Kā fīderē Pommers

Uzskatu, ka zivis kļūst gudrākas, – saka Uldis Pommers. Vienā no saviem hobijiem – makšķerēšanā – viņš ir izvēlējies to sacensību veidu, kurā nākas pārspēt viltībā īpaši pieredzējušas zivis, tādas, kam lielāka barības parādīšanās ūdenī saistās ar vairākkārtēju noķeršanu kārtējos fīdermačos. Jau bērnības copēs pie Lielupes Uldis noķertajām līdakām skatījies zobos, vai tur nebūs kāda āķa vai mānekļa trofeja aizķērusies, un bijis lepns, ja gadījies izvilkt lomu, ar kuru cits nav ticis galā. Šis azarts Pommeram nav gājis mazumā, un rezultāti neizpaliek. Slovākijā aizpagājušogad Eiropas topa līmeņa sacensībās fīderēšanā Flagman Feeder Cup viņš 120 dalībnieku konkurencē izcīnīja 4. vietu. Lai izkostu fīdera nianses, Pommers ir gatavs pat motili nogaršot...

Žurnālists Sandijs Semjonovs, kurš man tevi ieteica kā lielu makšķernieku, piebilda, ka tu esot arī futbolists. Kādā līmenī tu futbolu spēlē?

Rīgas čempionāta līmenī. Spēlēju tikai zāles futbolu. Skolas laikā man futbols ļoti patika, taču vecāki mani aizveda nevis uz to, bet uz sporta dejām.

Nu, mūsu hokeja leģenda Helmuts Balderis sāka ar daiļslidošanu...

Sporta dejas diezgan profesionālā līmenī dejoju līdz pat 12. klasei, vienu gadu savā vecuma grupā pat biju otrais Latvijā. Tomēr domu par futbolu nebiju atmetis un pēc 12. klases nolēmu iet uz Sporta akadēmiju mācīties par futbola treneri. Tā 19 gadu vecumā pirmo reizi nokļuvu futbola treniņā pie nu jau nelaiķa Ponomarjova. Tur mums bija populārs zāles futbols. Tā kā bērnībā neesmu apguvis tehniku, zāles variants man ir piemērotāks, jo bumba atlec savādāk, tāpēc to var spēlēt arī cilvēks ar kokainām kājām.

Par futbola treneri kļuvi?

Nē. Izmācījos, divus gadus nostrādāju skolā par skolotāju, bet pēc tam izvēlējos citu ceļu. Tagad strādāju līzinga kompānijā.

Karantīnas laikā makšķerēšana izrādījās daudz piemērotāks hobijs nekā futbols...

Jā, gandrīz vienīgais, ko var darīt, nepārkāpjot nekādus noteikumus. Mēs pat karantīnas laikā rīkojām neoficiālas pasēdēšanas ar sporta entuziastiem. Man faktiski cope saistās gandrīz tikai ar sportu, sporta copi, Latvijas čempionātu fīderēšanā. Ar citiem makšķerēšanas veidiem nodarbojos reti, jo, pirmkārt, neatliek laika, otrkārt, fīderis mani ir pamatīgi ievilcis. Esmu, protams, ķēris gan ar spiningu, gan pludiņkātu, gan ziemā paretam gājis, bet man nepatīk aukstums. Esmu siltumcilvēks, man patīk, kad ārā ir plus 35 grādi un saule.

Uz pēdējā ledus arī reizēm var pasauļoties...

Var, bet esmu arī ielūzis ledū, un tās nav patīkamas atmiņas. Ielūšana gan nebija saistīta ar makšķerēšanu. Bērnībā laukos Tetelē braucām ar riteņiem pa dīķi – tur ar ričuku varēja forši paspolēt. Vienā vietā bija divas vaļējas ūdens peļķes, un pa vidu ledus. Protams, mums bija jāmēģina, vai pa to šauro ledus joslu var izbraukt peļķēm cauri. Es braucu pirmais un ielūzu, ritenis nogrima, bet līdz mājām jāiet pusotrs kilometrs. Kamēr aizgāju, bikses jau bija sasalušas... Tāpēc tagad nemaz nepārdzīvoju, ja ziemā nav ledus.

Tad jau tev aizvadītā ziema bez ziemas patika.

Jā, mēs makšķerējām no krasta ar fīderi. Ziemā nekad neeju ne uz pirmā, ne pēdējā ledus, eju tad, kad ledus biezums ir pie 20 centimetriem, bet arī ne vairāk kā kādas piecas reizes sezonā – tikai lai nodzītu asumu. Man ir svarīgi, lai nav aukstāks par mīnus 7–9 grādiem – rokas salst, nevaru kā Normunds Grabovskis bāzt pirkstus āliņģī. Arī Peipusā nekad neesmu bijis.

Uz ledus ej arī viens?

Nē, tikai kompānijā. Man vispār darboties patīk vismaz divatā, arī tad, ja jāievēro lielāks attālums. Tas dod sportisku interesi. Arī tad, ja ar draugu Artūru braucam uz ikdienas copi, tik un tā savā starpā sacenšamies – ja nav svaru līdzi, tad ar noķerto zivju skaitu. Citreiz sacenšamies noteiktās zivju sugās, piemēram, ieskaitē iet tikai brekši.

Ja tu ar copes biedru esi laivā un viņam ķeras, bet tev ne – kāds tu kļūsti?

Nemācēšu pateikt, kā ir laivā, – kopš esmu aizrāvies ar fīderi, laivā esmu ļoti reti.

Cik ilgi jau esi fīderists?

Kopš 2015. gada. Draugi man uzdāvināja fīderi, kad parasto makšķernieku vidē tas vēl nebija populārs, lai gan Latvijas čempionāti jau bija notikuši. Tajā pašā sezonā sāku startēt čempionātā, pirmais posms bija Jelgavā. Es tad pat nemācēju motili uzlikt uz āķa, nezināju, kas tas motilis tāds ir un ko ar to dara.

Ziemā taču bez motiļiem jeb ķikuriem nekādi!

Jā, bet es līdz tam arī ziemā īsti nebiju gājis... Man likās, ka motilis ir ziemas štelle, kas nav izmantojama vasarā. Ikdienas copē zivis ķērās tāpat – uz sliekām, mušu kāpuriem, vēl kādiem tārpiem – kam tur vēl kaut kāds motilis? Bet mačos džeki ir pavisam cita līmeņa. Arī inventāra ziņā – pirmo sezonu es nosēdēju Maximas krēslā par četriem eiro. Pēdējais posms bija Voleros, tur krastā ir baigi akmeņi, krēslu normāli nevarēja novietot. Man arī bija dažādas no mājām paņemtas bļodiņas, vienā bēru barību, otrā skaloju rokas, un tā tur man apkārt viss bija noklāts krāsainiem šķīvjiem. Zinādams, ka barība jāsijā, biju no mājām paņēmis makaronu nokāšamo sietu... Protams, mājās neviens nebija īpaši priecīgs par to, kā es izmantoju virtuves piederumus.

Bet vai sacensībās tāds makaronu kāšamais siets der?

Ja tu man tagad prasi, teikšu, ka ne. Bet, kad tu ar to tikko sāc nodarboties, tad jau nezini, kas vispār ir vajadzīgs. Pirmos gadus es pirku visu pēc kārtas, likās, ka kaut kad to visu izmantošu. Fīderēšanas un pludiņmakšķerēšanas sportā daudzas lietas sakrīt, piemēram, attiecībā uz barībām un palīginventāru, bet pats ķeršanas stils atšķiras. Tad nu pirku visādus jauninājumus, tādas un šitādas barotavas, āķu makus, dažādus trauciņus... Tagad inventāru esmu minimizējis. Atskaitot kātus, viss mans inventārs brauc man līdzi mašīnā.

Cik fīderu tev ir?

Vienu daļu esmu pārdevis, lai nebūtu lieku, tagad man ir 11. Divi trīsmetrīgi, trīs 3,60 metri, trīs 3,90 metri, 4,20 metri, 4,27 metri...

Cik maksā dārgākie?

Veikala cenā – 270 eiro. Fīderī dārgāku par 500 eiro neko nevar nopirkt. Bet fīdermakšķerēšanā inventārs neķer zivis. Protams, tam jāatbilst apstākļiem, kuros ķer. Piemēram, daži džeki izmanto 500 eiro Daiwa kātu, bet man tas kaut kā neieguļas rokās. Man mūsu pašu Salmo Tournament dārgākais gals ļoti patīk, lai gan daži uzskata, ka tas nav topa kāts.

Kas viņiem tajā nepatīk?

Nezinu. Varbūt tas, ka tas ir Salmo, nevis Daiwa vai Shimano. Ir cilvēki, kam patīk brendi, bet, ja es kātus uzlieku uz svariem un Daiwa sver vairāk nekā Salmo Tournament, tad mani tas pilnīgi apmierina. Vienu laiku esmu arī ar spolēm eksperimentējis. Tā kā fīderēšanā ir jādarbojas ar barībām un dažreiz tiek izmantota arī zeme, spoles ilgi nekalpo; Voleros var gadīties, ka dzen ūdeni no jūras, ir viļņi, viss inventārs slapjš, un tad spole dabū reālu sāļūdeni. Fīderī spole normāli kalpo gadus trīs četrus, ne ilgāk. Bieži vien pēc mačiem to ne pazīt nevar, it sevišķi tad, kad ir darbs tempā, kad 20 sekundēs ir jāizvelk viena sīka zivtiņa, kas sver 5 gramus, un piecās stundās – 5 kilogrami tādu zivtiņu. Tad nevar darboties kā normālā ikdienā, kad iemet, pēc tam nomazgā rokas, noslauki dvielī...

Vai biksēs...

Jā, vismaz biksēs. Bet šādās sacensībās, ja tā slaucīsi rokas, tad stundā jau būsi pazaudējis kādas 20–30 tādas zivtiņas. Ja nepieķersies bonuss, tad atgūt šo starpību ir gandrīz neiespējami. Tāpēc tu kā robots ar iestrādātām kustībām pielādē barotavu, pat nepietin līdz ērtākam metienam, bet tādu pašu garu pavadu iemet, noliec kātu, aizskaiti līdz desmit un, copi neredzot, vienkārši velc ārā, zivtiņai jābūt galā... Protams, ne vienmēr tā tur ir, un tad pieregulē tempu atbilstoši tam, kā viņas ķeras.

Pagājušajā gadā Latvijas čempionāta pēdējā posmā Kalnciemā mēs baigi norāvām Raini – pēc trim posmiem mūsu komanda bija 1. vietā ar 12,5 punktu atrāvienu no sīvākajiem konkurentiem. Iespējams, mums bija arī piezagusies pašpārliecinātība. Bija skaidrs, ka Kalnciemā būs jālasa mazās zivis – no mums četriem vismaz divi džeki tādas ķer ļoti labi un ātri, un nezin kam būtu jānotiek, lai viņi dabūtu vairāk par trim punktiem katru dienu. Arī mēs otri divi mazās vācam tīri okei, un treniņu rezultāti liecināja, ka tām zivīm jābūt jebkurā distancē.

Izrādījās, ka mūsu taktika bija nepareiza... Lielākā daļa strādāja no krasta uz mazo zivi 12–15 m attālumā, bet mēs izvēlējāmies makšķerēt deviņos metros no krasta, lai ietaupītu uz iztīšanu. Taču mēs treniņā bijām palaiduši garām faktu, ka tajos 12–15 metros mazā zivtiņa bija vidēji par gramiem desmit, reizēm pat divdesmit smagāka nekā deviņos metros...

Es sacensībās redzu trīs konkurentus pa kreisi no sevis, trīs pa labi. Mūsu komandas trenerim, kas skraida pa krastu un nodod informāciju, kā mums iet savā starpā un kā ķer konkurenti, otrajā sacensību dienā teicu, lai viņš salīdzina manas noķertās zivtiņas ar dažiem konkurentiem. Viņš paskatījās un teica, ka tos pa labi es apķeru ar rezultātu 2:1 ātruma ziņā, bet ar džeku pa kreisi eju vienādā ātrumā. Taču, kad beigās bija svēršana, izrādījās, ka džeki pa labi man ir garām, un tas, ar kuru es it kā ķēru vienādi, vinnēja zonu – bija savācis apmēram pusotru kilogramu vairāk nekā es.

Tik vienkārši – tālāk no krasta lielākas zivis?

Bieži vien tā ir. Eiropas mačos gadās arī tā, ka zivis baidās no barības. Iedomājies, viņas tur savā nodabā dzīvo, un tad pēkšņi apmēram 600–700 m joslā (katram dalībniekam ir 10 m zona) visi tie 60–70 sportisti sāk bombardēt ūdeni ar savām barotavām. Veidojas šausmīgs barības mutulis, dažādi aromāti, garšas, daudzums, krāsas, ražotāji un tā tālāk – un zivis bieži vien vienkārši atkāpjas.

Viņas baidās no barības vai no trokšņa?

Domāju, no visa kopā, no tā, ka strauji mainās vide. Eiropā ir tādi ūdeņi, kuros bieži notiek mači, tur zivis to jau jūt – ja ieber populāra ražotāja barību, kuru izmanto visi, viņas pazūd.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņas zina, kas sekos – būs āķis lūpā, un, ja arī atlaidīs vaļā, nevienam nepatīk pat īslaicīgas sāpes un šoks. Mēs jau trīs gadus braucam uz Draudzības kausu Baltkrievijā, lielākajiem komandu mačiem postpadomju valstīs, un esam labi startējuši. Tas ūdens ir ļoti sarežģīts, tur iekšā ir lielas zivis, bet tās vienkārši neķeras, jo ir vilktas jau desmitiem reižu un labi zina, kas viņas sagaida. Pārsteigt tādas, piemēram, trīskilogramīgu breksi, kurš jau daudzreiz ir bijis uz āķa un atlaists, ir ļoti grūti, viņš visus tārpus zina. Tur ir jāspēj ēsmu pasniegt maksimāli dabīgi, lai tam breksim nerastos ne mazākās šaubas. Ja baro ar motili, tos breksis lasa un ēd pa vienam, tātad viņš nekad neņems desmit motiļus kaudzītē, jo tas nav dabiski, viņš zina, ka tam seko āķis lūpā.

Tātad jāķer uz vienu motili?

Sacensībās bieži vien uz lielu zivi izšauj maza ēsma. Tas parasti nenotiek ikdienas copē, kur visi zina – lai tiktu pie lielas zivs, jāliek liela ēsma. Mačos bieži vien ir otrādi. Piemēram, man Gaujā mačos ir nostrādājis viens baltais, knapi aizāķēts, kamēr blakus džeks lika uz āķa piecus un septiņus, bet viņam nekā. Leišu mačos izvilku savu lielāko breksi, 3,8 kilogrami – desmit minūtes pirms mača beigām uz vienu slieku, aizāķētu aiz galvas, lai straumē maksimāli dabīgi kustētos. Tie bija tandēma mači, tajos tālāk par metru viens no otra sēdēt nedrīkst.

Tagad jau tas ir par tuvu...

Jā, bet domāju, ka rudenī tie mači Lietuvā notiks. Skirvīte ir upe Nemunas baseina iztekā Baltijas jūrā, tur ir ļoti liela zivju migrācija, gadās pārsteigumi – ir bijis tā, ka zivju nav, bet ir arī bijušas reizes, kad piecās stundās saķeram 70 kilogramus brekšu. Ir gadi, kad tur ir raudu gājiens uz jūru, tad piesakās raudas līdz kilogramam. Parasti tas ir augustā, septembrī, bet lomi katru gadu atšķiras. Ir reizes, kad uzvarētāji tur velk pličus – tur pliči ir līdz 800–900 g smagi.

Kāpēc tur ir tik lielas zivis?

Mums jau arī ir lielas zivis, bet Daugavā zivju migrācija ir sačakarēta ar hesiem. Par Ventu neko daudz nezināšu pateikt, tā nav mana upe, lai gan zinu, ka zivis tur ir lielas. Mana upe ir Lielupe, bet lielas zivis mums migrē galvenokārt Gaujā. Gaujas lejtece jūlijā brekšu ziņā ir ideāla, tur ir eksemplāri līdz 3 kilo un var saķert 20–40 kilogramus dienā. Sacensības tur šogad nenotiks, jo ir daudz laivotāju ar motoru, kas maču laikā traucē, un tur kaut ko cilvēcīgi sarunāt nav iespējams, džekiem griež nost auklas. Esam mēģinājuši oficiāli sarunāt caur pašvaldību, bet džeki, kas brauc ar laivām, ir gana ietekmīgi cilvēki. Ja viņi svētdienā nevar savu ģimeni aizvest līdz jūrai, viņiem tas nepatīk.

Ja jau Lielupē piesakās lielās, kāpēc jūs sacensībās ķērāt sīkās?

Tāpēc, ka tajā brīdī nekas cits nepieteicās. Sacensību grafiks ir apstiprināts federācijā, un, kas nu tajā brīdī ķeras, tas jāķer. Nevar teikt, ka tobrīd nebija lielāku zivju, bet mums bija cita taktika. Tāda pati taktika bija lielākajai daļai komandu, tiesa, bija arī džeki, kas sēdēja uz lielo zivi, un viņi nepalika pēdējie. Tā jau ir tā sacensību burvība, it sevišķi individuālajos mačos, ka vari ķert, ko gribi. Komandu mačos ir jārespektē komandas vēlmes un intereses, tajā cīņā pats galvenais punkts ir: lai visi nostartē maksimāli stabili. Daudz labāk būs, ja no 12 cilvēkiem zonā visi komandas dalībnieki dabūs 3–4 punktus, nevis būs divi uzvarētāji un divi pēdējie. Kalnciemā mums handikaps bija tik liels, ka vajadzēja tikai droši nostartēt, bet ar nepareizu taktiku beigās palikām trešie, nevis dabūjām it kā drošu 1. vietu.

Kā komandā notiek vienošanās par taktiku? Spraigās diskusijās?

Nē, galvenokārt treniņu rezultātā. Lai normāli sagatavotos mačiem, lai zinātu, kas tajā vietā jādara, man ir vajadzīgi pieci treniņi. Ideālā variantā – nedēļu pirms mačiem, kā tas notiek pasaules čempionātā un citos lielos mačos. Pie mums to izdarīt nav iespējams gan darba, gan ģimenes dēļ, tāpēc treniņi tiek sadalīti pa dažādiem laikaposmiem.

Pirmajā pārbaudām pagājušā gada pierakstus: vai lietas, kas strādāja tad, strādā arī šogad. Ja ne, jāsāk gandrīz no baltas lapas. Tad divi cilvēki pārbauda vienus variantus, otri divi citus, pēc tam to izrunājam un maināmies. Mēs komandā, gatavojoties mačiem, mēģinām saprast nevis to, uz kā zivis piesakās, bet to, kas nestrādā. Ja to saprot, tad zina, ko nolikt pašā tālākajā stūrī – ja nu gadījumā izvēlētā taktika vispār nestrādās. Piemēram, ja barībā iegriež sliekas un zivis neķeras, bet, ja piejauc motili un ķeras, tad ir skaidrs – motilis ir drošāks nekā slieka, tās es mēģināšu tikai tad, ja nekas cits nedos rezultātu.

Bet copē katra diena ir savādāka...

Protams. Atšķiras vējš, atmosfēras spiediens... Ja tiks atcelti sporta ierobežojumi, mums 13.–14. jūnijā būs mači ūdenstilpē pie Mazā Anša netālu no Valmieras – tur loms ir izteikti atkarīgs no vēja virziena. Ir bijuši gadi, kad tur jālasa tikai maza raudiņa, jo ne no kā cita atsaucības nav. Vispār tur ir ļoti daudz divsimtgramīgu breksīšu, ir lielie brekši, ir karpas. Vienai daļai liekas, ka karpas tur ir neparedzams bonuss, bet, ja zina pareizo vēja virzienu un distanci konkrētā vēja gadījumā, tad es teiktu, šis bonuss piecu stundu laikā vienu reizi uzcopēs ar 95% iespējamību. Pagājušogad tā arī bija, lai gan ne visi savus bonusus izcēla – bija aizmirsuši uzlikt atbilstošu pavadiņu.

Sports vispār ir interesants, bet arī nežēlīgs. Taču tāds tas ir ne tikai Latvijā. Mums klubu starpā ar daļu klubu ir labas attiecības, bet ir arī tādi konkurenti, kam patīk pīt intrigas. Mūsu sportā Latvijā piedalās kādi 70 cilvēki, un tad dažam labam jaunajam, kam vajadzētu mācīties un attīstīties, sacensībās komanda dod uzdevumu nevis pašam ķert, bet par visu vari darīt tā, lai kaimiņiem neķeras.

Ko var izdarīt, lai kaimiņam neķertos? Samest kaut ko iekšā ūdenī?

Jā, piemēram, ķīmiju, kas ir zivju pievilinātāja, bet kas konkrētajā ūdenī nestrādā. Aizliegt jau to nevar. Kamēr nebija komandu maču, tas nebija tik izteikti, jo visi cīnījās tikai par savu rezultātu. Kad ir kluba pirmā, otrā un trešā komanda, tad trešā faktiski strādā ar konkurentiem un taisa rezutātu pirmajai.

Šādas netīrās spēlītes diezgan populāras ir Lietuvā, to dara visi, un tas skaitās normāli. Mūsu mentalitāte ir drusku savādāka.

Vai fīderēšana Latvijā kļūst populārāka?

Jā. Kad es 2015. gadā sāku piedalīties sacensībās, bija tikai kādi 40 fīderisti. No tā laika vairāk nekā puse vairs nestartē. Esmu pamanījis vienu problēmu vecāka gadagājuma sportistos, bet ne tikai viņos – tajā brīdī, kad sāk likties, ka viņš visu jau zina, cilvēks apstājas, un jaunie aiziet viņam garām.

Vai tev arī ir bijusi sajūta, ka tu visu jau zini?

Ir bijusi, bet es katru ziemu, kad mači nenotiek, meklēju informāciju, skatos dažādus video jūtubē. Sāku ar Normunda Grabovska video, tad krievu, ukraiņu un baltkrievu makšķerniekus. Tagad, skatoties video, vairs nepierakstu visu, jo jūtu, kurā brīdī viņš runā to, kas viņam jārunā reklāmas dēļ un kurā brīdī stāsta to, ko pats izpētījis (gandrīz visi tā saucamie blogeri ir piesaistīti kādiem brendiem). Es šogad mēģinu attīstīt instagramu, man ir plāns apmācīt cilvēkus, kas gribētu apgūt makšķerēšanu ar fīderi. Šobrīd cilvēkiem tikt pie praktiskās informācijas nav iespēju. Vēl līdz tam neesmu nonācis ne laika, ne finansējuma ziņā. Esmu rēķinājis, ka 3–4 stundu praktiskā sesija, ja tā ir mana barība un degviela, iznāk ap 50 eiro. Tas vēl ir jautājums, vai par tādu naudu mūsu auditorija ir gatava mācīties.

Vienu reizi jau var.

No informācijas un saprašanas viedokļa, starts vienos mačos atsver pusgadu makšķerēšanas vienatnē. Sevišķi pirmajās sacensībās, kad liekas, ka kaut ko tu jau māki, bet apsēdies un nenoķer pilnīgi neko. Mani bērnības lauki un copes vietas bija Tetelē netālu no slavenajām vimbu vietām, Lielupi es tajā vietā zinu no A līdz Z, visus dziļumus un sēkļus, ikdienas copē vienmēr savus 4–5 kilo zivju varēja savilkt. Bet tad Lielupē man bija pirmie mači, un pirmajā dienā es noķēru tikai kādus 300 g zivju, sešus mazus asarīšus... Biju šokā. Blakus sēdēja mans makšķerēšanas skolotājs Andris Liepiņš, ar kuru sadraudzējāmies un kurš mani ievilka sportā – toreiz viņš vinnēja zonu ar diviem lieliem brekšiem.

Kas ir pasaulē labākie fīderisti?

Visi baidās no angļiem, bet stipri ir arī krievi, franči, itāļi, holandieši, ungāri. Fīdermakšķerēšanas sports attīstās. Tas samērā ar citiem copes veidiem ir demokrātisks izdevumu ziņā, sākumā pietiek ar vienu universālu kātu, ar kuru Latvijā var apmakšķerēt 80% visu ūdeņu. Ar fīderi tu gandrīz nekad nepaliec bez loma.

Sliekas pret laivu

Kā tu sāki makšķerēt?

Pirmās reizes bija kopā ar tēti, pēc tam Tetelē ar jaunības draugu Arti bieži ķērām ar paštaisītiem kātiem.

Kurā gadā tu esi dzimis?

1982. gadā.

Tātad zivīm pievērsies 80. gadu beigās. Vai tie laiki nav drusku par vēlu lazdas kāta posmam?

Mēs nebijām turīga ģimene, un arī mana dejošana prasīja naudu. Man bija viena stiklašķiedras makšķere un kādi trīs četri lazdas kāti. Atceros, kā gājām uz mežu, noskatījām lazdas, tad vēl gadu gaidījām, lai izaug, pēc tam paši kaltējām. Man bija pat divdaļīgi un trīsdaļīgi lazdas kāti! Ellīgi smagi, bet labi. Nekādu barību mums tad copei nebija. Sešos no rīta cēlāmies, sējām riteņiem klāt kātus un braucām uz Lielupi. Četras stundas mums bija atļauts makšķerēt no rīta un četras vakarā.

Kas pieteicās?

Asarīši, raudiņas. Kad man tirgū bija nopirkts teleskopiskais spinings, sākām strādāt ar dzīvo. Tad iepazināmies ar vienu tantiņu, kas dzīvoja pie upes, un no viņas aizņēmāmies laivu. Tur, kur viņa dzīvoja, bija ļoti mitra zeme, un bija problēmas ar sliekām. Tad mēs tai tantei nesām sliekas apmaiņā pret laivu.

Ko viņa ar sliekām darīja?

Viņa bija liela makšķerniece, Lielupē viņai bija savas asaru vietas. Mēs ar viņas kazanku velcējām, protams, ar airiem, un dažreiz pret vēju bija ko turēt.

Pēc Lielupes posma makšķerēšanai uz kādu laiku biju metis mieru. Bet tad 30 gadu jubilejā man uzdāvināja pirmo fīderi...

Vai draugi jau bija fīderisti?

Nē. Neatceros, kāpēc mans labākais draugs Artūrs to dāvināja... Nē, atceros – tajā laikā bija modē ķert uz gruntenēm. Man visi kāti, spiningus ieskaitot, bija uztaisīti par gruntenēm. Tām copi īsti nevarēja redzēt, un tad viņš man uzdāvināja jutīgu grunteni – fīderi.

Vienā teikumā – ar ko fīderis atšķiras no gruntenes?

Fīderis ir mērķtiecīga makšķerēšana vienā konkrētā punktā ar sapratni par to, ko dari. Ar grunteni tas ir haotiski – vienreiz iemet te, otrreiz tur, bet ar fīderi tu, pirmkārt, esi izvēlējies distanci, kurā ķersi. Iesācējiem liekas, ka veiksmes atslēga ir pareiza barības uzjaukšana, bet es tagad saprotu, ka tā rezultātu ietekmējošo faktoru hierarhijā ir liekama kādā ceturtajā vai piektajā vietā. Pirmajā vietā es liktu distanci, otrajā – ēsmu arsenālu, trešajā – taktiku, un tikai tad ir barība. Var uzjaukt nez cik labu barību, bet, ja straumē kļūdīsies par diviem metriem, rezultāts būs cits – par to mēs mačos esam pārliecinājušies.

Vienkāršā variantā mani fīderī interesē tikai divas lietas – dziļums, ko varu izmērīt ar sviniņu, un grunts reljefs un substrāts. To saliekot galvā, saprotu, kādas zivis tur varētu dzīvoties.

Sākumā es fīderi izmantoju kā parastu grunteni, bet tad, skatoties Grabovska video un lasot forumus, sāku saprast, kas tas īsti ir. Sāku arī pirkt barības. Tā man ir sirdij tuva tēma, jo man ļoti patīk taisīt ēst. Vislabāk man sanāk gaļa...

Bet zivis?

Zivis gandrīz nemaz neēdu – nepatīk asakas. No visa, ko noķeru, tikai dažas zivis aizvedu mammai, šopavasar kopā kādas desmit vimbas esam nokūpinājuši. Visas pārējās tiek atlaistas.

Nokūpināts trīskilogramīgs breksis arī ir ļoti labs...

Jā, bet man ir žēl zivju. Jo lielāka zivs, jo vairāk es to cienu. Man gribas, lai viņa turpina peldēt, tāpēc ka ir skaidrs – jo lielāka zivs, jo labāki tās ikri un pēcnācēji. Kad esi iemācījies zivis ķert, vairs negribas tās ņemt uz mājām. Atceros, bērnībā pat 30 centimetru līdakas stiepām mājās, omei bija liels pārsteigums, ka puika uz dzīvo tādu var noķert. Kad izvilkām drusku lielākas, vienmēr skatījāmies mutē, vai tur nav kādas trofejas. Bieži vien bija norauts vizulis vai āķis, un tad mēs bijām lepni: re, cits to nemācēja noķert, bet mēs mākam!

Ja tev patīk taisīt ēst, tad jau barības jaukt arī patīk...

Vienu laiku biju aizrāvies ar barības ķīmijām. Likās, ka vajag liet visu ko kopā, jaukt, un tam visam ir šausmīgi jāsmaržo...

Pats arī esi kādu ēsmu pagaršojis?

Esmu pagaršojis pilnīgi visu, ieskaitot baltos tārpus un motili.

Kā motilis garšo?

Briesmīgi. Baltais tārps negaršo ne pēc kā, tikai jūti, ka tur ir ļoti daudz olbaltumvielu, tīrs proteīns, bet no motiļa var apvemties.

Kas attiecas uz jaukšanu, esmu nonācis līdz tādai stadijai, ka tagad strādāju galvenokārt ar Sensas barībām, kas ir topa barība pasaulē.

Pats vairs nejauc?

Miksēju tās savā starpā, lai dabūtu sajaukumu, kas pie mums ļoti labi strādā, bet pašam mūsdienās jaukt nav izdevīgi no naudas viedokļa, turklāt pareizi sajaukta profesionālā barība strādās labāk. Protams, ir daži ūdeņi, piemēram, Gauja, kur uz breksi ļoti labi strādā vārīti zirņi – tos gandrīz uz pusi piejaucot klāt profesionālajai barībai, rezultāts ir krietni labāks nekā tad, ja izmanto pliku barību.

Karpu cope tevi neinteresē?

Tikai tik, cik ķeru karpas uz parastā fīdera, bez boilām. Tajā pašā Skirvītē ar draugu Artūru tandēma mačos pirms diviem gadiem dabūjām Big Fish nomināciju – mērķtiecīgi noķērām 5,5 kilo sazānu. Zinājām, ka viņi tur ir, lietuviešu draugi bija padalījušies ar barību maisījumu, uz kādu sazāns tur atsaucas, un zinājām, kāda taktika jāizmanto – uz 2 kg barības vajag apmēram 10–12 bundžas kukurūzas. Tad mērķtiecīgi uzbaro lielu startu, kādā brīdī sazāni ienāk, un tās copes redz. Bet ar visu lielo sazānu mēs palikām desmitie, jo tie, kas ķēra plaukstiņlieluma zivis, salasīja vairāk. Bet tā bija mūsu izvēlēta taktika. Man vispār cope ir meditācija, izņemot mačus.

Vai tad tev ārpus sacensībām iznāk pamakšķerēt tāpat vien, meditācijai?

Drusku iznāk. Četras piecas reizes sezonā aizbraucam vimbās, tad kopumā izvelku kādas trīssimt vimbas. Jūlija beigās, augusta sākumā ir brekšu laiks Lielupē, tur esmu noķēris savu Latvijas rekordu – divarpus kilo. Pēdējā laikā man ir interesanti gatavoties un vilkt konkrētas zivis. Līdz šim nebiju noķēris karūsu uz fīdera, šogad to Ozolaines dīķī izdarīju – speciāli sagatavojos, dabūju piecas sešas copes un savu 1,045 kilo karūsu. Uz Slovākiju braucu tāpēc, ka tur var dabūt barbes. Tā ir ekskluzīva zivs, uzturas straumē. Barbe, kas ir vidējas vimbas lielumā, uzvedas kā divkilogramīga karpa! Pieveikt to vari tikai ar monoauklu, uz pīto nekādi, copes brīdī 0,2 mm pavadiņas tiek norautas, āķi atliekti... Lielākā barbe man tur ir pusotru kilo smaga.

Kas attiecas uz meditāciju, mana draudzene ļoti labi jūt, ja ilgāku laiku neesmu bijis makšķerēt, un saka: tev ir laiks braukt.