Sniegavīru mednieki

Domāju, daudz nekļūdīšos apgalvojot, ka vismaz deviņām no desmit mūsu zemē lietotām karpu pavadiņām galā sēž sniegavīrs. Grimstošā boila apakšā, popaps virsū – šī metode ir kļuvusi gandrīz vai par likumu. Galvenais, kas jāprot, ir atrast pareizo kombināciju. Gadījumos, kad barots ir ar augstas kvalitātes barības boilām, tad uzdevums ir vēl vienkāršāks – atrast rumpim pareizo cepurīti vai galviņu. Ja izdodas, copes ir, rezultāts aug un tā līdz tam mirklim, kamēr jāmeklē jauna kombinācija. Tomēr vai tas gadījumā nav tas pats, kas pie smalka Armani uzvalka pievilkt klāt kedas? Gadījumam, ja sanāk skriet pakaļ trolejbusam.

Lielos vilcienos runājot, karpu stratēģijas var sadalīt divās lielās grupās. Ir karpinieki, kas svēti tic vienai un tādi, kas vienmēr un visur lieto otro. Savukārt, par profiem dēvē tos, kas zina, kur un kādos apstākļos labāk lietot vienu vai otru.

Pirmais piegājiens ir vienkāršs un muļķu drošs. Ir jāsarūpē krietns apjoms augstas kvalitātes barības boilu, ar tām pietiekoši ilgi jābaro ar mērķi karpas “uzsēdināt” uz šīs barības. Pēc kāda laika karpas atklās, ka baroties ar šīm konkrētajām boilām ir veselīgāk, vieglāk, ērtāk un drošāk nekā ar jebko citu un kamēr vien ūdenī varēs atrast kādu no šīm boilām, zivis aktīvi tās meklēs un ēdīs, pamazām kļūstot negausīgākas un drošākas. Un jo vairāk karpu īpatņu “uzsēdīsies” uz konkrētās boilas, jo vairāk tās sāks savā starpā konkurēt, vēl vairāk zaudējot modrību, kas arī ir mūsu mērķis. Ja vienai tādai boilai gadīsies āķis klāt, ir samērā liela varbūtība, ka daudz nedomājot arī tā tiks aprīta tāpat, kā simti tās līdzinieču pirms tam.

Otrs piegājiens ir pilnīgi pretējs iepriekšējam. Tas balstīts nevis uz karpas dabisko vajadzību baroties, lai augtu lielāka un iekrātu enerģiju turpmākai dzīvei, bet gan uz tās mūžīgo ziņkāri – a kas tas tāds tur dzeltens un smaržīgs? Varbūt ēdams? Jānoskaidro! Un – au, au, au, tas kož! Šī taktika nozīmē pavadiņu ar krāsainu un smaržīgu popapu galā un bieži vien, taču ne obligāti, iebarošanu ar barības kokteiļiem, kuros drīkst būt jebkas, kas ir pa rokai vai iepaticies veikala plauktā.

Abas stratēģijas ir efektīvas un dzīvotspējīgas. Arī ražotāji čakli tās atbalsta. Arvien veikalos parādās jaunas un daudzus gadus dažādos ūdeņos testētas barības boilas, tāpat ik gadu atrodam arvien jaunas un neticamas smaržas, garšas un krāsas iestrādātas popapos, ik reizi apliecinot, ka cilvēka spējām eksperimentēt ar dabā un ķīmijā sastopamām sastāvdaļām nevar būt robežu. Tomēr katrai no taktikām ir savi mīnusi, un tos nav grūti saprast pat sēžot un pīpējot. Pirmais variants prasa dūšīgu naudas un laika ieguldījumu. Pāris saujas boilu un pāris stundas krastā būs daudz par maz šādas taktikas īstenošanai. Otrais variants var iedot rezultātu arī desmit minūtes pēc pirmā iemetiena, bet var arī neiedot. Krāsainais smaržīgais popaps var izraisīt ziņkāri, bet var arī neizraisīt. Ja nestrādā, tas ir jāmaina uz citu, un tā kamēr “izšauj”. Arī pēc tam, kad esam vienu karpu tādā veidā piemānījuši, nav nekādas garantijas, ka tā pati recepte (tas pats popaps) piemuļķos vēl kādu. Dažreiz ir un dažreiz nav. Ja nav, viss jāsāk no gala. Šajā ziņā pirmā stratēģija ir krietni drošāka – ja copes aiziet, tad nekas vairs nav jāgudro, vajag tik turpināt barot un ķert līdz pa zobiem ir dabūjušas visas tuvākā un tālākā apkaimē mītošas karpas.

Jūs jau saprotat, ka cope uz sniegavīra, kuram vēders ir no pirmās taktikas, bet galva no otras, ir mēģinājums šīs taktikas apvienot vienā. Šādā veidā cenšamies saglabāt abu taktiku priekšrocības – tikt pēc iespējas ātrāk pie pirmās copes un pēc iespējas vairāk zivju savilkt uz vienas veiksmīgas kombinācijas. Tomēr vai gadījumā nav tā, ka cenšoties šaut pa diviem zaķiem reizē, nereti šaujam pamatīgi garām? Jautājums, kas, kā minimums, prasa padomāšanu. No vienas puses – ja esam bruņojušies ar divām somām, kas pilnas ar dažādu popapu bundžiņām un esam gatavi eksperimentēt līdz uzvarai, vai ir vērts vēl ieguldīt simtus eiro kvalitatīvās barības boilās? Varbūt tās aizstāt ar dažiem spaiņiem kukurūzas, kaņepju, riekstu? No otras – ja esam sabarojuši krietnu daudzumu barības boilu, vai ir vērts ķert “uz ziņkāri”? Jo sniegavīrs tomēr pamatīgi atšķiras no tā, ar ko karpa ir ieradusi baroties un arī no tā, uz kā tikko to esam “uzsēdinājuši”. Tas ir savādāks gan pēc krāsas, gan formas, gan svara pat tad, ja par cepurīti izmantojam plastmasas kukurūzas graudiņu.

Sniegavīram pašam par sevi arī ir savi plusi. Pirmkārt, tas smaržo absolūti unikāli un ir ļoti maz ticams, ka kāda karpa kaut ko tādu jel reizi pirms mums būtu redzējusi un vēl mazāk ticams – no tādas kombinācijas dabūjusi pa zobiem. Otrkārt, tam parasti ir neitrāla peldamība, vai tuvu tam. Tas nozīmē, ka ēsma daudz vieglāk iesūcas mutē un sajūtot briesmas un, sekojoši, spļaujot ārā, ilgāk uzturas mutē nekā plika grimstošā boila. Tas nozīmē lielāku varbūtību, ka āķis atradīs iespēju aizķerties. Treškārt, tās pašas neitrālās peldamības dēļ sniegavīrs diez vai iegrims kaut kādās dūņās un būs karpai atrodams pat tad, ja pirms tam nebūsim čakli pastrādājuši ar marķieri grunts izpētei. Visbeidzot, sniegavīram ir divreiz lielāka virsma nekā vienai boilai, kas nozīmē, ka tas spēj izdalīt ūdenī divreiz vairāk smaržīga signāla. Ja vēl popapu pārgriež uz pusēm un lieto kā cepurīti, aromāta daudzums ūdenī vēl vairāk pieaug, jo no griezuma vietas tas izplatās daudz intensīvāk.

No otras puses, neitrāla peldamība ir arī popapam, kas nobalansēts ar gabaliņu mīkstā svina uz pavadiņas. Savukārt, grimstošo boilu padara par neitrālu rullēšanas procesā ēsmas boilai piejaucot korķa skaidiņas vai arī aprullējot mīklu ap korķa bumbiņu – tādas boilas sauc par wafteriem. Visbeidzot, ja ļoti gribas kombinēt, vienmēr jau var salikt kopā uz mata divas vienādas vai dažādas grimstošas boilas, var uzlikt divas pusītes saliekot ar griezuma vietām kopā vai, tieši otrādi, kā taurentiņu. Var uzlikt uz mata arī trīs un pat četras grimstošas boilas – ir bijušas copes arī uz tādiem brīnumiem. Var eksperimentēt ar mata garumiem – no pāris milimetriem līdz pat astoņiem centimetriem. Savukārt, versijas, kādai būt popapa pavadiņai, vispār ir krietni vairāk nekā sniegavīram un katrai no tām ir savi plusi. Visbeidzot, eksperimentiem ar garšām un smaržām lieti noder visdažādākie dipi, spreji, pulveri un mīklas ar ko apstrādāt to, kas uz mata.

Neieciklējamies uz kaut ko vienu pat tad, ja tas “strādā”, jo vienmēr jau var būt tā, ka kaut kas cits “strādā” vēl labāk. Cenšamies apgūt dažādas taktikas dažādos ūdeņos un dažādos laika apstākļos, jo tikai caur personisko pieredzi un eksperimentiem varam tikt uz augšu neatkarīgi no tā, vai mūsu mērķis ir dažas adrenalīna pilnas naktis draugu kompānijā kaut kur Kurzemes ezera krastā vai medaļas Pasaules čempionātā.