Tiltiņa sarunas ar samiem

Samu kvokošana – tās ir vairāk medības nekā makšķerēšana, – tā savu pēdējo gadu copes prioritāti raksturo siltumsistēmu inženieris Imants Tiltiņš. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka makšķernieku aprindās labi pazīstamā vizuļu meistara Imanta Tiltiņa dēlam arī sami būtu nevis jākvoko, bet vispirms jāspiningo ar tēva slavenajiem šūpiņiem, rūpīgi pielāgotiem vai katrai Latvijas ūdenstilpei un zivju sugai. Nekā – izrādās, abi Tiltiņi vienā laivā arī samus kvoko, un Tiltiņš seniors tagad darina ne tikai mānekļus, bet arī kvokus!

Zviedrijas Eldorado

Tā kā tavs tēvs ir slavenais vizuļu meistars Imants Tiltiņš seniors, tev droši vien nebija varianta nekļūt par makšķernieku...

Tiešām nezinu, vai es būtu makšķernieks, ja tēvs neķertu. Bet varbūt arī būtu. Ir taču tādi, kam bērnībā nav bijusi dota tāda iespēja, bet vēlāk viņi vienreiz pamēģina un saprot, ka tas saista.

Un ir arī pretēji piemēri. Dzejnieka un copmaņa Guntara Godiņa divi vecākie dēli – Kristiāns un Tomass – ir supermakšķernieki, bet trīs jaunākie par šo pasākumu neinteresējas nemaz.

Es savu četrgadīgo sīko dažkārt jau ņemu līdzi laivā. Iebraucam Daugavā, viņš sēž un skatās.

Četrgadīgie jau visi grib makšķerēt...

Nu, vakar taisījos izskriet pie Dienvidnieka – Dienvidu tilta – uzsist kādu kvoku samam un prasīju puikam, vai grib līdzi. Viņš teica: nē, nebraukšot, skatīšoties supervaroņus. Es arī neuzspiedīšu, lai pats izvēlas.

Vai tad supervaroņus nevar skatīties laivā telefonā?

Laivā gan es viņam telefonu nedodu. Vispār jau cope, ja ar to pārāk aizraujas, arī ir atkarība. Jāatrod balanss. Man vajag to vienu dienu reizi nedēļā vai divās, bet, ja aizbraucu uz Zviedriju un makšķerēju piecas dienas pēc kārtas vai vairāk, tas jau ir perebors, kā iešana uz darbu. Man vajag kontrastu – padarbojies, uzsit stresu, bet ne bez pārtraukuma.

Tu taču uz Zviedriju brauc...

Braukāju, jā. Esam atraduši vienu labu zandartu ezeru tepat pie Stokholmas. Tur ir Eldorado! Vietējiem kādreiz tur ir bijis kaut kas kooperatīvam līdzīgs, viņi ezerā salaiduši zandartus – un aizmirsuši! Neviens vietējais tur neķer, krastā laivas jau ar sūnām apaugušas. Tad mums tur cope ir tāda: piecpadsmit minūtēs desmit zandarti, mazākais – trīsarpus kilo.

Oho! Tas skaits un izmēri nav ar copes stāstu koeficientu jādala?

Nav jādala, tur tiešām tā ir. Tiem, kas pīpē, tur nav laika uzpīpēt. Reiz bijām vienu četrinieku zandartu izvilkuši, vietējam zviedram rādījām un prasījām, vai viņš zina, ka tāds notīrīts un izķidāts veikalā maksā 80 eiro. Jā, zinot, bet viņiem esot princips, ka veikalā zivis ir pārbaudītas, tīras.

Kas attiecas uz līdakām, dzirdēts, ka tās zviedri vispār neēdot...

Jā, es daudz kur Zviedrijā esmu redzējis vietas, kur viņi lielas līdakas met krastā, lai sapūst, laikam uzskata par piesārņojumu. Mūsu čoms reiz uzvārīja līdaku zupu, deva zviedram pagaršot, tas ēda, slavēja un brīnījās, no kā tik garšīga zupa iznāk.

Tikai pagājušogad mums tajā Eldorado neveicās, bijām trāpījuši uz nārstu. Pēdējā dienā tikai kaut ko saķērām, laikam nārsts bija beidzies. No rīta mums gāja Ventspils prāmis, tad ar gaismiņu tikai stunda labas copes sanāca.

Ar ko jūs tai superezerā zandartus velkat? Uz džigu?

Jā. Esmu mēģinājis arī ar dropšotu, bet tas vairāk upēm der. Vislabāk tur strādā burkānkrāsas astes. Bija sajūta, ka tā ezera zandarti kaut ko tādu redz pirmoreiz, gandrīz vai it kā mēs būtu kādā viduslaiku ezerā nokļuvuši. Pa starpu tur arī pa pieciniecei līdakai trāpās, asari uz puskilogramu.

Patiešām Eldorado...

Bet zini, varētu būt, ka tas ezers nav īsti publisks, visiem pieejams.

Kā tad jūs tur makšķerējat? Kā partizāni?

Tur dzīvo viens latvietis, kas strādā saimniecībā, kura robežojas ar tā ezera krastu. Viņš tur audzē liellopus. Mēs sapazināmies un tāpēc tiekam tai ezerā.

Vēl ir viens ezers, uz kuru Zviedrijā braucam, ir Vesterjētlandes lēnē, Tolkens, latviešu makšķerniekiem nezināms, bet populārs vāciešu copmaņu starpā, arī čehi tur braukā. Tur ir lielās līdakas.

Trešā copes vieta Zviedrijā mūsu kompānijai ir ziemeļos, ap Storumanu, tur ir klasika – foreles, pālijas, līdakas, kalnu ezeriņos divdesmitgadīgi asari.

Esi tādus dabūjis?

Šogad bijām tur ziemā, tad uz riktīgi lielajiem neuzrāvāmies. Vilkām tādus uz 500–600 gramiem, un arī tos ar mānīšanu.

Tādus jau arī Liepājā vai Ventā ziemā var dabūt...

Mierīgi, un arī tepat Ķīsīti. Pēc nostāstiem, tur, Zviedrijā, ir pusotrinieki un lielāki, bet copes veiksme atkarīga no dažādiem apstākļiem. Mēs tur bijām janvārī, diena īsa, cope arī. Ledus bija pusmetru biezs, dabūju labu fizuhu, ar rokas urbi urbjoties, citādi tikai pie datora un mašīnā sanāk sēdēt.

Ko darīsi vasarā, kad ledus nav jāurbj? Atliek tikai airēt.

Mūsdienās neviens makšķernieks vairs neairē, ja nu kāds vietējais onka velcēdams. Kādreiz bija Babīte un Engure, kur piespiedu kārtā dabūji airēt.

Zviedrijā ķert ir foršāk kaut vai tāpēc, ka tur pagaidām vēl nav tik drakonisku zivju paturēšanas noteikumu kā Ālandu salās. Lai gan dažos iekšzemes ezeros paturamais skaits un izmērs jau tiek noteikts, piemēram, pat līdakas jālaiž atpakaļ, sākot no kādiem trīsarpus kilo.

Dažādās ūdenstilpēs ir dažādi noteikumi. Var būt noteikti arī saudzēšanas laiki. Bet tādi ir arī tepat Peipusā. Aprīlī braucām uz Peipusa šaurumu, tā saukto Perešeiku, uz zandartiem, tur viņu liegums sākas 15. aprīlī un beidzas atkarībā no situācijas. Šogad zandartu copi prognozē atļaut no 12. jūnija. No laivas tur makšķerēt drīkst, tiklīdz ūdens ir vaļā, nav tāda aizlieguma kā mums līdz 1. maijam.

Kas tevi mācīja makšķerēt? Tiltiņš seniors?

Jā, sākumā viņš ņēma mani līdzi uz copi, pēc tam jau sāku pats ar mopēdu braukāt. Augu Madonā, tur netālu ir Lubāns, Aiviekste, mežos mazi ezeriņi. Aiviekstē ar pludiņmakšķeri ķērām ālantus jeb šķaunaces, gadījās arī karpas, sami – zirņi visiem garšoja. Starp citu, tagad ālanti Aiviekstē atkal ir parādījušies. Lubānā ziemā bija fantastiski asari. Vienu ziemu 80. gadu beigās tur ledus bija jau oktobra beigās, mēs gājām novembra sākumā. No slūžām gājām virsū un tad kādus 3 km ezerā iekšā. Man tad kādi seši gadi bija. Līdz ezeram laidām ar zapīti, tam vēl krāsniņa nešancēja, tad tēvs ar lodlampu kausēja vaļā stiklus. Asari toreiz bija, sākot no puskilo uz augšu. Tajā reizē es arī saslimu ar ziemas copi.

Ķērāt ar mormiškām?

Nē, tikai ar bļitkām. Tēvs uz tām ir specializējies, asaru bļitkošana viņam ir mīļākā, viņš ir izdomājis, kādām ir jābūt bļitkām.

Tēvs vizuļus vēl gatavo tikpat aktīvi kā senāk?

Viņš jau ir pensijā, bet pie sava hobija turas, gan pats makšķerē, gan bļitkas taisa, kā bija iesācis jau padomju laikos, kad veikalos neko nevarēja dabūt.

Tajos laikos mans kursabiedrs Mednieku un makšķernieku biedrībā reiz pēc ilgas gaidīšanas bija ticis pie Abu spininga. Lepni demonstrēdams man tā izturīgumu, viņš to visādi locīja, un vienā brīdī kāts saplīsa pa šķiedru. Pēc tādas traģēdijas viņš to nevis meta laukā, bet salīmēja.

Tolaik bija tāda mode pārbaudīt kātus lokot – cik turēs? Patiesībā Latvijā nemaz nav tādu zivju, kas spētu salauzt kātu, pat sams piecdesmitnieks nevar. Protams, ja kāts nav brāķis.

Tolaik rīkus vēl ražoja ilgai lietošanai...

Arī šodien ražotās dārgās spoles nolietot viena cilvēka mūžā nav reāli. Vēl jau ir atšķirība starp praktisko makšķerēšanu un sportu, tur inventāra kvalitātes prasības ir kosmoss.

Kādas ir tavas attiecības ar sporta copi?

[Smaida.] Kad aiziešu pensijā, tad piedalīšos, pagaidām visam laika nepietiek. Bet kaut kādos vietējos mačos jau dažreiz iestartēju.

Kuram ķeras labāk – tev vai tēvam?

Tēvam, it sevišķi ar pludiņu, tur viņš darbojas diezgan profesionāli. Man arī pludiņmakšķerēšana patīk, bet nav laika. Tai ir vairāk jāgatavojas, jātaisa barības, bet spinings stāv mašīnā – ja ir brīvs mirklis, uzreiz vari rīkoties.

Kad eholote jāizslēdz

Tagad esi vairāk spiningotājs?

Tā var teikt, un pēdējos četrus gadus esmu saslimis ar kvokošanu vasarā.

Tātad ar samiem. Kvokošanu tev kāds ierādīja vai pats apguvi?

Pats izkodu. Nebija īsti, kas parādītu.

Pie Daugavas reizēm var dzirdēt, ka parādītāju netrūktu...

Pašu elementārāko var iemācīties, bet nianses tik un tā jāapgūst pašam. Patiesībā kvoks man šķiet vairāk tā kā medības, kā copes un medību apvienojums. Tu to samu sauc, tev ar viņu ir komunikācija. Var būt dienas, kad ir simt pacēlieni un nevienas copes, bet tev tā diena šķitīs ļoti interesanti pavadīta. Citā copē tas nav iespējams. Tu eholotē redzi, kā sams pienāk, uz ko atsaucas, kādā dziļumā uznāk. Dažreiz viņš vispār uznāk, pie laivas pabāž galvu laukā no ūdens un noiet atpakaļ dziļumā. Ļoti interesanti! Tā tiešām nav tīra cope, tā jau ir saruna ar zivi. Sams vispār neuzvedas kā zivs, viņš vairāk izturas kā dzīvnieks. Ļoti sens radījums, vai tik nav no dinozauru laikiem? [Smaida.] Ļoti gudrs un uzmanīgs. Man bieži vien neceļas roka viņus paturēt, laižu atpakaļ.

Vai samu paturēšanas ierobežojumi ir labi, pietiekami?

Domāju, ka noteikumu robežās viss ir kārtībā.

Vai lielos, tādus virs 50 kilo, vajadzētu ļaut paturēt?

Tā ir katra paša izšķiršanās, bet es domāju, ka tik lielus vajadzētu laist atpakaļ. Pirmkārt, tāds sams ir kungs gados, otrkārt, viņa gastronomiskā vērtība ir apšaubāma, aste, kas ir rumpja lielākā daļa, ir vieni vienīgi tauki.

Tam es varu piekrist, mēs reiz tikām uzcienāti ar Latvijas toreizējā samu copes rekordista jēkabpilieša Borisa Spaskova noķertu lielo samu. Garšīgs, bet, braucot atpakaļ no Jēkabpils, bija bažas, vai aizkuņģa dziedzeris nesāks streikot, tik trekns viņš bija.

Tā ir – ēdot jau to nejūt, kūpināts sams ar ķiplociņu labi iet iekšā, bet vēlāk, kad organismam tas jāsāk sagremot, var riktīgi iedot pa iekšām. Taču patiesībā nemaz tik daudz to lielo samu nenoķer, ar makšķeri noteikti ne. Nu, varbūt kādus 20 pa gadu.

Bet vai samu Daugavā ir daudz?

Katrā kvadrātmetrā! Tepat pie Dienvidnieka ielaidīsies, tur bedrē katrā kvadrātmetrā viens sēž. Liels vai maziņš, bet sēž. Tiklīdz Daugavā aizliedza rūpniecisko zveju ar tīkliem, sami ir savairojušies nejēgā. Visur – no Pļaviņām līdz pat Akmens tiltam.

Augstāk jau arī ir sami...

Tur es nebraukāju. Tas, pirmkārt, ir tālu; otrkārt, tur Daugava ir cita upe, seklāka, tur ar kvoku vairs tik vienkārši nepastrādāsi.

Tu samus māni tikai ar kvokošanu?

Jā. Retu reizi gadās arī pavelcēt, bet man svarīgs ir kontakts ar zivi. Dažreiz velcējot padarbojos arī ar kvoku, vienu mānekli palaižu pie grunts, lai bišķi uzsit pa apakšu, otru pusūdenī.

Cik dziļās vietās tu tā velcē?

Padziļās, ap 9–12 metriem. Tā velcējot, braucu lēni, ap divarpus kilometriem stundā, gandrīz tukšgaitā. Kad sams uz kvoku skrien augšā, viņš, iespējams, paņems to vobleri, kas ir pusūdenī, bet lejas vobleris domāts tiem, kuri neceļas.

Patiesībā lielākais daudzums trofejsamu ir iegūti velcējot. Sams ir tik gudrs, ka, lai to izvilktu, ir jāsakrīt daudziem apstākļiem: viņa apetītei, pareizai ēsmai.

Vai tad sams nav tik neizvēlīgs, ka tam der jebkura ēsma?

It kā – jā, bet, piemēram, gliemenes viņam garšo līdz augustam, pēc tam tās kļūstot rūgtas. Pats gan neesmu garšojis. [Smaida.] Gliemenes lieku, ja tās var dabūt, bet parasti tās Daugavā ir diezgan grūti atrast.

Kas vēl bez gliemenēm samiem garšo?

Standartbarība ir naktstārpi ar vistas aknām. Esmu konstatējis, ka tas samiem garšo, un vairs īpaši neeksperimentēju. Lieku uz katra trijžubura āķa pa vienai naktssliekai, zem tā pavadiņā iesienu lielāku vienžuburi, uz tā – vienu slieku. Tad no augšas trijžuburim uzveru virsū aknu. Tas kopā izskatās pēc medūzas. Citreiz, kad samam nav apetītes, viņš atnāk apraudzīt to lielo kotleti, bet paņem vienžuburi ar mazo slieku. Tāds ir mans produktīvākais piedāvājums.

Trijžuburi ņemu tāpēc, lai uz lielajiem samiem būtu mazāk tukšo copju. Ja tu strādā ar divām makšķerēm, vienu noliec kādu metru no grunts, otru iekar pusūdenī un skaties, kas notiek. Tie sami, kas uz kvoku ceļas no sāniem, paikai apakšā paiet garām un pienāk pie tās, kas ir pusūdenī.

Bet vispār jau sams ļoti labi visu redz un jūt. Citreiz jāslēdz eholote ārā – uzšauj ar kvoku, ieraugi kustību un momentā atvieno eholotes vadus. Kāpēc? Tāpēc, ka sams dzird eholotes ultraskaņas signālu un, ja viņam nav apetītes, baidās.

Man Pļaviņās ir čoms Gatis, viņš makšķerē tikai samus, un viņam ir stingri nosacījumi: koka laiva, viņa vecais vācu DAM kvoks, kuru viņš nepārdodot pat par 5000, un bez eholotes. Viņš makšķerē samus uz dzīvām karūsām. Kad karūsa sāk skraidīt un kāts locīties, tad zina, ka vairs nevar kvokot – sams ir pienācis un kaut kur riņķī grozās. Viņa rezultāti ir vienkārši fantastiski. Bet katram jau tā saruna ar samu ir citāda.

Uz jūras pusi no Akmens tilta jau arī jābūt samiem...

Jā, esmu dažu labu dienu tur pavadījis pētot. Tur arī sami ceļas uz kvoku, bet nevienu neesmu izvilcis. Tepat brīvostai pretī viņi gadās uz gruntenēm. Zandartus ķerot, sami bieži vien skrien augšā uz motora noslāpēšanas vai piešķilšanas skaņu.

Tātad motors var kalpot kā kvoks?

Trokšņi samam patīk. Protams, kad tu viņu esi izprovocējis ar kvoku un viņš ir pienācis pie tavas paikas un sācis ošņāties, it sevišķi lielais, tad jebkurš troksnītis var viņu sabiedēt. Nokritīs tev telefons laivā uz grīdas, un sams būs atpakaļ lejā. Es pat savu laivu, četrmetrīgo bušeni, nepiepūšu pārāk cietu, lai tā ir klusāka, neskan.

Kvoka teorija ir labi izpētīta, vai viss balstās uz izjūtu?

It kā jau senie ēģiptieši esot kvokojuši. Man gan šķiet, ka kvoki ir izdomāti neatkarīgi dažādās pasaules vietās.

Kā var noteikt, vai kvoks ir labs?

Man jau liekas, ka katram cilvēkam viens un tas pats kvoks skanēs atšķirīgi. Ar vienu kvoku var radīt dažādas skaņas. Kad tev ir pieredze, tu jau skaties, kāda skaņa strādā, kāda ne. Bet ir labāki un sliktāki kvoki. Kad tu atrodi to, kurš tev labāk der, ar to vēl piešaujies taisīt rupjākas un smalkākas skaņas. Palaid kvoku drusku dziļāk – ir rupjāka skaņa, seklāk – smalkāka. Pavasarī, kad sams ir ziemu nogulējis un izsalcis, skaņas niansēm nav tik lielas nozīmes.

Piekvokoja kaimiņus

Kad sami sāk ņemt?

Kad ūdens uzsilst līdz 14–15 grādiem. Ja sams tur apakšā izbadējies guļ, viņš skries uz jebko. Tad tikai skaties: ja viņš ir ņēmējs, tad nāk augšā 45 grādu leņķī un bliež, tad tik turi makšķeri. Vēlāk, vasarā, kad viņi jau ir sarijušies, es kvoku lieku nost un eju uz zandartiem un līdakām, un pie samiem atgriežos augustā. Pagājušogad arī septembris bija ļoti labs.

Tā jau bija simtgades supervasara!

Jā, bet samu apetīte sākās tieši septembrī. Es pagājušajā vasarā daudz dzīvojos pa Aizkraukli. Augustā sami tur nāca augšā, bet neņēma. Man ir aizdomas, ka viņus tur cemerēja. Esmu Salaspils uzplūdinājumā redzējis tādu brigādi – divi laivā un pilnīgā necopes laikā tik velk! Man neviens, šiem tikmēr desmit. Viens sēž priekšā ar makšķeri, otrs aizmugurē kvoko, cemera aukla iet gar kvoku lejā, un tik rauj. Piezvanīju inspektoram, pēc tam šie pazuda.

Droši vien viņi bija izgājuši uz rūpniecisku ieguvi. Latvijā jau sami restorānos ir pieprasīti. Esmu dzirdējis, ka Spānijā pie Ebro upes esot pat izgāztuves, kur samus likt, tur tos nedrīkstot laist atpakaļ, jo viņi izēd citas zivis. Pats Ebro vēl neesmu makšķerējis, tikai, Spānijā esot, pa to pabraukājis. Tur uz samiem jābrauc rudenī. Lai gan gluži tik vienkārši arī tur nav, zinu dažus mūsu iesācējus, kas pagājušogad Ebro bija un piecās dienās neizvilka nevienu zivi.

Kurš katrs iesācējs tātad ar kvoku samu nenoķers?

Kvokošanai, pirmkārt, vajag aprīkojumu, tur nevar tā vienkārši aiziet un copēt. Vajag laivu, piekabi tās transportēšanai, motoru, kvokus, eholoti ar labu leņķi, lai ēsma ir redzamības laukā. Ja tu to neredzēsi, bet sams būs pienācis un gribēs ēst un tu tajā brīdī uzšausi ar kvoku šim pa galvu, viņš skries lejā. Es tā mazos dzenu prom – pēc strīpas eholotē esmu piešāvies noteikt, kuri ir mazie, un, ja tie pienāk, šauju ar kvoku tādu spilgtāku troksni, lai nobīstas un skrien lejā.

Lielāki var ņemt ēsmu ļoti uzmanīgi. Viens desmitnieks man pusstundu lasīja pa vienai sliekai nost no trijžubura, un beigās es viņu noķēru ar apakšējo āķi, kas bija ieķēries tikai pašā lūpas maliņā. Citreiz atkal ir asa cope, izvelc, bet uz āķiem nekā nav. Varbūt sams ar neatvērtu muti nosūc ēsmu no āķiem. Man liekas, kvoka skaņa ir tas sūkšanas vakuums. Līdzīgas skaņas gan taisa arī citas zivis – sapali, karpas, arī asari čāpstina.

Tātad samam šīs skaņas signalizē, ka kāds tur kaut ko jau ēd?

Droši vien. Starp citu, naktī kvoks nestrādā, lai gan uz gruntenēm sams ņem naktī. Pie Dienvidnieka kvoks strādā tikai līdz astoņiem vakarā. Tiklīdz saule ir pie horizonta, var likt kvoku nost. Mana pieredze rāda, ka vislabākais laiks ir no četriem pēcpusdienā līdz septiņiem vakarā. Turpat netālu no Dienvidu tilta dzīvoju, varu fiksi ielaisties upē.

Vai bez tevis tur vēl ir daudz samotāju?

Ir, ir. Kādi pieci mēs esam tādi kārtīgi trofejnieki.

Kāds ir tavs lielākais guvums?

Pārāk lielu neesmu noķēris, tikai 28 kilo. Divdesmitpiecinieki ir vairāki. Gan tepat pie Dienvidu tilta ķerti, gan hesu ūdenskrātuvēs. Citreiz, ja man diena brīva, no rīta aizbraucu uz Aizkraukli, padarbojos pa Pļaviņu hesu, tad nobraucu lejā Ķegumā un, ja tur nav, tad Salaspilī. Ir dienas, kad ņem tikai konkrētā ūdenskrātuvē. Tas laikam no ūdens plūsmu regulēšanas kaskādēs atkarīgs.

Kad kvoko, tu nedrīksti stāvēt uz vietas, tad samam zūd interese. Ir jau tādi, kurus tu pusstundu māni, kamēr viņi atnāk. Bet tas gadās reti, parasti skrien uzreiz. Labas vietas ir gar kantīm, tāpat kā citu zivju makšķerēšanā. Tas ir mīts, ka sami dzīvo tikai visdziļākajās bedrēs.

Lielajos Daugavas dziļumos esi mēģinājis ķert?

Esmu – nav tur viņu. Ja arī ir, tad tie neēdīs. Padomā pats, samam kāpt 40 metrus uz augšu. Vislabākā vieta Pļaviņu hesa ūdenskrātuvē ir 40 metru bedre, tur pa kanti ej, sākot no 18 metriem.

Lielākie sami tomēr tiek noķerti tīklos.

Man viens tīklinieks stāstīja, ka lielākie ir tad, kad Daugavā uzsalst pirmais ledus. Tad tīklus atstāj pirms bedrēm, jo sami pārceļas uz tām. Es pats eholotē, pēc strīpu mēroga spriežot, esmu redzējis astoņdesmitniekus. Esmu jau piešāvies pēc strīpām noteikt, cik liels ceļas. Ir bijuši arī trīsmetrīgi.

Kāds lielais tev droši vien ir arī norāvies?

Tādi uz piecdesmit plus ir bijuši, lielāki ne. Vispār uz kvoku sami daudz sprūk vaļā. Ja viņš sajūt svešķermeni, ātri spļauj atpakaļ. Tāpēc jāpiecērt, cik ir spēka.

Uz Volgu pēc samiem esi braucis?

Nē, bet gribas. Lai gan Daugava, ja lietai pieiet nopietni, ar kvoku nav sliktāka par Volgu. Kādreiz, kad ar tīkliem vēl ķēra, bija savādāk, bet tagad samu populācija ir atjaunojusies un pieņemas svarā.

Bet tava meistarība arī aug.

Protams. Pirmajā gadā es tikai apošņājos. Tur tiešām ir tik daudz nianšu! Ja tu, piemēram, neatklāsi pavasara copes nianses, samus tad nedabūsi; varbūt veiksies augustā, ko būsi labāk atkodis.

Vasaras vidū tu samus nemaz neķer, tikai maijā un augustā, septembrī?

Iebraucu jau pa reizei arī vasarā, bet tad tomēr galvenokārt uz zandartiem.

Kā tu samu gatavo?

Filēju un cepu cepeškrāsnī, citroniņu klāt – ļoti garšīgs! Bet manā zivju gastronomiskajā topā pirmajā vietā tomēr ir zandarts. Arī asaris, no baltajām zivīm – Daugavas breksis.

Sākot no divi kilo...

Jā. Pat ne kūpināts, bet cepts. Gribētos jau tos arī ķert, bet nav laika. Reiz man paņēma samiņš ap divdesmit kilo, uzvilku augšā un redzu – no mutes brekša aste ārā! Laizdams burbuļus, viņš arī to breksi atvēma, tas bija pusotrinieks.

Tā tiešām ir alkatība, rīt divus vienā. Vai citas zivis kvokojot nepiesakās?

Citi ir teikuši, ka kvoks ceļot arī zandartus, man tā nav gadījies. Ja velcēju zandartus, tad piekvokojot tos gan var satracināt, un copes ir biežākas. Taču varbūt tā ir tikai sagadīšanās. No otras puses – kāpēc lai zandarti uz to čāpstināšanu neskrietu, visas plēsīgās skrien.

Mežavimbas Daugavā esi ķēris?

Reizēm uzmetu, ja laivā špinis blakus, taču neko lielu neesmu dabūjis.

Bet samus ar spiningu?

Nē, tikai velcējis. Velcēt ir interesanti, ja tev nav jābūt pie motora stūres.

Bet samus uz gruntenes?

To vidusskolas laikos Aiviekstē. Bet tie bija mazi, piecinieks jau skaitījās ļoti liels. Uz kvoku piecinieks nav nekas. Vispār samu makšķerēšana īpaši saistoša ir arī tāpēc, ka nav limita – var pieteikties gan mazs, gan milzīgs, savukart līdakai 20 kilogrami jau ir robeža.

Laivā vizinājis sams tevi ir?

Protams. Jau desmitnieciņš spēj pavilkt. Vēl viens samu copes pluss ir tas, ka tos var ķert tad, kad nekas cits nepiesakās. Ja ārā ir plus 30 grādu, saule, ūdens kā spogulis, vari droši braukt uz samiem.

Pats gan teici, ka jūlijā tu viņus tikpat kā neķer...

Varbūt vēl neesmu visas nianses atkodis!

Tavs tēvs samus makšķerē?

Jā, riktīgi ir aizrāvies. Viņš bieži ir mans laivas kolēģis, arī kvokus taisa un testē. Ar viņa kvokiem ir viegli strādāt.

Vai kvoka labumu var noteikt pirms makšķerēšanas?

Grūti. Varu pateikt, vai kvoks būs ērts, bet to, kā tas iedarbosies uz samiem, redz tikai uz ūdens.

Ja tu Daugavas malā dzirdi kādu kvokojam, vai vari pēc skaņas noteikt – ir tas labs vai nav?

Nē. To var pateikt, tikai esot blakus laivā. Bet tagad kvokotāju ir tik daudz, ka sami tajās vietās ir kļuvuši piesardzīgāki – augšā skrien, tomēr neuzēd.

Mājās vannā esi kvokojis?

Esmu.

Ko kaimiņi? Necēlās augšā?

Cēlās! Reiz ziemā kvokoju – biju nopircis kvoku un desmitos vakarā gribēju izmēģināt. Ielaidu vannā ūdeni, sāku kvokot, pēc brīža dzirdu – viens no apakšas dauza pa griestiem, ceļas augšā... CL