Ko nu?

Tā nu Harijam Raciborskim, atbildīgajam par zemledus makšķerēšanu LMSF, bija ļoti sarežģīts uzdevums – īsā laikā nokomplektēt izlasi. Protams, iepriekš jau tās sastāvs bija iezīmēts, bet neviens neticēja, ka mači būs, un kāds jau bija paspējis čempionāta laiku saplānot savādāk. Diemžēl tie laiki, kad Latvija uz pasaules meistarsacīkstēm varēja aizvest vismaz trīs sastāvus un visi bija spējīgi cīnīties par medaļām, ir pagājis. Joprojām mums ir pietiekami daudz sportistu, kas var sastādīt konkurenci pasaules labākajiem zemledus copmaņiem, bet rezervistu soliņš ir kļuvis daudz īsāks.

Braucienam uz pasaules čempionātu ir nepieciešami ievērojami līdzekļi, bet pēdējos gadus to ir daudz par maz. Somija ceļojumam nav tā lētākā valsts, un šis apstāklis būtiski ietekmē izlases komplektēšanu, taču komandu izdevās savākt divās dienās. Un tā šogad Latviju pārstāvēt pieteicās uzticamākie šī sporta veida entuziasti: Aldis Vārna (Mēs zivīm/Finnex), Raimonds Kinerts (Mēs zivīm/Finnex), Harijs Raciborskis (Mēs zivīm/Finnex), Andis Vecvērdiņš (Pansija), Ingars Ūdris (Gards), Juris Aivars Āboliņš (Liarps), Jānis Skulte (C.Albula/Alūksne), Agris Rudzāns (Mēs zivīm/Finnex) un Gundars Kurzemnieks (LMSF).

Arī šoreiz atbalstu Latvijas izlasei piekrita sniegt Salmo ar Norfin Verity kostīmiem, kā arī Finnex ar Torvi zābakiem, Tonar Iceberg urbjiem un Praktik eholoti.

Pavisam pasaules čempionātam pieteicās 13 valstis: Somija, Norvēģija, Zviedrija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Baltkrievija, Ukraina, Krievija, Kazahstāna, Mongolija un Rumānija. ASV vienība pēdējā brīdī tomēr atteicās, jo viņiem bija pārāk sarežģīti pārplānot savas kuplās vienības ceļojumu uz jauno galamērķi.

Gatavošanās nianses

Pirmie Valvatus ezera izpētes darbi sākās, tiklīdz uzzinājām sacensību vietu. Somi laikus iezīmēja sektorus, un ļoti daudziem Somijas ezeriem tīmeklī var sameklēt dziļumu kartes, turklāt, ielādējot aplikāciju, tālrunī iespējams skatīt dziļuma izmaiņas, kā arī atzīmēt vajadzīgos punktus.

Valvatus ezerā dziļumi svārstās no 3 līdz 7,5 metriem. Par zivīm bija zināma skaidrība – lomos bija paredzami visur esošie asarīši, ķīši, raudas, brekši, pliči, līdakas, zandarti. Zivju skaita vai izmēra limitu, izņemot zandartu (45 cm), nebija.

Tātad praktiski visu var bāzt ķeselē, bet bija viena nianse. Somijā ir likums, ka attiecībā uz noķerto zivi ir jāizdara ātra izvēle – paturēt vai atlaist. Ja paturēt, tad zivs uzreiz jānogalina. Zemledus sacensībās zivs ir jāpatur, jo rezultātu nosaka loma svars. Organizatori uzsvēra, ka izņēmumi nav paredzēti, tātad bija jādomā, kā noķertās zivis iemidzināt.

Visi sabraukuši – un sākas

Lietuvieši treniņu procesu sāka jau februāra pirmajās dienās (padziļināta zivju uzvedības izpēte pēdējos divus gadus viņiem ir nesusi medaļas). Praktiski visas pārējās vienības trenēties sāka no sacensību nedēļas pirmdienas, daži pat rīkoja atlases mačus.

Latvijas izlases smagā kavalērija ar diviem auto uz Varakaus devās 11. februārī, otrdienas rītā. Bija jātiek līdz Tallinai, tad ar prāmi uz Helsinkiem, tad vēl 300 km līdz galamērķim. Mēs ar Gundaru komandai varējām pievienoties tikai trešdienas vakarā.

Trešdien bija pirmā oficiālā treniņu diena, kad atļauts darboties pie sektoriem. Treniņos viss kā parasti – ātri saprast zivju sastāvu, sektoru reljefa izmaiņas un zivju koncentrēšanās vietas.

Protams, neizpalika prieks par tikšanos ar draugiem no sāncenšu komandām, tas vienmēr ir ļoti emocionāls brīdis, jo lielākā daļa dalībnieku ir sen pazīstami un visus vieno kopīgas atmiņas par iepriekšējām cīņām uz ledus. Jāsaka – šogad ap sektoriem bija tik pozitīva noskaņa kā nekad. Protams, visi bija koncentrējušies uz saviem uzdevumiem, netrūka nelielu ekscesu, bet šoreiz to nemanīja, laikam visi bija pārāk priecīgi, ka lielais pasākums tomēr notiek. Mūsējiem papildu prieks – kaut nedaudz noķert ziemas sajūtu, pastaigāt pa cietu ūdeni, izurbt sezonas pirmos āliņģus, ielaist tajos mormišku, redzēt pirmo sardziņa notrīsēšanu, sajust pirmo zivs smagumu starp pirkstiem... Vienu vārdu sakot – ziemas makšķernieka prieks.

Pirmajā dienā mūsējie vēl uztaisīja papildu treniņu ārpus sacensībām atvēlētās ezera daļas – lai vēl labāk izprastu zivju paradumus. Tika gūts priekšstats par darba dziļumiem, zivju sastāvu sacensību arēnā, piebarošanas niansēm. Bija skaidrs, ka mačos būs darīšana ar retu brekšuku līdz 300 gramiem, pličiem līdz 150 gramiem, raudām ap 100 gramiem, neciliem asareļiem un pavisam sīkiem ķīšiem. Ziema Somijas vidienē tobrīd bija stipri pavasarīga, sniegs vēl bija saglabājies, bet praktiski visas treniņu dienas gaisa temperatūra bija nelielos plusos. Šaubu par ledus izturību gan nebija, tā biezums bija aptuveni 25 cm, tas bija gana blīvs, un, lai pasākums kļūtu bīstams, bija jānotiek kaut kam ārkārtējam.

Otrā treniņu diena

Šajā dienā man un Jānim ar Praktik eholoti bija jānostaigā 8 atlikušie sektori un jāuzzīmē pilnvērtīga dziļumu karte. Eholote būtiski paātrina mērīšanas procesu, bet uzdevums nebija viegls, jo somi bija pacentušies – sektora garums bija 150 metri, tad vēl jānomēra dziļumi starp sektoriem – kā reiz darbiņš četrām stundām.

Otrajā dienā jau precīzāk tika noteiktas pliču un raudu vietas. Arī man izdevās 10 minūtes noķert zemledus copmaņa priekus – tikt pie pāris pličiem un ķīšiem. Parunājos ar Lietuvas izlases galveno vilcējspēku Rolfu Bitinu, un viņš atklāja, ka ceturtdien ir novērota vislielākā zivju aktivitāte, visu iepriekšējo laiku, kopš lietuvieši te uzturoties, tās bijušas daudz kūtrākas. Tas lika domāt, ka arī sacensībās process varētu būt pietiekami aktīvs.

Vakara sanāksmē tika pārrunāti treniņu rezultāti, noteicām, mūsuprāt, veiksmīgākos iebarošanas miksus un barības pasniegšanas veidus. Pārrunājām zivju aktivitāti, sapratām, ka tikai atsevišķās vietās viņas ir tajās pašās vietās, kur iepriekš, atklājās, ka zivis ievērojami maina lokāciju. Sadalot pēdējā treniņa uzdevumus, mums ar Jāni atlika tikai pretinieku komandu spiegošana – varbūt izdodas pamanīt ko tādu, ko esam palaiduši garām.

Pēdējais treniņš paskrēja vienā elpas vilcienā. Kā jau bija paredzams, sportisti aizklāja pēdējos baltumus ap sektoriem, citi pārbaudīja barības, treneri aktīvi pētīja sāncenšus.

Vai 9. numurs ir laimīgs?

Ceturtdienas vakarā notika čempionāta atklāšanas ceremonija. Tāpat notika pārstāvju sapulce, kurā mūsu komanda izlozēja 9. numuru. Tikšanās laikā tika pārrunāti noteikumi, tai skaitā par zivju iemidzināšanu. Tika precizēts, ka svēršanas laikā tiks kontrolēts, vai zivis ir iemidzinātas. Ja kāda tomēr kustēsies, tiesneši pētīs, vai tai ir redzamas iemidzināšanas pazīmes. Ja nebūs, tad – dzeltenā kartīte.

Šajā sakarā mēs gatavojāmies īpaši – ar mazāku zivju iemidzināšanu bija viss skaidrs, bet attiecībā uz lielākiem pličiem bija jāpadomā. Gundars pat apbraukāja vietējos celtniecības veikalus, lai piemeklētu šim nolūkam daudzmaz atbilstošus rīkus.

Mūsu komandā bija divi debitanti Ingars un Juris, tāpēc savā vakara sanāksmē pārspriedām sacensību noteikumus un pārstāvju sapulcē izrunātās nianses.

Ar barojamo materiālu arī bija skaidrs. Izvērtējām šodienas treniņa rezultātus un nonācām pie secinājuma, ka atsevišķos sektoros raudiņas un asari atkal ir mainījuši lokāciju, bet pliči kļuvuši nedaudz kūtrāki. Šāda nepārtraukta migrācija padarīja ļoti sarežģītu starta vietas izvēli. Sektoru izloze bija paredzēta tikai maču dienas rītā, tāpēc vēl viena maza sanāksme jāorganizē pirms starta.

Mūsu nometnē bija jūtams pozitīvs satraukums, puiši darīja savu darbu, skaloja tārpus, maisīja barības, protams, gatavoja makšķeres, visam bija jābūt perfekti sagatavotam izšķirošajam startam. Pirmās dienas sektoros prognozējām diezgan labu copi, rezultātiem vajadzēja grozīties no 2 līdz 3 kg, pliču veiksminiekiem arī vairāk. Bažas gan radīja laika maiņa – jau vakarā pieknieba neliels sals, un nākamajā dienā mīnuss bija paredzams visu dienu. Kā rīt jutīsies zivis?...

Pirmā sacensību diena

Laika prognožu vietnes nebija kļūdījušās, no rīta pieturējās neliels sals un viss bija iekrāsojies baltā krāsā – ziema bija atgriezusies, radot īstu svētku noskaņu.

No paša rīta ar Gundaru devāmies lozēt dalībniekus pa sektoriem: A – Harijs; B – Ingars; C – Raimonds; D – Aldis; E – Andis.

Diemžēl palīdzēt sportistiem aiz sektora striķa varējām tikai četratā. Šāda palīdzība ir ļoti svarīga, jo sektori ir lieli, un sportistam tos pārskatīt ir neiespējami. Palīgiem ir rūpīgi jāseko līdzi notikumiem sektorā, un jāinformē par tiem sportists, lai viņš varētu laikus pieņemt svarīgus lēmumus, reizēm sportists ir burtiski jāvada pa sektoru. Vadošajām komandām ir vismaz divi šādi asistenti katrā sektorā, un viņiem ir nozīmīgs ieguldījums sasniegtajā rezultātā. Tā kā bijām tikai četri, nolēmām, ka Juris pieskatīs Anda sektoru, Jānis koncentrēsies uz Alda un Raimonda sektoru, Gundars palīdzēs Harim, bet man bija jāpieskata mūsu debitants Ingars, kā arī iespēju robežās blakus esošais Harija sektors.

Tā – tārpi sadalīti, vēl pēdējo reizi jāieskatās kartēs ar dziļumu maiņām un perspektīvajām starta pozīcijām, un klāt arī laiks doties pie sektoru tiesnešiem, lai svinīgā procesijā dotos pa vietām.

Visi sportisti tika nosēdināti vienā rindā, lai varētu uzsākt barību pārbaudi un rīku kontroli. Atgādināšu, ka sacensībās drīkstēja izmantot divus litrus maltās barības maisījuma, tai skaitā zemi, un vienu litru tārpu. Šai procedūrai rūpīgi sekoja visi komandu treneri, jo šis bija tas brīdis, kad var pietuvoties konkurentu iepriekš rūpīgi glabātajiem noslēpumiem. Pamanīju, ka praktiski visas komandas iebarošanai no tārpiem bija izvēlējušās džokeri – pavisam sīkus trīsuļodu kāpurus. Savukārt mums bija praktiski tikai lielais trīsuļodu kāpurs, jo barību plānojām mitrināt ar tārpu sulu un ar tīriem tārpiem barot nedaudz, izņemot potenciālās pliču vietas.

Kad pārbaude bija veikta un visi sportisti samaisījuši savas barības, tiesnesis deva signālu izvietoties ap sektoru. Šis brīdis arī ir interesants – var redzēt konkurentu plānus attiecībā uz starta pozīcijām. Biju nedaudz pārsteigts – Ingara sektorā praktiski visas vadošās komandas bija izvēlējušās dažādas starta vietas, nebija nekādas drūzmēšanās, un mums mierīgi izdevās iestāties dziļajā stūrī ar cerībām uz plici.

Nu atlika tikai gaidīt starta šāvienu, pēc kura sportistiem tiek dotas piecas minūtes starta pozīcijas ieņemšanai un aprīkojuma sagatavošanai. Ingaram izdevās aizsist stūri, un nu vairs bija tikai jāgaida, kad tūlīt ledū vienlaicīgi tiks iegriezti 65 urbji, un 2020. gada pasaules čempionāta zemledus makšķerēšanā būs sācies.

Starta šāviens

Ingars stūrī ātri izurba 3 āliņģu bāzi, iebaroja, tad netālu uz sektora viduci, kur paredzams kritums pa diagonāli, vēl pāris caurumi, lai varētu doties uz krastu. Tur atkal izdevās ieņemt stūri, kurā varētu mājot raudiņas un asarīši, plus vēl daži papildu āliņģi tuvākajā apkārtnē. Nolēmām, ka ar to sākumam pietiks, un nu Ingaram tikai atlika makšķerēt, bet man – vērot aktivitāti sektorā.

Viens āliņģis, otrs, nākamais, nākamais, tad krasta puse – viss pa tukšo, tikai vienā maza copīte bez zivs. Treniņos zivis atsaucās daudz ātrāk, vai tiešām būsim kļūdījušies ar vietas izvēli? Pārējie sportisti daudz pārvietojās pa sektoru, kāds izvilka pa niecīgam ķīsim, tātad laika maiņa zivīm pamatīgi sabojājusi omu, bija gaidāma smaga cīņa.

Redzēju, ka Ingaram starts neaiziet, kā gribētos, arī uztraukums kāpa ārā no cepures, vajadzēja nomierināties. Nolēmām, ka jātaisa vēl neliela āliņģu sērija pēc iespējas nenourbtākā vietā. Kamēr Ingars urba un baroja, piegāju pie Raimonda, viņš darbojās netālu no mūsu stūra blakus sektorā un bija ticis pie pāris raudiņām, tātad arī Ingaram bija iespēja. Aizskrēju līdz Harijam, viņam krietni jautrāk – ķīši un nelieli asarīši – sākums diezgan pārliecinošs. Ejot no Hara sektora, nemanīju, ka mūsu sektorā kādam būtu uzsmaidījusi lielā veiksme, visi joprojām aktīvi pārvietojās.

Izdevās ieskatīties dažu sportistu zivju konteineros – nekā diža, daži ķīsi, pa kādai raudiņai un nelielam plicim. Zivis palēnām sāka aktivizēties, bet pamatā tie bija ķīši, baltā zivtiņa šur tur gadījās, bet tā vairāk bija veiksme, nevis noteikta sakarība. Pa to laiku Ingars dziļajā stūrī bija ticis pie dažiem ķīšiem un raudiņas. Pārbaudot svaigi urbtos āliņģus, paveicās uzsēsties sīku ķīšu kolonijai – mazi, bet daudz. Praktiski tā arī atlikušo laiku Ingars kursēja starp dziļo stūri, kur šad tad izskrēja pa raudiņai un ķīsim, un jaunatklāto ķīšu koloniju, kuras retināšanai pievienojās arī konkurenti. Baltā zivs kādam pa retam trāpījās, bet tā bija tīra loterija, kurā mums neveicās.

Redzēju, ka Raimonds mierīgi apmakšķerē savas trajektorijas, īpaši neskraida, neviens viņam netraucē. Harijs arī visu laiku gāja pa savām trajektorijām, šur tur pasēdēja ilgāk, tātad arī viņam viss daudzmaz bija kārtībā. Savukārt Ingars tik klapēja sīkos ķīšus! Pēdējās piecpadsmit minūtēs dziļais stūris gan iedeva 3 vērtīgas raudiņas, katru 5–8 ķīšu vērtē.

Finiša šāviens – un pirmā kārta bija beigusies.

Velkam kopā pirmās dienas galus

Aplūkojot konkurentu lomu maisiņus un apkopojot konkurentu treneru teikto, Ingaram varēja prognozēt 4.–8. vietu, kas tik sarežģītā debijas startā ir labi. Raimonds no sektora iznāca diezgan apmierināts – varētu būt trijniekā. Harijs arī bija samērā pārliecināts par savu startu, prognozēja, ka pieciniekā jābūt. Pie auto satikām neapmierinātu Aldi, un arī Andis bija manāmi satraucies par savu rezultātu. Abiem nekādi nebija izdevies trāpīt uz zivju takām.

Visu savās vietās vienmēr saliek svari, tāpēc atlika vien doties uz netālo Joroinenas pilsētiņu, kur bija paredzētas pusdienas un svēršana. Jāsaka – somi bija parūpējušies par visu, sportisti tika pienācīgi pabaroti, svēršana notika lielā sporta zālē, kur maģiskie skaitļi visiem bija labi redzami uz ekrāna. No satraukuma un gaidām visa zāle bija kā elektrizēta, šis parasti ir viens no aizraujošākajiem brīžiem sacensību procedūrās, jāpadomā, kā to noorganizēt arī Latvijas čempionātā...

Pirmās dienas rezultāti mūsu vienībai: Harijs – 3. vieta; Ingars – 6. vieta; Raimonds – 1. vieta; Aldis – 12. vieta; Andis – 11. vieta. Latvijai 33 punkti un 7. vieta, līderi ar 20 punktiem Somija, Krievija un Ukraina.

Jāsaka, ka bijām cerējuši uz labāku rezultātu, bet zivis ir zivis, un šoreiz veiksme nebija mūsu pusē. Laika maiņa vismazāk traucēja sīkajiem ķīšiem, bet baltās zivis un asari bija gaužām kūtri. Iespējams, pie vainas bija arī treniņu intensīvā barošana gar sektoriem – zivis vienkārši pagāja ārā. Pa visiem sektoriem pārsniegt 2 kg robežu izdevās tikai diviem sportistiem.

Vakarā mums ar Gundaru vēl pārstāvju sapulce, kurā tika apspriesti pārkāpumi: igaunim piešķirta dzeltenā kartīte, pārējie brīdināti. Jāteic, somu tiesneši bija diezgan neaktīvi; tas gan arī ir saprotams, tik īsā laikā sameklēt un apmācīt tiesnešus nav viegli.

Komandas sanāksmē izskatījām notikumus sektoros. Bija bažas par barību, tomēr nonācām pie secinājuma, ka ar to viss ir kārtībā. Jau iepriekš bijām vienojušies: ja kādam sacensības absolūti nesaliksies, veiksim sportistu maiņu. Tā nu nolēmām svētdien Alda vietā jāstartē Jurim, kuram šī būs debija pasaules čempionātā.

Otrā sacensību diena

Rīta izlozē tika noteikti izšķirošās kārtas sektori: Juris – A; Harijs – B; Andis – C; Raimonds – D; Ingars – E. Sadalījām uzdevumus sportistu palīgiem: Aldis uzpasēs Jura sektoru, Gundars Harija sektoru, Jānis pieskatīs Anda sektoru un pieslēgsies arī Raimonda sektoram, savukārt es – Ingara, kā arī Raimonda sektoru.

Atkal tika veikta barību un rīku pārbaude, un sportisti izvietojās ap sektoru. Šoreiz mēs ar Ingaru atkal bijām izvēlējušies sākt pie abiem sektora tālajiem stūriem, bet nedaudz uztrauca tas, ka mūsu pusē palika tikai daži, pārējie koncentrējās pretējā krasta stūrī. Vienojāmies sākt ar krastu – tam vajadzētu iestrādāties ātrāk nekā dziļumam. Šajā sektorā likām cerības uz asarīšiem un raudu, pašsaprotami sarakstā tika iekļauti arī ķīši.

Starta šāviens, un izšķirošā cīņa varēja sākties. Neliela āliņģu sērija pie krasta, tad nedaudz pa vidu un daži dziļumā. Vairāk taisīt nebija nepieciešams, jo pārējie urba ļoti daudz un saposa lielu darba laukumu visiem. Pirmā caurumu pārbaude atkal nenesa vēlamo rezultātu, zivis bija kūtras, arī pārējiem nekā vairāk par dažiem ķīšiem. Ingaram nekas cits neatlika, kā iet pa visu laukumu un meklēt laimi.

Sarunājām, ka nevajag respektēt nevienu sāncensi, jādarbojas pilnīgi pa visiem āliņģiem, kur vien ir kāda perspektīva. Pārgāju uz Raimonda sektoru, tur liela daļa sportistu izvietojusies gar krasta līniju un pa retam ķer sīkus asarīšus un ķīšus, dažiem gāja pat pietiekami raiti. Raimonds izvēlējies nedaudz dziļākas vietas, trāpījis uz retu raudu. Patīkami redzēt, ka pārējie rauj zivi ārā lielā tempā, bet Raimonds lēnām un prātīgi, tas nozīmē, ka izmērs ir labs.

Mēģināju saprast galvenā konkurēta Harri Nikulas darbības, bet neko daudz saskatīt neizdevās; kāda ķīša izvilkšana redzēju, pāris raudas, bet nekā vairāk. Viņš nepārtraukti pārvietojās, nekur ilgi neaizsēdējās. Somu, norvēģu un zviedru darbības ir grūti atšifrēt, viņi sēž uz kastes un strādā ar savām rāmja tipa makšķerēm –, ja nenostāsies tieši priekšā, neko neredzēsi, jo tītava abos virzienos tiek kustināta ar vieglu plaukstas kustību, nav neviena rokas vēziena vai kātiņa izmešanas. Sēž viņi, bet, ko tur dara, nav saprotams, tāpēc viņu rezultāti nekad nav prognozējami.

Aizskrēju uz Ingara sektoru, tur visi apsprieda zviedra veiksmi – viņam bija izdevies izcelt līdaku ap 600 gramiem – tajā sektorā tas bija nenovērtējams bonuss. Ingars lasīja pa retam ķīsim, baltās zivis pavisam maz, pārējiem arī pārsvarā tikai ķīši, kādam gan trāpījās kāda rauda un plicis, bet atkal bez noteiktas loģikas. Redzēju, ka Ingars ir apņēmības pilns un nerespektē nevienu sāncensi, droši cīnās par āliņģiem, un no iepriekšējās dienas satraukuma nebija ne miņas. Mana palīdzība tur vairs nebija vajadzīga.

Bija atlikušas tikai 40 minūtes – atpakaļ pie Raimonda. Tur bez īpašām pārmaiņām, tikai retās Raimonda raudas izsīka pavisam. Ir ļoti sarežģīti sacensību noslēgumā mainīt taktiku, taču Raimonds ir pieredzējis un ļoti labs makšķernieks un pārslēdzās uz krasta līniju. Tur pa kādam asarītim, ķīsītim dabūja, pēc tam pārvietojās dziļāk – tur tas pats. Konkurentu temps nemazinājās, un tas sāka satraukt. Tomēr dažos āliņģos iekrita vēl pa kādai vērtīgajai raudiņai un daži ķīši, un tad atskanēja fināla šāviens.

Pēdējā svēršana!

Raimonds teica, ka zivju svars varētu būt līdzīgs iepriekšējai dienai, bet vai ar to pietiks medaļai? Pa ceļam uz auto satikām Ingaru, arī viņam loms līdzīgs kā vakar, bet rezultātu grūti prognozēt. Tomēr nevajadzētu būt slikti, jo noslēgumā izdevies pielasīt dažas raudas un nocelt baltkrievam treknu plici, iespējams, esot arī apķēris baltkrievu, kurš bija Raimonda tiešais konkurents uz medaļu (pirmajā dienā bija pirmais sektorā). Šī ziņa bija kā debess manna mūsu ausīm.

Pie auto noslēpumaini uzvedās Andis, teica, ka nekāds diži labais rezultāts nebūs. Harijs sacīja, ka viņam būs sliktāk nekā sestdien. Juris arī nebija apmierināts, nav varējis tikt pie speķa robiem, sava zivs arī nebija atnākusi. Sapratām, ka mega lēciens uz priekšu nav izdevies, bet noteikti pacelsimies uz augšu. Galvenā intriga – par Raimonda rezultātu.

Ceļš uz Joroinenu šoreiz likās ļoti ilgs, tur ātri tika apēsta pusdienu zupa – un uz zāli, kur visu dalībnieku sejas bija daudz saspringtākas nekā vakar. Organizatori labi juta vispārējo noskaņu un sāka svēršanu nedaudz ātrāk.

Svēršanu sāka ar A sektoru. Tur uzreiz pārsteigums – mongolis uzrādījis čempionāta svara rekordu – 3,232 kg. Mūsu Jurim debija nesanāca pārāk veiksmīga – 10 punkti. B sektors: Harijs savā prognozē nebija kļūdījies – 6 punkti. C sektors – tur Andis atkal savērpis intrigu – “nekas īpašs” pārvērtās 3 punktos, D sektoru gaidījām ar lielu nepacietību – būs Raimonds medaļās vai ne, izcīnīti 3 punkti, līdz pjedestālam var nepietikt. Zelta noteikti nebūs, jo Harri Nikula no Somijas ar prieka rēcienu varēja pieskandināt visu zāli – viņam uzvara sektorā un zelts kopvērtējumā. Lietuvieši ziņoja, ka mēs esam pacēlušies uz 4. vietu. Negaidīju, ka būs tik augstu.

Visu izšķirs E sektors – kādi būs Ingara un lietuvieša Deivida rezultāti (mēs bijām priekšā vienu punktu). Ingaram labs rezultāts – 4 punkti, Deividam – 2, un mēs palikām piektie. Bet pats galvenais – Ivanam Dzenam no Baltkrievijas 6 punkti, tātad Raimondam par vienu konkurentu mazāk.

Kamēr tiesneši kārtoja tabulas, izgāju uzpīpēt. Pēc laiciņa iznāca Raimonds un pilnīgi mierīgi paziņoja, ka viņam ir bronza. Kāda bronza ar 4 punktiem? Tas ir neticami! Beidzot Raimonds bija izcīnījis medaļu! Vairākas reizes bija bijis ļoti tuvu, taču vienmēr maza sīkuma bija pietrūcis, bet šoreiz izdevās. Izdevās ļoti sarežģītās sacensībās!

Fināla svītra

Komandu vērtējumā ar pārliecinošu rezultātu čempionvienības titulu izcīnīja Somija. Tās izlase bija ļoti labi sagatavojusi mājasdarbu, precīzi un taktiski pareizi nostartēja abas dienas, pilnībā izmantoja savas stiprās puses – viņu tītavas ir patiesi baiss ierocis. Viņiem tā ir otrā uzvara pasaules čempionātā.

Otro vietu izcīnīja Krievijas izlase, trešo – Ukrainas vienība. Lietuviešu divu nedēļu gatavošanās šoreiz viņiem deva tikai koka medāli. Savukārt mums tomēr izdevās pacelties līdz 5. vietai, turklāt otrajā dienā uzrādījām trešo labāko rezultātu. Tātad mūs norakstīt nepavisam nevar!

Pirmo individuālo pasaules čempiona titulu Somijai izcīnīja izlases dinozaurs Harri Nikula, viņš komandā ir jau vairāk nekā 16 gadus, un šī viņam ir otrā medaļa, iepriekš bronzu viņš ieguva tālajā 2004. gadā Latvijā, Ungura ezerā. Sudraba medaļa Vitālijam Stadņičenko, kas viņam ir pirmā individuālā medaļa. Bronza – mūsu Raimonda kontā. Viņš izlasē ir kopš 2012. gada un beidzot ir piepildījis vienu no saviem sapņiem. Jācer, ka no Raimonda medaļas sagaidīsim vēl un vēl.

Pēcvārds

Neviens tik stabilu un spēcīgu startu no mājiniekiem negaidīja, pēc pirmās dienas neviens īsti neticēja, ka somi noturēs līdera godu. Taču viņi domāja citādi un uzrādīja labāko sniegumu otrajā dienā, likvidējot jebkurus jautājumus par zelta vienības statusu. Par Krievijas un Ukrainas izlases spēku neviens nešaubījās – tur pārsteigumu nebija. Brāļi lietuvieši šoreiz neuzrādīja stabilu komandas sniegumu, domāju, viņiem bija izstrādāta diezgan riskanta taktika: viņi izvēlējās labu starta pozīciju un centās izsēdēt, bet ne visos sektoros tas derēja.

Neviena komanda neiztika bez kritieniem, un šis bija ļoti sarežģīts pārbaudījums ikvienam. Sestdienas laika maiņa pārsteidza visus, jo treniņos bija pavisam cita cope. Gribu uzsvērt, ka izcīnīt medaļas kļūst arvien grūtāk, jo agrākie autsaideri ir krietni uzlabojuši savas prasmes un taktiskās iemaņas, katrā komandā ir 2–3 spēcīgi sportisti, atliek vēl pārējiem drusciņ saraut, un rezultātu prognozēt būs neiespējami.

Tāpat gribu uzsvērt – somi radīja nelielu brīnumu: tik īstā laikā noorganizēt kvalitatīvu pasaules čempionātu. Nebija praktiski nekādu ekscesu un nesaprašanos – tas arī pasākumam radīja ārkārtīgi pozitīvu auru. Jā, nebija greznības oficiālajos pasākumos, viss bija ļoti pārdomāts un praktisks, viss, kas tika darīts, tika darīts labi un sirsnīgi.

Braucot uz čempionātu, sapratu, ka medaļas varam izcīnīt tikai lielas veiksmes gadījumā. Neiznāca savākt pašu optimālāko sastāvu, bet prieks, ka izdevās ātri atrast spēcīgus un pašaizliedzīgus entuziastus, kas bija gatavi pārstāvēt valsti.

Joprojām aktuāls jautājums ir asistentu skaits, jo bez tiem mūsdienās ir grūti ielauzties medaļās. Mūsu komanda bija ļoti vienota, nenolaidām rokas, neskatoties uz neveiksmēm, cīnījāmies līdz galam un ar rezultātu varam būt apmierināti. Mūsu zemledus makšķernieku brālībā joprojām spēj atrast jaunus talantus – mūsu debitanta Ingara starts bija ļoti atzīstams, un tas priecē. Patiess prieks par Raimonda individuālo medaļu.

Īpašu paldies vēlos teikt mūsu līdzjutējiem – mēs jutām jūsu atbalstu! Tāpat vēlreiz gribu izteikt pateicību mūsu atbalstītājiem Salmo un Finnex.

Komandu kopvērtējums

1. Somija, 38 punkti

2. Krievija, 43 punkti

3. Ukraina, 49 punkti

4. Lietuva, 58 punkti

5. Latvija, 59 punkti

Individuālais kopvērtējums

1. Harri Nikula (Somija), 2 punkti

2. Vitālijs Stadņičenko (Krievija), 3 punkti

3. Raimonds Kinerts (Latvija), 4 punkti

Nākamgad pasaules čempionāts paredzēts Igaunijā, jācer, ka tur būs ziema.

Teksts: Agris Rudzāns Personīgā arhīva foto.