Viss par un ap līņu sadzīvi

Es pilnīgi viennozīmīgi piederu pie tās makšķernieku frakcijas, kas divos mēnešos (jūnijā un jūlijā) 90% brīvā laika velta līņiem. Tas, protams, attiecas uz ūdenstilpēm, kur nav straumes, respektīvi – ezeriem, dīķiem un uzplūdinājumiem.

Latvijas rekords līnim ir 3,2 kg. Pasaulē tiek uzskatīts, ka noteiktās vietās tas var sasniegt pat 9 kg svaru. Pie mums visbiežāk noķeramais ir 30–40 cm garumā un 0,6–1,2 kg svarā. Ja ir vairāk, var tikai priecāties.

Sugas īpatnības

Lielākie līņi dzīvo tajās ūdenstilpēs, kur ir laba barības bāze un maz savas sugas konkurentu. Pēc tā it kā varētu domāt, ka īstākās lielo līņu mājvietas ir upes. Es gan tā neapgalvotu, jo ir stāvoši ūdeņi, kur viņu populācija ir neliela, bet eksemplāri izcili. Ja kāds tādiem būtu gatavs ziedot nedēļu, nemitīgi barot un nepārtraukti copēt, kas zina, kādus rezultātus sagaidītu.

Es šad tad pabrīnos par entuziastiem, kas ir gatavi elles karstumā braukt tūkstošiem kilometru, piemēram, uz Spāniju (Ebro upi) un divas nedēļas mēģināt izvilkt lielo samu. Nu neķeras viņi tā, lai būtu garantēts izcils eksemplārs. Ja tos pašus naudas un laika resursus ieguldītu intensīvā divu nedēļu copē virs Pļaviņu HES, man šķiet, rezultāti būtu krietni iespaidīgāki. Tieši tāpat ir ar līni. Ja tu vienā vakarā, naktī vai rītā gribi tikt pie 2 kg smaga eksemplāra, tev būs nepieciešama veiksme. Ja vēlies vēl smagāku, tad paskaties uz līņu dievu un pielūdz viņu (es gan nezinu, kur viņš mājo).

Līņi nav bara zivis. Jā, tie var atrasties daudzās ciešās grupās, bet tikai nārsta laikā. To vislabāk var redzēt murdos dažāda lieluma privātajās ūdenstilpēs. Kad līnim sākas dipadu-dapadu, tad širmis ir ciet, un viņš pret visu apkārtējo kļūst vienaldzīgs un apātisks. Pazūd viss cēlums, patmīlība un vienpatība.

Dzīvodams un darbodamies Vecumniekos pie Lādzēnu purviem, ar īpašnieku esam iesākuši kaut ko līdzīgu zinātniskajam darbam. Tik skaļi jau gan nevarētu teikt, bet tomēr. Līņu dzīvi un paradumus pētu jau sen, bet nav man bijis tādas izdevības konstatēt faktus katru dienu. Te varētu rakstīt ļoti daudz, bet pieminēšu dažas lietas.

Jau no maija vidus, kad ūdens temperatūra seklajās ezera vietās (līdz 1,5 m) bija 14–16 grādi, sākām darboties ar trim nelieliem murdiem. Ar katru dienu, kad kāpa āra un līdz ar to arī ūdens temperatūra, līnis aktivizējās, bet makšķeres ēsmas tas ignorēja pilnībā. Savukārt, liekot murdus un katru rītu tos pārbaudot, konstatējām, ka viņš ir kustībā un murdos iekļūst skaitliski maz, bet lieli eksemplāri. Izlaiduši tos brīvībā, turpinājām murdus turēt seklumā.

Brīdī, kad ūdens temperatūra sasniedza 20–22 grādus, notika sprādziens, un līņi murdos sakrājās no 5 līdz 16 gabaliem diennaktī. Lielums ļoti dažāds.

Ūdens temperatūra lēnām pacēlās līdz +26 grādiem, un murdos, kas joprojām atradās seklajās zonās, līņi vairs neparādījās, ja neskaita pa kādam retam eksemplāram. Savukārt uz makšķeres no krasta pontoniem un pontoniem ezerā viņi sāka pieteikties patīkamā izmērā, bet burbuļot ūdens iesāka (kas liecina par līņu rakšanos pa gultni) ezera kanālos, kur dziļums ir 2,5–3,5 metri. Vienu murdu atstājām seklumā, bet divus ielikām dziļākajā vietā kanālam pa vidu. Rezultāts: pirmajā diennaktī sekluma murds tukšs, kanāla murdos – 14 gabali.

Kad pārvietojām murdus pa dziļākām vietām, tajos regulāri bija loms, bet līdz pat nārsta sākumam un beigām pārsvarā tajos ieskrēja zemmēra vai knapmēra tēviņi. Arī uz makšķerēm izvilkto līņu daudzums apmierināja, bet lielums lika aizdomāties, ka zivju dzīve nemaz tik vienkārša nav.

Lielās mammas un papi kaut kur bija nolīduši un, pēc visa spriežot, kustējās minimāli. Savukārt ap, pie vai uz ezera zālēm veidojās masveida nārsta rezultāts. Pārbaudes joprojām veicām katru dienu, un atklājās, ka līnis nemaz nav tāds siltummīlis, kā vienmēr uzskatīts. Jo siltāks kļuva ūdens, jo dziļākas vietas viņš iekāroja. Ja murdi bija kanālā, tad tajos katru dienu atradās 4–15 gabali. Savukārt ezera seklajā daļā, tas ir – līdz 1,2 metriem, daudzums kā kuru dienu, taču vismaz uz pusi mazāks.

Vēl viens jau labu laiku piefiksēts novērojums: kolīdz krasi mainās atmosfēras spiediens, murdos nav neviena līņa. Tātad izdari secinājumus.

Nārstam beidzoties, līņi kā no sprosta pajuka uz visām pusēm un sāka ķerties kā seklumā, tā dziļumā. Tagad, pludiņam pazūdot zem ūdens, nevar zināt, cik liels eksemplārs tārpu vai kukurūzas graudu paņēmis mutē un stiepj projām. Arī murdos gan seklumā, gan dziļumā rezultāti pēc skaita bija praktiski vienādi, un mazie, tāpat kā maija vidū, atkal dzīvojās kopā ar lielajiem.

Jūnija beigās pienāk laiks fīderim, jo gan no krasta, gan no pontoniem bezzāļu zonā šīs zivis var copēt augu diennakti, tā kā līnis te ņem arī pa dienas vidu, kad spoži spīd saule. Bet tas šajā vietā nav nekāds jaunums.

Vietas upēs un ezeros, pavasarī un vasarā

Pavasara un vasaras karstajā laikā upē līni atrast nebūs viegli, bet, ja esi ko atklājis, tad pieturi atmiņā arī citiem gadiem – līnis savas takas maina reti. Tas drīzāk ir tajos gadījumos, kad mainās gultne.

Bieži vien copmaņi ir nesaprašanā – kā tas ir, ka pavasarī, ledus aukstā ūdenī līnis ņem un ļoti labi, bet ezerā ir jāgaida kaut kāds mistisks laiks. Pavasara palu posmā, kad ledus izstumda upes aizstraumes un pati straume skar arī zivju ziemas guļvietas, līnis no tām tiek iztrūcināts, bet dziļums ir nekāds, labi, ja sasniedz metru. Ja jau reiz pamodināts, tad ir jākustas, jo palu laikā ir jāturas pretī straumei. Līdz ar to ir nepieciešamas kalorijas, un līnis sāk aktīvi baroties. Te ir tā lielā atšķirība, kāpēc klusajos upes līčos, ezeros un citādos stāvošos ūdeņos pēc ledus izkušanas līnis neņem ne traks, kamēr ūdens temperatūra nav sasniegusi vismaz 15 grādus.

Par iebarošanas tēmu vēlāk, bet, ja runājam par copi, tad krasi jānodala upes un ezera līņu dzīves ieradumi.

Upes līni pavasarī ķer dienas gaišākajā daļā, savukārt ezeros cope pāriet uz ierasto režīmu – vēls vakars, nakts un rīts līdz plkst. 6:00. Izņēmums ir applūdinātie kūdras purvi, bet par tiem mazliet vēlāk.

Ja ezerā diena ir stipri apmākusies un vēl sijā smalks lietutiņš, tad līnis ņem augu diennakti. Parādīsies saule – un abi varat doties pie miera.

Lai cik tas būtu absurdi, bet vasarā līni upēs būs grūtāk atrast nekā pavasarī.

Viss pilnīgi pretēji ir stāvošā ūdenī. Tajā savukārt līnis mostas aptuveni desmit grādos, bet, klusi peldot, barojas tikai un vienīgi ar sev zināmu planktonu, un paņemt šajā brīdī to ar mums ērti iegādājamām ēsmām ir laimīgs gadījums.

Līņu un karūsu loms agrā rītā. Šīs divas sugas dzīvojas ļoti tuvu viena otrai un gandrīz vai sadzer tubrālības

Tālāk – par stāvošiem ūdeņiem

Makšķerēšanas vietas izvēle šādā gadījumā ir viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Te ūdenstilpes būtu jāsadala divās grupās:

• laika un gadsimtu dabas veidojumi – ezeri,

• kūdras purvu raktuvju un grants karjeru uzplūdinājumi.

Neapšaubāmi, ir vēl arī mākslīgie tapušie piemājas dīķi, bet par tiem šoreiz nerunāšu.

Ezeri

Par dabas veidotajiem ezeriem ir daudz rakstīts, un kaut kādā ziņā man viņi ir apnikuši. Viss vienāds un ierasts. Piemēram, tas pats Lobe, ko es uzskatu par īstenu iesācēju ezeru, jo šeit jebkuros apstākļos palikt bez līņa ir diezgan problemātiski, ja vien pats ķērājs nepieļauj muļķīgas kļūdas.

Starp citu, lai nesabojātu sev un kādam citam copes vietu, neiesaku pašreizējā karstumā barot to ar miltu izstrādājumiem un sutinātiem graudiem. Trīs stundās šī vieta būs pārvērsta skābputrā, un uz pāris nedēļām par to varēs aizmirst, jo arī mazā zivs labi atšķir svaigu iebarojamo no putrām, kas der rudenī un pavasarī. Arī ziemā.

Tāpat starp mums atradīsies indivīdi, kas teiks, ka šādai gatavajai barībai pietrūkst naudas, un es viņus saprotu. Tādā gadījumā lopbarības vai copes veikalos nopērc zivju kombikormu un piemal vai sakapā klāt āra zālienā salasāmās sliekas. Būs labu labais iebarojamais un arī nemaksās dārgi, un pietiks vairākām copes reizēm. Jo arī pats putriķis var trāpīt uz cita šāda umkas punkta un tad lādēties, ka blakus kāds velk līņus atspēries, bet viņam tur nav pat nekādu zivju dzīvības pazīmju. Tā gadās.

Vismaz es pie sevis Lādzēnu purvos tagad, karstajā laikā, neļauju bērt paštaisītas putras. Protams, visiem izsekot nav iespējams, bet, pieejot un pēc iebarošanas paskatoties ūdenī, es māku atšķirt, vai ir iebērta veikala manta vai putras kalns. Visi tiek brīdināti, un nebojāsim vietas ne sev, ne citiem.

Kūdras purvi

Dramatisks variants, jo sola daudz neparedzamu situāciju. Atšķirība no citām ūdenstilpēm ir tajā, ka te mijas dziļi raktuvju grāvji (līdz pat 5 m) ar kūdrā vai sapropelī grimstošu gultni. Turklāt no šāda applūdināta grāvja kants aiziet seklajā daļā, kas parasti sasniedz 3 metrus un ne vairāk.

Blakus esošie lielie laukumi, kam var būt arī cieta, smilšaina grunts, ir patīkamu pārsteigumu pilni, jo iespējams copēt ne tikai ar pludiņu, bet arī ar fīderi.

Šādās ūdenstilpēs ir daudz avotu, tāpēc neesmu dzirdējis un, arī jau gadu desmitus braucot uz Lādzēnu purviem, pieredzējis zivju slāpšanu. Tas ir ļoti pozitīvs fakts, jo ar citādu zemūdens faunu notiek neparedzamas un negatīvas lietas. Līdz ar to applūdinātie kūdras purvi ir zivīm bagāti un, ja vēl tos papildina mākslīgi, tad jau sūdzēties par necopi var tikai zivju untuma vai savas neprašanas pēc. Tā teikt – viss pēc meistarības!

Bez 1 cm pusmetru garš līnis. Esi tādu mēģinājis pacelt? Ja jā, tad zini, ko tas nozīmē. Ja ne, tad varbūt nemaz nevajag. Nervi būs beigti!

Grants karjeri

Izcilas vietas lieliem līņiem, jo noteiktu apstākļu dēļ šādās vietās to nav daudz. Parasti barības bāze te it kā ir pietiekama, taču kaut kas neļauj tiem palielināt populāciju. Tieši tāpēc šeit ir lieli eksemplāri, bet – pamēģini viņus atrast.

Kūdras purvos līņi mēdz būt dažādās nokrāsās, bet karjeros tie ir gaiši zeltaini. Saulrietā noķerts līnis ir vienkārši fantastisks, un nekādi nerodas vēlme stiept viņu mājās uz pannu.

Pludiņmakšķere

Kāta garums – 5–6 m. Tests – 20–70 g. Ja otrais cipars ir ap 40 g, tad pirmais nekādā gadījumā nedrīkst būt zemāks par 10 g, jo tad kāts veidos pātagu ar parabolisku atsperīgumu, un tas neļaus ar makšķeri noturēt pirmo līņa gājienu uz zālēm.

Pludiņš pārsvarā slīdošais 4–7 g. Kāpēc slīdošais? Tāpēc, lai ātri var noreaģēt uz blakus apstākļiem un pludiņa kravnesību un jutīgumu pieregulēt sānu vējam copes zāļu tuvumā vai – tieši pretēji – brīvos ezera ūdeņos, uz kurieni jūlijā pārvācas gan lielie līņi, gan karūsas, gan brekši.

Par pamatauklu es, zinot līņu paradumus, ņemu 0,24–0,26 mm monofilo. Tikai un vienīgi slīdošo svinu (nekādu skrošu!), plus maksimāli minimāls, bet kvalitatīvs griezulis, kam galā pavadiņa ar āķi. Par pēdējām divām pozīcijām atsevišķa saruna.

Pavadiņai lieku fluorkarbonu, bet ne plēsīgajām zivīm domāto. Ja copēju līni blīvu zāļu tuvumā, tad atļaujos uzlikt arī 0,22 mm fluorkarbonu vai pat 0,10 mm pīto auklu.

Patiesībā pludiņmakšķeres pavadiņa ir ļoti piņķerīgs variants. Tad jau labāk likt kaut ko līdzīgu šoklīderim, un, ja strādā līdz 3 m dziļumam, tad iesien 0,10 mm pīto auklu aptuveni četru metru garumā. Uz tās virsū būs pludiņš, svins, āķis ar ēsmu. Kā redzi – bez kādas pavadas un griezuļa. Tehniskais izpildījums ir vienkāršs, bet jādomā līdzi notiekošajam. Ja ir šoklīderis, tad, līnim aptinoties ap zālēm, jāmēģina saprast, cik liels eksemplārs ir makšķeres galā un vai ir jēga 10 minūtes nogaidīt.

Ko nogaidīt? Tur nostieptu un cer, ka zivs biezajā lūpā āķis ir ieķēries stabili, jo dažreiz pat ar pirkstiem to ir grūti no turienes izdabūt. Tas ir liels pluss salīdzinājumā ar asara, vimbas un brekša muti. Tātad patur vidēji stipri nostieptu auklu, jo līnis mēģinās atbrīvoties. Bieži vien viņam izdodas zāles stiebrus ar tievo pīto auklu nogriezt, kas ļoti reti izdodas ar fluorkarbona vai monofilo auklu.

Attiecībā uz āķiem būtu jāizpilda mājasdarbs un uz pavadiņu saivas jānostiprina vismaz 10 dažāda veida pavadiņas ar dažāda izmēra āķiem. Pavadiņu garums – ne vairāk par 50 cm. Tas attiecas arī uz fīderi. Strādājot ar pludiņmakšķeri, būs vietas, kur nepieciešama ne garāka pavada par 30 cm. Kādam liksies – ko tas Einis tur tagad muld! Es piekrītu – tas ir stipri neoriģināli, bet tagad iedomājies situāciju.

Esi atradis ļoti labu vietu (pēc paša domām), taču dziļums ir 50–70 cm. 50 cm garai pavadiņai it kā pietiek, bet no grunts uz augšu vietām stiepjas mazās ūdens eglītes un līņu zāles, kas ir viņu iecienītas vietas. Kas notiks ar garo pavadiņu? Izmērot dziļumu, protams, svins izies cauri visam šim zālājam un norādīs, kāds dziļums ar pludiņu ir jānoregulē tā, lai pavadiņa būtu maksimāli nostiepta un ēsma gulētu uz iebarojamā galda. Taču ko izdarīs šī garā pavadiņa? Āķis ar ēsmu un pavadiņu vienkārši pakārties zālē, un līņa ņēmienu varēsi gaidīt līdz apokalipsei. Viņš raksies pa kārumiem uz galda, bet tu tikai brīnīsies.

Tātad šādā dziļumā konstrukcija vienkārša: 4 g pludiņš, 3 g svins, ēsma ar āķi un pavadiņas garums – 20–30 cm. Izmēģini!

Mahs

Maz variantu, izņemot ja vien ar mahu (bezriņķu makšķeri) darbojas ūdenī, brīvā no zālēm. Vēl ar mahu labi var strādāt vasaras sākumā, kad tikko no ūdens aug ārā jaunie meldru dzinumi un dziļums nav lielāks par 50 cm.

Ņem 7 m garu kātu un, par pludiņu liekot burbuli, kuru pārsvarā izmanto sapalu ķērāji ar pludināmu ēsmu, tam klāt piesien tikai pavadiņu ar āķi. Kā ēsmu liek visu, ko līnim piedāvā parasti, un, jo tālāk šādā seklumā izdosies iemest vai šķidrajos meldros rūpīgi iekarināt, jo interesantāks izvērtīsies viss pasākums.

Fīderis

Ezeros ar negrimstošu gultni šis variants strādā ļoti labi. Es pat teiktu – izcili. Cope standartā ir kā upē, tikai starpība tāda, ka nav ieteicams kā pamatauklu izmantot pīto auklu, jo barotavas svaram nevajadzētu pārsniegt 20 g. Turklāt ezeram vēlama barotava ar spārniņiem, jo grunts slānis nav tas pateicīgākais, lai metāla modeli labu laiku vilktu pa apakšu, līdz tas izdomās tev pie kājām vai laivas sākt pacelties uz augšu. Ar spārniņiem barotavas jau sākuma auklas uztīšanas laikā, kaut minimāli (jo nav tāda dziļuma), bet automātiski celsies augšup. Un tā jau ir sava veida garantija, ka pavadiņa mazāk vilksies un mēģinās iemesties zālēs.

Ezerā bieži vien, ķerot uz dūņainas gultnes, izmantoju parasto grunts makšķeres principu, kad barotava sistēmā ir pēdējā, bet pavadiņa ar ēsmu atrodas pirms tās.

Iebarošanas īpatnības

Marcipāns, smalkie melnie pipari, piparkūkas, paša malto slieku aromāts… Tā ir aromātu bāze veiksmīgai līņu copei. Kāds atminēsies mīļo, labo padomju laiku rupjmaizes ķieģelīti, bet atvaino – mūsdienu rupjmaize vairs neder. Tā zivi neuzrunā. Protams, var gadīties, bet cerēt uz sistemātiski rezultatīvu copi nevajag.

Līņiem, brekšiem, karpām un karūsām izmantoju Traper barību. Es netaisos apgalvot, ka šis ir vienīgais iebarojamais, kas strādā regulāri. Man vienkārši ar to ir ērti, jo zinu, kur un kad, kā un cik daudz maisīt ar zemi, cik lielas porcijas likt Daugavā breksim un ezerā līnim. Traper arī no pārdošanas rezultātiem ir stabili pirmajā trijniekā jau daudzus gadus, un, kas man patīk, tai ir milzīgs sortiments! Vismaz man tas ir ļoti svarīgi.

Līņus ķeru, sākot ar aprīli, un pēdējo sezonā esmu izvilcis oktobra sākumā. Protams, tas bija laimīgs gadījums, tomēr kā fakts ir atzīmējams.

Vasaras sākumā, kad ūdens temperatūra sniedzas līdz 20 grādiem, izmantoju tikai iebarojamo ar sliekas aromātu. Starp citu, šī smarža strādā visu līņu sezonu, bet, ūdenim kļūstot siltākam, pāreju un miksēju slieku kopā ar marcipānu.

Pilnībā atsevišķu iebarojamo veidoju no standarta līņu barības, bet klāt tai pieberu smalki samaltus melnos piparus. Lai būtu pilnībā skaidrs, kas un kā, tad – 1 kg izsijātas melnzemes vai pļavas zemes no iecerētās copes vietas, 2 kg gatavā standarta iebarojamā, plus 10 g smalki malto piparo. Vēl var piegriezt vai ar dzirnaviņām (putotāju) samalt apmēram 20 naktstārpus. Te gan ir risks dabūt no sievas pa galvu…

To visu samaisu un gaidu vismaz stundu. Kāpēc tik ilgi? Vistrakākais ir izmērcēt tieši piparus, tie ļoti ilgi piesūcas ar ūdeni. Toties pēc tam neuzpeldēs augšā vienotā mākonī, kas nekam neder.

Ar pēdējos gados piedāvāto marcipānu ir trāpīts bingo, bet…! Pienāks moments, kad līni šī smarža nevis pievilinās, bet atbaidīs – pieredzēts!

Vēl viena svarīga lieta. Pašā vasaras viducī silti iesaku pievienot rupji maltu karpu barību. Nostrādās!

Lieli burbuļi, smalki burbuļi, vai vārās katliņš?

Te ir baigi labs moments: kā līnis paņem, pluds paiet zem ūdens, tu piecērt un saņem ar pludiņu pa muti. Super! Es mēģināšu izskaidrot, ko nozīmē burbuļošana, kas copmaņiem liek domāt, ka nupat nupat būs, jo līnis rok!

• Pēc iebarošanas parādās smalki burbuļi. Tas nozīmē, ka iebarojamais ir sagatavots pareizi. Tiem ar līņa klātbūtni nav nekādas saistības.

• Burbuļu stabs. Lieli un reti, pa vienam vai pārītis kaut kur blakus, kas nekustas ne uz vienu pusi, – tas nav līnis. Tie ir gāzveida izdalījumi no gultnes. Tādus var redzēt daudzās vietās un sevišķi vasaras vidū.

• Burbuļu izvirdums, kas kustas uz sāniem. Liekas, ka pats nelabais kaut ko tur apakšā vāra. Pirmais izvirdums var būt pat 50 cm diametrā. Lūk, te ir līņi.

Es daudzreiz jūnijā un jūlijā iebarojamo nemaz neizmantoju, bet vēroju, kur ir tādi burbuļi, un tūlīt pat iestādu šajā vietā ēsmu līnim. Nav gan nekādas garantijas, ka viņš to ņems. Līnis var rakties, jo tam patīk iebarojamā smarža vai arī vienkārši baudu sagādā pats process, bet ēsmu neaiztiks. Arī barību ne. Līnis pilnīgi bez ēstgribas zem pluda var izveidot burbuļu krāteri. Tu vienkārši sprāgsti vai augšā, bet… iepūt viņam, nekas nelīdzēs.

Tā mēdz būt bieži, it sevišķi gadījumos, ja tiek izmantots tikai iebarojamais bez zemes. Līnis ātri pieēdīsies un nostāsies uz sastrādātās vietas, un nekustēsies, bet, sarodoties citām zivīm, viņš dzīs tās projām. Parādīsies ātra burbuļu kustība uz sāniem. O, – tu teiksi, – cik viņš ir aktīvs! Jā, bet ne uz tavu ēsmu. Tādi momenti un dienas būs, līdz kādā brīdī līnis atvērsies arī makšķerniekam.

Vai līnis staigā barā, un tam ir savas takas

Baros, turklāt nelielos, līnis kustas pirms nārsta un nārsta laikā. Copējot pazīstamā vietā, tu vari trīs dienas no vietas vilkt viņus un uzturēt galdu ar iebarojamo, bet tad vienā brīdī uz tavu ēdamo neviens līņu ruksis tai vietā vairs neatsauksies. Tu būsi pilnīgā nesaprašanā, un liksies, ka viss – cope ir beigusies.

Maija beigas un jūnijs līņu nārsta laikā ir pilns ar visādām dīvainām izdarībām, bet jūlijs un augusts šo zivju copē parasti ir stabils laiks: kur būsi iebarojis – tur viņu arī atradīsi. Pēc nārsta, kas visām paaudzēm nenotiek vienā laikā, bet pēdējiem parasti beidzas jūnija izskaņā, jūlijā līņi izpeld pa visu ezeru. Man pašam labākie lomi ir bijuši tieši jūlijā un augustā. Līņi vairs neturas barā, bet gan peld lepnā vientulībā. Ar iebarojamo viņus var sasaukt konkrētā vietā, un tad jau viss notiek. Galvenais piedāvāt pareizu ēsmu pareizā laikā.

Vai vietu vajag attīrīt no zālēm

Ļoti diskutabls temats. Vēl pirms gadiem 10 es domātu, ka, iztīrot laukumu no augiem, man ir garantija, ka līnis būs klāt un nebūs problēmu ar ēsmas nolikšanu precīzi uz galda. Kā ir tagad?

Ir teiciens: mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tagad es neko un nekur vairs netīru. Ja ir zāle, tad ir zāle. Ja uzlieku pītās auklas pavadu un strādāju ar stingru kātu, tad pilnībā pietiek ar brīvu kvadrātmetru. Daudz kas līņu copē ir atkarīgs no attāluma, bet visam pāri ir elementāra vietas izvēle. Var līni mānīt arī piecus metrus no laivas vai krasta, turklāt ļoti rezultatīvi, jo nakts stundās viņš nav no bailīgajiem.

Atgriežoties pie iebarošanas laukuma attīrīšanas no zālēm, esmu jau pieredzējis – ja perfekti aizvāc ūdensaugus, tad līnis tur vairs neatgriežas! Tā gan nenotiek 100% gadījumu. Es drīzāk izvēlos vietu, kur vajadzētu izraustīt dažus meldrus vai niedres, bet gultni atstāt neskartu.

Ēsma konkrētos laikos

Ezeros līņu sezonas sākumā ēsma nr. 1, nenoliedzami, ir naktstārps. Starp citu, tas savu dominanci nezaudē visu līņu sezonu, kas ilgst aptuveni trīs mēnešus. Tā ir tā aktīvākā fāze. Ir ezeri, kur līnis šo ēdamo ignorē, bet lūgtum piedāvāt kukurūzu. Šī ēsma gan vairāk strādā vietās, kur makšķernieki uz kukurūzas ķer karpas un karūsas.

Vietās, kur kukurūza kā ēsma nav izplatīta, līnis dod priekšroku gaļai. Piemēram, mušu kāpuriem. 15 gabali uz 6. numura āķa – un uz priekšu. Dažās vietās labi strādā tāda ēsma kā parastās zemes sliekas, kuras, vilktas uz āķa, mēdz pārlūzt. Tām ir specifiska smarža, bet atsevišķās ūdenstilpēs tās ir stabilā pirmajā vietā.

Protams, nevar aizmirst žirgtu mēslu slieku kamoliņu, bet tas ir milzīgs gardums arī sīkzivīm, kas tūļīgo līni pārspēs ātrumā, un, kamēr tusnis piepeldēs, mazās āķi jau būs notīrījušas vai arī palidojušas kosmosā, lai pēc brīža ar blīkšķi atgrieztos.

Maize. Kurš gan nezina, ka senos laikos tā bijusi izcila ēsma jebkurai baltajai (miermīlīgajai) zivij. Diemžēl tā, kas zivīm garšoja, bija tā laika maize. Tagadējā ir tagadējā, un es no šāda veida ēsmas esmu praktiski atteicies. Ja vien kādreiz var izmantot garozu peldināšanai pa ūdens virsu.

Kā līnis māna copmani

Tas – vārda tiešā nozīmē – cirks, ko līnis brīžiem demonstrē ap ūdenī nolaisto ēsmu, var būt gan uzjautrinošs, gan nervus bendējošs. Copes brīdī pludiņš var braukāt šurpu-turpu, iegrimt, pazust vispār no redzesloka, un tu skaties tikai pēc auklas, ka tā attālinās, un piecērt. Rezultātā pludiņš kā bulta izlec no ūdens – skaties, ka pats vēl nedabū ar to pa muti. Šādi izgājieni bieži vien notiek visu dienu, nevienu līni tā arī pat neaizķerot.

Reiz, rokoties internetā un skatoties zivju dzīves video, es atradu vienu video, kur kadri bija perfekti samontēti divās daļās. Vienā rādīja, kā līnis darbojas ap barību, bet otrā varēja redzēt pludiņa kustības, ko redz makšķernieks. Tā teikt – lai copmanis saprot, kas notiek.

Līņu nārsta bantes. Te top un aptuveni pēc 15 dienām izsprūk mazie līnēni

Līnis lēni un cēli kā tāda zemūdene piepeld pie ēsmas – kaut kam līdzīgam mizgraužu kaudzītei. Brīdi paošņājis gaisu, viņš pieliek savas spilgti krāsotās lūpas pie ēsmas un viegli pastumj uz priekšu. Blakus kadrā uz priekšu pakustas arī pludiņš. Acīmredzot zivij kāpuru smarža iepatīkas, un viņa sāk to stumdīt šurpu-turpu. Protams, pludiņš blakus kadrā arī dara to pašu, liekot copmanim laivā sarosīties un paņemt kātu rokās. Tikpat drosmīgi līnis uzspiežas uz ēsmas ar žaunu apakšējo daļu un pludiņu nogremdē, tā ar ēsmu zem ūdens pabraucot labu gabalu, līdz makšķernieka nervi neiztur – un ēsma mirklī pazūd. Līnis pat neizkustas. Citai zivij āķis, iespējams, būtu aizķēris mutes apakšējo daļu no ārpuses, bet milzīgais līņa gļotu daudzums liek nevis tam iecirsties, bet gan noslīdēt.

Šāds cirks turpinās vairākas reizes no vietas, bet nevienā piegājienā zivs pat neatver muti, lai pagaršotu, kas tas tur ir.

Es skatījos un smējos. Patiesībā smējos pats par sevi, jo arī man tādas epizodes ir bijušas neskaitāmas reizes, un man tas ir nozīmējis, ka copi varu beigt jau pirmajā stundā, sak, šodien līnim nav ēdamā diena. Bet viņš, izrādās, vienkārši apjūsmo patīkamo smaržu un labprāt paspēlējas.

Einis Asaris