Nauda, kas tiek ieguldīta zivju atražošanas pasākumos, ir liela. Zivju audzētavas pilda valsts zivju resursu atražošanas programmu un ik gadu Latvijas ūdeņos izlaiž vismaz 2 600 000 dažādu zivju sugu mazuļu un 11 600 000 zivju kāpuru. Lielākais finansētājs ir uzņēmums «Latvenergo», kam šāds pienākums uzlikts hidroelektrostaciju dēļ, un caur to ikviens Latvijas iedzīvotājs. Kaskādes ceļotājzivju maršrutos ir nepārvarams šķērslis. Un kompensācijas maksa par to gadu no gada ir aptuveni miljons eiro. Arī privāto zivju audzētāju un dīķsaimnieku vajadzībām tiek audzēti varavīksnes foreļu, storu, zandartu, vēdzeļu un karpu mazuļi. Un tāpat pašvaldības papildina zivju krājumu savos valdījumos, lai copmaņiem būtu, ar ko nodarboties. Makšķernieku spiediens uz zivju atražošanas politiku Latvijā ir neapstrīdams. Viņiem vajadzīgi lomi un trofejas. Zinātniekus savukārt interesē, lai cilvēka iejaukšanās dabas procesos notiktu pēc iespējas saudzīgāk. Valdībai savukārt jāizlīdzsvaro visu pušu intereses – saimnieciskās vēlmes jāsabalansē ar vides vajadzībām un galu galā – zivju sabiedrības labsajūtu.
Meklēs zelta vidusceļu
Zivju resursu mākslīgās atražošanas plāns tiek veidots četriem gadiem un tad atkal tiek pārskatīts. Šis ir posma noslēdzošais gads, un tieši pašlaik zinātnieki ir izstrādājuši un iesnieguši ministrijā priekšlikumus nākamajai četrgadei. Līdz rudenim ierēdņiem un politiķiem vajadzētu tikt skaidrībā, kādas sugas, kur un vai vispār mākslīgi pavairot. Turklāt nākamās četrgades plāns jāsaliek kopā ar valsts finansiālajām iespējām, kuras nenovēršami ietekmē koronavīrusa krīze.
Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš atzīst, ka līdzšinējiem pasākumiem nav bijis negatīvs vērtējums, taču, iespējams, plānā nāksies mainīt kādas sugas. Vairāk atražot taimiņu, mazāk lasi. No makšķernieku organizācijām esot lielāks spiediens pavairot plēsīgās zivis. Visiem ir interese tikt pie līdakām, bet miermīlīgās augēdājas neinteresē nevienu, un tas izraisa tālākas problēmas. Piemēram, Burtniekā savairojies tik daudz plaužu, ka tie vairs lāgā neaug, un esot ienācies pat rosinājums tos melioratīvi izzvejot ar tīkliem. Ministrija par jauno zivju atražošanas plānu grasās apspriesties ar visiem ieinteresētajiem. "Diskutēsim ar makšķerniekiem, zvejniekiem, skatīsimies, ko sabiedrība vēlas," sola valsts galvenais zivsaimniecības ierēdnis, piebilstot, ka jāizdomā vēl, kā šo apspriešanu īstenot koronakrīzes apstākļos.
Pilnīgi noteikti vieta jaunajā plānā būs atvēlēta zivju dzīvotņu atjaunošanai – upju tīrīšanai no sanesumiem un bebru dambjiem. Šiem pasākumiem, iespējams, varēs atvēlēt arī Eiropas Savienības līdzekļus. Bet kas pēc krīzes notiks ar nacionālo finansējumu. Vai laikā, kad lūdzēju rinda pie valdības mājas durvīm kļūst arvien garāka, vispār ir cerības, ka no valsts budžeta savu lomu izdosies izvilkt arī zivju vajadzībām? Uz to Normunds Riekstiņš atbild, ka "šis ir jautājums, ko valdība lemj, bet mums neviens nav atcēlis uzliktos pienākumus. Zivis tiek audzētas un tiks arī laistas ūdeņos. Mēs visi ceram, ka Covid-19 ietekme nebūs mūžīga, un mums nav jāatsakās no tā, kas nāk par labu ūdeņiem un sabiedrībai kopumā."
Šaubas paliek vēsturē
Tomēr jautājums par zivju resursu atražošanas efektivitāti laiku pa laikam uzpeld. Vai valsts ieguldītie līdzekļi un pūles tiešām atmaksājas vai arī tikai baro šajā atražošanas procesā iesaistīto kabatas? Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR» vēsturē ir arī tāds neglīts pleķis kā stikla zušu mazuļu iepirkums ar vairākkārtēju sadārdzinājumu no Anglijas caur pastkastīšu firmu Čehijā. Principā tā bija nodokļu maksātāju naudas zagšanas shēma, nevis rūpes par zivju resursu ilgtspējību. 2014. gadā plašākas diskusijas par ieguldījumiem zivju resursos izraisīja Latvijas autoritatīvākā ihtiologa Jāņa Birzaka publiskie izteikumi, ka Latvijas zivju atražošanas politikā valda haoss, kas nav pamatots ne ekonomiski, ne bioloģiski: "Loģiski domājot, zivju ielaišanai būtu jādod tautsaimniecisks efekts nozvejoto un izmakšķerēto zivju tonnās gan jūras un piekrastes, gan iekšējos ūdeņos. Taču, analizējot pieejamos datus zvejas statistikā par sugām, kas visvairāk tiek mākslīgi atražotas un ielaistas, nākas secināt, ka veikto pasākumu efektivitāte ir visai apšaubāma."
Protams, par šo var spriest tikai zinātnieki, un vismaz pēdējās četrgades laikā nav dzirdēts, ka programmas lietderība tiktu apšaubīta no autoritatīvu avotu puses. Un arī makšķernieki beiguši gausties, ka zivju nav.
Daugavas laša veiksmes stāsts
Zivis ir visos ūdeņos, un ievērojamu daļu no to krājuma veido mākslīgi pavairotās. To "Rīgas Apriņķa Avīzei" apstiprināja zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. Tiesa gan, savulaik atražošanas sekmes Baltijas jūrā bijušas labākas. Tagad no katriem 100 zivjaudzētavas izlaistajiem taimiņiem un lašiem upē atgriežas vidēji 12 zivis. Agrāk izdzīvoja teju puse. Un tomēr Daugavas lasis tiek uzskatīts par Latvijas veiksmes stāstu, jo upē lielākoties ir tieši audzētavu zivis. No šā gada arī Gaujā ir atļauta licencētā makšķerēšana, un vienu zivi apmaiņā pret 10 eiro dienā drīkst paturēt. Tātad mākslīgā audzēšana nes taustāmus augļus. Arī zandartu esot krietni vairāk – to apliecinās katrs makšķernieks, noķert varot pat iepretim Rīgas pilij Daugavā. Makšķernieku stāsti gan nav īsti zinātnisks rādītājs, jo pēdējos gados noticis straujš tehnoloģisks lēciens. Jauni mānekļi, eholotes. Zvejnieki lielākoties vēl zvejo kā "zvejnieka dēla" Oskara laikā, bet makšķernieki pārtop arvien izsmalcinātākā publikā. Daudzi vairs neiet vienkārši makšķerēt, bet dodas medīt to vienīgo, vislielāko trofeju, braukā par ūdenstilpēm un skatās digitālos ekrānos. Kad vajadzīgo atrod, mēģina to izmānīt laukā, un visbiežāk tas ir nācis no audzētavas.
Ko rāda nogrieztā taukspura
Lai atšķirtu savvaļas zivi no mākslīgi audzētās, 2015. gadā visiem mākslīgi iegūtiem lašu un taimiņu smoltiem ir uzsākta spuru griešana. Attiecīgi sākusi veidoties uzticamāka statistika. Lūk, kas vēstīts institūta BIOR jaunākajā atskaitē: "Ņemot vērā to, ka laši upēs pavada vismaz vienu vai divus gadus, bet jūrā vismaz divus vai trīs gadus, domājams, ka 2019. gadā uz nārstu atgriezās 2016. un agrāku gadu paaudze. Tāpēc 2019. gadā, ievācot bioloģiskos datus un/vai ikrus, tika reģistrēts arī taukspuras stāvoklis (griezta/negriezta). Informāciju ieguvām no sadarbības zvejnieku lomiem un vaislinieku zvejā iegūtiem lašiem un taimiņiem. Kopā savākta informācija par 393 lašiem un 761 taimiņu. Daugavā 100% gadījumu vaislinieku zvejā un 92% rūpnieciskajā zvejā lašiem ir griezta taukspura, tas nozīmē, ka zivis līdz smolta stadijai ir izaudzētas zivju audzētavā. Ventā 72%, bet Gaujā 69,6% lašu vaislinieku ir audzētavas izcelsmes zivis." Vienīgi Salacā mākslīgi pavairotais lasis netiek laists – tur mīt tikai tīrasiņu savvaļnieki. Tāda ir arī zinātniskā pieeja – sargāt dabisko lasi, novirzot makšķerēšanas spiedienu uz audzētavās pavairoto.
Didzis Ustups uzskata, ka Latvijas zivjaudzētavas strādā sekmīgi; viņš īpaši uzsver spēju noturēt pie veselības Daugavas laša populāciju, un te noteicošā loma esot metodei. Pasaulē laša atražošana tiek praktizēta vai nu slēgtos baseinos, vai arī caurtekošā ūdenī. Un Latvijas gadījumā zivjaudzētavas ir izvietotas tieši pie upēm – Ventas, Braslas, Daugavas. Zivs tādējādi uzaug ar sava ūdens smaržu, saglabā savu dzimtās upes atmiņu un spēj atgriezties no jūras upē. Protams, ja tās vide ir dzīvošanai piemērota.
Tautsaimnieciskā atdeve pastāv
Tā ir vēl viena problēma, ko rada cilvēks. Apdzīvotība upju krastos un lauksaimniecība nogādā ūdenī pārāk daudz barības vielu, tās aizaug. Spilgts piemērs ir Lielupe, kur vasarā ir tik daudz ūdenszāļu, ka ar laivu izbraukt lāgā nevar. Arī galvenajā lašupē Salacā un Gaujā, kur varētu būt labas lašu nārsta vietas, šī problēma esot novērojama. Īpaši jau ceļotājzivīm neder, ka upē krustu šķērsu sagāzušies koki un tā pārvērtusies par purvu. Jāatgādina gan, ka gadiem ilgi privāto zemju īpašniekiem upju krastus bijis aizliegts apsaimniekot dabas aizsardzības vārdā un alkšņu audžu novākšana ir sodāms nodarījums. Te acīmredzot ir jāpanāk kāds saprātīgs līdzsvars. Upju krastus nevajag noskūt plikus, bet arī nevaldāmi biezs apaugums par labu ūdens iemītniekiem nenāk, arī cilvēkam ne. Savdabīgi, ka Zviedrijā, kur tiek īstenota zivju dzīvotņu atjaunošanas programma, rīkojas gluži pretēji – met kokus iekšā ūdenī, nevis vāc ārā. Katrai valstij sava specifika. Tāpat arī katrai ūdenstilpei savējā.
Plāni zivju labsajūtas uzlabošanai ir ne tikai valdībai, bet arī daudzām pašvaldībām. Viens no slavējamiem piemēriem esot Alūksnes ezers. Tam ir pārvaldnieks, rūpīga uzraudzība, ar Zivju fonda atbalstu regulāri tiek atjaunoti zivju krājumi – pēdējos gados ielaisti zuši, foreles, zandarti. Makšķernieku ērtībām labiekārtots krasts. Vai šiem pasākumiem ir būtiska tautsaimnieciska atdeve? Valsts zivsaimniecības politiķi uzskata, ka jā. Īpaši, ja runa ir par zvejniekiem, – viņi ar veselīgu pārtiku apgādā plašāku sabiedrību. Attiecībā uz iekšējiem ūdeņiem vārds "zvejnieks" gan pēdējā laikā tiek pielīdzināts lamuvārdam, jo tur pamatā saimnieko makšķernieki. Taču arī makšķerēšanas vaļasprieks rada nodokļus, jo ir saistīts ar veselu ražošanas industriju. Un zīmīgi, ka Covid-19 pandēmijas laikā makšķerēšana ir viena no tām retajām izklaidēm, kas nav aizliegta. Un, lai zveja un zivis būtu pieejamas, izsmeltie krājumi jāatliek vietā. Atbildīgi ūdeņu valdītāji to arī izdara.
