Cīņā par ungāru karpām un pasaules slavu

Viss sākās krietni pirms paša IBCC (International Balaton Carp Cup) turnīra. 2017. gadā kādā Baltkrievijas forumā es iepazinos ar tur dzīvojošu Gruzijas pilsoni – Zviadi Piсhelauri. 2018. gada vasarā viņš kopā ar sievu ciemojās Rīgā, un, pie tējas stundām pļāpājot par karpu makšķerēšanu, mums radās ideja apvienot savu pieredzi un zināšanas un startēt salīdzinoši jaunajā un aizvien populārākajā IBCC turnīrā, kā arī leģendārajā World Carp Classic.

Pēc Zviadi aizbraukšanas pagāja mēnesis. Mēs turpinājām uzturēt draudzīgu komunikāciju, bet doma par šiem diviem turnīriem nedeva mieru. Tā 2018. gada augustā mēs nonācām pie kopīga lēmuma: “Dzīvojam tikai vienreiz, un kurš zina, cik daudz mums vēl atvēlēts! Tad kāpēc nedoties uz IBCC jau 2019. gadā?!”

Apsverot sacensību datumus un mūsu finansiālās iespējas, tika nolemts – BRAUCAM!!! Līdz turnīra sākumam bija atlikuši aptuveni 8 mēneši.

Vēsturiska atkāpe

Starptautiskais Balatona karpu kauss ir diezgan jauns turnīrs, 2019. gadā tas notika tikai piekto reizi. Tas nemainīgi notiek Ungārijas rietumos esošajā Balatona ezerā, kas ir lielākais ezers Centrāleiropā. Tā platība ir 594 km², garums – 79 km, platums svārstās no 1,2 līdz 12,4 km. Tā kā Ungārijai nav izejas pie jūras, Balatonu neoficiāli dēvē par Ungārijas jūru. Īpaši nelielā dziļuma dēļ dažreiz to ironiski sauc arī par Centrāleiropas lielāko peļķi.

Ar ezeru saistās arī daudz senu leģendu un tradīciju. Slavenākā no tām vēsta, ka Balatona dzelmē atrodas baznīca, kur nemitīgi raud meitene. Kamēr viņa raud, ūdens būs.

Ezers pārsteidz ar savu skaistumu un spēku. Sārtie saulrieti uz Ungārijas kalnu fona paliks mūsu atmiņā mūžīgi. Katru vakaru kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, kas pulcējas ar akmens flīzēm izklātos labiekārtotos krastos ar akurāti apcirptu zālāju un ērtiem soliņiem pašā ūdens malā, mēs vērojām vakara ainavas. Daba mums tās dāsni izrādīja 6 dienas un 5 naktis, ko mēs pavadījām šī brīnišķīgā ezera krastā, jo tieši tik daudz ilga turnīrs.

Laiks – aprīlis, bet datumus organizatori nosaka katru gadu citus. Daudziem karpiniekiem no visas pasaules šis turnīrs ir jaunās makšķerēšanas sezonas atklāšana. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc šīs sacensības tik ātri iegūst popularitāti un statusu kā vienas no nozīmīgākajām visā gadā tiem entuziastiem, kas karpas ķer no laivas.

Gatavošanās

Tomēr tas viss bija vēlāk. Sākumā mums visiem vajadzēja sagatavoties jauna veida karpu copei. Zviadi tikai dažas reizes mūžā bija sanācis braukt ar piepūšamo laivu un elektromotoru. Maksims Kločkovs, Baltkrievijas Republikas pilsonis, kas kļuva par trešo komandas biedru, vispār nekad nebija saskāries ar šādu pieredzi. Manējā savukārt aprobežojās ar 6 vai 7 sesijām ar laivu, kas, protams, arī nebija pietiekami šāda līmeņa un mēroga sacensībām. Neskatoties uz to, visi bijām apņēmības pilni.

Pirmkārt, mēs noteicām maksimālo budžetu, ar kādu katram jārēķinās. Vadoties pēc tā, tika nolemts par barībām. Kopumā mums līdzi bija 200 kg divu veidu boilu, 140 kg granulu, 50 kg kukurūzas, 20 kg kaņepju un 20 kg tīģerriekstu.

Nākamais jautājums bija par inventāru. Protams, pamatkomplekts katram jau bija, kā nekā mēs visi jau labu laiku ķeram karpas no krasta un esam piedalījušies daudzos šāda veida mačos. Taču copei ar laivu ir sava specifika, tāpēc pirkumu saraksts iznāca garš.

Tālāk bija jāizskata tādi jautājumi kā loģistika, lai inventāra nebūtu arī pārāk daudz, mūsu komandas formastērpu dizains, mājvietas meklēšana un rezervēšana tām dienām, kuras mums vajadzēs pavadīt ārpus ezera. Daudz laika aizņēma informācijas vākšana no visdažādākajiem avotiem par copi mums nezināmā ūdenstilpē, kā arī, protams, makšķerēšanas taktikas un barības programmas kalšana. Visas diskusijas notika speciāli šim nolūkam izveidotā WhatsApp grupā.

Galu galā plānotajā izbraukšanas datumā mēs bijām gatavi visās pozīcijās. Vismaz mums pašiem tobrīd tā šķita...

Nu tad ar to dieviņu!

2019. gada 10. aprīlī es izbraucu no Rīgas, Chrysler Grand Voyager piekrauts līdz lūpai, piekabe tikpat pilna. Mani komandas biedri ne mazāk piekrautā Wolksvagen mikroautobusā startēja no Minskas. Vienīgā atšķirība bija tā, ka es braucu viens pats, bet puiši kompānijā ar savām otrajām pusēm. Meitenēm tā bija lieliska iespēja atpūsties Ungārijas kūrortā un vienlaikus palīdzēt mūsu komandai ar ēdienu un pārējo nepieciešamo turnīra laikā.

Ceļš ilga gandrīz divas dienas ar pieturvietu nakšņošanai Polijā. 11. aprīļa vakarā mēs satikāmies rezervētajā mājā. Pēc ilgajām sarunām sociālajos tīklos man tā bija pirmā tikšanās ar Maksimu dzīvajā, taču kopīgu valodu mēs atradām diezgan ātri. Pirmo vakaru pavadījām pie galda, vienkārši atpūšoties no ceļa un runājot par visu ko.

Nākamajā rītā mums bija jāreģistrējas turnīram un jāuzrāda tiesnešu pārbaudei laiva.

Ir grūti izteikt vārdos reģistrācijas laikā piedzīvotās emocijas! Šo mirkli mēs visi tik ilgi bijām gaidījuši! Galvenās ēkas foajē atradās cilvēki – pasaules karpu makšķerēšanas leģendas, uz kuru rakstiem un padomiem es tiku būvējis izpratni par copi. Kādā brīdī pat radās šaubas, vai vispār man vēl nav par agru šeit atrasties un izaicināt tādus izcilus sportistus.

Dažas stundas pēc reģistrācijas sākuma mums rokā jau bija makšķerēšanas licences un visi attiecīgie dokumenti startam turnīrā, kā arī kārtas numurs nākamās dienas vakarā paredzētajai sektoru izlozei. Atlikušo laiku mēs pavadījām lietderīgi, savācot un pārbaudot aprīkojumu un gatavojot barību starta iebarošanai.

Ilgi gaidītā turnīra atklāšana

13. aprīlī pulksten 16:00 mēs pulcējāmies uz tradicionālo karogu parādi. 249 dalībnieku komandas vairāk nekā no 20 valstīm – tas bija komandu skaita rekords, kāds jebkad piedalījies karpu turnīros. Saskaņā ar sacensību noteikumiem katrā komandā bija vismaz divi, bet ne vairāk kā trīs sportisti. Oficiālajā turnīra atklāšanā piedalījās vairāk nekā 750 cilvēki, neskaitot lūgtos viesus.

Tomēr visvairāk cilvēki gaidīja izlozi. Milzīgajā zālē, kurā visi sportisti sēdēja pie galdiem pa seši, gaisā karājās grandioza spriedze. Visi labi saprata, cik svarīga ir veiksmīga izloze un iekļūšana labajā, zivīgākajā ezera daļā. Aiz zāles durvīm pūta stiprs rietumu vējš, Balatons atgādināja jūru ar metru augstiem viļņiem un baltām putu micēm. Laiks bija drēgns, smidzināja neliels lietus, gaisa temperatūra – 12 grādi, ūdens – 8 grādi. Tas ir ļoti maz vietējās karpas metabolismam.

Balatons bija sadalīts 10 zonās, katrā 25 komandas, izvietotas pa visu ūdens perimetru. Ziemeļu daļā ir dziļš un bedres līdz 9 metriem, dienvidu daļa ir sekla, vidējais dziļums – 3 metri. Tieši šajā seklajā daļā sapņoja nokļūt pilnīgi visas komandas. Pateicoties nelielajam dziļumam, lai arī skopajā, tomēr pavasara saulē ūdens tur iesila vairāk.

Izloze mums nesa sektoru Balatona vidū, tomēr mazliet tuvāk ziemeļu daļai. Uz to brīdi mēs vēl nesapratām – priecāties vai raudāt? Sēžot pie viena galda ar komandu no Lietuvas, kas ar sava boilu zīmola Deepex vārdu turnīrā piedalījās jau otro gadu, mēs dzirdējām ar nelielu ironiju teikto: “Kaut kādas zivis jau noķersiet, jūsu zona nav pati sliktākā.”

Saskaņā ar iepriekš sarunāto plānu mēs negaidījām izlozes beigas un svinīgās vakariņas pēc tam. Mums sava sektora tuvumā bija jāatrod māja, kurā pārlaist tuvāko nakti un kura sacensību laikā kalpotu par ērtu un drošu dzīvesvietu komandas sievām.

Sveiks, sektor!

Ceļš no izlozes vietas uz sektoru ezera pretējā krastā ar automašīnu aizņēma vairāk nekā divas stundas. Tā ir tikai ezera vidusdaļa, attiecīgi komandas, kuru sektori atradās dienvidu daļā mūsu krastā, ceļā pavadīja vismaz 5 un varbūt pat vairāk stundu. Ezera lielums tiešām ir pārsteidzošs, tā nudien ir jūra, un šajā ūdens apjomā mums būs jāķer karpas vai baltie amūri svarā virs 5 kilogramiem (vieglākas, kā arī cita veida zivis ieskaitītas netiek).

Atradām savu sektoru kādas vasaras kafejnīcas teritorijā. Tā kā līdz vasaras sezonai vēl tālu, kafejnīcas vārti bija aizslēgti. Tomēr mums izdevās atrast sargu un pēc ilgas skaidrošanās ar žestiem ungāru valodā vārti atdarījās, un mēs ienācām savā sektorā.

Pirmajā brīdī viss bija saskaņā ar vēlmēm. Gludi pļauts mauriņš, piekraste izklāta ar akmeņiem bez asām malām, kas ir ļoti svarīgi, manevrējot laivu krasta tuvumā. Vairākas elektrības pieslēguma vietas akumulatoru uzlādei un, arī tualete un duša ar karstu ūdeni – ērtības, pie kurām esam jau pieraduši, makšķerējot privātos ezeros Eiropā un bijušajā NVS.

Toties laikapstākļi tajā vakarā pat neļāva pietuvoties ūdenim. Pār piestātnes akmeņiem gāzās vareni viļņi, un ūdens šļakatas lidoja vairāku metru augstumā, izmērcējot zemi 5 metrus sektora iekšienē. Sejā pūta auksts vējš. Tikai dažās minūtēs visi bijām pārsaluši līdz kaulam, lai arī bijām atbilstoši ģērbušies. Aši mēs pametām sektoru, lai atgrieztos te nākamajā rītā. Bija grūti iedomāties, kā būs ķert šādos laikapstākļos. Bet tāpēc jau karpu makšķerēšana ir tik brīnišķīga, ka, ierodoties uz turnīru vai ilgu sesiju, vienmēr jābūt gatavam jebkuriem apstākļiem, tāpat kā jebkuriem zvejas apstākļiem, un arsenālā jābūt visam tam nepieciešamajam.

Cilvēki bez savas vietas...

Zviadi caur booking.com diezgan ātri atrada mums māju 3 km attālumā no sektora, un mēs nopriecājāmies, ka drīz būs silti un ka mums joprojām ir pietiekami daudz laika kārtīgai atpūtai pirms turnīra. Māju mēs atradām tikai pēc pusotras stundas, jau tumsā, un tas, ko ieraudzījām, absolūti neatbilda fotoattēliem interneta lapā.

Bija ap plkst. 20, un mēs nolēmām, ka vēl ir laiks atrast labāku variantu. Taču pēc kāda laika atklājām, ka visas citas mājas, kuras, pēc booking.com datiem, tajā vakarā bija brīvas un gatavas mūs pieņemt, viesus sāk uzņemt tikai jūnijā, un to īpašnieki nevarēja mums izskaidrot, kāpēc interneta vietne sniedz nepareizu informāciju.

Laiks gāja, nervi bija saspringti līdz galējai robežai, visi izsalkuši, morāli un fiziski noguruši. Mēs pat bijām gatavi atgriezties pirmajā mājā, no kuras bijām atteikušies, bet tās īpašnieks acīmredzot jau atpūtās un uz zvaniem neatbildēja. Vienīgās viesnīcas, kas tajā vakarā strādāja, par naktsmītni 5 cilvēkiem prasīja vairāk nekā 400 eiro. Lai ietilptu pašu noteiktajā budžetā, to mēs nevarējām atļauties.

Jau pēc pusnakts ceļā uz kārtējo viesnīcu nejauši ieraudzīju pie ceļa nelielu moteli ar norādi ATVĒRTS. Lai atrastu saimnieku, vajadzēja apmēram 15 minūtes. Vēl 20 minūtes viņš mēģināja saprast, kas mēs esam un no kurienes esam te nokrituši aprīļa nakts vidū. Galu galā mums tika izsniegtas atsevišķas mājas atslēgas, prasot tikai 50 eiro par nakti. Apstākļi bija atbilstoši cenai – mājā nebija karstā ūdens, nebija gultas veļas, bet spilveni un segas smaržoja pēc mitruma. Taču mēs sapratām, ka izvēles nav, – līdz turnīra sākumam atlikušas mazāk nekā 5 stundas.

Pamodušies sešos, neizgulējušies, netīri un joprojām izsalkuši, mēs centāmies uzturēt kolēģos možu garu un noskaņot cits citu uz gaidāmajiem vairākdienu mačiem. Un – te man ļoti jāpateicas komandas puišiem – mums tas izdevās. Astoņos mēs jau bijām sektorā, gatavi uzvarēt, ar smaidu sejā un sākām iekārtot nometni. Vējš bija manāmi noplacis, vilnis nebija lielāks par pusmetru, smidzināja sīks lietus, bet arī tas mūs netraucēja.

Saskaņā ar nolikumu nometnei un laivu sagatavošanai startam tika atvēlētas 4 stundas. Sacensību sākums tika dots 14. aprīlī pulksten 12. Visas mūsu turpmākās darbības bija saplānotas iepriekš. Es sēdos laivā, lai ar eholoti izpētītu sektoru, kamēr puiši sāka gatavot barību – smalcināja un grieza boilas, pārējās barības sastāvdaļas sajaucot vairākos traukos. Mēs nezinājām vietējo karpu gastronomiskās prioritātes, tāpēc sākotnējā taktika bija atrast četrus punktus vismaz 30 m attālumā citu no cita un katrā no tiem dot savu barību. Bet pēc tam izvēlēties tikai divus punktus un strādāt tajos ar 4 atļautajiem kātiem.

Maksimālais copes attālums mūsu zonā bija 450 metri no krasta, tālāk ar laivu iebraukt aizliegts. Piebildīšu, ka komanda, kas pārkāpa kādu noteikumu punktu, saņēma dzelteno kartīti un tai bija jāpauzē nākamās 8 stundas. Ja komanda ar dzelteno kartīti vēlreiz kaut ko pārkāpa, tai parādīja sarkano kartīti, respektīvi – tā tika diskvalificēta.

Cik es atceros, vismaz viena komanda to arī saņēma. Tā bija komanda no Polijas, kura pārkāpa punktus par atļauto ķeršanas attālumu un zivju uzglabāšanu un tieši pirms tiesnešu ierašanās pat iemeta kaut ko līdzīgu naktsšņorei (saskaņā ar mūsdienu karpu makšķerēšanas noteikumiem uz katra kāta ir atļauts tikai viens āķis). Pēc fotogrāfijām bija grūti noteikt, cik tieši āķu šie atlēti bija uzsējuši, bet mēs saskaitījām vairāk nekā desmit.

Protams, šādiem cilvēkiem sportā nav vietas! Mēs nosodām šādas darbības. Ikvienam sevi un apkārtējos cienošam sportistam–karpiniekam ir pienākums rīkoties saskaņā ar turnīra rīkotāju noteikumiem. Pretējā gadījumā mūsu sports zaudēs džentlmeņu sporta statusu un neatšķirsies no citiem, kur netīra spēle beidzas ar necienītiem varoņiem un uzvarām.

Vēl ilgi pēc turnīra par poļu rīcību bija dzirdamas negatīvas diskusijas. Es nezinu, vai tas viņus kaut kā ietekmēs, bet ļoti ceru, ka nekad vairs neredzēšu šos puišus nevienās citās sacensībās.

Kaimiņu būšana

Mūsu kaimiņi kreisajā pusē bija vēl viena komanda no Polijas – ar nosaukumu BaitBox Team Poland. Papētot vairāk, kļuva skaidrs, ka tā ir pieredzējusi, ar labu, pareizi izvēlētu aprīkojumu. Tomēr tad mēs vēl nezinājām, ka divi no trim šīs komandas puišiem 2014. gadā bija kļuvuši par WCC uzvarētājiem!!! To mēs uzzinājām tikai pāris mēnešus vēlāk. Manuprāt, ļoti labi, ka šī informācija pie mums nenonāca brīdī, kad bijām tur, krastā. Pretējā gadījumā mēs varbūt sāktu kopēt viņus, nevis strādātu ar savu galvu atbilstoši savai pieredzei.

Kaimiņos pa labi atradās vietējā Ungārijas komanda. Pa krastu attālums līdz viņiem apmēram 900 metri, tāpēc mēs nekavējoties nospriedām, ka pa labi būs, tā teikt, mierīgā zona, un, visticamāk, zivis šajā zonā slēpsies no presinga, ja šādos ūdens kvadrātkilometros tas vispār ir iespējams.

Darbību plāns

Divās stundās laivā ar eholoti sektors bija iepazīts, un karte pārzīmēta uz papīra. Aina bija šāda: 350 m no krasta vienmērīga, līdzena gultne ar 90 cm dziļumu, kanšu, bedru un krūmu nav – absolūti nekā, kam pieķerties, lai izveidotu barošanas vietu. Grunts cieta, smilšaina, ar ļoti nelielu dūņu daudzumu. Tikai 350 m attālumā sākās pakāpenisks slīpums no 0,90 līdz 3,5 metriem maksimālajā 450 m attālumā. Visticamāk, nogāze turpinājās tālāk ezera centra virzienā, bet tur mēs nedrīkstējām atrasties. Tajā pašā laikā, palielinoties dziļumam, palielinājās arī mīksto dūņu daudzums apakšā, 450 metros slāņa biezums bija jau 50 centimetri.

Pēc neilgas apspriešanās mūsu komanda izvēlējās šādus četrus punktus. Tuvākais – 350 m attālumā uz sektora labās robežas. Otrais – 370 metros pa kreisi no pirmā punkta. Trešais – gandrīz sektora centrā, 400 m attālumā. Un pēdējais jeb ceturtais – 450 m attālumā jeb visdziļākajās dūņās. Šāda kātu izvietošanas taktika tiek saukta par trepi. Protams, ir ļoti riskanti trepi taisīt jau pašā sākumā, jo vēl nav zināms, kurā virzienā ezerā zivis pārvietojas. Var gadīties, ka, neuzminot virzienu, tu nogriez trīs no saviem četriem kātiem. Bet nu mēs rīkojāmies tā, kā šķita pareizāk šajā situācijā.

Kreisajā pusē poļi piespiedās mums cieši klāt un visas savas makšķeres nostādīja vienā līnijā 450 m attālumā. Tāpēc cerības, ka zivis atnāks no kreisās puses, nebija. Toties bija cerība, ka tās uz mūsu kreiso punktu atpeldēs no centra – gadījumā, ja mūsu barība šajā vietā zivīm patiktu vairāk nekā poļu piedāvājums. Labajā pusē bija salīdzinoši brīva zona, tāpēc par zivju kustības virzienu tajā nebija šaubu. Barību katrā punktā salikām citādu.

Aiziet!

Ap pulksten 17 mēs ievedām visus četrus kātus, un sākās gaidīšanas svētki... Protams, mēs necerējām, ka ar tik zemu ūdens temperatūru pēc nesenās vētras zivis sāks aktīvi ēst. Mēs arī zinājām, ka ezera kreisajā pusē dziļumi ir daudz mazāki nekā mūsu zonā, un, visticamāk, zivis atrodas tieši tur.

Diezgan drīz mūsu minējumi apstiprinājās. Turnīra mājaslapā tabula tika atjaunināta tiešsaistē. Tiesneši nosvēra zivis un, izmantojot īpašu aplikāciju, nodeva svaru un sektora numuru kopā ar loma fotogrāfiju centrālei, kur jau pēc piecām minūtēm šī informācija tika ievietota internetā. Ļoti ērta sistēma, kas vēl nav ieviesta pat pasaules čempionātā. Tāpēc līdz nākamās dienas rītam jau bija skaidrs, ka par vadošajām pozīcijām savā starpā cīnās četras Balatona dienvidu zonas. Atlikušajām sešām bija jāgaida brīnums un klusi jāskauž.

Līdz otrās dienas vidum mūsu kaimiņi kreisajā pusē bija pacēluši pirmo karpu, un līdz tās pašas dienas vakaram viņiem jau bija divas ieskaites zivis 5 un 6 kilo svarā. Sākām nervozēt, bet atbalstījām cits citu un vienojāmies līdz nākamajam rītam, trešajai dienai, taktikā neko nemainīt.

Devāmies gulēt apmēram pusnaktī, iestatot signalizatorus uz maksimālo skaļumu. Mums joprojām nebija zināms, kā karpas copē tik lielā attālumā, kā pareizi noguldīt auklu, lai pēc ievešanas tā neveidotu loku un tajā pašā laikā nenovilktu no vietas svinu. Tāpēc mums nebija skaidrs, kāda jutība jāiestata signalizatoram, un vēl daudzas citas nianses.

Skaļais trādirīdis

Neskatoties uz to, pulksten divos naktī notika tas, ko mēs tik ilgi bijām gaidījuši! Es burtiski palēcos gultā, jo signalizators auroja tik skaļi, ka – esmu pārliecināts – visi trīs cilvēki no Polijas komandas 100 m attālumā savās gultās palēcās tieši tāpat. Tikai dažas sekundes vēlāk atskanēja Zviadi sauciens, maigā tulkojumā – “celieties ātrāk, mūsu māšu bērni” ar raksturīgo gruzīnu akcentu. Iespējams, tas poļu sportistiem lika saspiesties ciešāk un čukstēt telts tumsā lūgšanas visiem poļu svētajiem.

Makss un es praktiski vienlaikus izmetāmies no teltīm apmēram trīs minūtes pēc copes, pilnībā apģērbti ar ieslēgtām gaismām, bet joprojām līdz galam nesaprotot, kas notiek. Lija sīks lietiņš, no ūdens pūta auksts vējš, gaisa temperatūra bija aptuveni nulle grādu, taču tas netraucēja mūsu dārgajam Zviadi stāvēt vienās zeķēs uz aukstajām akmens flīzēm, treniņbiksēs un vasaras T-kreklā un bez jebkāda apgaismojuma pumpēt zivi no 450 metriem.

Nākamās piecas minūtes pagāja, pārliecinot Zviadi atdot kādam no mums makšķeri un doties apģērbties atbilstoši laika apstākļiem. Precīzi neatceros, kā mums izdevās pierunāt viņu nodot kātu Maksimam, bet es domāju, ka pat zivs auklas otrā galā atviegloti uzelpoja. Visbeidzot mēs ar laivu iebraucām pakaļ zivij un pat nebrīnījāmies, ka jāpeld bija ne tālāk par 200 metriem. Atlikušos 250 metrus Zviadi no krasta ar savām rokām karpu bija jau atpumpējis. Mūsu pirmā Balatona skaistule pavilka uz 8 kilogramiem. Nostrādāja vistālākais kreisais punkts.

Klusais turpinājums

Atlikusī nakts un visa trešā diena pagāja bez copes. Kaimiņi kreisajā pusē pacēla vēl vairākas mazas zivis, kaimiņi labajā pusē arī kaut ko vilka. Mēs sapratām, ka darām kaut ko nepareizi, un mēģinājām meklēt pareizo pieeju, pievienojot ēsmai dažādas sastāvdaļas, mainot āķa boilas, mērcējot tās dipos, mainot pavadas garumu, taču nekas nestrādāja.

Uz trešo nakti mēs divos tālajos punktos salikām visu tāpat kā iepriekšējā naktī, kas mums bija dāvājusi vienīgo zivi. Un pareizi darījām! Tajā naktī mēs savai vienīgajai pievienojām vēl divas – 5 un 7 kilogramu svarā. Protams, tas nedeva nekādas iespējas cīnīties par godalgotām vietām, jo ezera dienvidu daļā komandām bija jau 200 un vairāk kilogramu rēķins, bet mūsu zona starp visām 10 zonām noķerto zivju skaita ziņā bija 7. vietā. Tagad mūsu mērķis bija iegūt pēc iespējas vairāk informācijas nākamo gadu sacensībām un cerēt uz turnīra BigFish (lielāko karpu) ar 10 000 eiro naudas balvu.

Zvans draugiem

Ceturtā diena mums atkal neatnesa nevienu zivi – atšķirībā no Polijas komandas mums nekādi neizdevās atkost dienas copi. Viņi ķēra pa dienu, bet naktī ne, mums bija otrādi. Tāpat pamanījām tendenci, ka dažas stundas pēc mūsu rīta barošanas poļi paceļ vienu vai divas karpas. Radās aizdomas, ka mūsu ēdamais kaut kādā veidā tiek iedzīts kaimiņu sektorā.

Turnīrā piedalījās vēl viena komanda no Latvijas – Kerio Baits. Puiši IBCC mačos startēja ceturto reizi, turklāt kāds no komandas vismaz reizi gadā brauc uz Balatonu trenēties. Tāpēc viņu viedoklis mums šķita pietiekami kompetents, un daudzos jautājumos viņi mums palīdzēja sagatavošanās laikā, par ko esam no tiesas pateicīgi. Arī šajā situācijā nolēmu viņiem uzzvanīt un – saņēmu apstiprinājumu mūsu minējumiem. Noskaidrojām, ka Balatona ezerā ir diezgan spēcīga, bet ne pastāvīga dziļūdens straume, ko nav iespējams saskatīt viļņos. Iespējams, mūsu barošanas punkti atradās šajā plūsmā, tāpēc arī mūsu barība nonāca pie kaimiņiem.

Sākām rūpīgāk vērot ūdeni, meklējot straumes pazīmes, – un mums izdevās! Ceturtās dienas vakarā vējš un viļņi praktiski norima, un uz ūdens virsmas 370–430 m attālumā viss kļuva skaidri redzams. Tieši šajā attālumā mēs tikām bēruši lielāko daļu barības... Un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ mūsu kaimiņi jau no paša sākuma savus punktus bija sakārtojuši visus vienā rindā 450 m attālumā. Nostrādāja viņu pieredze.

Mainām taktiku

Lēmumu radikāli mainīt taktiku jaunatklāto apstākļu dēļ mēs pieņēmām aptuveni ceturtās dienas pusnaktī, kad līdz beigu signālam bija atlikušas 32 stundas...

No iebarojamā mums joprojām bija 120 kg gatavās kukurūzas, kaņepju un riekstu un apmēram tikpat daudz boilu un pelešu. Tā kā iepriekšējās dienās mums periodiski trāpījās lielie brekši, nolēmām mēģināt atdalīt šīs zivis, izberot visus 120 kg graudu platā joslā visā sektora platumā – 350 metros pirms nogāzes sākuma. Mēs cerējām, ka baltās zivis pulcēsies tieši uz graudu un riekstu barību. Boilas un granulas (kopumā ap 100 kg) mēs izbārstījām saskaņā ar Rumānijas režģa sistēmu – haotiski pa visu sektoru 400–450 m attālumā gan straumē, gan vietās bez tās. Visas 4 makšķeres tika ievestas vēl tālāk, aiz barības joslas, cerībā, ka zivis baroties nāks no ezera vidus.

Tas noteikti bija riskants solis, zivis šādā ūdens temperatūrā joprojām nebija diez ko aktīvas, un viņām vienkārši nebija vajadzības pēc tik liela daudzuma barības. Tomēr mēs nolēmām iet uz visu banku – pēdējās dienās bijām piedzīvojuši pārāk daudz atklāsmju, kas nekādi negāja kopā ar teoriju un mūsu līdzšinējo pieredzi.

Līdz pulksten 5 piektās nakts rītā mēs bijām pabeiguši piepildīt sektoru ar barību. Nu atlika tikai gaidīt un cerēt. Šī nakts tika zaudēta noķerto zivju ziņā, bijām aktīvi darbojušies pa visu sektoru. Šķiet, Polijas sportistiem par to rīta svēršanas laikā bija prieks. Uz to brīdi viņi bija mums priekšā par 22 kilogramiem.

Kad notikumi rit kā miglā

Gulēt mēs devāmies visi kopā, cerot uz pēdējo jeb sesto dienu. Ap pulksten 20 bijām izgulējušies un notiesājuši mūsu palīgu sarūpētās gardās vakariņas. Uz mirkli piesēdām, lai izpētītu kopvērtējumu. Piektās dienas vakarā komandas ezera dienvidu daļā turpināja ķert kā no akvārija, kamēr ziemeļu daļā sēdošajiem bija vien pa 2–3 ieskaites zivīm. Abas zonas vidusdaļā turpināja cīņu par 6.–7. vietu starp visām zonām. Interesanti, ka mūsu poļu kaimiņi šajā dienā nenoķēra nevienu zivi.

22:00 bija pirmā cope. Tik agri līdz šim ņēmieni mums nebija bijuši. Karpa 6 kilo svarā devās uz zivju maisu gaidīt oficiālo rīta svēršanu. Tūlīt pēc pusnakts – vēl viena cope, bet mirklī, kad mēs sačokā iesmēlām 12 kg skaistuli, Zviadi pa rāciju ziņoja, ka mums ir duplets un ka viņš velk zivi no krasta.

Atgriezies krastā, Makss zibenīgi izlēca no laivas ar zivi uz matracīša vienā rokā un makšķeri otrā, savukārt Zviadi tikpat skaistā lēcienā ar kātu, kura galā bija zivs, ielēca laivā viņa vietā. Es turpināju darboties kā mūžīgais prāmnieks ar motoru. Adrenalīns dzīslās vārījās, un mēs bijām gatavi paveikt neiespējamo. Trešā pēdējās nakts zivs pavilka uz 10 kilogramiem. Pēdējās divas copes vien mums nesa 22 kg, par kuriem bijām atpalikuši no poļiem. Kaimiņu sektorā valdīja pilnīgs klusums, krastā nedz manīja lukturīšus, nedz dzirdēja signalizatorus. Kas notiek ar citām komandām, mēs nevarējām zināt pārāk lielā attāluma dēļ.

Nākamā cope sekoja pulksten divos, bet miera traucētājs izrādījās breksis. Pulksten trijos no rīta tā jau bija karpa, taču turpmākos notikumus es atceros visai miglaini. Jutos traki noguris, šausmīgi gribējās gulēt, visi trīs strādājām automātiskā režīmā. Kādā brīdī atkal bija duplets, šoreiz viens pats krastā bija palicis Makss, kam, tāpat cīnoties ar nogurumu, nācās pumpēt zivi krastā visus 450 metrus, kamēr mēs ar Zviadi atpiņķerējām zivi, kas bija savākusi mūsu trešās makšķeres auklu.

Rezultātā rīta svēršanai mēs uzrādījām 5 ieskaites zivis un vēl divas, kuru svars tomēr bija nedaudz par zemu. Atceros, ka vienu karpu atbrīvojām pa tiešo no sačoka, jo bija acīm redzams, ka tā nepavelk uz nepieciešamajiem 5 kilogramiem.

Ja uzreiz būtu iedomājušies

Astoņas karpu copes vienā naktī, neskaitot laiku un enerģiju prasošos brekšus, uz mūsu kaimiņu fona, kuri pēc mūsu bagātīgās iebarošanas nebija pacēluši nevienu zivi, tas bija lielisks rezultāts! Iespējams, ja šādā tempā mēs būtu darbojušies no paša sākuma, vismaz starp TOP 50 komandām būtu iekļuvuši. Tagad mūsu vieta bija turnīra tabulas vidū – 126. (no 249). Pateicoties pēdējai naktij, mums izdevās apiet savus slavenos kaimiņus par 37 vietām.

Kopumā esam gandarīti ar savu sniegumu. Pirmo reizi strādājām tik milzīgā ezerā ar laivu, un vieta tabulas vidū – mūsuprāt – tas bija tā vērts. Ar to arī pēc beigu signāla kaimiņi no blakus sektora mūs apsveica. Viņi neatlaidīgi centās izdibināt, ko mēs bijām izdarījuši, ka atņēmām šiem zivis un paši tikām pie copēm. Par atbildi es vien viltīgi pasmaidīju: “Iespējams, atradām sava sektora atslēgu, bet atklāt es to nevaru. Kas zina, varbūt nākamgad jūs atradīsieties šajā pašā sektorā un mūsu atklātība nospēlēs pret mums pašiem.” Tas poļus nedaudz aizvainoja, jo ir ierasts dalīties turnīra pieredzē ar citām komandām, taču mums ir ļoti lieli plāni uz šo turnīru nākotnē, un šādās cīņās katrs vārds, katra kļūda var būt zelta vērti vārda vistiešākajā nozīmē.

Par uzvarētājiem ar kopējo svaru 629 kilo kļuva komanda no Lietuvas Deepex. Jā, tā pati, ar kuru mēs sektoru izlozes laikā sēdējām pie viena galda un kura pareģoja, ka mēs savā ne sliktākajā zonā kaut ko noķersim. Viņiem bija taisnība. Balatona zivis mēs pavilkām, un mūsu zona starp visām nebija tā sliktākā – 7. vieta starp visām zonām.

Tad nu 2020. gadā atkal satiksimies skaistumā un mērogā neaprakstāmā Balatona krastā! CL

@Daniels Čebotovs