Vai bij’ ziema vai vasara, fluorkarbons noderēs

Pie vainas kārtējo reizi ir japāņi. Fluorkarbonu jeb (nedo’ dies’ pēc pāris alus kausiem mēģināt izrunāt) polivinilidēna fluorīdu (saīsinājumā PVDF) kā polimērmateriālu naftas rūpniecības vajadzībām izdomāja japāņu ķīmiskās rūpniecības koncerns Kureha Chemical Industries Co Ltd. tālajā 1960. gadā. Ļoti augstās noturības dēļ pret fizisku un ķīmisku agresīvas vides iedarbību (temperatūru, mitrumu, ultravioleto starojumu, mehānisku abrazīvu) materiāls ieguva plašu izplatību ķīmiskajā rūpniecībā. Tā paveidus gan cietā, gan šķidrā, gan gāzveida agregātstāvoklī izmantoja kā pamata vai izolācijas materiālu visur, kur bija nepieciešama šāda supernoturība – caurulēs, krānos, filtros un citās detaļās.

Fluorkarbona izgudrotājs un joprojām līderis ir Seaguar

Izgatavošanas tehnoloģija sākotnēji bija ļoti sarežģīta, dārga un bīstama, jo ražošanas procesā radās indīga gāzu vide (60. un 70. gados Kureha ražotnēs apmēram 20 cilvēki pat gāja bojā). Līdzīgi kā ar citām tehnoloģijām attīstījās un paplašinājās materiāla rūpnieciskais izmantojums un ražošanas jauda, tāpēc lielo, stratēģisko nozaru pieprasījums tika apmierināts, un radās iespēja padomāt, kur vēl šo tehnoloģiju varētu izmantot. Un kādam attapīgam inženierim ienāca prātā makšķerauklas.

Apmēram 10 gadus no materiāla izgudrošanas brīža, 1971. gadā, tā pati Kureha prezentēja pirmo fluorkarbona auklu ar zīmolu Seaguar, vēlāk pievienojot tā paša ražotāja Eiropas tirgus marku Riverge. Kureha joprojām ir neapstrīdams fluorkarbona tehnoloģiju līderis un vienīgā pasaulē, kas nodrošina pilnīgi visu ražošanas ciklu bez citu kompāniju palīdzības.

Fluorkarbona līdaku pavadiņas arī ir diezgan populāras

Pasaulē gan ir vairāki koncerni, kas paši ražo 100% fluorkarbona makšķerauklas, lielākoties Japānas milži – Mitsubishi, Moris Co. (Varivas), (Yo-Zuri), Sunline, Sonyo, ir arī pāris ASV un Eiropā. Visi pārējie savu preču zīmju nosaukumos izmanto minēto grandu ražojumus. Tiesa gan, plaši ir sastopami arī nenosakāmas izcelsmes izstrādājumi, kam tiek deklarēti visādi mistiski pārklājumi u.tml. Patiesībā ar 100% fluorkarbonu tiem nav nekāda sakara, taču tas nu lai paliek uz šo ražotāju un izplatītāju sirdsapziņas.

Dropšota sistēmām – tikai fluorkarbons

Kas tad ir fluorkarbons?

Kā jau iepriekš minēts, tas ir ķīmiski un mehāniski ļoti izturīgs polimērs, pēc struktūras un īpašībām radniecisks teflonam, ar ko pārklātas modernās cepampannas. Fluorkarbona molekula ir sarežģītas struktūras ūdeņraža, oglekļa un fluora atomu savienojums. Tā makšķeraukla vizuāli ir caurspīdīgs diedziņš un izskatās ļoti līdzīgi ierastajai neilona jeb monofilajai auklai, taču ar līdzību uz aci šo auklu radniecība praktiski beidzas. Fluorkarbona īpašības ir radikāli savādākas, tas ir fiziski, ķīmiski un mehāniski pavisam citas struktūras materiāls.

Tehnoloģiskās nianses un know-how ražotāji tur noslēpumā, bet copmanim tas arī nav būtiski. Pa lielam ražošanas process ir analoģisks jebkuras cita polimēra pavediena iegūšanai – pamata pusfabrikāta granulas pārvērš šķidrā formā un tad ar ļoti dārgu aparatūru, miljonu vērtu, īpašā procesā stiepj šķiedras pavedienu. Jo precīzāka aparatūra un mazāk piemaisījumu, jo augstākas kvalitātes pavediens sanāk. Taču lielajiem ražotājiem ar šo lietu viss ir perfekti, un iespringt niansēs nav vērts.

Lielākā daļa nopietno Japānas kompāniju sava iekšējā tirgus izstrādājumiem pašpārliecināti un pat diezgan bravūrīgi norāda auklas diametra precizitāti milimetros līdz 3 cipariem aiz komata, un man tiešām nav gadījies sastapt kādu publisku un pierādāmu apgalvojumu, ka šāda precizitāte būtu apšaubāma. Ar mazākiem un ne tik cimperlīgiem ražotājiem gadās visādi, taču tā ir sistēmiska nozares problēma, nevis tikai fluorkarbona bēda.

Pamatīpašības, priekšrocības un trūkumi

Neieslīgšu dziļi detalizētā visu fluorkarbona auklas ķīmisko un fizisko īpašību analīzē, nez vai copmanim būs interesanta materiāla radiācijas noturība un elektriskā lauka vadīšanas īpatnības. Es izcelšu tikai galvenās lietas, kas tiešām ir būtiskas un padara fluorkarbonu par unikālu un neaizstājamu daudzos copes gadījumos. Te gan jāpiebilst, ka dažas īpašības, gan priekšrocības, gan trūkumi, copmaņu vidē ir nedaudz pārspīlētas un patiesība kā vienmēr ir kaut kur pa vidu.

Ūdenī fluorkarbons kļūst praktiski neredzams

Neredzamība. Tiek uzskatīts, ka fluorkarbons ūdenī ir neredzams un zivis to neredz pilnībā. Šis apgalvojums ir patiess tikai daļēji, šī materiāla gaismas laušanas koeficients (1,42) ir tuvāks gaismas laušanas koeficientam ūdenī (1,3) nekā monofilās auklas neilonam (1,58). Tas tiešām dod efektu, ka aukla ūdenī cilvēka acij ir nemanāmāka kā parastā mono, tomēr par pilnīgu neredzamību runas nav. Jebkurš pats par to var pārliecināties: iemērc jebkuru auklu burkā ar ūdeni – un tu to saredzēsi.

Runājot par zivju redzes īpatnībām un diapazonu, kas ir vāji izpētīta tēma, un citu faktoru ietekmi, tad man nav nekādu zinātniski pārbaudītu pētījumu un statistikas datu, lai viennozīmīgi apgalvotu, ka tam ir nozīme. Ja runā par manu personīgo viedokli, tad es ticu, ka labums no šīs teorētiskās neredzamības ir, bet tā ir ticība, nevis sausi fakti. Lai gan zivis jau uz ticību galvenokārt arī ķeras.

Izturība pret temperatūras svārstībām, ķīmisko iedarbību un UV stariem. Šis nu ir pilnīgi un galīgi zinātniski pārbaudāms un apstiprināms fakts, un šajos rādītājos fluorkarbons ir būtiski pārāks par monoauklu. Tas praktiski nezaudē izturību dabā sastopamajā temperatūras diapazonā: piemēram, –30 grādos neilons zaudēs vismaz pusi sākotnējās izturības, bet fluorkarbons tikai dažus procentus. Tāpat fluorkarbons nezaudē izturību un nenogurst tiešu saules UV staru iedarbībā, un to praktiski neiespaido sāļūdens. Šīs īpašības ir ļoti svarīgas no praktiskā viedokļa – auklu var vienlīdz labi izmantot gan ziemas spelgonī, gan vasaras tveicē, gan saldūdenī, gan jūrā, nav jāslēpj no saules un droši var lietot vienu un to pašu vairākas sezonas.

Neuzsūc ūdeni un nepiebriest. Arī šī ir pilnīgi objektīva īpašība, ko viennozīmīgi var uzskatīt par fluorkarbona priekšrocību. Daudziem liekas, ka makšķeraukla ir tāds plastmasas diegs, kas ūdeni neuzsūc, taču reāli neilons ir diezgan porains materiāls, tāpēc diezgan būtiski uzsūc ūdeni un piebriest. Izturībai par labu tas nenāk, it īpaši salā, un pēc katras copes monofilā aukla ir kārtīgi jāizžāvē. Fluorkarbonam tādas problēmas nav...

Arī šādus monstrus ķer uz fluorkarbonu

Cietāka virsma un izturība pret nodilumu. Dažādos avotos esmu redzējis dažādus ciparus fluorkarbona izturības pārākumam pār tāda paša diametra monoauklu – no 20 līdz 50%, taču pilnīgi noteikti patiess ir fakts, ka fluorkarbons ir izturīgāks. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc to plaši izmanto pavadiņām. Jāsaprot gan, ka to nevar salīdzināt ar tēraudu un citu metālu. Arī pret tiešu griezienu ar līdakas zoba kanti un karpas spuru var palīdzēt tikai nu ļoti jau resna pavada (virs 0,5 mm) un arī bez 100% garantijas. Ar abrazīvo izturību tomēr vairāk ir domāta aizsardzība pret monotonu skrāpējumu, nevis asu griezienu.

Ātrāka grimšana. Fluorkarbons atšķirībā no monofilās un pītās auklas ir smagāks par ūdeni, un praksē tas grimst pat 2,5–3 reizes ātrāk. Daudzos gadījumos tā ir būtiska priekšrocība, kad mānekli nepieciešams ātrāk dabūt pie grunts, novākt auklas cilpu straumē un viļņos u.tml. Tomēr ir arī situācijas, kad tas var traucēt nodrošināt pilnīgu kontaktu ar mānekli un kontroli, tāpēc par pilnīgi viennozīmīgu priekšrocību to uzskatīt nevar.

Mazāka stiepšanās, lielāka jutība. Fluorkarbons stiepjas būtiski mazāk nekā neilons, lai gan nav arī gluži tā, kā nestiepjas vispār. Atkarībā no ražotāja un modeļa stiepšanās koeficients ir no padsmit līdz pat 25%. Pēc šī rādītāja tas ieņem vietu pa vidu starp pīto auklu un monofilu. Šis arī ir tāds divējādi traktējams rādītājs – atkarībā no situācijas var būt gan pluss, gan mīnuss. No vienas puses, mazāka stiepšanās nodrošina labāku jutību un kontaktu ar mānekli; no otras – pītā aukla tāpat būs jutīgāka, bet pret mono tiek zaudēta amortizācijas spēja, izvadot trofeju, kas dažreiz, it sevišķi ziemā (kad viss notiek uz roku, vertikāli, bez gara kāta un noregulētas spoles bremzes), var kļūt par iemeslu zivs pamukšanai ar pīrsingu.

Mazāka izturība un vājāka noturība mezglā. Šīs lietas vienmēr tiek uzsvērtas kā galvenie fluorkarbona mīnusi. Tehnoloģijas attīstības sākumā šīs auklas tiešām bija būtiski neizturīgākas par tāda paša diametra neilonu, taču pašlaik rāvienizturības parametri kvalitatīvu ražotāju lietām ir praktiski vienādi. Tā nu ne par kādu būtisku pārākumu vairs runas nav, drīzāk tīri subjektīvi par lielāku iespēju zaudēt trofeju iepriekš minētās mazākās elastības dēļ.

Kas attiecas uz mezglu, tad tur fiziku neapmānīsi – cietāks un gludāks materiāls stiprāk pats sevi griež vai izslīd. Tomēr modernajam fluorkarbonam pēc testiem atšķirība ir 10% robežās, un, izmantojot mazliet sarežģītākus mezglus (piemēram, burkānu pavadiņām), atšķirība praksē nebūs jūtama.

Ja vajag japāni par ukraiņa cenu, tad rullē Intech

Auklu veidi

Dažādi ražotāji savus modeļus un paveidus pozicionē dažādi, tomēr pa lielam visu var sadalīt divās grupās. Ir cietais fluorkarbons, kas galvenokārt domāts pavadiņām; šādu modeļu nosaukumā parasti tiek iekļauts vārds leader (angl. – pavadiņa). Tas atšķiras ar cietāku struktūru un lielāku mehānisko izturību. Standarta iepakojums parasti nepārsniedz 25–60 m, un parasti tie ir dārgāki, rēķinot cenu par metru.

Otra grupa ir mīkstais, kas paredzēts pamatauklai. Spolītē ir 100 m un vairāk, un nosaukumā vai aprakstā bieži figurē vārds – bass. Izvēloties vēl jāpievērš uzmanība, lai tiešām būtu norādīts – 100% fluorocarbon vai tamlīdzīgi.

Vēl man ir jautājuši par atšķirībām starp ziemas un vasaras auklām. Nav tādu! 100% fluorkarbons jebkurā izpildījumā bez problēmām spēj strādāt gan ziemas, gan vasaras temperatūrā, neko tur optimizēt tehnoloģiski nav iespējams, un visus ICE modeļus var uzskatīt par tīru mārketinga pozicionēšanas metodi.

Kur izmanto

Fluorkarbona auklu izmantošanas spektrs ir ļoti plašs. Ziemas zemledus sezonā gan īpaši daudz variantu nav, vismaz man nekas vairāk prātā nenāk, kā tikai tīt to uz ziemas makšķerītes kā pamatauklu. Pats esmu licis no smalka 0,06 uz delikātas mormišku makšķerītes līdz pat nīgriem 0,35 mm uz Pērnavas kombaina.

Atklātā ūdens sezonā gan varu izdomāt krietni vairāk variantu. Pirmkārt, visu veidu pavadiņas džigam, pludiņmakšķerēšanai, fīderim, dažādām sistēmām, dropšotam utt. Zinu, ka arī mušotāji un karpinieki plaši izmanto fluorkarbona pavadas, bet šīs tēmas nepārzinu un neizplūdīšu, lai neblamētos.

Tālāk jau aiziet varianti ar lietotošanu kā pamatauklu dažādos copes veidos. Nevarētu teikt, ka Latvijā tas būtu sevišķi izplatīti, tomēr ir pārliecinātu entuziastu loks, kas šādu fišku izmanto, un viņi ir sastopami daudzās jomās – foreļu un citu ultralight tehniku cienītāji, vienkārši mētātāji, pludiņmakšķernieki, pat par velcētājiem ar tīru fluorkarbonu ir dzirdēts.

Kas attiecas uz man mīļāko tēmu, proti – džigu, tad zinu pāris večus, kuri tam kā pamatauklu izmanto fluorkarbonu. Pats esmu mēģinājis, taču nepietika fanātisma – pītā aukla, pie kuras tika piesieta fluorkarbona pavadiņa, man ir daudz pierastāka un jutīgāka. Amerikāņiem gan joprojām tieši fluorkarbona auklas ir izplatītākās basu džigošanā, pīto auklu pozīcijas tur ir daudz vājākas. Tas gan ir arī izskaidrojams ar basu specifiku – tas zvērs bliež kātā nesalīdzināmi stiprāk par mūsu zandartu, nemaz nerunājot par asarīšiem.

Nevar nepieminēt arī eksotiku, kas mūsu platuma grādos gan nav pieejama. Visas lielās jūras trofejzivis – tunčus, mārlinus, haizivis – velcē praktiski tikai ar fluorkarbonu. Diametri gan tur ir, maigi sakot, palieli – no 1 mm uz augšu. Pie mums ar tādiem tik autiņu no grāvja vilkt.

Nobeigumā

Fluorkarbona auklas ir labs instruments, to var un noteikti arī vajag plaši izmantot gan ziemā uz ledus, gan atklātā ūdenī. Objektīvi skatoties, šim makšķerauklas materiālam ir daudz priekšrocību, tomēr ne visas tam piedēvētās īpašības ir tik viennozīmīgas kā izreklamēts, un dažas stiprās puses savu reizi var pārvērsties par trūkumiem.

Fluorkarbona tehnoloģiju pionieris bija Kureha Chemical Industries Co Ltd., un viņi joprojām saglabā līdera un galvenā inovatora pozīcijas, un viņu preču zīmes Seguar un Riverge turas testu topā jau daudzus gadus. Tiesa gan, budžeta klasē visiem zināmajiem ražotājiem būs apmēram vienādas (ļoti nesliktas) kvalitātes un īpašību auklas. Super atšķirības un augsto tehnoloģiju know-how nianses sākas tieši augstajā galā, kur cenas bieži sasniedz vidējam Latvijas copmanim ne pārāk saprotamus lielumus, un veikalā pie mums tās ir retas. Es saprotamu iemeslu dēļ pašlaik vairāk izmantoju Varivas un Intech fluorkarbonu un esmu apmierināts, taču nedomāju, ka YGK, Sunline un citi būtu sliktāki.

Man patīk Japānas izstrādājumi ar diametra norādi līdz trešajam ciparam aiz komata. Ir jāpieņem – lai gan tehnoloģiju attīstība fluorkarbona ražošanu ir padarījusi lētāku nekā pirmsākumos, tomēr process joprojām ir dārgs, un laba manta maz maksāt nevar. Tomēr ir nianses – piemēram, tas pats Intech ir lētāks ne tāpēc, ka uztaisīts sliktāk kā japāņu budžeta klase, bet tāpēc, ka ražots Japānā, savukārt tīts uz spolītēm un pakots Ukrainā – tas ļāvis krietni ieekonomēt uz darba spēku, iepakojumu utt. Arī Salmo Japānā ražoto fluorkarbonu savulaik esmu lietojis un neko sliktu teikt nevaru.

Varbūt ir vēl kādi pavisam labi izstrādājumi demokrātiskā ciparā, bet bez testa ieteikt neņemos, meklē reālu lietotāju atsauksmes. Te ir tāpat kā ar visu pārējo – līdzko aiz produkta nestāv pazīstama brenda reputācija, tā lietai vienkārši jāpieiet uzmanīgāk. Jebkurā gadījumā neviena – pat visneredzamākā un viskvalitatīvākā – aukla pati par sevi nekad zivi nav noķērusi. CL