Muzikāla intervija

Valda Skujiņa dzīvē ir bijuši dažādi periodi – skolas gadu vasaras viņš pavadīja vietā, kur ezeri visapkārt. Vēlāk, kad pagājušā gadsimta 70.–80. gados Valdis rakstīja Latvijas rokmūzikas vēsturi, nodibināja vienu no tālaika populārākajām grupām Credo, un copei laika tikpat kā neatlika, lai gan grupas autobusā līdzās citiem instrumentiem vienmēr esot bijusi arī makšķere. Toties tagad viņš copē divreiz nedēļā un cita starpā, likdams lietā savu likumdevēja pieredzi, ir izdomājis arī labu veidu, kā mūsu ūdeņu krastus varētu attīrīt no atkritumiem...

Kalvenes ezeriņos

Pirmais no grupas Credo, kuru intervējām Copes Lietās, bija Guntis Veits. Viņš cita starpā izstāstīja arī tādu neaizmirstamu faktu, ka reiz ar spiningu noķēris zalkti. Kad tu sāki makšķerēt?

Ļoti sen! Mana vecāmāte un no viņas kuplās ģimenes gan dēls, gan meita dzīvoja Kalvenē.

Zinu to pusi, ļoti skaista daba – pakalni, meži, ezeriņi...

Tieši tā. Tur bija Tīdu ezers, aiz kalna Vārdenes ezers, vēl aiz kalna Vecvagaru ezers, aiz kalna Jaunarāju ezers, aiz kalna Ilziku ezers, būtībā aiz kalna – Podnieks, nedaudz tālāk bija Tīrelis un Sepene, Celmu ezers... Ne gluži kā Latgalē, tomēr ezeri vien ap Kalveni ir. Skolas gados vasarā bija jābrauc uz laukiem, pilsētā neviens mani nepaturēja. Mēs dzīvojām tuvāk Tīdu un Vārdenes ezeram, piektdienās arī tētis atbrauca un tad makšķerēja no piektdienas vakara līdz svētdienai. Man, protams, arī gribējās iet viņam līdzi. Tētis iedeva man savu makšķerīti, un mana pirmā zivs bija asaris. Tētis teica, ka vajadzētu bišķi piecirst, un es tā cirtu, ka asaris aizlidoja krūmos.

Tīdu jeb Tīda ezeram, kurā tu sāki makšķerēt, pa vidu ir pavisam maza saliņa. Ap to parasti ganās asari...

Tīdu ezers kādreiz bija ļoooti bagāts ar zivīm! Brekši, līņi, raudas, pliči, asari, līdakas – viss tur bija. Virs Tīdu ezera kalnā ir tā sauktā Bēberes birzs, tur Liepājas ratiņu rūpnīca saviem darbiniekiem bija uztaisījusi telšu pilsētiņu. Tas, ka cilvēki tur brauca makšķerēt, jau būtu forši, bet viņiem vajadzēja arī tīklus ielikt, ar elektrību pastrādāt... Tad ezers, protams, kļuva arvien tukšāks. Tagad zivju bagātība lēnām nāk atpakaļ. Pāris reizes gadā uz turieni aizbraucu, it sevišķi ziemā.

Ko tur tagad ziemā, atskaitot asarus, var dabūt? Līdakas trāpās?

Var arī līdaku dabūt. Uz Tīdu ezeru būtībā var braukt ar bērniem un mācīt viņiem ziemā makšķerēt. Seklajās vietās tur var ar mormišku ķert pličus, asarīšus, raudiņas – tās zivis tur nav lielas, bet ir ļoti aktīvas. Ja iebaro, tad bērnus var droši mācīt, garlaicīgi viņiem nebūs.

Ja vien ir ziema... Kurzemē jau ledus turas īsāku laiku nekā citur Latvijā. Vai kādas lielākas zivis Tīdu ezerā tagad atkal ir?

Tur ir tādas karpas, ka, ja tev tāda pieķeras un tu neesi sagatavojies, tad rēķinies, ka zivs aizies.

Vai lazdas kātiņa posms tavā mūžā ir bijis?

Īsti neatceros, bet, ja tu tā jautā, tad jā, kaut kas līdzīgs bija, bet ar to vairāk darbojos dīķī pie mājām, kur dzīvoju. Ziemā tolaik vispār nebija nekādu makšķerīšu, ar onkuli gājām uz Vārdenes ezeru, un mums bija vienkārši uz trīsstūra žāklīša uztīta aukla un onkuļa paša karotītēm klāt alvoti āķi. Ar to trīsstūrīti ķērās ļoti labi, tajos ezeros tādi melni asari nāk laukā no dziļuma! Tīdu ezers ir seklāks, bet pārējie dziļi, Ilziks ļoti dziļš.

Ilziks ir tas, ko redz no Liepājas šosejas...

Ar Ilziku ir tā, ka ziemā tas aizsalst vēlāk, bet pavasarī ledus uz tā ilgāk turas. Šķiet, 2013. gadā, kad bija garā ziema ar lielu salu, kādā 7. aprīlī laukā bija plus 9 grādi, bet Ilzikā ledus 30 centimetri! Tad džeki, kas tur makšķerēja, bija izmetušies līdz pusei pliki, un visi, kas pa šoseju brauca garām, šiem pīpināja.

Tu tātad esi no tiem retajiem, kas bērnībā izmēģinājis arī ziemas copi.

Izmēģināju, un man arī tagad tas pasākums ļoti patīk. Ja ir ledus, mēs ar draugiem to izmantojam.

Šogad gan diez vai iznāca. Ja ir ledus, vai līdz Kuršu jomai arī aizšauj?

Nē, neesmu tur bijis.

Tā jau no Liepājas nav tālu!

Jā, kolēģi ir braukuši, bet man, zini, liekas, ka pēc zivīm jāiet uz tirgu (un Liepājā tas ir ļoti labs). Es ziemā atrodu tuvākas un skaistākas vietas. Tajā pašā Bārtā ir vietiņa, saucas Šeķis, – kur Tosele ietek Bārtā. Tur brīžiem var noķert ļoti smukus brekšus, tātad, ja gribi kārtīgi pavilkt, nav pārāk tālu no Liepājas jābrauc. Arī tepat Liepājas ezerā ir daudz vietu.

Bet Liepājas ezers... eh, tas ir ļoti mīļš, tikai man liekas liels. Protams, tur var aizbraukt un savilkties, mana lielākā līdaka – septiņniece – 2006. gada 4. maijā arī ir no Liepājas ezera, taču sēdēt laivā... Man vairāk patīk makšķerēt no krasta. Kad biju jaunāks un stabilāks uz kājām, Liepājas ezera otrā pusē bija interesanta cope ar brišanu.

Cik izbrienams ir Liepājas ezers?

No Otaņķu puses ir, tur ir arī stingrāka grunts. Brienot tikai jāzina bedres, lai neiegāztos, bet gultne jau katru gadu mainās.

Kā ir mainījies zivju daudzums Liepājas ezerā, ja salīdzini šodienu ar savu jaunības laiku?

Zivis ezerā ir, tās tikai jānoķer. Protams, var jau pukstēt, ka zivju nav, bet jāņem vērā, ka tīklu Liepājas ezerā vairs nav jau ļoti sen. Sakarā ar Eiropas direktīvām arī zušu murdu tur vairs nav. Paskaties uz ezeru – tukšs no murdiem. Senāk 1. maijā spiningotāji lamājās, ka atkal murdi visur salikti, tagad to nav, vari braukt un darboties. Protams, no 21. jūnija tur parādās zivju murdi. Lai jau ir, arī tiem cilvēkiem jādzīvo. Es pats padomju laikos esmu licis zušu murdus. Labi, man ar draugiem tas vairāk bija sports, bet bija vīri, kas to darīja ļoti nopietni, tas bija darbs; viņi arī mums deva visādus padomus, kā tas jādara.

Kā tas ir jādara, kas jāievēro?

Jāievēro tas, ka murdu likšana nav viegls darbs. Tev murds jātīra, jo smirdīgam neviens klāt neies. Vari būt pilnīgi drošs, ka neviens lasis, kas peld uz augšu, neieies tavā murdā. Līdaka... To gadu, kad mēs likām murdus, mums tur bija ieskrējusi tikai viena, cik noprotams, viņa bija nesusies kaut kam pakaļ un uz dullo iedzinusies. Līdaka murdā neiet. Zutis, kā rāda mana pieredze, uz augšu iet ap Jāņiem un lejā – septembra sākumā. Protams, murdos ir raudas, līņi, kuru Liepājas ezerā ir ļoti daudz. Vasarā arī ruduši tur ir ekselenti, ja trāpi tos vilkt, tikai pēc tam īsti nav, kur likt.

Daži makšķernieki man ir stāstījuši, ka pat ruduli var labi pagatavot...

Protams, var. Kad tie nav briesmīgi lieli, tos var pakaltēt, un tad jau tie, kuri kaltētas zivis ēd, neatteiksies arī no ruduļa.

Ja tik ir labs alus klāt... Vai Liepājas ezers, sekls būdams, neaizaug?

Brīžiem. Ir gadi, kad aizaug tā, ka grūti izbraukt no laivu vietām, bet ir arī gadi, kad var braukt mierīgi. Man grūti pateikt, no kā tas atkarīgs. Liepājas avīzē Kurzemes Vārds ir bijuši raksti par to, kas ar ezeru noticis senāk. Tur izlasīju, ka 1924. gadā Liepājas ezers tā izžuvis, ka tikai upe pa vidu gājusi. Mums nekad tā nav bijis!

Mēs ar pilsētas vicemēru Gunāru Ansiņu mēģinājām panākt gružu izsmelšanu no ezera, bet izrādījās, ka smelšanu nepieļauj Natura 2000 statuss. Būtībā ezeru vajadzētu iztīrīt un arī tos dubļus savākt. Esmu tik sens, ka atceros, kā ezeru tīrīja. Pie Ezerkrasta tur ir bedre, Bagarītis, to izbagarēja, un krastā radās milzīgs kalns. Bet tas ātri pazuda, cilvēki ar ratiņiem vien to mēslojumam aizveda prom uz saviem dārziņiem.

Tagad, pēc karantīnas, ne tikai dārza mēslojums noderēs, bet arī zivis no makšķernieka izpriecas atkal kļūs par iztikas avotu...

Nu, veči uz vimbām tagad skrien uz visām pusēm!

Vai bērnībā makšķerēji arī Liepājā?

Liepājā – ļoti reti. Dažreiz aizgāju uz ostu, bet zini – tās zivis smaržoja pēc naftas, benzīna un tamlīdzīgi. Tagad tā vairs nav, garām braukdams, bieži vien apstājos un paskatos, kā džeki sēž un velk ārā smukus brekšus un pličus. Bet manā bērnībā, ja biju tur kaut ko saķēris un pārnesis mājās, mamma paostīja lomu un teica: “Zini, ieraksim kaut kur...”

Uz Liepājas moliem gāji?

Nē. Tagad eju. Zini, kā tagad, karantīnas laikā, ir? Lietuviešu nav! Bārta to jūt momentā un mols arī. Tagad nāk reņģe, un zināmā mērā būs arī vējene; senāk tajā laikā mēs smējāmies: “Aha, pienācis tramvajs...” – lietuviešu bija ļoti daudz.

Kaut kāds labums ir no tā, ka robežas ciet...

Nuja. Uz molu eju tajās reizēs, kad esmu aizbraucis kaut kur krastā un laiks tāds, ka met ārā, bet jūtu, ka zivis ir. Tad zinu, ka uz mola varēs butes savilkt. Mencas man no mola ir pieteikušās, bet reti.

Kur tu krastā ķer butes?

Labāk pabraucu kaut kur tālāk – uz Saraiķiem, Ziemupi, tur mēs ar draugiem zinām bedrītes.

Vai bušu copē ir jāzina bedrītes?

Jāzina, kur ir kāds akmens, aiz kura var noraut āķi. Vienmēr jau nevar veikties.

Bet vienmērīgi gar visu piekrasti butes neķeras?

Nē, tā nav. Droši vien ir tādi vīri, kuri var noķert jebkur, bet mēs braucam uz zināmām vietām. Varbūt vienkārši esam konservatīvi, mums tikai liekas, ka tajās vietās sokas labāk.

Vai tev ir arī kādas zandartu vietas?

Zandarti piesakās Karostas kanālā. Kad beidzas viņu liegums, esmu gājis un redzējis, kā manā klātbūtnē izvelk trīsarpus kilo zandartu. Pats esmu noķēris tikai trīs zemmērus, un tie visi aizpeldēja tālāk.

Uz upi ar cirvīti

Cik aktīvs makšķernieks biji pēc skolas beigšanas?

Kad bija, tā sakot, jātaisa Latvijas rokmūzikas vēsture, tad jau copēt iznāca retāk, lai gan autobusā vienmēr arī makšķere bija iemesta. Kad aizbraucām, piemēram, uz Madonas vai Gulbenes pusi, tajos ezeriņos paķēru, bet nenopietni. Toties tagad makšķerēju faktiski divas reizes nedēļā. Varu atzīties kādā lietā, kas attiecas uz mani un ko citiem nevajadzētu obligāti attiecināt uz sevi, – makšķernieks ir slinks. It sevišķi kungi. Viņiem labāk patīk, ka pie dīķīša ir tīrs, krēsliņi salikti... Tad viņš samaksā saimniekam un sēž ar savu fīderi, grunteni vai makšķeri.

Arī man un maniem draugiem tas patīk. Es vairs viens makšķerēt neeju. Gadi tomēr, iekritīšu vēl viens pats kaut kur, tfu-tfu-tfu... Ejam divatā, dažreiz trijatā. Pie upes uzliekam Google Map un braucam gar krastu. Ieraugām foršu līcīti, apstājamies un, ar koku pa priekšu bakstot, lai kaut kur neiekristu, aizejam līdz upei. O, te baigi daudz zaru, te neiemetīsim, nekas nesanāks. Braucam lēnām uz priekšu, līdz atrodam citu vietu. Tā es esmu atradis labas bedres. Ja atrodi bedri, tad zini, ka tur ir zivis. Ekselentas! Varu palielīties – pavisam nesen noķēru 1,35 kilo sapalu un otru drusku zem kilo!

Kur tik labi sapali ķeras, ja nav noslēpums? Bārtā?

Bārtā ne. Tebrā, Durbē.

No Kalvenes uz Aizputi braucot, Tebra ir mazs strautiņš, tikai pie ceļiem pa kādai platākai bļodai, kur var dabūt asarus.

Tās upes mainās katru gadu. Pagājušogad kādā vietā bija forši, bet šogad skaties – koks iekritis, tātad droši vien nāksies kaut ko atstāt. Āķi paliek ļoti bieži, lai cik uzmanīgs tu būtu. Bet priecīgs esi jau par to, ka esi atradis jaunu bedri. Nākamajā reizē paņem līdzi zāģi un cirvi un piekļūšanas vietu patīri. Tad tu zini, ka tajā bedrē būs kāds sapals, varbūt vimba būs aizķērusies, noteikti būs asaris, varbūt rauda. Ja tajā laikā drīkst, tad vispirms bedri izmētā ar spiningu. Citādi, ja tur būs kāda zaļsvārce, balto zivi būs grūti noķert. Ja līdaka tajā bedrē būs, tā vizuli paņems pirmā. Pēc tam zini, ka vari droši makšķerēt. Pastrādā vienā bedrē – ja neķeras, ej uz citu.

Tu tajās vietās tā vari apstaigāt savas bedres?

Jā. Ja nu nekas nepiesakās nevienā, tad nav mana diena. Bet sapalus pēdējos gados esmu diezgan labi pavilcis.

Laiku tu vēro?

Paskatos, ko citi šajā sakarā sarakstījuši. Bet tagad, kad esmu valsts stipendijā un arī studentiem lekcijas nav īpaši jālasa, paskatos tikai no rīta – o, baigi labais laiks, jāmūk uz upi! Pazvanu vēl kādam čomam, kurš var braukt, un laižam.

Man labāk patīk copēt no rīta, bet tad ir jābūt pārliecinātam, ka neies zeme ar debesīm kopā. Agri celties man nav problēmu. Kolēģi brīžam par manu agro celšanos saka: “Tu esi dulls! Braucam vēlāk!” Labi, ja vēlāk, tad vēlāk, mūsu zivis tik un tā cits nenoķers.

Ko tu domā par atļauto paturamo vimbu skaitu?

Esmu ļoti likumpaklausīgs makšķernieks. Ja esmu vimbās, tad zem 30 centimetriem visas peld tālāk, un, ja ir izvilktas piecas, vairs nevienu neņemu, lai arī zinu, ka pieteiksies. Kas attiecas uz atļauto vimbu skaitu, vairāk atļaut nevajag. Zinu, ka tad, kad vimba iet uz augšu un ir pilna ar ikriem, stāv makšķernieks pie makšķernieka. Neatceros, vai PSRS gados šādā laikā bija vai nebija vimbu lieguma. Tolaik mēs ar tēvu braucām vimbās, bet tās bija ievu vimbas, tātad jau krita atpakaļ tukšas. Man ir aizdomas, vai tik līdz maijam nebija vimbu liegums, bet varu arī kļūdīties.

Taču ar piecām vimbām pietiek. Vai tad paēdis nebūsi? Tas pats ar sapaliem – zem 30 centimetriem visi jālaiž atpakaļ! Ir bijis tā, ka pieeju večiem klāt, paskatos, kādas sīkaļas viņi savilkuši, un saku: veči, jūsu mazbērni arī gribēs makšķerēt, neizķeriet upi tukšu, lai tie mazie paaugas. Tas pats attiecas uz līņiem. Protams, audzētavās var būt cita situācija: man ir draugi, kas paši audzē zivis, un viņi man tur neļauj nevienu līdaku atlaist. Bet, ja mēs savos publiskajos ūdeņos esam pieņēmuši spēles noteikumus, tie ir jāievēro. Ja zinātnieki, kas pēta zivis, teiks, ka vimbu ir tik daudz, ka var atļaut paturēt septiņas, es neiebildīšu.

Kā jūs ar tēvu ķērāt ievu vimbas?

Tajos laikos – ar žāklīti; labu makšķeru jau nebija. Tas bija vesels sports, nodancināt svinu virs galvas un precīzi iemest. Tad uzliek zvaniņu un, kad ir cope, piecērt un ar auklu velk ārā.

Ievu vimbās makšķernieks pie makšķernieka nestāvēja?

Nē. Taču tagad, kopš lietuvieši netiek iekšā, Bārtā arī nav tik traki. Senāk aizbrauca uz savām Bārtas vimbu bedrēm, bet tur jau sēdēja viens lietuvietis un gandrīz vai apvainojās, ka viņa vietā kāds ieradies...

Kāpēc lietuviešiem tik ļoti patīk cope Liepājas pusē?

Tāpēc, ka tas viņiem ir tuvu, un lietuviešu jau arī ir vairāk nekā latviešu. No vienas puses, tas, ka viņi brauc pie mums makšķerēt, nav nekas slikts, bet tad, kad es biju tuvāk likumu rakstīšanai, nācu ar priekšlikumu noteikt tādu pašu kārtību, kāda, cik esmu dzirdējis, ir noteikta Lietuvā. Tur, ja tu kādā vietā apstājies un taisies makšķerēt, bet apkārt ir gruži, jebkurā brīdī var pienākt inspektors un pateikt: vecīt, savāc! Tu teiksi, ka tie nav tavējie, bet tas inspektoru neinteresē – ja tu tur esi apstājies copēt, tad tajos dažos kvadrātmetros visi gruži ir jāsavāc, citādi uzliks sodu. Manuprāt, tādu kārtību arī pie Bārtas varētu ieviest – tu apstājies makšķerēt, un, ja kāds sivēns pirms tam kaut ko ir atstājis, tev tas ir jāsavāc maisā un jāaizved prom. Bet daži pagastveči sāka iebilst, ka tad viņam būšot jānodrošina maisu pieņemšana. Tā nu šī lieta pagaidām ir palikusi labās gribas līmenī.

Tā novākšanas prasība, nepētot, kuram atkritumi pieder, šķiet laba ideja – makšķerniekam tiešām nevajadzētu sēdēt blakus mēsliem. Bet zinātnieki joprojām nav izskaidrojuši to paradoksu, kāpēc uz mežu vai upmalu pilnu taru var aiznest, bet tukšu atpakaļ ne...

Risinājumi ir dažādi. Piemēram, Liepājā ar stintēm. No Tramvaja tilta uz jūras pusi ir aizliegts makšķerēt, tomēr veči tur sēž. Policija viņus īpaši nedzenā, tikai ir stingri noteikusi: “Ja mēs te ieraudzīsim kaut mazāko papīru vai gruzi, jūs visi no šejienes pazudīsiet!” Tad nu makšķernieki cits citu uzmana. Ja kāds iet prom, atstājis čipšu paku, pārējie sauc viņu atpakaļ to savākt. Laikam jau tāda ir cilvēka daba, ka viņam vajag pātagu, ne tikai burkānu.

Vai lielākie lietuviešu uzlidojumi nav bijuši tieši uz stintēm?

Skaisti jau izskatījās, kad ledus pa nakti bija vienās uguntiņās un teltis saceltas... Cik esmu lasījis par kārtību, piemēram, Somijā, tur, ja tu ej uz ledus, nav svarīgi, cik tas ir biezs, – tev ir jābūt glābšanas vestei. Tas ir tāpat kā mums, braucot Liepājas ezerā, – glābšanas vestei un glābšanas riņķim laivā obligāti jābūt. Man liekas, arī ziemā būtu jābūt tādai kārtībai. It sevišķi Liepājas ostā, kur arī lielās ziemās ledus nav biezs. Citādi, ja kaut kas gadīsies, atbildēt vajadzēs pašvaldībai, kāpēc laidusi tevi uz ledus virsū. Tas taču būtu elementāri – likumā noteikt, ka, ejot uz ledus, tev noteikti jābūt mugurā vestei.

Jā, pat šoziem dažs labs bija pamanījies Latvijā atrast ledu, kur ielūzt un noslīkt... Kas ir tavi copes rīki vasarā – tikai makšķere vai spinings arī?

Ir man arī spinings, bet to, godīgi sakot, izmantoju retāk. Tajos pašos ezeros, uz kuriem braucu copēt, labāk noķeru kādu mazo zivtiņu un uzlieku uz dzīvo. Ir man, protams, arī ezera voblerīši, bet neesmu no tiem, kas stāsta, ka viņi tikai spiningo un pasīvu copi neatzīst. Tas kaifs, kad štekerim pieķeras kilo sapals un nu tev ar viņu ir jācīnās bez spoles... Es nelieku vairāk par 0,20 mm auklu un 0,16 mm pavadiņu. Ja tai zivij ir jāiet, tad viņa aizies.

Ir arī aizgājušas?

Protams! Šāda izmēra auklas vismaz pāris reizes sezonā ir jānomaina. Arī pavadiņas ik pa brīdim – trīsreiz esi priecīgs savilcies, tātad pavadiņa jāliek cita. Makšķere arī visu laiku jāuzpasē, tāpat kā mēs uzpasējam automašīnu, mainām riepas.

Uz karpām esi gājis?

Esmu, bet ne uz lielām. Upē augusi karpa ir pavisam savādāka nekā dīķī, man ir bijis tā, ka karpa āķi nolauž. Ar tādu vienu divus kilo smagu karpu ir laba cīņa. Ja ir lielāka, griežu nost auklu.

Lielās jau daudz nepretojas, jo vienkārši netic, ka kādam būtu dūša viņas vilkt.

Man ir draugs, kas brauc uz lielajām karpām. Viņi pirms atlaišanas tām uz sāniem ar ūdensizturīgu flomāsteru uzraksta, kad izvilkuši.

Bārtā ir dabūta Latvijas rekord-
vēdzele...

Bijis vēdzelēs es tur esmu, bet man īpaši nav veicies, tikai standarti izvilkti.

Papes ezerā esi makšķerējis?

Tur esmu bijis tikai divas reizes ziemā uz līdakām. Vietas tur ir foršas, esmu pat paņēmis to cilvēku telefonus, kuri piedāvā laivas, bet nav bijis laika aizbraukt.

Elfi, Gnomi, Rūķi...

Tajos gados, kad tu rakstīji Latvijas rokmūzikas vēsturi, laika copei bija vēl mazāk.

Tiešām ļoti maz.

Arī tad neķēri, kad sēdēji upes krastā pie Ķīnas robežas?

Arī tad ne. Pašā sākumā, kad grupu dibināju, atceros, teicu kolēģiem, lai paņem makšķeres, un aizbraucām uz Bārtas krastu ar nakšņošanu.

Kad Credo bija Kongo Tautas Republikā, arī necopējāt?

Nē. Katram brīdim savs. Aktīvi makšķerēt atsāku 90. gadu beigās, un arī Guntis Veits, kurš vienmēr par copi interesējies, tāpat. Gunti Raimonds Pauls bija iesaucis par zvejnieka dēlu – Gunta tēvs bija alus fabrikas šefs, alus tolaik mēdza būt deficīts, un jūrnieki, lai tiktu pie alus, dažreiz atnesa kādu lasi. Paretam padalījāmies arī ar Raimondu Paulu, tāpēc maestro Gunti tā iesauca. Ar Paulu par makšķerēšanu esam daudz pļāpājuši. Tagad gan viņš laikam vairs neķer, daudzu viņa copes draugu vairs nav. Arī man daži čomi jau pateikuši, ka viņiem pietiek...

Toties pašreizējais kultūras ministrs ir liels makšķernieks. Vai viņa galvenajā copes vietā Usmā esi bijis?

Nē, to pusi neesmu apguvis. Man pietiek vietu tepat. Piemēram, rīt no rīta taisāmies izbraukt Bārtā uz augšu, vēl pēc pāris dienām esmu jau ar čomu sarunājis braukt uz Tīreļu ezeru... Vietu te ir tik daudz! Ja nu kāds uz kādu jaunu vietu mani vedīs, tad braukšu līdzi, bet pašam man pilnīgi pietiek ar zināmajām. Usma ir jāzina, ja gribi tur makšķerēt.

Venta tev no Liepājas ir par tālu?

Uz Ventu esmu braucis, kad Liepājas mākslinieks un aktīvs makšķernieks Aivars Kleins maija beigās Ventā rīkoja mačus. Paretam Ventā pabraucu uz leju, uz Nīgrandes pusi. Ja līdzi ir kāds, kas zina vietas, ir pavisam forši.

Bet forši ir arī atklāt kādu jaunu vietu, agrāk nezināmu ezeriņu. Tagad daudzas vietas ir privātas, tad jāmeklē rokā saimnieks. Parasti jau sarunāt makšķerēšanas iespējas tādās teritorijās izdodas viegli.

Tātad vārdu Credo vēl atceras...

Par to paldies Guntim, viņš ar to nosaukumu darbojas.

Kā nosaukums radās?

Ir tāds jurists Linards Muciņš, mans klasesbiedrs. Viņš ieteica, ka nosaukumā jābūt ne vairāk kā pieciem burtiem. Mēs apsvērām dažādus nosaukumus – Elfi, Gnomi, Rūķi un tamlīdzīgi. Credo laikam mans fāterītis pateica – teica, ka tas ir vārds, ko pazīs visā pasaulē.

Mums jau to nosaukumu ļoti ilgi neapstiprināja, piecus gadus. Teica, ka skanot ļoti pašpārliecināti, saistīts ar garīdzniecību... Bet, kad mums pēc uzvarām politiskās dziesmas festivālos bija jābrauc pie Baikāla–Amūras maģistrāles cēlājiem, aizgāju uz komjaunatnes centrālkomiteju. Tur bija Bruno Ostrovskis, kas pats spēlēja Ornamentā, un Igors Graurs. Viņi prasīja, kāds ir mūsu grupas nosaukums. Sāku teikt: kokapstrādes kombināta Baltija vokāli instrumentālais ansamblis... Šie: “Tu beidz! Nosaukums grupai ir?” Teicu: “Ir – Credo.” “Kāpēc tad tā nav?” “Mums neapstiprina.” Šie: “Kurš neapstiprina?” Nākamajā dienā uz Liepāju atnāca papīrs, ka grupai piešķirts nosaukums Credo.

Pirms Credo tu spēlēji Līvos...

Jā. Tad mans skolotājs Juris Pavītols izdomāja, ka viņam vajag citus cilvēkus. Mans kolēģis, buņģieris Verners Bokums bija aizgājis armijā. Zinot, ka rudenī viņš nāks mājā, sākām jau piemeklēt sastāvu un taisījām augšā.

Iznāca labi.

Jā, nevaram sūdzēties, mums ir gan ripuļi, gan grāmata, gan filma, gan DVD ar Raimondu Paulu 2011. gadā. Jā, copei tad iznāca maz laika, bet tagad esmu atspēlējies.

Kāds ir tavs zivju gastronomiskais tops?

Man topā pirmais numurs ir vēži. Kalvenes ezeros vēžus varēja ķert ar rokām, meklēt alās. Mani vecākie brālēni gāja vēžos, es gāju līdzi. No zivīm – līņi, asari. Tos ir forši nokūpināt.

Pats kūpini?

Šajā ziņā esmu slinks. Man mājās ir kūpinātava, bet ir arī viens labs draugs, kurš to lietu dara profesionāli. Tā nu uztaisām nelielu bārteru, un viņš nokūpina tieši tā, kā man vajag.

Aprīļa beigās un maija sākumā braucam upes reņģēs – tā mēs viņas saucam. Ķeram tur, kur Tebra ar Durbi satek kopā. Tās izskatās kā lielas mailītes, bet gaišākas, līdz 18 centimetriem garas, un, kad to paņem rokā, roka kļūst taukaina. Krievi tās zivis sauc par čehoņ. Ķeras viena pēc otras. Tās var kaltēt un ēst.

Zivis tu gatavo pats?

Pats tīru un gatavoju. Mana otrā puse saka: ja es labi pagatavošu, tad viņa ēdīs. Viņas prioritāte ir līnis.

Ar ādu vai bez? Man līņa āda šķiet delikatese...

Ar ādu.

Kur tad tavā topā ir zuši, ko jaunībā ķēri?

Kad likām murdus, reiz dabūjām 15 gabalus, bet tagad zušus redzu tikai tirgū. Ja man tagad kāds teiktu: “Ejam uz zušiem”... zini – man patīk reizē ar vistām iet gulēt. Tas droši vien līdz ar gadiem nāk. Izklausās jau forši, kad naktī sēdi uz butēm ar spīguļiem, bet lai es tagad naktī sēdētu – nu, piedod...

@Egils Zirnis