Karpu Lietas | 10.maijs 2020, 14:37 | 1 komentārs | 3633 skatījumi

Ciets vai mīksts?

Katram karpiniekam labi zināms ir slavenais dunk – sajūta, ko jūt kātā, svinam pēc iemetiena atsitoties pret cietu gultni. Parasti tas liecina par to, ka pareizā copes vieta ir beidzot atrasta. Bet vai viss ir tik vienkārši?

Ezeros un dīķos, kuros makšķerējam karpas, gultne parasti ir klāta ar dūņām, dažādām zālēm un citu dabīgu paklāju. Tajā dzīvo visāda sīkā radība, kura ir kā radīta izsalkušo karpu ēšanai. Viņas rokas pa šo zemūdens tepiķi un filtrē no tā laukā visu, kas ēdams. Tādā veidā ņemoties, aktīvi kustoties un berzējoties pret grunti, karpas šos savus barošanās punktus iztīra līdz tīrai un cietai gultnei. Līdz ar to aktīvās karpu maltīšu vietās atrodami tādi kvadrātmetra izmēra, nedaudz mazāki vai lielāki cietas gultnes laukumi. Ja starp simtiem kvadrātmetru nebeidzamu dūņu izdodas atrast šādu pleķi, tas nozīmē, ka esi nonācis īstajā vietā. Tā sacīt, restorānā.

Mīksta pavadiņa zaļā krāsā ir ideāli piemērota zāļainām vietām

Šī restorāna nosaukums ir dunk. Tikko tu tajā ieej, svins nolaižas uz grunts, stingri nostieptā auklā atsitas pret cietu virsmu un kātā atbalsojas ar raksturīgu triecienu. Savukārt, nogrimstot mīkstā, dūņainā vietā, šāds dunk būs mazāk jūtams vai pat tā nebūs vispār. Ja dūņu slānis ir pavisam biezs, var pilnīgi just, kā svins tajā iesēžas. Līdzi svinam dodas arī pavadiņa un boila, un ir pamats uzskatīt, ka karpai šādu iegrimušu ēsmu sameklēt būs pagrūti. Toties uz stingras grunts boila atrodas kā uz restorāna galda – pa gabalu redzama un aicinoša. Ir karpinieki, kas izdara desmitiem metienu, līdz beidzot sagaida šo dunk.

Tomēr vai viss ir tik vienkārši? Vietās, kur karpu koncentrācija ir liela un tās pastāvīgi konkurē par barību, makšķerēt vienmēr ir vieglāk. Tām ir jāsacenšas savā starpā, kura pirmā tiks pie garšīgā kumosa, pirms to apēdušas sugas māsas. Cīņas karstumā atslābst uzmanība, un tiek domāts ne vairs par savu drošību, bet par to, kā ātrāk piestumt vēderu. Tāpēc šādās vietās strādā praktiski jebkura montāža, jebkura barība, jebkura taktika.

Savukārt, ja karpa ir viena pati un neviens neplāno tai atņemt kumosu, uzmanība vienmēr būs pirmajā vietā. Jebkuru mazpazīstamu ēsmu tā ņems ar lielām aizdomām, cenšoties neiekrist makšķernieku izliktajās lamatās. Otrkārt, viltīgākās un pieredzējušākās jau sen ir iemācījušās tikt galā ar populārākajām pavadiņām. Karpas lūpas ir ļoti jutīgas. Iesūcot boilu, tā sajūt pavadiņas materiāla pieskaršanos lūpām, tāpēc kumoss momentā tiek izspļauts. Ja karpa ir gudra un viltīga, viņa pati šajā barošanās procesā vispār nekustas un, sajutusi ko nelāgu, panikā nemūk. Tā vietā viņa mierīgi un bez liekām kustībām atbrīvojas no āķa, un tu savā signalizatorā neko nedzirdi.

Cietās pavadiņas ir piemērotākas tīrai un cietai gultnei

Bet vai situācija nemainās, pavadiņai ar ēsmu nonākot zāļainā vai piedrazotā vietā? Šeit, karpa barojas, pastāvīgi iesūcot šo zemūdens drazu kokteili un mutē izfiltrējot lietderīgo. Nevajadzīgais – zāļu stiebri, koku lapas, gliemežvāciņi, sīki zariņi – nepārtraukti ceļo mutē iekšā un ārā. Ja šajā kokteilī iemaldās pavadiņas materiāls, viņa to nepamanīs, jo sajūtas būs līdzīgas tām, ko izraisa visa pārējā draza. Tāpēc ēsma ar lielāku varbūtību nokļūs dziļāk karpas mutē, līdz āķis atradīs, kur iedurties. Tad, kad āķis ir iesēdies, zivij kaut kā manipulēt būs par vēlu. Makšķernieku iecienītie mīkstie pavadiņas materiāli šādos apstākļos strādā labi.

Gatavas cietās un kombinētās pavadiņas uzglabā cieta materiāla kastītē stingri nostieptas

Atgriežoties atpakaļ uz cietā grunts laukuma – uz restorāna galda, kā mēs to nosaucām, šāda mīksta pavadiņa var arī nenostrādāt. Pat tad, ja tā ir lieliski nomaskēta, pēc krāsas atbilst grunts tonim, palielinātā svara dēļ piegulst gruntij un nav sakrājusi ap sevi gaisa burbulīšus, kā rezultātā vizuāli karpai nav pamanāma. Šādā tīrā vietā, kur karpas mutē nav nekādas citas drazas, mīkstais materiāls momentā tiks sajusts, un ir liela varbūtība, ka tai izdosies atbrīvoties no viltīgās boilas, pirms vēl āķis būs kaut kur paspējis ieķerties. Sevišķi tas attiecas uz vietām, kur copmaņu presings ir liels un karpām bieži nākas sastapties ar šādām cilvēku izliktām lamatām.

Ko darīt šādā situācijā? Izvēlēties pavadiņu no cieta materiāla! Boilu, kas piesieta tādā, izspļaut ir krietni grūtāk. Daudz jau nevajag, visu izšķir sekundes desmitdaļas! Atliek vien boilai atrasties karpas mutē mirkli ilgāk, un āķis paspēs izdarīt savu darbu. Tieši šīs dažas sekundes daļas, ko sniedz cietā pavadiņa, arī nosver svaru kausus par labu makšķerniekam. Karpa, nespēdama momentā izspļaut boilu, tomēr krīt panikā – un signalizatorā beidzot dzirdi ilgi gaidīto pīīī.

No otras puses, cieta pavadiņa dūņās, zālēs un citādi piedrazotās vietās, visticamāk, nogulsies kaut kā šķībi, boila paliks karājamies kaut kur pusceļā un arī pati pavadiņa būs labi pamanāma. Tāpēc mīkstās vietās jāizvēlas mīksta pavadiņa. Un attiecīgi, makšķerējot uz tīras, cietas grunts – cieta pavadiņa. Tieši tik vienkārši!

Cietās pavadiņas uzsiešana